Nobela lekcija 1980. gadā

Tam, ka es runāju no šīs tribīnes, ir jākļūst par argumentu visiem tiem, kas slavē Dieva doto, brīnumaini sarežģīto un daudzveidīgo dzīvi. Skolas gados tiku lasījis Polijā izdotās sērijas «Nobela prēmijas laureāti» sējumus. Prātā palikusi burtu forma un papīra krāsa. Toreiz es domāju, ka Nobela prēmijas laureāti ir rakstnieki – cilvēki, kas radījuši nozīmīgus prozas darbus, un, pat zinot, ka viņu vidū ir arī dzejnieki, ilgi nespēju atbrīvoties no šī priekšstata. Protams, 1930.gadā, publicējot savus pirmos dzejoļus mūsu universitātes izdevumā «Alma Mater Vilnensis», nealku pēc rakstnieka titula. Arī daudz vēlāk, kad, dzīvodams Francijā vai Amerikā, izvēlējos vientulību un nodevos tādai dīvainai nodarbībai kā dzejoļu rakstīšana poliski, es saglabāju savu priekšstatu par ideālu dzejnieku: ja nu viņš vēlas kļūt slavens, tad tikai savā ciematā vai pilsētā.

Viena no bērnībā bieži lasītām Nobela prēmijas laureātēm, kas, domāju, manāmi ietekmēja manu dzejas izpratni – un esmu laimīgs, ka varu to šeit apliecināt –, bija Selma Lāgerlēva. Grāmatas, kuru dievinu, – «Nilsa Holgersona brīnišķīgā ceļojuma» – varonis, lidodams virs zemes, reizē skata to no augšas un reizē saredz arī vissīkākās detaļas. Tā varētu būt rakstnieka aicinājumu izsakoša metafora. Līdzīgu metaforu es vēlāk atradu 17.gadsimta dzejnieka Maceja Sarbevska (Eiropā pazīstams ar pseidonīmu Casimire) latīņu odā. Viņš pasniedza poētiku mūsu universitātē. Odā viņš apraksta savu ceļojumu Pegaza mugurā no Viļņas uz Antverpeni pie draugiem dzejniekiem. Tāpat kā Nilss Holgersons, viņš skata no augšas upes, ezerus, mežus. Tā ir karte – reizē attālināta un konkretizēta.

Tātad divi dzejnieka atribūti: kāre redzēt un vēlēšanās aprakstīt acīm skatīto. Taču katram, kas dzeju izprot kā «redzēt un aprakstīt», jāapzinās, ka viņš iesaistās nopietnā strīdā ar dzejas specifiskās valodas teoriju savaldzināto mūsdienīgumu.

Katrs dzejnieks atkarīgs no paaudzēm, kuras rakstījušas viņa dzimtajā valodā; viņš manto stilu un formu, ko izstrādājuši tie, kuri dzīvojuši pirms viņa. Taču viņš arī jūt, ka šis senais izteiksmes veids neatbilst paša pieredzei. Piemērojoties viņš dzird savu iekšējo balsi, kas pasargā no maskas un pārģērbšanās. Saceļoties viņš savukārt nonāk laikabiedru iespaidā, visdažādāko avangarda virzienu ietekmē. Tik tikko paspēj nožūt tipogrāfijas krāsa, kad sacerētais, kas licies vislielākajā mērā personīgs, izrādās piederīgs kādam stilam, atkarīgs no kaut kā. Vienīgais veids, kā apklusināt neskaidros sirdsapziņas pārmetumus, ir turpināt meklēt un izdot jaunu grāmatu, pēc kuras atkārtojas tas pats, un tā bez gala. Un gadās pat tā, ka, bēgot no padarītā, atstājot aiz sevis grāmatas kā sažuvušas čūskas ādas, tiek iegūta Nobela prēmija.

Kas ir tas noslēpumainais dzenulis, kurš neļauj samierināties ar sasniegto, pabeigto? Domāju – tā ir īstenības meklēšana. Lietoju šo vārdu naivā un pienācīgi nopietnā nozīmē, kurai nav nekā kopēja ar pēdējo gadsimtu filozofiskajiem spriedelējumiem. Tā ir zeme, kuru Nilss redz, sēdēdams zoss mugurā, un latīņu odas autors – Pegaza mugurā. Šī zeme neapšaubāmi ir, un neviens apraksts nespēs izsmelt tās bagātības. Šāds viedoklis nozīmē pilnīgu atteikšanos no mūsdienās tik bieži uzdotā jautājuma: «Kas ir īstenība?» – jo tas ir sensenais Poncija Pilāta jautājums: «Kas ir patiesība?» Ja starp pretstatiem, kurus sastopam katru dienu, tik nozīmīgs ir dzīves un nāves pretstats, tad ne mazāk svarīgi ir patiesības un maldu, īstenības un ilūzijas pretstati.

Simona Veila, kuras sacerējumiem esmu daudz pateicības parādā, saka: «Attālums ir daiļā dvēsele.» Mēdz būt arī tā, ka distanci saglabāt ir gandrīz neiespējami. Es esmu «Eiropas bērns», kā to apliecina mana dzejoļa virsraksts, taču tas ir rūgts, sarkastisks apgalvojums. Esmu autobiogrāfiskas grāmatas autors, kuras nosaukums franču valodā skan: «Une autre Europe» (kāda cita Eiropa). Neapšaubāmi, eksistē divas Eiropas, un tā nu ir noticis, ka mums, tās otrās Eiropas iedzīvotājiem, bijis lemts nolaisties līdz 20.gadsimta tumsības bezdibenim. Es neprotu runāt par dzeju vispār, runāt par to es varu tikai saistībā ar konkrētajiem laika un vietas apstākļiem.

Pašreiz – ar laika distanci – skaidri saskatāmi tie notikumi, kuru nāvi nesošie apmēri pārsniedza visas līdz šim zināmās dabas katastrofas, bet mana un manu laikabiedru dzeja, kalpojot avangarda stilam vai mantotajai tradīcijai, nebija gatava tos uztvert. Mēs taustījāmies kā aklie un bijām pakļauti visa veida kārdinājumiem, kādus vien prāts šajā gadsimtā spējīgs izdomāt. Nav viegli atšķirt īstenību no ilūzijas, sevišķi dzīvojot lielu pārmaiņu laikā, kas aizsākušās pirms pāris gadsimtiem mazā Eirāzijas kontinenta rietumu pussalā tikai tādēļ, lai viena cilvēka dzīves laikā piesaistītu visu planētu vienam kultam – zinātnei un tehnikai. Sevišķi grūti pretoties kārdinājumiem bija tajos Eiropas reģionos, kur degradējušās idejas valdīt pār cilvēkiem, tāpat kā pār dabu, noveda pie revolūciju un karu uzliesmojumiem, kas prasīja neskaitāmus cilvēku upurus, nonāvētus fiziski vai garīgi. Un varbūt vērtīgākais mūsu ieguvums nav atziņas par šīm idejām (mūsu – to, kuri vistiešākajā veidā saskārās ar to visu), bet gan cieņa un pateicība par visu, kas cilvēku pasargā no iekšējas dezintegrācijas un pakļaušanās pārspēkam. Tieši tradīcijas, sabiedriskie institūti, ar reliģijas, ģimenes, kaimiņattiecību palīdzību uzturētās, galvenokārt dabiski izveidojušās saites starp cilvēkiem, citiem vārdiem – visa cilvēku nesakārtotā, neloģiskā, ar saviem aprobežotajiem paradumiem un lojalitāti bieži vien smieklīgā dzīve.

Daudzās valstīs civitas (pilsonība – lat.) saites šodien pakļautas pakāpeniskai erozijai, un šo valstu iedzīvotājiem, pašiem to nenojaušot, tiek atņemta pagātne. Citādi notiek tur, kur šīs saites ir apdraudētas. Tieši tur uzplaukst šo vērtību saglabāšanas, atdzīvināšanas centieni. Tā noticis arī zemē, no kurienes es nāku.

Es domāju, ka tieši šeit ir īstā vieta, lai atcerētos dāvanas, kuras es un mani draugi esam saņēmuši «otrajā Eiropā».

Labi ir piedzimt mazā zemē, kur pati daba ir cilvēciska, cilvēka mēram atbilstoša, kur gadsimtiem ilgi sadzīvojušas dažādas valodas un reliģijas. Es te domāju Lietuvu, mītu un poēzijas zemi. Kaut arī mana ģimene, sākot ar 16. gs., runāja poļu valodā (tāpat kā daudzas ģimenes Somijā – zviedru, Īrijā – angļu valodā) un tādēļ esmu poļu, nevis lietuviešu dzejnieks, Lietuvas dabas ainavas un varbūt arī gari mani nekad nav pametuši. Labi ir dzirdēt no bērna mutes latīņu liturģijas vārdus, tulkot skolā Ovīdiju, mācīties katoļu dogmatiku un apoloģētiku. Tā ir liela laime – saņemt no likteņa tādu studiju pilsētu, kāda bija Viļņa. Brīnumaina pilsēta, baroka un itāļu arhitektūra ziemeļu mežu ielokā, ik akmenī iemūžināta vēsture, četrdesmit katoļu baznīcu, arī vairāku sinagogu pilsēta. Tajos laikos ebreji to sauca par Ziemeļu Jeruzalemi. Tikai tagad, lasot lekcijas Amerikā, saprotu, cik daudz esmu uzsūcis no mūsu vecās universitātes mūriem, no iekaltajām Romas tiesību formulām, no senās Polijas vēstures un literatūras, kura pārsteidz jaunos amerikāņus ar savām īpatnībām – vieglprātīgo anarhiju, atbruņojošajiem, humorpilnajiem, dedzīgajiem strīdiem, ar organiskas kopības izjūtu un neuzticību jebkādai centralizētai varai.

Dzejniekam, kurš audzis šādā pasaulē, jābūt apceres apdvestam patiesības meklētājam. Viņam jābūt dārgai patriarhālajai kārtībai, zvanu skaņām, nošķirtībai no tuvinieku ietekmes un neatlaidīgajām prasībām, klostera celles klusumam. Grāmatas uz galda te runā par Dieva radīto lietu neizprotamo dabu, tāpat kā to esse (būtība – lat.). Un tieši to visu iznīcina ar asinskāras dievības seju apveltītā vēsture savās dēmoniskajās orģijās. Zeme, ko dzejnieks skatīja lidojuma laikā, ar patiesu kliedzienu sauc no bezdibeņa un neļauj raudzīties no augšas uz to. Un izveidojas neatrisināma reāla pretruna, kas nedod miera ne dienu, ne nakti, vienalga, kā mēs to nosaucam – par pretrunu starp īstenību un darbību vai starp mākslu un solidaritāti ar cilvēkiem, īstenība prasa, lai izsakām to vārdos, bet tas ir neiespējami, jo, tikko tai pieskarāmies, tikko tā ir te, no dzejnieka mutes neatskan pat ne Niobes žēlabas. Māksla izrādās nekas salīdzinājumā ar to, kas notiek. Taču saprast īstenību tā, lai spētu ietvert to mūžīgajā labā un ļaunā, izmisuma un ticības kamolā, var, tikai distancējoties, tikai paceļoties tai pāri. Tas savukārt izskatās kā morāla nodevība.

Tādi bija pretmeti, kas sniedzās 20.gs. pašā būtībā un kurus apdziedāja dzejnieki, kas dzīvoja uz šīs cilvēku slepkavošanas noziegumā grimstošās zemes. Ko domā dzejnieks, kura dzejoļu lielākā daļa kļūst par šī laika pieminekli, liecību? Viņš domā, ka tie dzimuši sāpīgās pretrunās un būtu bijis daudz labāk, ja viņš prastu šīs pretrunas atrisināt un dzejoļi paliktu neuzrakstīti.

Visu izraidīto dzejnieku, kuri kavējas dzimtajās vietās tikai domās, patrons ir Dante. Bet kā audzis Florenču skaits kopš tā laika! Izraidīts dzejnieks pēdējā laikā ir kļuvis par kaut ko ikdienišķu; jo, kam pieder vara, tas var kontrolēt valodu ne tikai ar cenzūras palīdzību, bet arī sagrozot vārdu nozīmi, īpaša parādība ir nebrīvas sabiedrības valoda. Tā iemanto noturīgu paradumu – veselas realitātes zonas pārstāj eksistēt tikai tādēļ, ka tām trūkst nosaukuma. Liekas, ka ir apslēpts sakars starp literatūras teorijām kā ecriture (rakstība – fr.) valodu, kas barojas pati no sevis, un totalitāras valsts varenību. Valstij nav pamata katru reizi nepieļaut dzejoļu un prozas kā autonomu, savās robežās noslēgtu zemtekstu sistēmu radīšanu. Tikai ja pieņemam, ka dzejnieks pastāvīgi tiecas atbrīvoties no aizgūtiem stiliem, lai meklētu patiesu mākslu, tas jau kļūst bīstami. Zālē, kur visi sapulcējušies sazvērnieciski klusē, viens patiesības vārds atskan kā pistoles šāviens, un ļaunākais ir tas, ka kārdinājums šo vārdu pateikt, līdzīgi briesmīgai niezei, pārvēršas apsēstībā, kura neļauj domāt ne par ko citu. Tas ir iemesls, kādēļ dzejnieki dodas trimdā. Tomēr runa nav tikai par aktualitātēm, to uztveršanu vai cerībām atbrīvoties no tām citās zemēs, citos krastos, lai varētu kaut vai laiku pa laikam pievērsties savam patiesajam aicinājumam – īstenības apcerei.

Šīs cerības ir mānīgas, jo atnācēju no mūsu «otrās Eiropas» visur, lai kur viņš atrastos, no jaunās vides šķir pieredze, kas savukārt var pārtapt par jaunu apsēstību. Uz mūsu pastāvīgi sarūkošās planētas, fantastiski straujai masu informācijas līdzekļu attīstībai piepalīdzot, veidojas vēl arvien līdz galam neapzināts process, kuru varētu saukt par atteikšanos no atmiņas. Sen aizgājušajos gadsimtos analfabēti – tāda toreiz bija lielākā cilvēces daļa – par savas valsts vai civilizācijas vēsturi zināja pavisam maz, toties mūsdienu analfabēti, kas prot gan lasīt, gan rakstīt un pat māca jaunatni skolās un universitātēs, domā, ka vēsture ir dīvains miglas murskulis, kur Moljērs kļuvis par Napoleona, bet Voltērs par Ļeņina laikabiedru.

Arī pēdējās dekādes notikumi, kas ir tik nozīmīgi, ka to izpratne vai neizpratne var būt cilvēcei liktenīga, attālinās, izbalē, zaudē savu konsistenci. Un tā it kā precīzi piepildās Nīčes pareģojums par Eiropas nihilismu. «Nihilista acs,» 1887.gadā rakstīja Nīče, «rāda nepareizi, runājot par atmiņu: tā atļauj atbrīvoties no visa, nomet lapas. Bet, ko nihilists nespēj savā labā darīt, viņš neprot darīt arī cilvēces pagātnes labā: viņš ļauj tai izzust.» Ir pietiekoši daudz melots pretēji veselajam saprātam un labā un ļaunā kritērijiem. Nesen «The Los Angeles Times» rakstīja, ka dažādās valstīs apmēram simt grāmatās tiek pierādīts, ka holokausts (masu iznīcināšana) nekad nav bijusi, ka to izdomājusi ebreju propaganda. Ja tiek pieļauta šāda atziņa, vai tad pilnīgi iespējams nav arī atmiņas zudums kā permanents stāvoklis? Un vai tās nebūtu lielākas briesmas nekā manipulācija ar gēniem vai dabīgās vides saindēšana?

«Otrās Eiropas» dzejniekam notikumi, ko sauc par the Holocoust (masu iznīcināšana), ir realitāte, turklāt pavisam nesena, tā ka viņš no tās var mēģināt atbrīvot savu iztēli, varbūt vienīgi tulkojot Dāvida Psalmus. Es tomēr izjūtu bailes, jo šīs parādības nozīme pakāpeniski deformējas un tiek attiecināta tikai uz ebreju vēsturi. It kā starp nozieguma upuriem nebūtu bijuši miljoniem poļu, krievu, ukraiņu un vesela virkne citu tautību. Es izjūtu bailes tādēļ, ka šeit jūtamas tuvās nākotnes iezīmes, kad no vēstures pāri paliks tikai tas, kas tiks parādīts uz televīzijas ekrāniem. Tajā pašā laikā patiesība kā pārlieku sarežģīta paliks aprakta arhīvos, ja vispār netiks iznīcināta. Ir arī citi fakti, kas saprotami dzejniekam, bet tāli parastam Rietumu cilvēkam, un tie apstiprina H. Velsa vīziju no «Laika mašīnas»: «Zemi apdzīvoja dienas bērnu cilts, bezrūpīgi, atmiņu un ar to pašu arī vēsturi zaudējuši radījumi, neaizsargāti pret pazemes alu iedzīvotājiem, cilvēkēdājiem, nakts bērniem.»

Tehnikas progresa virzīti, apjēdzam, ka sākusies mūsu planētas unifikācija un līdz ar to arvien lielāku nozīmi iegūst starptautiskā sadraudzība. Tautību Līgas un vēlāk Apvienoto Nāciju Organizācijas izveidošanas gadadienas ir pelnījušas, lai tās atcerētos. Protams, atceroties arī citu gadadienu, kuru vajadzētu atzīmēt kā sēru dienu tieši tagad, kad jaunā paaudze par to nekā nezina. Tas ir 1939. gada 23. augusts. Sājā dienā divi diktatori noslēdza ar slepenu protokolu papildinātu vienošanos par kaimiņvalstu pārdalīšanu savā starpā. Valstu ar savām galvaspilsētām, valdībām un parlamentiem. Tas nenozīmēja tikai šausmīga kara sākumu. Tika realizēts koloniālisma pamatprincips, pēc kura tautas nav nekas cits kā pērkams un pārdodams no kārtējā valdnieka atkarīgs lopu bars. To robežas, tiesības uz patstāvību, pases vairs neeksistēja. Un var tikai pabrīnīties, ka par šī principa īstenošanu pirms četrdesmit gadiem vēl šodien runā čukstus, liekot mutei plaukstu priekšā. Bet ir taču palicis neizzināts un publiski nenosodīts šis cilvēka tiesību pārkāpums, kura sekas vēl joprojām eksistē un draudzības vietā sēj naidu starp tautām.

Poļu dzejas antoloģijā var atrast manu draugu Vladislava Sebila un Leha Pivovara uzvārdus un miršanas gadu – 1940. Bet tas ir absurds, ka nedrīkst rakstīt par to, kā viņi miruši, kaut gan Polijā ikviens to zina. Viņi dalīja vairāku tūkstošu poļu virsnieku likteni: tika toreizējā Hitlera sabiedrotā atbruņoti, internēti un apglabāti masu kapos. Un vai Rietumu jaunajai paaudzei, ja tā vispār apgūst vēsturi, nevajadzētu zināt par tiem 200 tūkstošiem kritušo 1944.gadā Varšavā, kad šo pilsētu iznīcībai bija lēmuši abi sabiedrotie?

Šo divu diktatoru – genocīda īstenotāju – vairs nav starp dzīvajiem, un tomēr kas lai zina, vai viņu rīcības atstātās sekas nav lielāka uzvara nekā viņu armiju zaudējumi vai uzvaras. Par spīti Atlantijas Hartai, princips, ka valstis top par tirdzniecības objektu vai pat tiek nospēlētas kārtīs vai uz kauliņiem, tika atzīts, kad sadalīja Eiropu divās daļās. Bet dzīva divu diktatoru mūžīgās piemiņas zīme ir trīs Baltijas valstu pazušana no ANO locekļu sarakstiem. Pirms kara šīs valstis sastāvēja Tautību Līgā, bet ar 1939. gada slepeno protokolu pazuda no Eiropas kartes.

Lai man piedod, ka es pieskaros atmiņām kā rētām. Bet šis jautājums ir ciešā sakarā ar manām pārdomām par bieži vien nepareizi lietoto, bet cieņu pelnījušo vārdu – īstenība. Ļaužu žēlabas, pakti – daudz nodevīgāki par tiem, kurus apraksta sengrieķu vēsturnieks Tukidīds –, kļavas lapas forma, saules lēkti un rieti okeānā, viss cēloņu un seku tīkls – vai nu saucam to par Dabu, vai par Vēsturi – norāda uz citu, mums nepieļaujamu īstenību, kurai es ticu un kuru tiecamies atklāt ar zinātnes un mākslas palīdzību. Reizēm man liekas, ka esmu atšifrējis to nelaimju jēgu, kuras piemeklējušas «otrās Eiropas» tautas, un ka šī jēga ir atmiņas saglabāšanā tad, kad Eiropā un Amerikā tā ar katru paaudzi iet mazumā. Varbūt ir tā, kā māca Bībele – smagā Izraēlas pieredzes hronika –, ka nav citas atmiņas kā atmiņa par rētām.

Šī grāmata ilgi ļāva Eiropas tautām saglabāt nepārtrauktības jēgu, bet tā nav tas pats, ko šodien apzīmē ar moderno terminu historisms.

Trīsdesmit ārzemēs pavadīto gadu laikā esmu juties privileģētāks nekā mani Rietumu kolēģi, jo, rakstot vai mācot literatūru, gan nesenie, gan senie notikumi palīdzējuši domām rast asu, precīzu formu. Aizrobežu publika, sastopoties ar Polijā, Čehoslovākijā, Ungārijā sarakstīto literatūru vai radītajām filmām, droši vien atšifrēs ilgajās cīņās ar cenzūru asināto apziņu. Atmiņa taču ir mūsu – to no «otrās Eiropas» – spēks, kas paglābj mūs no runām, kuras vijas pašas ap sevi kā efeja, neatradusi mūra sienu vai nokaltuša koka zaru.

Pirms brīža runāju par vēlmi atbrīvoties no pretrunas starp vajadzību distancēties no cilvēkiem un solidarizēties ar viņiem. Ja uzskatām lidojumu pār zemi zostēviņa vai Pegaza mugurā par dzejnieka sūtības metaforu, nav grūti pamanīt šeit apslēpto pretrunu – atrasties augstu pāri un reizē redzēt katru sīkumu. Svārstoties pretrunās, patiesu harmoniju sasniegt palīdz laika plūduma noteiktais attālums. Redzēt nozīmē ne tikai paturēt acu priekšā, bet arī ieslēgt atmiņā, redzēt un aprakstīt nozīmē radīt iztēlē. Laika nospraustā distance nedrīkst aizvien izbalējošo ēnu haosā deformēti atveidot notikumus, dabas ainavas, cilvēku sejas. Tieši otrādi – tos vajag parādīt patiesā gaismā, tā, lai katrs fakts, katrs gadskaitlis kļūtu izteiksmīgāks un iemūžinātu ne tikai cilvēka pagrimumu, bet arī viņa lielumu.

Dzīvie saņem mandātu no tiem, kuri apklusuši uz visiem laikiem. Atbrīvoties no šā pienākuma viņi var, tikai precīzi parādot to, kas bijis, attīrot pagātni no fikcijām un leģendām. Tā zeme, kas skatīta no augšas, mūžīgajā laikā un zeme pašreiz ilgstošajā laikā – abas var būt par izejmateriālu dzejai.

Es negribu radīt iespaidu, ka manas domas vērstas tikai pagātnē, – tā nebūtu patiesība. Tāpat kā visus manus laikabiedrus, arī mani bija pārņēmis pesimisms un tuvojošās bojā ejas priekšnojauta. Es sev pārmetu šo pakļaušanos nihilistiskam kārdinājumam. Dziļākajā būtībā mana dzeja, šķiet, palika vesela un izteica ilgas pēc Patiesības un taisnības karalistes. Šeit vajadzētu atcerēties cilvēku, kurš man iemācīja nepaļauties izmisumam. Mēs saņemam dāvanas ne tikai no mūsu dzimtās zemes, tās upēm un ezeriem, tās tradīcijām, bet arī no cilvēkiem, sevišķi ja tie sastapti agrā jaunībā. Man bija tā laime, ka mani kā dēlu pieņēma mans radinieks – Parīzes vientuļnieks un sapņotājs Oskars Milošs. To, ka viņš bija kļuvis par franču dzejnieku, varētu izskaidrot tikai ar samezglotajām ģimenes un valsts, ko kādreiz sauca par Lietuvas Lielkņazisti, lietām. Bet, kā tas bija iespējams, ka augstākā starptautiskā atzinības balva pirms pusgadsimta netika piešķirta dzejniekam ar tādu pašu uzvārdu kā man, par to nesen varēja izlasīt Parīzes presē izteiktajā līdzjūtībā.

Es ļoti daudz iemācījos no viņa. Viņš man palīdzēja dziļāk izprast Jauno un Veco derību, iedvesa vajadzību pēc precīzas, askētiskas hierarhijas visās ar mākslu saistītajās lietās. Par lielāko grēku viņš uzskatīja otršķirīgā nostādīšanu vienā līmenī ar pirmšķirīgo. Es viņu uzklausīju kā pravieti, kurš, kā viņš pats teica, mīlēja cilvēkus ar «žēluma, vientulības un naida cauraustu mīlestību», un viņš raidīja brīdinājuma saucienu neprātīgajai pasaulei, kas drāzās pretī savai iznīcībai. No viņa es uzzināju, ka katastrofa ir neizbēgama, un arī to, ka viņa pareģotais lielais ugunsgrēks būs tikai neliela daļa no milzīgās drāmas, kuru vajadzēs nospēlēt līdz galam.

Tās nopietnāko cēloni viņš saskatīja 18.gadsimta zinātnes kļūdainajā virzībā, kura izraisīja seku virkni. Tāpat kā Viljams Bleiks, viņš pareģoja Jaunu ēru, iztēles renesansi, ko šodien sabojājuši atsevišķi zinātniskās domas virzieni, bet ne jau visa zinātne kopumā un, protams, ne nākotnes cilvēka atklātā. Nav svarīgi, cik lielā mērā es ņēmu nopietni šos pareģojumus, galvenā bija vispārējā orientācija.

Oskars Milošs, tāpat kā Viljams Bleiks, iedvesmu smēla Emanuēla Svēdenborga rakstos. Šis zinātnieks agrāk par citiem bija paredzējis cilvēka neveiksmes, ko slēpa Ņūtona Pasaules attīstības modelis. Kad, pateicoties savam radiniekam, biju kļuvis cītīgs Svēdenborga lasītājs, interpretējot to bieži vien ne tā, kā tas bija pieņemts romantisma laikmetā, es nedomāju, ka viņa valsti pirmo reizi ieraudzīšu tādā situācijā, kāda ir pašreiz.

Mūsu gadsimts tuvojas beigām, un man nav drosmes to nolādēt, jo tas ir bijis arī ticības un cerību gadsimts. Notiek lielas pārmaiņas, kas liek sevi just un izraisa vispārēju izbrīnu, bet mēs visu to nespējam apzināties, jo esam daļa no visa tā. Bet pārmaiņas turpinās – pretēji prognozēm par to īslaicīgumu, un liekas, ka, neraugoties uz šausmu un nedrošības izjūtām, mūsu laiks tiks vērtēts kā neizbēgama dzemdību sāpju fāze, cilvēcei pārkāpjot jaunas apziņas slieksni. Tad parādīsies jauna nopelnu hierarhija un – es esmu pārliecināts – Simona Veila un Oskars Milošs, kuru paklausīgs skolnieks esmu bijis, saņems to, kas viņiem pienākas. Man liekas, ir nepieciešams publiski apliecināt pieķeršanos kādam, tā skaidrāk parādot savu pozīciju, nevis mainīt uzvārdus, kā tas vardarbīgi tiek likts. Es ceru, ka šī atskaite, neskatoties uz domu gājiena līkločiem, kas vienkārši ir slikts profesionāla rakstnieka ieradums, izteiksmīgi parāda manus «par» un «pret» sakarā ar mantojumu. Jo visi, kas esam šeit, – gan runātājs, gan klausītāji – neesam nekas cits kā ķēdes locekļi starp pagātni un nākotni.

No poļu valodas tulkojusi Dace Gasiņa.
Grāmata, 1990. gada marts.