Pornicas pilsētiņas hronikas

ZILBĀRŽA PILS

Pils klintī, sāļā no bangām
Uzcelta desmitajā gadsimtā. Katapulta
Droši sniedz no tejienes mastus ik kuģim,
Kas paisot jūrai nāk ostā.
Bēgums atsedz smalku rifu rindu.
Toties Žils de Levals, Recas barons,
Bil, manuprāt, pašpuika, vai tedibojs, vai Halbstarke.

Viņa tēvs krita medībās 1415. gadā,
Jo dūcis netrāpīja kuiļa varenajā sirdī.
Žilam bija varbūt par daudz brīves,
Kaut gan viņam iemācīts lasīt un runāt latīniski,
Un apbrīnot brīvās mākslas.
Galma Falstafu sliktajā sabiedrībā
Šis kucēns kļuva par biedu visai apkaimei.
Gadus sešpadsmit vecu viņu salaulāja ar Katrīnu de Tūaru,
Viens no pirmajiem viņš devās palīgā Žannai d'Arkai.
Bezbailīgs, Žannas labā roka,
Tas bij viņš, kas to balstīja ievainotu kaujā pie Turnejas.
Taču vēlāk, divdesmit sešus gadus vecs Francijas maršals,
Aiz garlaicības tas algoja dzejniekus un aktierus
Un «noniecināja visas Dieva un cilvēku tiesības», kā hronika vēsta,
Nodevies izvirtībai te, Pornicas pilī.
Laicīgo un garīgo soģu notiesāts Nantē.
Bende nožņaudza viņu, bet miesa netika ugunij,
Sešas plīvuros slēpušās sievietes pacēla to, lai guldītu svētītā zemē
Stāsta, ka arhibīskaps, firsts un radinieki
Likuši viņu nonāvēt, lai tiktu pie īpašuma.

GALIPO

Netālu no ostas ir Galipo ieliņa.
Baznīckungs Galipo nebija patriots
Un atteicās zvērēt Konstitūcijai.
Viņam nācās slēpties piekrastes alās, noturēt dievkalpojumus
Zemnieku mājās viršu laukos. Pūču balsīs
Sasaucās bruņotu zemnieku sardze.
Ielenkts, viņš atrada patvērumu pils tornī
Pie marķīzes Brīserānas, līdz tais ūdeņos ienāca «Alkions»,
Korvete, kura brauca glābt Bretaņas priesterus.
Jūrniekā pārģērbts, izmisuma pārņemts, viņš nolūkojās uz krastu,
Kad kuģis pilnās burās atstāja līci,
Pabrauca garām Nuārmutjē salai, uzņēma gaitu uz dienvidiem.
Galipo mira trimdā Sensevastjanā, ilgu mākts.
Te parādās pretruna starp īpašo un vispārējo.
Jo pat tie mīlēja viņu, kuri dejoja karmaņolu.

MANTINIEKI

Marķīzi Brīserānu arestēja kopā ar meitu Annu
Par baznīckunga Galipo slēpšanu.
Iekāpdamas diližansā, tās nenolaida acis,
Jo pienākums bija izpildīts.
Ceļā uz Nanti, precīzāk, Mutjērā,
Piedzērušies vīrieši sodīja viņas par lepnumu.
Revolūcijas tribunāls pasludināja spriedumu,
Bet nāvinieku kamerā viņas neraudāja.
Kad viņas veda uz soda vietu,
Bārdaini spēkavīri pieveica apsardzi.
Tie bija korvetes «Alkions» jūrnieki;
Tā stāvēja, izmetusi enkuru Luāras grīvā.
Vēlāk, kad māte nomira, Anna iestājās klosterī,
Nespēdama piedot briesmīgajai pasaulei,
Kura ņem nevainību gan atmiņai, gan arī miesai.
Marķīzam nocirta galvu Parīzē par līdzdalību sazvērestībā,
Viņš gribējis nolaupīt karali pie pašas giljotīnas.
Pils palika tukša. Tur iemitinājās
Kalējs, vārdā Trūkums, pats nabadzīgākais starp šejieniešiem.
Tirgonis Lebretona kungs viņam iedeva divsimt frankus,
Lai izvācas, un pēdējo mantinieku parādu, piecdesmit
Tūkstošus izpirka par tūkstoti divsimt.
Žubērs, vadmalas fabrikants, saņēma pili mantojumā.

VANDEJIEŠI

O, nesaprātīgie vandejieši, ka jūs, par bandītiem sauktie,
Pornicu ieņēmuši, alkāt atriebt, to varētu saprast,
Un nošāvāt drēbnieku Vjo, notāru Bonamī, kalēju Libo,
Tirgoņus Martenu un tardifu, mežzini Puasonu, divus kuģu būvētājus.
Pat veco No, kaut bija tam jau astoņi desmiti pilni.
Bet triumfa vakaru svētīt ar vīnu
Un līdz nemaņai piedzerties, kā zemnieki prot,
Neiztiekot nekur pat sardzi?
Priestera patriota vadīta vienība jau tuvojās tumsā,
Un jūs apkaus vai savaņģos.
Rītausmā pludmales smiltīs raktas bedres
(Tātad šajā stundā taisni bij bēgums)
Un divsimt piecpadsmit no viņiem atdoti krabjiem,
Kamēr divi simti piecdesmit stāvēja grīļodamies,
Un šausmu siekalas tecēja tiem no mutēm.
Vēl nesen varēja dzirdēt atstāstām
Kādas ļoti vecas sievas liecību: viņai tad daži gadi,
Tecējusi groziņu rokā pāri pilsklintij.
Bruņoti vīri likuši viņai bēgt projām.
Kad apšauj gūstekņus, liecinieki nav vajadzīgi.

GLĀBĒJA DIEVMĀTE

Bija bargas ziemas, kad izsala vināji.
Vilki lēkšoja tumsā pa ielām.
Bija vakari, kad sievietes velti
Uzvilkās krāšņākos tērpus
Un pulcējās klinšu mugurās putnus pielūgt.
Putns redz lejā jūru tumšu, tik tumšu.
Rudā bura, iearta viļņa vagā,
Tam šķiet ūdenszāle, slīkstošo sejas
Ir vīru un mīļoto sejas vienalga kam, tik ne viņam.
Bet Glābēja Dievmāte granīta kapelā
Sniedza pretim rokas jau kuro gadu simteni.
Jā, okeāns dara mūs tādus, kādi esam patiešām:
Bērni, kas brītiņu tēlo gudrus kapteiņus,
Cilvēce tad ir karsti mīlēta ģimene,
Tūkstoš gadu ir kā viena pati diena.
Māt, glāb mani, manu grēcīgo dzīvību,
Atpakaļ atved uz skaistās zemes, dod man vēl laiku.
Māt, neesmu cienīgs, tak sākšu no jauna,
Tu neesi dzimusi tālās zemēs, jo esi man blakus.
Un, ūdenim pilot no kapucēm, basi, noliektām galvām,
Domādami: kādēļ Viņa izglāba mani,
Tie gāja pie Viņas altāra iedegt solīto sveci.
Vēlāk viņi dzēra un bļaustījās, sievas tapa grūtas.
Viņas smaids liecināja, ka pēc Viņas prāta.

SLOVACKIS

Tu skumjš, tu saldi mīlēts,
Rūgti vilts tu, velti zilēts.
Neba mūžīgais revolucionārs gars Lucifers vijas
Atskabargaina žebērkļa caurdurtā zutī, ne viņam
Šī sīkstā dzīvība, kas ar galvu pret akmeni
Jāmētā ilgi, iekams rimst.
Dārdi un šļaksti tie paši, taču trūkst iemiesošanās;
Asinīm saindētas putas, nobeidzies jūras zirneklis
Ir tik tas, kas ir, ne vairāk.
Lai diez ko raksta Lamarks, tak velti dzīvību ķēdi
Dzērvju kāsī vērpt, lai miesu slieksmi
Demokrātiski vērstu par mērķi un tieksmi.
Vientuļi. Vieni paši ar mūsu ozollādēm,
Ar luidoru, lenti un lūpu krāsu,
Un Sv. Andreja zvanu atbalsi.
Kad tu staigāji te, visur bij virši un irbulenes,
Mazas melnas avītis ganījās blakus druīdiskajiem klintsblukiēm,
Notāri un tirgoņi sabūvējuši villas,
Viņu gultas, viņu spoguļi, kuros atstaro augsti uzsprausti mati
Un kaili pleci, virs cerainas ēnas,
Nu šaudās pa debesīm sveču mirgā.
Atesas brāli, tu augstienes Luksorā!
Tu nebiji brālis čūskai, kas paraudzījusies saulē.
Uz visiem laikiem šķirta apziņa un neapziņa.
Kādēļ tev runāt tik gari? Ikviens kā tu sabirs pīšļos,
Jo dzīve — tā ir pavisam, un nāve — pavisam.
Nu, nekas, lai tev no manis šī konjaka glāzīte.

LUKJANOVS

Ja svešzemnieks apmestos jūsu vidū,
Esiet laipni pret viņu, jo nepazīstat mežus,
Kur skrējis viņš — bērns vēl — bet vārdus, kuri tam dārgi,
Jūs neprotat izrunāt, taču viss, kas viņa,
Ir paties arī jūsu, kaut neviens to nezin.
Fotogrāfs ar izkārtni «Studio Loukianoff»
Bij reiz cara armijas virsnieks.
Stranno jemu zdesj pojot okean.
Ka svešs var būt vajadzīgs, to viņš pierādīja,
Kad triju poļu dēļ Pornicu piemeklēja nelaime.
Tātad pie Morisa, Pretošanās kustības dalībnieka,
1944. gada augustā atnāca
(Bet vācieši turējās te līdz pat kara beigām)
Trīs poļi vērmahta mundieros,
Lai piedāvātu sadarbību un ieročus,
Pretī prasot civiltērpu.
Vai viens no trim izpļāpājās savai meitenei?
Tātad saņēma ķīlniekus, un termiņš bij tuvu,
Ja neierastos vainīgais — Moriss, kuram izdevās aizbēgt.
Tad Lukjanovs uzsāka sarunas
Ar majoru Poterejko, krievu bataljona komandieri.
Poterejko izdarīja spiedienu uz kapteini Meijeru
(Krieviem drīzumā vajadzēja nomainīt vācu garnizonu).
Ķīlnieki atgriezās mājās. Bet poļi
Guļ Sv. Marijas kapsētā.
Uz mūžīgiem laikiem pārvērtušies par «trois soldats polonais»;
Uz kapakmens ērglis: «samariešu dāvana».

BRITISH WAR CEMETERV

Smidzīgam lietum sūcoties apcirptā maurā
Rinda pie rindas, vai vārds, uzvārds, pulks,
Vai pavisam īsi: «Kareivis, kuru Dievs pazīs»,
Lasīju: 1940. gada 17. jūnijā:
Atceros to dienu Viļņā, Katedrāles laukumā.
Tai pašā dienā «Lancastria» veda no Francijas četrus tūkstošus kareivju
Un vācu bumba iekrita dūmenī, un kuģis pāršķēlās,
Verzdams eļļainu masu, kurā ne papeldēt.
Izglābās simt četrdesmit deviņi. Pārējo līķi
Gausi devās pa straumju ceļiem,
Auļoja viļņu kumeļos pie Brevenoseanas,
Pie Prefaijas un šepat, slogojot zvejnieku tīklus.
Arī zemūdeņu nogremdēto kuģu jūrnieki, ja vien
Omāru melnās spīles izlaida tos no dzelmes,
Apakš zāles guļ te, tāpat citi,
Kurus vēji no jūras nesa izpletņu auklās.
Un kapteinis S. Makovskis, tā ap trīsdesmit,
No Krušvicas, Henrika Makovska dēls.
Un līdzās Mjuriēla Tamāra Bika, Women's Auxiliary Air Force
Zem akmens ar jūdu zvaigzni,
«Mūsu vienīgais bērns un mīļotā meita».

Stāsta kapsētas pārraugs Ričarda kungs
(Pie kura mani aizveda miesnieka puika):
— Ā, tie divi? Tie bij milzīgi draugi.
Abi krita pēdējā kara gadā.
Viņus atveda no tālas vietas, kaut kur pie Pirenejiem.
Kāda uzdevumā bij sūtīti, nezinu.
Bikas jaunkundze nāk no krievu emigrantu ģimenes.

Makovski, atkal tu neklausies! Un poļu valodas skolotājs
Sāk svinīgi lasīt «Rasmi no Gara»:
«Še, kur aiz manas muguras
zeltā un sudrabā liesmo vizlas cauraustās klintis
it kā milzeņu vairogi Homēra sapnī.
še, kur atstaru saule...»
Makovskis neklausās. Gribas uz stadionu Makovskim.
Kā lai viņš uzmin, ka iekļausies reiz šajā ainavā
Un ka pa Londonu skraida Mjuriēla Bika,
Viņa priekšnāves un pēcnāves draudzene.

PORNICA

Osta ož pēc notekūdeņiem, ne tikai pēc zivīm.
Kazino orķestris spēlē un vairāk neviena.
Mūķenes paceļ tērpmalu, kad nošļāksi vilnis,
Čiepst atpūtnieku bari, smiltī sev darina pilis.
Izcirsts ozolu mežs, kur apslēpta pirātu manta.
Putekļi, pundurīgi krūmi un guvušas jūraszāles.
Pensionāri uz savu namiņu sienām glezno kaķpēdiņas,
Ūdenslilijas un Alpu ainavas.
Mesas laikā meitenīte kā Sibilla
Šķir grāmatas lapas uz pults,
Burti lieli kā abas plaukstas.
Tā ir himna Izdziedinātajai Dievmātei
(Qu'elle protēge cedoux coin de la France).
Lūdzos Dievam, lai dara ar mani ko grib,
Un sacīju Viņam, ka esmu pateicīgs
Pat par bezmiegu, kad dun paisums
Un norēķini ar zemesdzīvi.

No poļu valodas atdzejojis Uldis Bērziņš.