Sleja
20.09.2021

Padomju X paaudze

Komentē
3
Saglabā

Šogad aprit 30 gadu kopš janvāra barikādēm, augusta puča un Padomju Savienības sabrukuma. Lai gan vēsturi ir prātīgāk aprakstīt procesu, nevis notikumu kategorijās, 1991. gads gribot negribot mūsu pagātnē iezīmējas kā pavērsiena punkts – vienlaikus notikumu sabiezējums un pārrāvums laikā. Un es tiešām to uztveru kā pārrāvumu. Protams, es gana daudz spēju atcerēties – vēl pirms kādas nedēļas saviesīgā pasākumā mēs, tie, kuriem ir šādas atmiņas, visnotaļ aizrautīgi apspriedām saldējuma cenas astoņdesmitajos un gāzētā ūdens automātus (kaut kādu iemeslu dēļ tie, kuri 70. un 80. gados bija bērni, ļoti labi atceras tieši kvasa mucas un ūdens automātus: ūdens bez sīrupa – 1 kapeika, ūdens ar sīrupu – 3 kapeikas). Bet šīm atmiņām ir arī sapņa iezīmes – dažbrīd brīnies: vai tiešām tas viss notika īstenībā? Padomju Savienība šķiet kā zudusi civilizācija un vājprāta murgs.

Režisors Ivo Briedis un scenāriste Rita Ruduša filmā "Homo Sovieticus" uzdod jautājumu: vai tiešām padomju pasaule ar padomju cilvēkiem ir aizgājusi pagātnē? Jautājums ir būtisks, tomēr, manuprāt, filmas veidotājiem pietiek spēka, lai tēmu paceltu, bet mazliet pietrūkst, lai to noturētu. Stāstam ir tādi kā divi kodoli – abu autoru pārdomas un pirms 30 gadiem notikusī TV diskusija, ko vadīja Vladimirs Pozners. Filmas gaitā sastopam dažus no šīs diskusijas dalībniekiem un uzzinām viņu domas par pagātni un tagadni. Iespējams, ar šo materiālu nešķita gana, tāpēc filmas veidotāji stiķējuši klāt visu, kas šķitis izmantojams, – savu radu atmiņas, daugavpiliešus 9. maija svinībās, amerikāņu vēsturnieci Anni Aplbaumu, latvieti, kurš karo Donbasā, ar slēpto kameru filmētas garāmgājēju intervijas utt. Jā, viņi visi kaut ko pasaka par padomju laiku, bet mēs visi kaut ko varam pateikt par padomju laiku un daudzi jau ir pateikuši, tāpēc, manuprāt, filma būtu pārliecinošāka, ja izvēle būtu veikta nopietnāk un tas specifiskais, kam autori gribēja pievērst uzmanību, izvērsts skaidrāk.

Problēma tā, ka šādas teju vai socioloģiskas tēmas – kas ir "homo sovieticus" un vai tas vēl pastāv – neļaujas vienkāršam novērojumam un atbilstoši ir grūti uzfilmējamas. Manuprāt – un šajā gadījumā īpaši uzsveru, ka runāju par savu lasījumu – filmas tēma tiek sajaukta jau pirmajās sekundēs. Filma sākas ar kadriem no 9. maija "Nemirstīgo pulka" gājiena, proti, no gājiena, kurā tiek pieminēti 2. pasaules karā kritušie dažādās valstīs un pilsētās. Seko filmas virsraksts "Homo Sovieticus" un abu autoru ievadvārdi par to, ka viņi nav pārliecināti, vai viņos vēl aizvien nemitinās padomju cilvēka gars. Šo secību varu nolasīt tikai tā, ka "Nemirstīgo pulka" gājiens tiek piedāvāts kā ilustrācija vai pierādījums tam, ka "homo sovieticus" turpina eksistēt, to pastiprina vēlākie kadri ar Daugavpils gājiena dalībniekiem, kuri stāsta, ka Padomju Savienībā dzīve nebija nemaz tik slikta, un kāda meitene pat ir gatava sevi saukt par padomju cilvēku. Tomēr padomju cilvēks, par kuru ievadā runā paši autori, esot raksturs, "piemītošs tiem, kuri uzauga padomju vidē – noslēpties, sarauties, noklusēt, samelot". Kāds tam sakars ar "Nemirstīgo pulka" gājienu? Piemēram, vai tiešām Latvijā šajā gājienā iet tie, kuri grib noslēpties un sarauties?

Manuprāt, atbilde slēpjas apstāklī, ka filmas veidotāji nenodala trīs tēmas, kurām uzdūrušies. Pirmā ir viņu pieteiktā, skaidri apzinātā un, es teiktu, visinteresantākā tēma – proti, kādu iespaidu uz mūsu domāšanas veidu, raksturu un paradumiem atstājusi padomju vide. Otrā tēma ir jautājums par totalitārismu un autoritārismu – kāpēc daļa cilvēku pat vai it īpaši brīvības apstākļos ilgojas pēc autoritāras sabiedriskās iekārtas. Un trešā ir būtībā postkoloniālisma tēma – nostalģija pēc padomju impērijas. Šīs trīs tēmas pārklājas, bet tās ir arī būtiski atšķirīgas. Skatoties filmu, radās iespaids, ka tas nav pamanīts, atbilstoši arī stāsts izplūst un patiešām var beigties tikai ar daudzpunkti – šajā gadījumā galveno varoņu slidošanu pa apli.

Vispirms par postkoloniālismu. Te patiešām ir problēma. Pēdējā impērija, kuras sastāvā tikām iekļauti, bija Padomju Savienība, un sagadījās tā, ka atbrīvošanās no padomju režīma notika vienlaikus ar neatkarības atgūšanu. Tāpēc var rasties iespaids, ka cilvēki, kuri skumst par šo "ģeopolitisko katastrofu", skumst pēc Padomju Savienības. Tomēr te var kļūdīties. Laba daļa no mums zināmajām diskusijām par valodu, ziedu laikiem, apgaismības un pārticības atnešanu, Latvijas kādreizējo un tagadējo atpalicību, par to, ka mēs patiesībā esam parādā Padomju Savienībai, nav oriģinālas un nav īpaši saistītas ar padomju režīmu. Arī citu impēriju sabrukšana izraisījusi līdzīgas diskusijas, līdzīgu nostalģiju un vēlmi attaisnot domu, ka vecā, labā impērija būtu labāka. Tas, ka "mūsu" impērija bija PSRS, filozofiskā nozīmē ir nejaušība, atbilstoši ilgas pēc PSRS var būt "homo sovieticus" pazīme, bet obligāti to nenozīmē.

Nevajadzētu arī saistīt "Nemirstīgo gājienu" ar ilgām pēc padomju laikiem vai totalitārisma. Skaidrs, ka tas ir mēģinājums atgādināt par saistību ar pagātni, un šī pagātne iekrīt padomju laikā. Tāpat mēs visi zinām par mēģinājumiem attaisnot Staļina režīmu kā bargu, bet nepieciešamu. Tomēr vēlme atrast pagātnē kaut ko labu un tādu, ar ko var lepoties, ir saprotama. Un tur jau tā sāls, ka "Nemirstīgo gājiena" pārstāvji, šķiet, nevis pieņem padomju mantojumu kā vienotu un viengabalaini labu, bet atlasa no tā to, kas, viņuprāt, ir vērtīgs, par spīti visam citam, kas tolaik noticis. Atbilstoši arī šeit "homo sovieticus" pazīmes nav nemaz tik skaidri izteiktas.

Vai šie cilvēki ir autoritārisma vai pat totalitārisma aizstāvji? Viena lieta – nedomāju, ka var novilkt vienādības zīmi starp "Nemirstīgo gājienu" Maskavā, Rīgā un Ņujorkā. Tas, ka darbības forma ir līdzīga, nenozīmē, ka funkcija ir viena un tā pati. Varbūt tiešām daļa tā pauž ilgas pēc autoritāras kārtības vai apliecina lojalitāti esošajai, citiem tie drīzāk ir identitātes meklējumi. Jebkurā gadījumā vēlme pēc autoritārisma obligāti neizpaužas kā tieksme "noslēpties, sarauties, noklusēt, samelot". Katrā ziņā ne vienmēr. Aplbauma filmā runā par boļševismu – uzskatu, ka kaut ko var labot tikai tad, ja esošo kārtību nojauc līdz pamatiem, un saredz to mūsdienu ASV. Un tas absolūti nav tas "padomju cilvēks", par kuru melanholiskajās pārdomās reflektē Briedis un Ruduša.

Galu galā problēma ir tajā, ka "padomju laiks" nav viens un arī "padomju cilvēks" nav viena suga. Ir milzīga atšķirība starp revolucionāro Krieviju, Staļina laiku un 70. gadu PSRS. Kad Mihails Bulgakovs apraksta padomju cilvēkus "Suņa sirdī" vai Džordžs Orvels – "Dzīvnieku fermā", viņi parāda "mazo cilvēku", kas sadumpojas pret "eliti" un grib valdīt – tas ir tas boļševiks, un šis "homo sovieticus" atšķiras no "homo sovieticus", kurš piedzīvoja okupāciju, bet bija spiests pakļauties un piemēroties, lai izdzīvotu. Savukārt manas, Brieža un Rudušas paaudzes "homo sovieticus" atkal ir, manuprāt, kaut kas cits – cilvēki, kuri dzimuši Padomju Savienībā pēc revolūcijām, pēc kara, pēc okupācijas un izvešanas un kuri zināja, kas no viņiem tiek prasīts, bet pārāk nopietni padomju pasauli vairs neuztvēra. Mēs paspējām tajā uzaugt, bet samērā agri piedzīvojām tās sabrukumu. Padomju paaudze X. Un man ir aizdomas, ka filmas autoru jautājumi ir tieši šīs X paaudzes jautājumi. 30 gadus atlikta un tikai šķietami aizmirsta identitātes krīze, ko izraisīja PSRS sabrukums. Paaudze, kas gadījās tieši pa vidu. Ne cepti, ne vārīti.

Tēmas

Artis Svece

Artis Svece ir filozofs, publicists, Latvijas Universitātes Filozofijas un ētikas nodaļas docents, viņa pētnieciskais lauks aptver dzīvnieku studijas, ekokritiku, sociālo filozofiju un kritisko domāša

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!