Foto: "Unsplash"
 
Blogs
10.02.2020

Paipalas vai garneles?

Komentē
7
Saglabā

"Ņem dzīvu vistu, iemidzina, noplūc, glīti izdekorē un ceļ galdā. Brīdī, kad ēdēji putnam metas virsū ar nažiem un dakšām, tas, protams, attopas un, saceldams lielu ļembastu, metas pāri visam galdam. Smieties var vēderus turēdami." (No senas pavārgrāmatas.)

Tukšās burciņas no rīta pirms došanās uz darbu tika izšķirotas – tajās, ko varētu izmantot beziepakojuma produktu iepirkšanai, un tajās, kas būtu atstājamas otrreiz pārstrādājamā stikla konteinerā. Draudzenes mugursoma bija pilna. Jau pāris dienas bija piesalis, peļķes klāja plāna, jau gājēju salauzīta ledus kārtiņa. Pagalmā nebija neviena cilvēka, tikai putni rosījās pa zemē sakritušo un pārsvarā sapuvušo ābolīšu klājumu un bez jebkādas sēšanas vai pļaušanas kaut ko cerēja gūt no ļaužu izliktajām barotavām. Pie atkritumu konteineriem sastapām sētnieci. Zemē stāvēja pāris tukšas alus pudeles, viņa tās pacēla un lietišķi iesvieda sadzīves atkritumu kastē. Mēs ar savu nesumu tuvojāmies stikla taras tvertnei.

– Tur nemetiet! – viņa skarbi pavēlēja. – Lieciet šeit!

Mēģinājām iebilst, ka stikli jāliek pie stikliem.

– Tos tāpat neviens neizved. No kurienes jūs esat? Vai pirmo reizi šeit?

Sētniece paskaidroja, ka pilno stikla taras konteineru pati vien regulāri dabūjot pārkrāmēt sadzīves atkritumu kastē. Ja mums kas nepatīkot, varot zvanīt prezidentam. Vai viņa bija domājusi Egilu Levitu vai kādu citu, neienāca prātā pavaicāt.

Ir dažas tēmas, ar kurām pēdējā laikā iznāk saskarties arvien biežāk. Atkritumu šķirošana vai vēlēšanās dzīvot vispār bez atkritumiem ir viena no tām. Otra ir attieksme pret vienu no atkritumiem un visādiem videi nodarītiem kaitējumiem bagātāko jomu pasaulē – mūsu pārtikas ieguvi, apstrādi un apstrādātā ēšanu. Vēl viņdien, ciemojoties pie draugiem, kārtējo reizi nonācām līdz sarunai par nesenos laikos uzplaukušajiem centieniem kultivētas gaļas produktiem rast aizvietojumu kukaiņu valstī. Vairākiem no mums jau bija šāda tāda pieredze, ar ko dalīties, – viens Āzijā bija pagaršojis eļļā ceptu sienāzi vai vaboli, otrs – fritētu skorpionu, bet cits, starptautiskā konferencē nonācis izvēles priekšā starp kukaini un lakricas izstrādājumu, bija tomēr izvēlējies pēdējo. Un tad vēl bija viesi, kas strikti paziņoja – bez cūkgaļas kotletēm nu nekādi nevar, bet kotletes "no prusakiem" viņi nevēlas pat redzēt. Un nebūt nebija tā, ka pret kukaiņu izmantošanu pārtikā iebilstu vienīgi vairākās paaudzēs pie drusku senākām ēšanas tradīcijām raduši ļaudis. Ideju par "prusaku" ēšanu noraidīja arī pusaudži.

Tomēr ilgas kļūt par labākiem cilvēkiem un kaut drusku salabot pasauli, kurā dzīvojam, ir neremdināmas, tāpēc ap gadu miju kļuvām par organizācijas "Dzīvnieku brīvība" izaicinājuma "Neapēd Zemeslodi" sekotājiem un kaut kādā ziņā – par tā dalībniekiem. Kampaņas rīkotāji pamatoti vēstīja, ka "dzīvnieku valsts produktu ražošana piesārņo planētu, veicina globālo sasilšanu un lietusmežu izciršanu. ANO norāda, ka dzīvnieku produktu ierobežošana ir nepieciešama, lai risinātu tuvojošos globālo klimata un pārapdzīvotības krīzi". Izaicinājuma būtība bija sekojoša – tie, kas pieteikušies dalībai un ir gatavi noteiktu laiku atteikties uzturā lietot gaļu vai dzīvnieku valsts produktus vispār, ik dienas saņem elektroniskā pasta sūtījumu ar iedvesmojošu informāciju un ēdienu pagatavošanas receptēm attiecīgajai dienai. Receptēm pašām nebija ne vainas – pārsvarā ēdienu gatavošana šķita vienkārša, nekādas specifiskas iemaņas vai virtuves uzpariktes netika pieprasītas. Taču jau pēc pirmo ieteikumu saņemšanas sāku pievērst uzmanību ēdiena pagatavošanai nepieciešamajām izejvielām. Ārkārtīgi bieži runa bija par tālu ceļojušās metāla bundžās vai stikla burkās iesaiņotiem un jau iepriekš apstrādātiem dārzeņiem, pusfabrikātiem, tikai specifiskos veikalos nopērkamām eksotiskām izejvielām vai pat saldētiem produktiem, kas svaigā veidā mūsu ģeogrāfiskā platuma grādos šajā gadalaikā nebūtu pieejami. Atmiņā atausa kāda Japānā jau gadiem mītoša paziņas stāstītais par turienes iedzīvotāju ieražām pārtikt no attiecīgajā sezonā pieejamajām ēdamlietām – īpaši lauku apvidū. Mums tādā veidā ziemā būtu jāiztiek bez citroniem un ingvera, bet jāprot cienījami apieties ar kartupeļiem, burkāniem, bietēm, ķirbjiem, pupām, zirņiem un kāpostiem.

Ēšanai un tam, ko tu ēd, jau sen nav tikai dzīvībai būtisku procesu uzturēšanas nozīme, bet arī sociāla un simboliska jēga. Un nē – tā nebūt nav triviāla atsauce uz franču gastronauta Žana Antelma Brijā-Savarēna traktātu "Garšas fizioloģija" (Gitas Grīnbergas tulkojumā "Rīgas Laika" apgādā iznāca 2012. gadā). Runa, protams, ir par izteiku "Pasaki, ko tu ēd, un es pateikšu, kas esi tu pats" jeb faktu, par kuru rakstīja Balzaks, – Brijā-Savarēns ir bijis viens no pirmajiem, kas pamanījis iespaidu, kādu apēstais spēj atstāt uz cilvēku likteņiem.

Ja vien gribas uzticēties diplomētu vēsturnieku izpētītajam, nevis teiksmām un nostāstiem, liela daļa no vēl aizvien par tradicionāliem uzskatītajiem un iecienītajiem latviešu ēdieniem nav dzimuši, gatavojoties gadskārtējiem saulgriežu ritiem, bet gan kā praktisku apsvērumu mudinātas, tulkotas un lokalizētas versijas par svešzemju pavārgrāmatās rodamo. Ne par kādām kotletēm – cūkgaļas vai prusaku – mūsu senči dainās nav sapņojuši. Gluži tāpat kā francūzis nezinās par mūsu pusē tik iecienītās "karbonādes franču gaumē" garšas un pagatavošanas īpatnībām. Un, domājams, nu jau tikai retais atminēsies arī to, ka ar vārdu "sardele" vēl samērā nesen tika apzīmēta nevis paresnam cīsiņam līdzīga desa, bet gan sardīne.

Pēc pārvākšanās uz jaunu mītnes vietu sāku pievērst lielāku uzmanību pārpratumiem, kas saistīti ar centieniem labāk dzīvot un atbildīgāk vai veselīgāk ēst. Arvien biežāk izmantoju sabiedrisko transportu, un viena no šī salīdzinoši ērtā un izdevīgā pakalpojuma lietošanas blaknēm ir uz autobusos, tramvajos un trolejbusos izvietotajiem ekrāniem skatāmā informācija. Līdzās noderīgām ziņām par pulksteņlaiku un gaidāmajām pieturām tur mēdz parādīties uzņēmuma "Rīgas satiksme" darba sludinājumi, norādījumi par transporta izmantošanas drošību, kaut kādas gleznu reprodukcijas un vēl visādas lietas. Tam visam pa vidu ir arī ēdienu receptes. Piemēram, braucot no Lidoņu ielas līdz Autoostai, tu vari uzzināt, kā pagatavojamas paipalas ar timiānu. Ceļā no Tallinas ielas līdz Imantai priekšā tiek celti puķkāposti ar parmezānu. Nav smādējamas arī garneles ķiploku mērcē vai cukīni un meloņu krēmzupa, ja pavēlākā vakara stundā esi paguvis ielēkt kādā no pēdējiem vēl pirms pusnakts pieejamajiem braucamajiem.

Taču ar ielēkšanu vien šī vizualizētās kulinārijas un interaktīvās maņu iesaistes pieredze bieži vien nebeidzas. Teiksim, tik tikko esi pārkāpis autobusa slieksni (uz videoekrāna jau pannā čukst garneles), kad turpat līdzās atskan barga balss:

– Beidziet smirdēt vai rāpieties laukā!

Pirmajā mirklī saraujos, jo domāju, ka pavēlēts man, bet tad pamanu mazu vecīti pārāk lielā uzvalkā, kas mīņājas pie pašas izejas un izplata ap sevi diezgan raibu aromātu kokteili. Noprotu, ka publiskā kaunināšana ilgusi labu laiku, jo nākamajā pieturā vecītis pošas uz ārā kāpšanu.

– Vispirms vajag sevi sakopt! – viņam nopakaļ vēl nokliedz savā sēdvietā lepni atgāzies pāraudzinātājs, bet garneles tikmēr jau izcepušās un gatavas celšanai galdā.

Nezinu, kā tas ir ar publiski demonstrēto recepšu autoriem un visiem sabiedriskajā transportā braucošajiem, bet manī šādi iespaidi iedarbina laikam to, ko mūsdienīgi būtu dēvēt par kognitīvo disonansi.

Nesen atradu mazu burtnīciņu ar mammas pierakstītām receptēm. Tur sastopami tādi ēdieni kā zaķa pastēte, Lionas mērce liellopa gaļai, Bešamela mērce un kas tik vēl ne. Lielākoties ēdienu nosaukumiem klāt pierakstīti arī franču nosaukumi. Nupat parunājos ar mammu pa tālruni, viņa par receptēm un burtnīciņu bija aizmirsusi. Bet es tā arī nespēju atsaukt atmiņā kaut reizi, kad jebkas no tā visa mājās būtu ticis pagatavots. Jā, es jau saprotu – ne jau tikai naudas vai visādu eksotisku produktu trūkums padomju laikā varēja būt kulinārās dažādības bagātināšanas šķērslis. Pievērsiet uzmanību, ka tā laika pavārgrāmatās biezzupu recepšu tikpat kā nebija vispār, jo padomju zinātnieki vienkārši vēl nebija izgudrojuši blenderi.

Izkāpu no autobusa un, iedvesmojies no ekrānos redzētajām receptēm, iegriezos tuvējā veikalā. Biju nolēmis uz mirkli atlikt pasaules glābšanas plānus un ķerties pie paipalām vai vismaz garnelēm. Taču veikalā tā arī neatradu ne vienu, ne otru, pat Parmas sieru nedabūju. Nopirku kaut kādu lietuviešu. Un paliku pie burkāniem, kartupeļiem, pupām un kāpostiem. Un stikla burkām.

Tēmas

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
7

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!