Nobela lekcijas
21.07.2009

Dzeja un pasaule. Nobela lekcija 1996. gadā

Komentē
0
Saglabā

Zināms, ka, runu sakot, pirmie vārdi allaž nāk visgrūtāk. Man tie gan nupat aiz muguras... Taču jūtu, ka grūts būs arī otrais teikums, arī trešais, sestais, desmitais, līdz pat pēdējam, jo man ir jārunā par dzeju. Par šo tēmu neesmu izteikusies bieži, tikpat kā nekad. Un mani nekad nav atstājusi sajūta, ka nedaru to diezcik labi. Tādēļ mana runa nebūs pārāk gara. Jebkuras nepilnības ir vieglāk paciešamas mazās devās.

Šodienas dzejnieks ir skeptisks un aizdomīgs pat pret sevi – un varbūt vispirmām kārtām pret sevi. Publiski viņš nelabprāt atzīst, ka ir dzejnieks, – it kā no tā mazliet kaunētos. Taču mūsu skaļajā laikā ir daudz vieglāk atzīties savos netikumos, ja vien tos efektīvi pasniedz, nekā tikumos – jo tie ir apslēpti dziļāk, un tiem katrs pats īsti netic... Dažādās anketās vai sarunās ar nejauši sastaptiem cilvēkiem, kad dzejniekam jau nu noteikti jāmin sava nodarbošanās,  visbiežāk viņš saka „literāts” vai arī nosauc savu otro nodarbošanos. Ziņu, ka darīšana ir ar dzejnieku, ierēdņi vai līdzbraucēji autobusā visbiežāk uztver ar vieglu neticību un nemieru. Pieļauju, ka arī filozofs rada līdzīgas neērtības. Tomēr filozofs ir labākā situācijā, jo visbiežāk var papildināt savu profesiju ar kādu zinātnisku grādu. Filozofijas profesors – tas jau skan daudz nopietnāk.

Dzejas profesoru tomēr nav. Tas taču nozīmētu, ka tā ir nodarbošanās, kas paredz specializētas studijas, noteiktos laikos kārtotus eksāmenus, teorētiskus darbus, kas bagātināti ar bibliogrāfiju un atsaucēm, un galu galā – svinīgi saņemtus diplomus. Tas savukārt nozīmētu, ka, lai kļūtu par dzejnieku, nepietiktu pat ar vislieliskāko dzejoļu lapām, bet vispirms būtu vajadzīgs papīrs ar zīmogu. Atcerēsimies, ka tieši uz tāda pamata savulaik piesprieda izsūtījumu izcilam krievu dzejniekam, vēlākajam Nobela prēmijas laureātam Josifam Brodskim. Viņš tika pasludināts par „liekēdi”, jo viņam nebija apstiprināta apliecinājuma, ka viņam ir tiesības būt par dzejnieku...

Pirms dažiem gadiem man bija tas gods iepazīties ar Viņu personīgi. Ievēroju, ka viņš vienīgais no man zināmajiem dzejniekiem labprāt par sevi sacīja „dzejnieks”, izrunāja šo vārdu bez iekšējas pretestības, gluži vai izaicinoši brīvi. Domāju, ka to raisa atmiņas par šausmīgajiem pazemojumiem, kādus viņš izcietis jaunībā.

Laimīgākās zemēs, kur cilvēka cieņa nav tādā veidā aizskarta, dzejnieki, saprotams, grib tikt publicēti, lasīti un saprasti, bet nedara vairs neko – vai arī dara ļoti maz –, lai ikdienā atšķirtos no citiem cilvēkiem. Bet vēl taču pavisam nesen, mūsu gadsimta pirmajās desmitgadēs, dzejniekiem patika pārsteigt ar izdomātu ietērpu un eksenctrisku uzvedību. Tomēr visas šīs ārišķības vienmēr domātas citiem. Pienāca brīdis, kad dzejnieks aizvēra aiz sevis durvis, novilka nost visas tās pelerīnas, spīguļus un citus poētiskos aksesuārus, un apstājās klusumā, gaidot pats sevi pie neaprakstītas papīra lapas. Jo tikai tā, un nekā citādi, skaitās.

Kāda raksturīga iezīme. Top daudz biogrāfisku filmu par lieliem zinātniekiem un lieliem māksliniekiem. Pēc godkārīgāko režisoru domām, tādas filmas ticami atspoguļo radošo procesu, kurš rezultātā vedis pie būtiskiem atklājumiem vai vislielāko mākslas darbu tapšanas. Veiksmes gadījumā izdodas attēlot atsevišķu meistaru darbu: laboratorijas, visdažādākās iekārtas un kustīgi mehānismi spēj kādu laiku noturēt skatītāja uzmanību. Turklāt dramatiski mēdz būt arī šaubu brīži vai tūkstošo reizi atkārtots eksperiments, kas, tikai nedaudz modificēts, var atnest nepieciešamos rezultātus. Ļoti krāšņas mēdz būt filmas par māksliniekiem – iespējams taču attēlot visas darba stadijas no pirmās līnijas līdz pēdējam otas triepienam. Filmas par komponistiem piepilda mūzika – no pirmajām taktīm, ko komponists dzird, līdz pabeigtam, instrumentalizētam skaņdarbam... Viss pārējais ir naivs un nenieka nepasaka par to dīvaino dvēseles stāvokli, ko pieņemts dēvēt par iedvesmu, bet ir vismaz ko paskatīties un ir ko paklausīties.

Vissliktāk ir ar dzejniekiem. Viņu darbs ir galīgi nefotogēnisks. Cilvēks sēž pie galda vai guļ uz dīvāna, stīvi veras sienā vai griestos, laiku palaikam uzraksta septiņas rindiņas, vienu no tām pēc piecpadsmit minūtēm nosvītro, un atkal paiet stunda, kurā nekas nenotiek... Kurš skatītājs gan izturētu kaut ko tādu?

 

Es pieminēju iedvesmu. Uz jautājumu, kas tā ir, ja vispār ir, mūsdienu dzejnieki sniedz izvairīgas atbildes. Ne tādēļ, ka nekad nebūtu sajutuši šī iekšējā impulsa labvēlību. Iemesls ir cits. Nav viegli kādam izskaidrot kādam kaut ko, kas pašam nav saprotams.

Es arī, ja man to kādreiz jautā, lietas būtībai eju ar līkumu. Taču atbildu šādi: iedvesma nav tikai un vienīgi dzejnieku vai mākslinieku privilēģija. Ir, bija un vienmēr būs tādi cilvēki, ko apciemo iedvesma. Tie ir visi, kas apzināti izvēlas sev kādu darbu un dara to ar mīlestību un iztēli. Ir tādi ārsti, ir tādi pedagogi, ir tādi dārznieki un vēl simti citu amatu meistaru. Viņu darbs var būt nerimtīgs piedzīvojums, ja vien viņi spēj saskatīt tajā aizvien jaunus izaicinājumus. Par spīti grūtībām un sakāvēm viņu interese nenoplok. Katrs atrisināts uzdevums ļauj uzdot jaunus jautājumus. Iedvesma, lai kas tā arī būtu, dzimst no nemitīga „nezinu”.

Tādu cilvēku nav pārāk daudz. Vairums ļaužu taču strādā, lai nopelnītu iztikas līdzekļus, strādā, jo tā vajag. Tie neizvēlas darbus pēc sava prāta un kaislībām – apstākļi izvēlas tos viņu vietā. Nemīlēts darbs, darbs, kas garlaiko un ko ciena vien tādēļ, ka tas pat šādā veidolā nav katram pieejams – tā ir viena no visbiežākajām cilvēku nelaimēm. Un neizskatās, ka tuvākie gadu simti grasītos šajā lietā ko mainīt uz labāku.

Tādēļ man ir brīv teikt, ka, lai arī atņemu dzejniekiem monopolu uz iedvesmu, es tāpat tos ievietoju likteņa lutekļu grupā.

Šeit gan klausītājos var rasties šaubas. Dažādi vadoņi, diktatori, fanātiķi, demagogi, kas cīnās par varu ar skaļi izkliegtiem saukļiem, arī to dara ar degsmi un neatlaidību. Jā gan, taču viņi „zina”. Zina, bet ar to, ko zina, viņiem arī pietiek. Nekas vairāk viņus neinteresē, jo tas varētu mazināt viņu argumentu spēku. Taču tādas zināšanas, kas neraisa jaunus jautājumus, drīz vien nonīkst, zaudē dzīvības pulsu un temperatūru. Īpašos gadījumos, par kādiem vēsta senā un mūsdienu vēsture, tādas zināšanas var izrādīties nāvējošas veselām sabiedrībām.

Tādēļ es tik augstu vērtēju mazo vārdiņu „nezinu”. Mazs, bet spārnots. Tas ļauj mums iedzīvoties plašumos, kas ir mūsos pašos, un arī tajos, kuros ievietota mūsu zūdīgā Zeme. Ja Īzāks Ņūtons nebūtu sev sacījis  „nezinu”, āboli viņa dārzā būtu varējuši birt kā krusa, un labākajā gadījumā viņš būtu noliecies, lai vienu paceltu un apēstu gardu muti. Ja mana tautiete Marija Sklodovska-Kirī nebūtu sev sacījusi „nezinu”, viņa, visticamāk, būtu kļuvusi par skolotāju un mācītu  ķīmiju pārtikušu ģimeņu atvasēm, ģimnāzistēm, un šajā – daudzējādā ziņā arī būtiskajā – darbā paietu viņas dzīve. Taču viņa nemitējās sacīt „nezinu”, un šie vārdi viņu divreiz aizveda uz Stokholmu, kur ļaudis, kam tikpat nemierīgs un allaž meklējošs gars, piešķir Nobela prēmiju.

Arī dzejniekam, īstam dzejniekam, ir nemitīgi jāatkārto „nezinu”. Katrs darbs mēģina uz to atbildēt, bet, tiklīdz pielikts punkts, dzejnieku atkal pārņem šaubas, viņš jau sāk apzināties, ka tikko gūtā atbilde ir īslaicīga un pilnīgi nepietiekama. Tā nu viņš mēģina atkal un atkal.. – bet visus viņa neapmierinātības pierādījumus literatūras vēsturnieki pēc tam saspraudīs ar lielu saspraudi un nodēvēs par „mūža darbu”...

Reizēm gadās nosapņot neīstenojamas situācijas. Savā augstprātībā, piemēram, iedomājos, ka man ir iespēja parunāties ar Ekleziastu, kas sarakstījis apraudāšanas dziesmu visiem veltīgajiem ļaužu pūliņiem. Es viņam zemu paklanītos, jo viņš taču ir viens no man nozīmīgākajiem dzejniekiem. Pēc tam es viņu saņemtu pie rokas. „Nekā jauna zem saules” – tā tu rakstīji, Ekleziast. Bet tu taču pats piedzimi jauns zem saules. Bet dzejas darbs, ko esi radījis, arī ir jauns zem saules, jo pirms Tevis neviens to nav uzrakstījis. Un jauni zem saules ir visi tavi lasītāji, jo tie, kas dzīvoja pirms tevis, tavus darbus izlasīt nevarēja. Tāpat arī ciprese, kā ēnā esi apsēdies, te neaug kopš laiku laikiem. Tam sākumu devusi cita ciprese, līdzīga tavai, bet ne gluži tā pati. Vēl es gribu tev pajautāt, Ekleziast, ko jaunu zem saules pats tagad plāno uzrakstīt. Vai kaut ko, kas noapaļotu tavas jau domātās domas, vai tomēr tev iegribēsies dažām no tām pretoties? Savā iepriekšējā dzejolī manīji arī prieku – kas par to, ka pārejošu? Varbūt par to būs tavs dzejolis, jaunais zem saules? Vai tev jau ir piezīmes, pirmās skices? Neteiksi taču: „Esmu uzrakstījis visu, nekas nav piebilstams”. To nevar pasacīt neviens pasaules dzejnieks, kur nu vēl tik liels kā tu.

Pasaule, lai ko mēs par to domātu, viņas milzonības un pašu bezspēcības izbiedēti, sarūgtināti par tās vienaldzību pret atsevišķām ciešanām – cilvēku, dzīvnieku un varbūt arī augu ciešanām, jo kurš gan ir drošs, ka augiem nav ciešanu; lai ko mēs domātu par tās plašumiem, pār kuriem spīd zvaigznes, zvaigznes, kam apkārt sākuši atklāt kaut kādas planētas – jau mirušas? vēl mirušas? nav zināms –, lai ko mēs padomātu par šo neizmērojamo teātri, kurā mums gan ir ieejas biļete, taču ar smieklīgi īsu derīguma termiņu, ko ierobežo divi nemaināmi datumi; lai ko vēl mēs iedomātos pateikt  par šo pasauli – tā ir pārsteidzoša.

Apzīmējumā „pārsteidzošs” gan  slēpjas zināmas loģiskas lamatas. Pārsteidzošs taču ir tas, kas atšķiras no kādas zināmas un vispārpieņemtas normas, no kaut kā acīmredzama, kam esam piesaistīti. Bet, lūk, tādas acīmredzamas pasaules nemaz nav. Mūsu pārsteigums pastāv pats par sevi un tas neizriet no jebkādiem salīdzinājumiem ar jebko.

Skaidrs, ka ikdienas runā, kas neliek mums domāt par katru vārdu, visi lietojam tādus apzīmējumus kā „parastā pasaule”, „parastā dzīve”, „parastā lietu kārtība”... Tomēr dzejas valodā, kur katrs vārds ir no svara, nekas vairs nav parasts un normāls.

Neviena klints un neviens mākonis virs tā. Neviena diena un neviena nakts, kas tai seko. Bet visvairāk par visu – neviena esamība šajā pasaulē.

Izskatās, ka dzejniekiem vienmēr būs daudz darba.

  

No poļu valodas tulkojusi Ingmāra Balode.

Vislava Šimborska

asdf

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!