Komentārs
06.04.2020

Nost ar sikspārņiem!

Komentē
3
Saglabā

Pandēmijas ietekmē mēs riskējam izdarīt aplamus secinājumus par cilvēku attiecībām ar citām dzīvām būtnēm.

Netrūkst filozofu un ideju vēstures speciālistu, kuri pašu jēdzienu "daba" uzskata par cilvēka konstrukciju. Ir taksoni, ir sugas (tie, protams, arī ir cilvēka veidoti kritēriji), bet nav tādas "dabas" (vēl jo vairāk – "Dabas"). Tomēr konstrukcija ir gadsimtu gaitā iesakņojusies, un šī teksta ietvaros negrasos to apstrīdēt. Ja sēžu dzīvoklī un rakstu portālam "Satori", tad ir skaidrs, ka es neatrodos "dabā", lai gan no mikrobioloģijas viedokļa pats esmu mājvieta miljoniem dzīvu būtņu un miljoniem "dabas" pārstāvju ir man visapkārt istabā.

Ar "dabu" mums ir izveidojušās attiecības. Ir tās pārstāvji (mājdzīvniekus tā īsti pie "dabas" nepieskaitām), kuri mums patīk, jo tie ir skaisti, mīļi, smieklīgi. Nu, visādas stirniņas, koalas, vāverītes, putniņi. Un tad ir "daba", kas vairumam no mums nekādu sajūsmu neizraisa, bet mēs to pieņemam, jo "dabā visādi radījumi ir nepieciešami". Čūskas, zirnekļi & Co. Tomēr šī pieņemšana ir spēkā līdz brīdim, kad minētie radījumi sāk mūs reāli apdraudēt. Piemēram, cilvēks var pieļaut, ka "dabā" pastāv tāda parādība kā sikspārņi, kamēr sikspārņi ir "dabā", nevis "pielaiž" mums kaut kādu šausmīgu vīrusu. Turklāt šī jau nav pirmā reize! Varbūt pareizāk ir tos sikspārņus "kā šķiru"… nu, jūs sapratāt. Ja tā labi padomā, ir vēl vesels saraksts ar radījumiem, kuriem derētu sarīkot sikspārņiem piesolīto likteni. Un tad būs miers mājās. Mēs taču iznīcinām kaitēkļus, kas apdraud mūsu dārzeņus un augļus, – vienīgā atšķirība, ka tie ar neapbruņotu aci grūti pamanāmi, tomēr būtība jau nemainās. Proti, ir "labā daba" un "sliktā daba", un mums ir visas tiesības šo otro neitralizēt.

Ja līdzšinējais izklāsts liekas pārāk kariķējošs vai grotesks, aicinu mirkli padomāt, ko skatām sociālajos tīklos. Manuprāt, redzams, ka esam pieraduši pie "labās dabas" konstrukcijas – skaistas ainavas, interesanti dzīvnieki. Mēs atgūstam spēkus, atpūšamies, iegūstam dvēseles mieru un ko tik vēl ne "labajā dabā", kas mums palīdz un vienmēr ir mūsu rīcībā. Bet tad "atnāk" pandēmija ar vēsti, ka nav gluži tā, ka "daba ir mūsu mājas" – "dabai" ir pilnīgi vienalga, kā mums klājas. Jā, mēs laiku pa laikam redzam "dabas briesmīgo spēku" viesuļvētru, plūdu vai citu stihiju formā, tomēr šis pretinieks ir saskatāms, tā radītie postījumi ir ar skaidri redzamu sākumu un beigām. Pavisam cita lieta ir dzīvot aizdomās, ka "sliktā daba" mums uzglūn – kaut kādi pangolīni vai jau minētie sikspārņi –, lai negaidīti uzbruktu ar neredzamiem ieročiem un nogalinātu. Ko darīt? DEZINFICĒT. Respektīvi, izskaust riskus.

Es neuzskatu sevi par "zaļo", bet man ir pretenzijas pret loģikas trūkumu cilvēka egoistiskajā izpratnē par savu vietu dzīvo būtņu pasaulē. Mēģināšu paskaidrot ar piemēru. Pirms mēneša parādījās ziņa, ka cilvēks var pārnest jauno koronavīrusu uz cilvēkveidīgajiem pērtiķiem. Šķiet, nav jāpierāda, kas tad notiks ar gorillām, šimpanzēm & Co. Tāpat nav jāpierāda, ka kontekstā ar Covid-19 epidēmiju cilvēku populācijā rūpes par primātiem neliekas aktuālas. Labi. Tomēr es gribētu iezīmēt kādu visnotaļ reālu iespēju – ja šis koronavīruss "pārlēks" no cilvēka uz primātiem, tad agri vai vēlu tas "pārlēks" atpakaļ uz cilvēku. Vēlreiz: es nesaku, ka mums tagad jāsāk testēt vai vajadzības gadījumā ārstēt primātus. Es tikai saku, ka "dabai" nav nekādu pienākumu pret cilvēkiem, tā nav nedz "laba", nedz "slikta", nedz "draudzīga", nedz "naidīga". Ja mēs uzskatām, ka esam augstākā dzīvības forma, tā domāt ir mūsu tiesības, un – uz priekšu! Vienīgā problēma ir tā, ka šādas hierarhijas ir tikai pašu cilvēku prātā, savukārt citām dzīvajām būtnēm tās, lietojot cilvēku jēdzienus, nav ne mazākajā mērā saistošas.

Formulēšu citādi. Nejēdzīgākais, kas var notikt pandēmijas pamatoti izraisītā šoka rezultātā, ir cilvēku savstarpējām attiecībām raksturīgu jēdzienu attiecināšana uz dzīvo būtņu pasauli. Mums var rasties kārdinājums daļu šīs dzīvo būtņu pasaules sev definēt kā "pretiniekus" un atbilstoši rīkoties. Lai papildus nokaitinātu "zaļos", teikšu, ka principā es neraudātu naktīs spilvenā, uzzinot, ka valstis ir apvienojušas spēkus un iznīcinājušas kādu "kaitīgu" sugu, tomēr šādu rīcību es uzskatītu par galēji stulbu. Kāds var iedomāties, ka cilvēce būs pasargāta no koronavīrusiem, ja mēs izkausim visus sikspārņus, ka malārija vairs nebūs problēma, ja mēs ar biotehnoloģiju starpniecību padarīsim neauglīgus kaut kādas sugas odu tēviņus utt., u.t.jpr., bet šis cilvēks, manuprāt, kļūdās. Savukārt kļūdas pamatā ir pieņēmums, ka esam mēs, cilvēki, un tad ir "apkārtējā daba", ko varam regulēt un pielāgot savām vajadzībām. Nevajag jaukt kopā atšķirīgas lietas: tas, ka mēs spējam maksimāli piecūkot visu sev apkārt, nenozīmē, ka esam "radības kronis".

Labi, iztiksim bez moralizēšanas un pārgudrībām – šobrīd vairums no mums dzīvo pastiprināta stresa apstākļos, kas stimulē vēlmi, teiksim tā, enerģiski rīkoties. Rau, ir valstis, kurās varas pārstāvji dezinfekcijas nolūkos braukā pa pilsētām un kaut ko smidzina, tostarp uz zālājiem un kokiem, savukārt pašmāju sociālajos tīklos nācies lasīt kašķīgus jautājumus par to, kāpēc Rīgā vēl neko "nesmidzina". Un stresa apstākļos mūs neinteresē, ka šī "smidzināšana" ietekmē ne tikai koronavīrusu. Kādas var būt sekas mums pašiem, ja pie viena  "nodezinficēsim" pāris tūkstošus dzīvu būtņu pilsētas ekosistēmās? Lai tā būtu – šobrīd cilvēki sevi aizstāv, tāpat kā apdraudētības situācijā aizstāvas citas dzīvas būtnes. Paralēli redzams, ka daudzus interesē, kāda būs dzīve "pēc pandēmijas". Pārdomas un versijas galvenokārt ir saistītas ar savstarpējām attiecībām pašu cilvēku populācijā: vai neiesakņosies krīzes laikā lietotās kontroles un ierobežojumu metodes, vai nepalielināsies valsts ietekme ekonomikā un ikdienā un līdzīgi. Mani vairāk interesē, kādas būs cilvēka attiecības ar "dabu", kas, izrādās, ir ne tikai ērti nofiksējama "Instagram" vai "Youtube" vizuālos tēlos, baudāma un lietojama, bet ietver sevī arī reālu apdraudējumu pat cilvēkam, kurš nedodas t.s. eksotiskos ceļojumos un rātni dzīvo, viņaprāt, drošā vidē. Tekstā minētā gatavība iznīcināt "kaitīgās sugas" droši vien ir pārspīlējums, tomēr domāju, ka cilvēka attieksme pret citām dzīvajām būtnēm, iespējams, kļūs nervozāka un agresīvāka. Savukārt vēlamais secinājums būtu apjausma, ka dzīvo būtņu pasaules kopējā kontekstā tas, ko radījuši cilvēki, nav lielāks sasniegums par, teiksim, putnu prasmi pārlidojumu laikā orientēties, izmantojot Zemes ģeomagnētisko lauku.

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!