Nobela lekcijas
13.06.2009

Turpinājums sekos... Nobela lekcija 1999. gadā

Komentē
0

 

Godājamie Zviedrijas Karaliskās akadēmijas locekļi, dāmas un kungi!

 

Pavēstot to, deviņpadsmitajā gadsimtā beletristikas sacerējumi tik krājas un krājas. Žurnāli un laikraksti atbrīvo tiem kāroto vietu – turpinājumos publicējamais romāns ir pašā plaukumā. Kamēr pirmās nodaļas nāk klajā uzreiz viena pēc otras, galvenās epizodes vēl tikai top ar roku rakstītā manuskriptā, bet noslēgums nav pat izdomāts. Un ne jau tikai ierastie šausmu stāsti vai ziepju operas turēja lasītāju savā pavadā. Daži Dikensa romāni iznāca pa gabaliņam. Tolstoja “Anna Kareņina” bija turpinājumos publicēts romāns. Kāds masveida patēriņa apmierināšanā lietpratīgs, nenogurdināms izdevējs pamācīja Balzaku, kas tolaik publicējās anonīmi, kā panākt darba kompozīcijā lielāku spriedzi un pietaupīt kulmināciju pašām fragmenta beigām. Gandrīz visi Fontānes romāni vispirms iznāca laikrakstos un žurnālos turpinājumu sērijās. Kad “Maldi un likstas” pirmoreiz ieraudzīja dienasgaismu pēc nodrukāšanas avīzē “Vossisiche Zeitung”, tās izdevējam neatlika nekas cits, kā dusmās iesaukties: “Nudien tas draņķīgais stāsts nekad nebeigsies!”

Taču, pirms tālāk vērpt iesākto stāsta pavedienu vai pāriet pie cita, vēlos atzīmēt, ka no tīri literāra redzes punkta šī auditorija un Zviedrijas Karaliskā akadēmija, kas mani uzaicināja šeit būt, man nav sveša. Mans romāns “Žurka”, kurš iznāca gandrīz pirms četrpadsmit gadiem un kura katastrofālais kurss caur dažādiem aplinkus vēstījuma līmeņiem varētu būt iespiedies daža laba lasītāja atmiņā, raksturo slavas dziesmu, kas Stokholmā celta tādas publikas priekšā kā jūs, un slavinājumu žurkai vai, precīzāk, laboratorijas žurkai. 

Žurkai piešķirta Nobela prēmija. Jāteic – beidzot. Viņa ir sarakstā jau kuru gadu. Viņa ir favorīts. Pārstāvot miljoniem dzīvnieku, ko izmanto zinātnes eksperimentos, – no jūrascūciņas līdz rēzus pērtiķim –, baltā sārtace laboratorijas žurka beidzot dabū savu tiesu. Jo tā vairāk nekā jebkurš cits – katrā ziņā to vēlas parādīt mana romāna stāstnieks – pavēra iespējas vēlāk ar Nobela vārdu uz lūpām cildinātajiem medicīnas pētījumiem un atklājumiem faktiski neizmērojamajā gēnu inženierijas laukā, te domājot Nobela prēmijas laureātu Vatsona un Krika veikumu. Kopš tā laika vairāk vai mazāk likumīgi var klonēt kukurūzu un dārzeņus, nemaz nerunājot par visu sugu dzīvniekiem, tāpēc žurkcilvēki, kas, tuvojoties romāna beigām, kļūst arvien ietekmīgāki, tiek saukti par Vatsonkrikiem. Viņi apvieno sevī labāko no abām ģintīm. Cilvēkā ir daudz kas no žurkas un – otrādi. Pasaule, šķiet, izmanto šo apvienību atkopšanās nolūkā. Pēc Lielā sprādziena, kad izdzīvoja tikai žurkas, tarakāni, mušas, zivju relikti un varžu olas, brīnumaina kārtā izglābušies Vatsonkriki visā tajā juceklī ieviesa kārtību.

Bet, tā kā iesāktais sižeta pavediens tikpat labi varētu beigties ar “turpinājums sekos” un laboratorijas žurkas slavinājums Nobela balvai veltītā runā ne pavisam nenozīmē novest romānu līdz laimīgām beigām, es tagad varu principu vārdā pāriet pie vēstījuma kā izdzīvošanas formas un reizē mākslas formas.

Ļaudis allaž stāstījuši stāstus. Vēl ilgi, pirms cilvēce iemācījās rakstīt un pamazām pieņēma grāmatu gudrību, visi cits citam stāstīja un ikviens klausījās cita stāstus. Jau sen atpakaļ noskaidrojās, ka daži joprojām nemācītie teicēji stāsta labāk vai vismaz ticamāk melo. Un daži no viņiem atrada mākslīgus veidus, kā aizšķērsot stāsta rāmo plūdumu un aizvirzīt uz tādām pietekām, kas nemaz negrasās izbeigties, bet piepeši un apbrīnojamā kārtā iziet plašā gultnē, kurā tad apkārt jau redzamas kuģu atlūzas un  ūdenī izmestas mantas, reiz apvaldīti un pakārtoti motīvi. Un, pateicoties agrīnajiem stāstniekiem, kas nebija atkarīgi no dienas gaismas vai gaismekļa un lieliski varēja turpināt iesākto arī tumsā, kas faktiski pamanījās izmantot mijkrēsli vai tumsu spriedzes kāpināšanā, – pateicoties tam, ka viņi apstājās nekurienē, bez kādiem pārspīlējumiem, stieptas intrigas vai pērkondārdošiem vārdu plūdiem, varbūt tikai atskaitot darbības pārtraukšanu ar “turpinājums sekos”, ja bija jūtams abpusējs intereses atslābums, daudzos klausītājos modās tieksme stāstīt pašiem savus, kaut, iespējams, ne tik dziļus stāstus. 

Ko tad stāstīja, kad neviens vēl neprata rakstīt un uzrakstīt stāstu? Kopš Kaina un Ābela laikiem tiek vēstīts par nogalināšanu un slepkavībām. Atriebība, tostarp asinsatriebība, allaž bijusi pateicīga viela stāstam. Genocīds redzes lokā parādījās tikpat agri kā plūdi un sausums, treknie un liesie gadi. Garš īpašumā esošo mājlopu un vergu uzskaitījums bija gluži pieņemams, tāpat nostāsts, sevišķi, ja tas pieskaitāms pie heroiskā žanra, nav iedomājams bez sīkas ģeneoloģijas par to, kurš bija pirmais un kurš nākamais. Šodien iecienītais mīlas trijstūris un stāsti par briesmoņiem – puscilvēkiem, puszvēriem –, kas dodas cauri labirintam vai uzglūn meldros, ir pievilkuši visplašāko publiku jau no paša sākuma, nemaz nerunājot par dieviem un dievekļiem veltītām leģendām un jūrasbraucēju piedzīvojumu tēlojumiem, kurus ātri vien uzlaboja, paplašināja, pārveidoja, ne bez izsmiekla samainot vietām varoņu pozitīvās un negatīvas lomas, un nodeva tālāk, līdz tos pierakstīja kāds stāstnieks, ko acīmredzot sauca par Homēru, vai, Bībeles gadījumā, – vairāki stāstnieki. Kopš tā laika pastāv literatūra. Ķīnā un Persijā, Indijā un Peru kalnājos – kur vien uzplauka rakstība – teicēji, vienalga, pa vienam vai grupās, ar pieņemtu vārdu vai anonīmi, pārtapa literātos.

Tik ļoti nostiprinājušies rakstībā, mēs tomēr glabājam atmiņas par mutvārdu vēstījumu, literatūras saknēm runātā vārdā. Un vēl kāda laba lieta –, ja reiz nāktos aizmirst, ka stāstījums dzimst uz lūpām – te pusartikulēti, stostīdamies, te strauji, kā baiļu dzīts, te čukstus, lai sargātu noslēpumu no svešām ausīm, te skaļi un skaidri līdz pat pašmērķīgai bramanībai, kad vīzdegunīgi šķaudot un vīpsnājot gadās izlaist gaisā pašu dzīves esenci, – ja mūsu ticība rakstībai liktu to visu aizmirst, vēstījums būtu kā no grāmatas, sauss kā putekļi, bez siltas elpas.

Tomēr, cik gan labi, ka mūsu rīcībā ir tik daudzas grāmatas, kas paliek tās pašas, vienalga, vai lasām skaļi vai pie sevis. Mani grāmatas iedvesmo. Kad biju jauns un pielaidīgs, tādi meistari kā Melvils un Dēblins vai arī Luters ar savu biblisko vācu valodu mudināja uzreiz lasīt skaļi rakstāmo, it kā atjaukt tinti ar siekalām. Un kopš tā laika nekas daudz nav mainījies. Jau krietni vairāk kā piecdesmit gadus paciešot to, ko sauc par rakstniecību – nē, tādai vajadzībai rauties vaiga sviedros ir baudas piegarša – es gremoju sīkstos, šķiedrainos teikumus, padarot mīkstus, pakļāvīgus un vadāmus, vāvuļoju pie sevis svētā vientulībā un lieku spalvu pie papīra tikai tad, kad sadzirdu īsto skaņu un toni, rezonansi un atbalsi.

Jā, es mīlu savu profesiju. Tas sagādā man ļaužu sabiedrību, sabiedrību, kuras daudzbalsīgā čalošana atspoguļojas manos manuskriptos. Un nav nekā tīkamāka, kā sastapt paša grāmatas – pirms daudziem gadiem iznākušās lasītāja atsavinātās grāmatas –, kad lasu publikai priekšā to, kas tajā pat brīdī sastindzis lappusē. Visi rakstītie vārdi – gan jaunie, tikko atrastie valodā, gan vecie, aiz kopšanas izlepušie, tomēr nepiejaucējamie – top runa. Un maģiskais rodas arvien no jauna. Autorā iemājo īsts šamanis, kad viņš pūlas izpelnīties kaut mazumiņu atlīdzības, rakstniecībā ejot pret straumi, pret noturīgām patiesībām. Un ikviens tic vārdos neizteiktajam apsolījumam: turpinājums sekos ... 

Bet, kā es kļuvu par rakstnieku, dzejnieku un mākslinieku – par visiem trim reizē baiļu pilnās gaidās baltas papīra lapas priekšā? Kāda omulībā izlolota pašpārliecinātība modinājusi bērnā šādu neprātu? Galu galā man bija tikai divpadsmit gadu, kad sapratu, ka gribu būt mākslinieks. Drīz sākās Otrais pasaules karš, un es dzīvoju Dancigas nomalē. Līdz pirmajai profesionālās izaugsmes izdevībai bija jāpaiet vēl gadam – atradu vilinošu sludinājumu Hitlera Jaunatnes kustības žurnālā “Hilf mit!”. Tas bija stāstu konkurss. Ar visām balvām. Tūdaļ pat ķēros klāt savam pirmajam romānam. Tas tapa manas mātes dzīves gājuma iespaidā un saucās “Kašūbieši” – darbība norisinājās nevis šīs mazās un izzūdošās tautiņas sāpīgajā šodienas realitātē, bet trīspadsmitajā gadsimtā, bezvaldnieku laikā, drūmā periodā, kad uz lielceļiem valda laupītāju barveži un vienkāršajiem ļaudīm vienīgā iespēja atrast taisnību ir improvizēta biedru tiesa.

Atceros tikai, ka, ieskicējis kašūbiešu dzīves ekonomiskos apstākļus vispārējās frontes aizmugurē, pievērsos laupīšanām un atriebības dēļ sarīkotajiem slaktiņiem. Tik daudzi tika nožņaugti, nodurti ar nazi vai šķēpu, tik daudz pakārto un eksekūciju, ka pirmās nodaļas beigās visi galvenie varoņi, kā arī krietns skaits otrā plāna tēlu bija jau miruši – vai nu apglabāti, vai atstāti vārnām par barību. Tā kā stila izjūta man neļāva pārvērst līķus par gariem un pašu romānu par spoku stāstu, nācās atzīt sakāvi ar skarbām beigām bez jebkāda “turpinājums sekos”. Protams, ne jau no laba prāta, tomēr iesācējs bija guvis mācību: nākamreiz vajadzētu būt drusku ekonomiskākam un saudzīgākam pret saviem varoņiem. 

Bet iesākumā es lasīju – drusku vairāk, nekā dažs varētu iedomāties. Man bija savs paņēmiens ar pirkstu iebāšanu ausīs. Skaidrības labad ļaujiet piebilst, ka mana jaunākā māsa un es uzaugām spiedīgos apstākļos, tas ir, divistabu dzīvoklī, tātad bez savas istabas un pat bez sava stūrīša. Tomēr, tagad atskatoties atpakaļ, tā, izrādās, bija priekšrocība: agri iemācījos koncentrēties, kad apkārt ir cilvēki vai troksnis. Kad lasīju, tuvumā varēja kaut vai šaut ar lielgabalu; mēdzu tik dziļi iegrimt grāmatā, ka māte, kam patika īsti joki, reiz demonstrēja dēla pilnīgo un galīgo iegremdēšanos kaimiņienei, nomainot maizes šķēli, ko turēju pa tvērienam, lai šad tad nokostu kādu kumosu, ar ziepju gabalu, teiksim, “Palmolive”; abas sievietes – māte ne bez zināma lepnuma – noraudzījās, kā akli sniedzos pēc ziepēm, iecērtu zobus un labu laiku košļāju, pirms atraujos no kārtējās lappuses un piedzīvojumiem.

Vēl šobaltdien spēju koncentrēties kā agrīnajos gados, taču nekad vairs neesmu lasījis tik aizrautīgi. Grāmatu plaukts atradās iepretim logam ar ziliem aizkariem. Māte piederēja pie lasītāju kluba; Dostojevska un Tolstoja romāni te glīti rindojās  muguriņu pie muguriņas , te atkal sajaucās ar Hamsuna, Rābes un Vikija Bauma romāniem. Zelmas Lāgerlēvas “Gesta Berlings” allaž bija rokas stiepiena attālumā. Vēlāk mani baroja pilsētas bibliotēka, taču mātes sarūpētais krājums deva pirmo impulsu. Viņa bija ne vien sīkmanīga darījumu sieviete, kas nespēja atturēties pārdot preci uz kredīta pircējam ar apšaubāmu maksātspēju, bet arī patiesi mīlēja skaisto: pa savu vienkāršo radio klausījās operu un operešu melodijas, priecājās par maniem daudzsološajiem stāstiem un bieži apmeklēja pilsētas teātri, ik pa laikam ņemot mani sev līdz.

Vienīgais iemesls, kāpēc nu uzskaitu anekdotiskos atgadījumus no necilā buržuāziskā gaisotnē pavadītās bērnības, kaut desmitiem gadu atpakaļ savos darbos jau piešķīru tiem gleznainas episkas aprises ar izdomātiem raksturiem, ir mēģināt atbildēt uz jautājumu “kas jums lika pievērsties rakstniecībai”. Spēja sapņot vaļā acīm, ierasts darbs ar kalambūriem un visādām valodas spēlēm, atkarība no tieksmes melot melošanas pēc, it kā pielipt patiesībai kā magnētam vai neatlaidīgi urķēties nozīmētu garlaicību, – tātad īsi: tas, ko diezgan vaļīgi iztulko tā talantu, protams, bija no svara, taču bez politikas uzmākšanās ģimenes idillei kaprīzā talanta kategorija nekļūtu par balstu ar zināmu pastāvību un dziļumu. 

Mātes iemīļotais brālēns, arī kašūbietis, strādāja Dancigas brīvpilsētas poļu pastā. Viņš bieži ciemojās pie mums un allaž bija gaidīts. Kad sākās karš, Heveliusa laukuma pasta ēka kādu laiku bija pretestības punkts pret SS-Heimwehr vienībām; beigās tēvocis bija starp tiem, ko uz ātru roku tiesāja un nošāva. Piepeši viņa vairs nebija. Piepeši viņa vārdu vairs nepieminēja. Viņš kļuva par neesošu personu. Tomēr viņš nevarēja nebūt manī visu šo laiku –, kad piecpadsmit gadu vecumā pirmoreiz uzvilku mundieri, sešpadsmit gadu vecumā sapratu, ko nozīmē bailes, kad, būdams septiņpadsmit gadus vecs, kļuvu par amerikāņu karagūstekni, kad astoņpadsmit gadu vecumā strādāju melnajā tirgū, un beidzot – kad mācījos akmeņkaļa arodu un veidoju savas pirmās akmens skulptūras, gatavojos iestāties mākslas akadēmijā, rakstīju un zīmēju, zīmēju un rakstīju – žigli sacerētus pantus, ērmīgus viencēlienus, līdz sapratu, ka pirmie mēģinājumi ir neveikli, tomēr likās, ka manī mājo iedzimta vajadzība pēc estētiskas baudas. Un visa šī detrīta neskarts kaut kur tālāk atrodas mans brālēns, poļu pasta kantora darbinieks, nošauts un aprakts, manis atrasts (kurš gan cits te būtu jāmin), izrakts no aizmirstības līdz ar izdomātos vārdos saucamu būtņu iznākšanu uz rakstniecības skatuves, atdzīvināts, iepūšot poēzijas dvašu, – tikai šoreiz gan parādās romānā, kur citi vairāk vai mazāk svarīgi raksturi, dzīvelīgi un spēka pilni, laužas cauri nodaļām, daži pat noturas līdz beigām, liekot rakstniekam turēt kārtējo solījumu “turpinājums sekos” ...    

Un tā tālāk un tā joprojām. Jau pirmo divu romānu publicēšana – tos sauca “Skārda bungas” un “Suņa gadi” – tāpat arī starpā iesprukusī novele “Kaķis un pele” man kā samērā jaunam rakstniekam iemācīja, ka grāmatas var nodarīt pārestību, likt aizsvilties dusmās, pat izsaukt naidu. Tas, kas bija radīts ar mīlestību pret savu zemi, citam nozīmēja siltas ligzdiņas sagraušanu. Tā nu es kļuvu par strīdus figūru.

Turklāt uzturējos labā sabiedrībā, kādas nebija izsūtītajiem rakstniekiem Sibīrijā un tamlīdzīgās vietās. Par to mums nevajadzētu strīdēties. Taisni otrādi – rakstniekiem vajadzētu uzlūkot savu strīdīgo esamību par rosinošu, par daļu no riska, ko nes sev līdzi profesijas izvēle. Tā ir vistīrākā patiesība, ka rakstnieki allaž ar vēsu prātu un lielāko prieku ir spļāvuši nebeidzamas pacilātības un varenības mistrojuma zupā. Tieši tas padara literatūras vēsturi līdzīgu izvērstai un rafinētai cenzūrai.

Valdošie spēki, būdami nelāgā noskaņojumā, lika Sokrātam izdzert sausu trauku ar velnarutka dziru, Ovīdijam doties trimdā un Senekam pārgriezt vēnas. Cauri gadsimtiem līdz pat mūsdienām brīnišķākie augļi Rietumu literatūras dārzā ienākušies biezo katoļu baznīcas mūru ieskauti. Cik daudz atrunu prasmes ziņā eiropeiskā apgaismība iemācījās no agrākiem absolūtu varu ieguvušajiem valdniekiem un vietvalžiem un viņu piekoptās cenzūras prakses? Cik daudz vācu, itāļu, spāņu un portugāļu rakstnieki ir izdzinuši fašismu no savas dzīves un valodas? Cik daudz rakstnieku sajutās kā ļeņiniskā–staļiniskā terora upuri? Un kādi spaidi jāpanes šodienas rakstniekam Ķīnā, Kenijā vai Horvātijā?

Es nāku no zemes, kur dedzinātas grāmatas. Mēs zinām, ka vēlme iznīcināt nīstās grāmatas vēl arvien vai atkal ir mūsu laika garā un nepieciešamības gadījumā rod piemērotu telegēnu izpausmi, tātad arī masu auditoriju. Bet, kas ir vēl sliktāk, – rakstnieku vajāšana, ieskaitot nogalināšanas draudus un slepkavības, visā pasaulē ir pieaugusi tiktāl, ka tā sāk jau pierast pie šāda terora. Bez šaubām, viena pasaules daļa nav jāmodina un nemaz negrasās stāvēt klusu, kad rakstniekam, kā 1995. gadā Nigērijā Kenam Saro-Vivam un viņa atbalstītājiem, piespriež un izpilda nāvessodu par iestāšanos pret savas zemes piesārņošanu, turklāt runa bija ne jau par to vien – ekoloģiskie apsvērumi varēja krietni sabojāt vadošā naftas industrijas giganta Shell plānus.

Kas tad padara grāmatas – tātad arī rakstniekus – tik bīstamus, ka baznīca un valsts, politbirojs un plašsaziņas līdzekļi izjūt tieksmi stāties tiem ceļā? Klusēšana vai vēl sliktāks scenārijs reti ir tiešu uzbrukumu rezultāts valdošajai ideoloģijai. Bieži tas nav nekas vairāk kā literāra atsauce uz ideju, ka patiesība pastāv tikai daudzskaitļa formā, ka nav vienas patiesības, bet gan tikai milzum daudz dažādu patiesību, kas tās vai citas patiesības aizstāvēšanas gadījumā liek sajust apdraudējumu, nāves draudu klātbūtni. Tālāk problēma ir tā, ka rakstnieks pēc definīcijas nespēj atstāt pagātni mierā – ātri vien uzplēš vecās rētas, atrod līķus aizzīmogotos pagrabos, iekļūst aizliegtās istabās, pamanās notiesāt svētās govis vai, kā Džonatana Svifta gadījumā, savāc kopā noplukušos īru bērnus un “sautētus, grauzdētus, ceptus vai vārītus” ceļ galdā angļu labdzimtībai. Citiem vārdiem, rakstniekiem nekas nav svēts, pat ne kapitālisms, – tā viņu tieksmes pašsaprotamā kārtā kļūst pretīgi agresīvas, pat kriminālas. Bet pats sliktākais – viņi atsakās sadarboties ar uzvarētājiem: maļ vienu un to pašu par pabirām un nomalēm, kas tikušas vēsturisko cīņu zaudētājiem, kam esot daudz ko teikt, taču neesot iespēju pat tuvoties tribīnei. Dodot viņiem vārdu, rakstnieki apšauba uzvaras spožumu, un, saejoties ar zaudētājiem, piebiedrojas viņu pulkam.

Protams, “valdošie spēki” neatkarīgi no tā, pēc kādas modes tērpušies, ne pavisam neiebilst pret literatūru kā tādu. Viņi to uzlūko kā jauku rotājumu un ir gatavi pat atbalstīt. Šodien tās loma ir izklaidēt, kalpot amizantu joku kultūrai, atsvērt lietu tumšās puses klātbūtni un dod cerību stariņu. Lielākoties piesauc – lai arī ne tik izteikti kā komunistu laikā – vajadzību pēc “pozitīvā varoņa”. Vajadzību brīvā tirgus ekonomikas džungļos bruģēt ceļu uz panākumiem ar smaidu, kā mācēja Rembo; viņš kā viens īsts sprukstiņš allaž būtu gatavs ātri nokniebties starp cīņas epizodēm, rindām vien atstāt aiz sevis sakauto pretinieku, vārdu sakot, – ir perfekts lomas paraugs mūsu globalizētajai pasaulei. Un mediji nenogurstoši apmierina prasību pēc krietni uzkarsuša vīrišķa, kas allaž tiek cauri ar veselu ādu: Džeimss Bonds būtu spējīgs iznērst Dollijas paskata bērneļus neierobežotā daudzumā. Un pēc tam – kā jau „kūlais” tips – atkal doties uzvarēt ļauno.

Vai tas izsauc pretstatu, ienaidnieku – negatīvo varoni? Ne vienmēr. Manas saknes iesniedzas, kā jūs to varētu būt atskārtuši pēc lasītā, spāņu vai mauru piedzīvojumu romānos. Cīņa ar vējdzirnavām cauri gadsimtiem bija un paliek šīs skolas centrālais modelis. Pati pikaro esamība izriet no sakāves komiskās dabas. Viņš čurā virsū varas pīlāriem un zāģē nost troni, labi zinādams, ka tā var palikt bez zobiem, bet pat tad, ja netraucēti turpina uzdarboties, eksaltētais templis beigās var izskatīties mazliet aptraipīts, tronis sagrīļoties, un tas arī viss. Izmisums ir viņa smieklu ķīla. Kamēr galantā Baireitas publika labi pavada laiku “Dievu mijkrēšļa” muzikālās dunoņas iespaidā, viņš svilpo pēdējā rindā – viņa izrādē komiskais un traģiskais iet roku rokā. Viņš nicina pravietiskas fanfāras, kas sagatavo uzvarētāja iznācienu, un ir gatavs aizlikt kāju priekšā, taču neveiksmes radītie smiekli spriežas kaklā: pat attapības pāraugšanai cinismā ir traģiska pieskaņa. Turklāt no mietpilsoņa redzes viedokļa – labēja vai kreisa – viņš ir vistīrākais formālists, pat manierists: raugās tālskatī no nepareizās puses; skata laiku kā pievedceļu; dzīvo spoguļgalerijā; jūs pat nevarat pateikt, kas viņam aiz ādas; būtu bijusi teikšana, varētu pieņemt pat rūķus un milžus savā svītā. Iemesls, kāpēc Rablē pastāvīgi vajāja gan laicīgie kārtības uzraugi, gan Svētā inkvizīcija, ir tas, ka viņa Gargantija un Pantagriēls ar savu mērogu, lielāku nekā dzīvē, bija apgriezuši sholastikas pasauli kājām gaisā. Viņu atraisītais humors bija ellišķīgi pozitīvs! Kad Gargantija uzsēdināja savu pliko pēcpusi Dievmātes katedrāles torņiem un nokārtojās tā, ka visa Parīze no viena gala līdz otram palika zem ūdens, visi sveikā cauri tikušie to vien tik darīja, kā zirgojās. Vai – atgriežoties pie Svifta: viņa vienkāršais kulināras dabas priekšlikums, kā apmierināt izsalkumu, ir spēkā arī mūsdienās; katrā nākamajā ekonomiskajā samitā vai valdības saietā sarunu galds varētu vai lūzt no bērniem – tikai nevis no īru badacietēju vidus, bet no Brazīlijas vai Ziemeļsudānas ielu bērniem svaigi pagatavotā veidā. Satīra – tā sauc manis apcerēto mākslas formu. Satīras laukā viss ir atļauts – pat groteskā manierē kutināt smieklu nervu.

Kad Henrihs Bells 1973. gadā 2. maijā šeit nolasīja savu Nobela lekciju, aizvien vairāk un vairāk pietuvojoties prāta un poēzijas šķietamajam pretstatam, vienā teikumā runas beigās viņš gan pasūrojās par laika trūkumu: “Es nevaru ilgāk apstāties pie humora, lai gan humors vairās nostādīt kādu šķiru priviliģētā stāvoklī” – tomēr savā dzejā viņš atstāja bez ievērības humora esamību kā pretestības slēpni. Toreiz Bells neviļus paredzēja, ka Žans Pols saņems vietu Vācu kultūras slavas zālē, būdams daudz apspriests, taču drīzumā jau mazāk lasīts dzejnieks; viņš redzēja, ar kādām aizdomām un reizē ironiju uz visu Tomasa Manna literāro mantojumu tolaik raudzījās – un, es varētu papildināt, joprojām raugās – gan labējie, gan kreisie. Skaidrs, ka Bellam bija padomā nevis brīdinājuma cienīgi dārdoši smiekli, bet drīzāk klusuma apvītais humors “starp rindām”, sava klauna hroniskā sliecība uz melanholiju, bezizejā nokļuvuša cilvēka gudrība – savākt kopā klusumu. Darbība, ap kuru, starp citu, brīvo Rietumu medijos izveidota skola „Turpinājums sekos” un “brīvprātīgas paškontroles” aizsegā nu grozās visas lietas: pārģērbšanās, lai varētu cerēt uz abpusēju laipnību, satiekoties ar cenzūru.

Piecdesmito gadu sākumā, kad es nopietni pievērsos rakstniecībai, Henrihs Bells bija labi zināms, ja neteiktu, allaž labi uzņemts autors. Kopā ar Volfgangu Kepenu, Ginteru Eihu un Arno Šmitu viņš turējās atstatu no kultūras industrijas. Vēl jaunā pēckara vācu literatūra pārdzīvoja grūtus laikus, tāpat kā nacistu režīma pavestā vācu valoda. Turklāt Teodora Adorno teiktais Bella paaudzei – tāpat arī jaunākiem rakstniekiem, tādiem kā es – bija kā aizlieguma zīme: “Ir barbariski rakstīt dzejoli pēc Aušvices, tā ietekmē apziņu, tāpēc šodien ir kļuvis neiespējami rakstīt dzeju..”

Citiem vārdiem, vairs nekādu “turpinājums sekos”. Tomēr mēs ņēmām un rakstījām. Rakstījām, paturot prātā, kā Adorno savā “Minima Moralia” (1951), ka Aušvice iezīmē aizu, nepārsniedzamu plaisu civilizācijas vēsturē. Tas bija vienīgais veids, kā apiet šo aizliegumu. Taču, neskatoties uz to, Adorno aizliegums ir spēkā arī mūsdienās. Visi manas paaudzes rakstnieki uzsāka ar to publisku vārdu kauju. Neviens nevēlējās vai nespēja klusēt. Mūsu pienākums bija izvest vācu valodu ārpus Vāczemes robežām, aizmānīt prom no vietējās idilles un neīstās iekšienes. Kā bērni, kas apdedzinājuši pirkstus, mēs bijām tie, kuri atteicās maksāt nodevas absolūtajam baltā un melnā ideoloģiskajam pretmetam. Šaubas un skepse bija mūsu krustvecāki, un pelēcīga vērtību pasaule viņu dāvana mums. Karā ziņā, tāds bija pašam sev uzspiestais askētisms, pirms īsti atklāju valodas bagātību, ko sev par apgrēcību biju pasācis gaužām skubīgi izlietot, – tās kārdinošo maigumu, tieksmi pacelt vertikāles augstumos jēgas dzīles, vijīga lunkanuma un skarbas noteiktības neatvairāmo saliedēšanos, nemaz nerunājot par dialektu pērlēm, nepiespiesto un izmanīgo dabu, ekscentriskumu un vēlējuma izteiksmes veidolā plaukstošo skaistumu. Atkarojuši šo valstību, mēs parūpējāmies par jauniem ieguldījumiem, lai beigās saņemtu kaut ko vairāk par spīti Adorno spriedumam vai tā mudināti. Vienīgais veids, kā rakstniecībai turpināties pēc Aušvices – kā dzejai, tā prozai –, bija pārtapt atmiņā un neļaut pagātnei izbeigties. Tikai tā varēja attaisnot kopumā pieņemamā “turpinājums sekos” piemērošanu pēckara Vācijas literatūrai un tās pēcnācējiem. Tikai tā varēja saglabāt brūci atvērtu un ar nesatricināmo “reiz” apvērst daudzu gribēto un prasīto aizmiršanu.

Cik gan daudz reižu to vai citu interešu vārdā nav piesaukta vajadzība pielikt visam punktu – dzīve jāatgriež normālās sliedēs un apkaunojošā pagātne jāatstāj aiz muguras, un cik gan daudz reižu literatūra tam pretojusies. Un pareizi vien ir! Jo samierinošā nostāja ir tikpat muļķīga, cik pašsaprotama; ikreiz, kad Vācijā ir sasniegts kāds nulles punkts – kā tas notika pirms desmit gadiem, sagrūstot Berlīnes mūrim un faktiski apliecinot Vācijas vienotību – pagātne mūs nenogurstoši panāk.

Tolaik, 1990. gada februārī Frankfurtē nolasīju lekciju studentiem par tēmu “Rakstniecība pēc Aušvices”. Gribēju inventarizēt savus darbus grāmatu pa grāmatai. “Gliemeža dienasgrāmatā”, kas iznāca 1972. gadā un kur pagātne un tagadne iet krustu šķērsu, reizēm pārklājoties, dēli man vaicā, kā es raksturotu savu profesiju, un es atbildu: “Rakstnieks, bērni, ir tas, kurš raksta, spītējot laika straumei.” Studentiem teiktais skanēja: “Rakstnieks nav ieslēgts norobežotības vai nepielūdzamās mūžības čaulā, bet redz sevi dzīvojam šeit un tagad un pat vairāk – stāv iepretim sava laika likstām, metas visā iekšā un atrod, kam pieķerties. Mešanās un pieķeršanās briesmas ir labi zināmas: rakstniekam nozīmīgā distance pastāvīgi ir apdraudēta; viņa valodai jādzīvo no rokas mutē; apkārtējo notikumu seklums var padarīt seklu viņu pašu un iegrožot brīvam lidojumam gatavoto iztēli; viņš apsteidz briesmas elpu aizraujošā skrējienā.”

Pieminētais risks mani pavadījis visus šos gadus. Bet – vai tad rakstnieka profesija maz iedomājama bez riska? Ieguvis uzticību dāvinājuma vai granta veidolā, rakstnieks būtu drošs par sevi kā, teiksim, kultūras birokrāts – vairoties sasmērēt rokas ar tagadni, viņš izrādītos savu baiļu gūsteknis. Ārpus bailēm pazaudēt būtisko distanci viņš pazaudētu sevi tajos apgabalos, kur valda mīti un domu pacilātība ir viss. Nē, tagadne, kurā nenovēršami pāriet pagātne, agri vai vēlu ir klāt un liek iziet cauri nopratināšanai. Jo ikviens rakstnieks nāk no sava laika neatkarīgi no paša skaudrajiem apgalvojumiem, ka esot piedzimis vai nu par vēlu, vai par agru. Viņš autonomi neizvēlas, par ko rakstīt, izvēles nosacījumi ir jau gatavi. Vismaz es izvēles ziņā nebiju brīvs. Kaut gan, būdams uzticīgs savam aicinājumam, sekoju tikai estētikas likumiem un viegli, bezrūpīgi meklēju savu vietu starp ērmotiem tekstiem.

Bet tam nebija jānotiek. Bija vainu mīkstinoši apstākļi: gruvešu un līķu kalni – Vāczemes vēstures klēpī iznēsātais auglis. Jo vairāk rāvos ar lāpstu, jo lielāki tie auga. Turklāt es nāku no bēgļu ģimenes. Tas nozīmē, ka nepietika ar to, kas dzen rakstnieka dzīvi no vienas grāmatas uz otru, – ar ierastajām ambīcijām, bailēm kļūt garlaicīgam un egocentrisma mehānismiem; piedevām vēl biju nelabojami zaudējis dzimteni. Ja, sacerot stāstus, nevarēju atgūt zaudēto un sagrauto Dancingu, tad varēju vismaz uzburt to no jauna. Un šī apmātība man neļāva apstāties. Gribēju noskaidrot sev un saviem lasītājiem, ne vienmēr spēdams izvairīties no tieksmes pie pirmās izdevības sacelt spuras gaisā, ka zaudētajam nav jānogrimst aizmirstībā, ka to var atdzīvināt ar vārda mākslu visā tās godībā un sīkmanībā: baznīcas un kapsētas, kuģu būvētavu trokšņi un vārie Baltijas jūras viļņu šļaksti, valoda kā izejas apsolījums – vēl arvien silta un sasodīti bagāta, grēka un grēksūdzes nešķiramība un ļaundarība, ko pacieš, ja nevar attaisnot.  

Līdzīgs zaudējums arī citiem rakstniekiem sagatavo augsni uzmācīgām tēmām. Pirms daudziem gadiem notikušā sarunā kopā ar Salmanu Rušdi viens otram piebalsojām, ka man zaudēt Dancigu ir tas pats, kas viņam Bombeju, – kā viena, tā otra reizē ir avots un mēslaine, atgrūšanās punkts un pasaules naba. Šī augstprātība, nesātīgā tieksme nomedīt visu, kam uzietas pēdas, atrodama pašā literatūras sirdī. Stāstījuma spēks, kas var aizraut ciet tukšās vietas un izdzēst pauzes. Rūpīgi izstrādātās detaļas, psiholoģiskums kā jūtīguma apliecinājums, reālisms ar savu “dzīves īstenību” – neviena no šīm tehnikām nespēj pienācīgi apstrādāt monstrozo dzīves jēlvielu. Tikpat daudz, cik esam parādā apgaismības prāta tradīcijai, vēstures absurdais gājums noraida visus ekskluzīvi saprātīgos skaidrojumus.  

Nobela balva, ja to atbrīvo no ceremoniālā ietērpa, savas saknes rod dinamīta izgudrošanā, kam, tāpat kā citiem, garīgi radniecīgiem cilvēces izgudrojumiem – atoma saskaldīšanai un gēnu klasifikācijai – ir savas gaišās un tumšās puses, un arī literatūrai jau saknē ir kāda eksplozīva kvalitāte, tomēr literatūras atraisītajiem spēkiem piemīt atliktas darbības efekts, un to radītās izmaiņas redzamas tikai zem laika palielināmā stikla. Cik ilgs laiks bija nepieciešams, lai eiropeiskās apgaismības tradīcijā no Montēņa līdz Voltēram, Didro, Kantam, Lesingam un Lihtenbergam prāta gaismas uzplaiksnījumi sasniegtu vistumšākos sholastikas kaktus? Gaismiņa jau iedegās gana bieži. Cenzūra slāpēja šos uzplaiksnījumus ar atklātu aizliegumu. Bet, kad beigās tika savestas kārtībā atspīduma mirdzumā atdzīvojušās lietas, tas izrādījās darīts ar aizliegumu tāda tehniski sasniedzama, ekonomiska un sociāla progresa vārdā, kas grasās ieņemt apskaidrības vietu, iedzenot savu žargonu nākamajiem mantiniekiem – kapitālismam un sociālismam, kuri, neskatoties uz visizdevīgākajām pozīcijām, uzskatīja, ka progress jāpanāk par katru cenu.

Šodien varam redzēt apgaismības mantinieku kaldinātās spožās neveiksmes. Varam redzēt, cik bīstamās pozīcijās mūs iemetusi tiem iezīmīgā darbības atlikšana, vārdos uzspridzinot pasauli. Un, ja mēs cenšamies novērst kropļojumus ar apgaismības instrumentiem, tad – tikai tāpēc, ka nekā cita šim nolūkam mūsu rīcībā gluži vienkārši nav. Mēs šausmās noraugāmies, kā kapitālisms – kad brālis sociālisms pasludināts par mirušu – netraucēti drāžas uz priekšu, savā lielummānijā atkārtojot šķietami izdzisušā asinsradinieka maldus. Brīvo tirgu tas pārvērtis par dogmu, vienīgo patiesību un, apskurbis spēka uzplūdos, kuri nevilksies bezgalīgi, rauj vaļā vismežonīgāko spēli, pievienojot sev un uzsūcot visu, kas varētu nest peļņu. Tikpat liels brīnums kā komunisma gals – pamanījās pats sev aizžņaugt rīkli – būtu kapitālisma biezā āda un kurlums pret saucieniem pēc iekšējiem pārkārtojumiem. Globalizācija ir kapitālisma moto, un reizē ar moto tas augstprātīgi pasludina pašpiedēvēto nemaldīgumu: „vienkārši nav alternatīvu”.   

Tādējādi vēsture ir galā. Vairs nekādu “turpinājums sekos”, nekādas spriedzes. Vai tomēr vēl atlikusi cerība, ka, ja ne politiķi, kas atteikušies no lēmējvaras, pabīdīdami to ekonomikas virzienā, tad vismaz literatūra var piedāvāt kaut ko tādu, kas liktu “jaunajam dogmatismam” paklupt?

Kā rakstība var būt reizē graujošs dinamīts un literāra kvalitāte? Vai jau nepietiek raudzīties pēc darbības atlikšanas? Vai ikviena grāmata spēj apmierināt pieprasījumu, ja tā nākusi no tik īsas piedāvājumu virknes kā nākotnes solījumi? Vai drīzāk runa nav par to, ka literatūra aiziet no publiskās dzīves un jaunie rakstnieki izmanto internetu kā darbības sfēru? Uz priekšu slīd pati pauze, kam aizdomīgais vārds “komunikācija” piešķir zināmu auru. Katru laika nogriezni cītīgi izplāno līdz pēdējai iedaļai, satraucošajam pārrāvumam. Kultūras industrijas bēdu ieleja plešas pa visu pasauli. Ko darīt?

Viss, ko es varu darīt, ir par spīti savai bezdievībai liekt ceļus kāda svētā priekšā, kas mani nekad nav pievīlis un pārkodis dažus viscietākos riekstus. “O, svētais, ar Kamī ziņu nobelificētais, Sīzif! Dari tā, lai tavs akmens nepaliek guļam, lai mūsu pūļu dēļ atkal veļas un lai tu topi iepriecināts, kā arī mēs priecājamies par savu akmeni un lai šim stāstam par mūsu eksistences grūtumu nebūtu beigu.”

Bet vai šīs lūgšanas tiks sadzirdētas? Vai arī, kā šodien dzird runājam, cilvēces vēstures turpinājumu lemts nodrošināt klonēto būtņu sugai?

Tas liek man atgriezties pie mūsu sarunas sākuma. Vēlreiz pašķiru “Žurku” un piektajā nodaļā, kur laboratorijas žurka, kura pārstāv miljoniem laboratorijas eksperimentos izmantoto dzīvnieku, saņem Nobela balvu, nākas atcerēties, cik reti balvas piešķirtas par tādiem projektiem, kas varētu atbrīvot cilvēci no sodības – bada. Ikviens varēs dabūt jaunu nieru pāri, ja vien spēs samaksāt. Sirds transplantācijas notiek jau tagad. Bezvadu telefonsakaru dēļ varam piezvanīt uz jebkuru pasaules vietu. Satelīti un kosmiskās stacijas riņķo pa orbītu mums apkārt. Jaunākās ieroču sistēmas, tāpat izveidotas un attīstītas, balstoties balvas saņēmušu zinātnieku pētījumos, palīdz ieroču īpašniekiem vest nāvi pavadā. Cilvēka prāta augļi noder pārsteidzoši labi. Šķiet, tam pretojas tikai bads. Tas pat pieņemas spēkā. Nabadzība ar savām dziļajām saknēm vēršas postā. Bada pavadītās bēgļu straumes sastopamas visur pasaulē. Vajadzība politiskā griba kopā ar zinātniski pamatotu specializāciju, lai izskaustu lielo postu, lai gan, šķiet, neviens nevēlas uzņemties šo uzdevumu. 

1973. gadā, tieši tad, kad Čīlē uzliesmoja terors – ar Amerikas Savienoto Valstu aktīvu atbalstu –, Vilijs Brandts runāja Apvienoto Nāciju Ģenerālajā asamblejā, būdams pirmais Vācijas kanclers, kas to jebkad darījis. Viņš pieskārās pasaules mēroga nabadzības tēmai. Pēc viņa emocionālās frāzes: “Arī bads ir karš!”, zālē dārdēja aplausi.

Es biju klāt, kad viņš teica šo runu. Tolaik strādāju pie romāna “Bute”. Tas ir par pašiem cilvēka esamības pamatiem, ieskaitot pārtiku, ar to saistītu trūkumu un pārpilnību, nesātību un slimīgu nīkulību, izgaršošanas baudu un pabirām no bagāto galda.

Šī tēma vēl aizvien ir ar mums. Pretstatā augošajam bagātnieku pulkam milzīgos tempos attīstās nabadzība. Pārtikušie ziemeļi un rietumi var noslēgties aiz augstiem vaļņiem, bet bēgļu straumes no dienvidiem vienalga paveiks savu: nekādi mūri nespēj izturēt bada un izmisuma dēļ raidītus triecienus.

Te arī nākotnei būtu kas sakāms. Mūsu kopīgajam stāstam ir jāturpinās. Pat ja kādā dienā visi pārtrauktu rakstīt un publicēties, ja grāmatas vairs nebūtu pieejamas, paliktu stāstnieki, kas iepūstu poēzijas dvašu “no mutes ausī”, vērpjot vecus stāstus jaunās skaņās – paklusām un skaļi, ne bez starpā iemestiem āķīgiem paudumiem un aprāvumiem, caur smiekliem un asarām.

 

No vācu valodas tulkojusi Jana Vērdiņa
© THE NOBEL FOUNDATION 2002

Ginters Grass

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!