Mana tēva čemodāns. Nobela lekcija 2006. gadā

Divus gadus pirms savas nāves, mans tēvs iedeva man nelielu čemodānu, pilnu ar sacerējumiem, manuskriptiem un piezīmju burtnīcām. Savā ierasti jokpilnajā un zobgalīgajā manierē viņš man sacīja, ka vēlētos, lai es to visu izlasu, kad viņš būs aizgājis, ar to domājot – pēc tam, kad viņš būs miris.

„Tikai uzmet acis”, viņš sacīja, izskatīdamies nedaudz apmulsis. „Paskaties, vai tur ir kaut kas, ko tu varētu izmantot. Kad būšu aizgājis, varbūt tu vari ko atlasīt un publicēt”.

Mēs atradāmies manā darbistabā, grāmatu ielenkumā. Mans tēvs meklēja vietu, kur novietot čemodānu, klīstot šurpu turpu kā cilvēks, kurš vēlas atbrīvot sevi no mokošas nastas. Galu galā viņš to klusām nolika neuzkrītošā kaktā. Tas bija kaunpilns mirklis, ko neviens no mums nekad neaizmirsa, bet, tiklīdz tas bija pagājis un mēs bijām nokļuvuši atpakaļ savās ierastajās lomās, kurās dzīvi uztvērām bezrūpīgi – jokpilnie, zobgalīgie cilvēki mūsos guva virsroku, un mēs atslābinājāmies. Sarunājāmies kā parasti, par ikdienišķām lietām, Turcijas nebeidzamajām politiskajām nedienām un tēva pārsvarā neveiksmīgajām biznesa avantūrām, īpaši neskumstot.

Atceros, kad mans tēvs bija aizgājis projām, es pavadīju vairākas dienas, staigājot garām čemodānam, ne reizi tam nepieskaroties. Es jau pazinu šo mazo, melno ādas čemodānu, tā slēdzeni un noapaļotajiem stūriem. Tēvs mēdza to ņemt sev līdzi īsos ceļojumos un reizēm nesa tajā uz darbu dokumentus. Es atcerējos, ka manā bērnībā, kad tēvs atgriezās no ceļojuma, es mēdzu atvērt mazo čemodānu un rakāties tēva mantās, izbaudot odekolona un ārzemju smaržu. Šis čemodāns man bija tuvs draugs, spēcīgs atgādinājums par bērnību, bet nu es vairs nespēju tam pat pieskarties. Kādēļ? Bez šaubām, čemodāna satura noslēpumainā smaguma dēļ.

Šobrīd es pievērsīšos smaguma nozīmei. Tas ir smagums, ko cilvēks rada, ieslēdzoties istabā, apsēžoties pie galda un ieejot sevī, lai izteiktu savas domas – tā ir literatūras nozīme.

Kad pieskāros tēva čemodānam, es vēl aizvien nespēju saņemties to atvērt, taču jau zināju, kas ir dažās no burtnīcām. Biju redzējis tēvu tajās rakstām. Tā nebija pirmā reize, kad dzirdēju par smago nastu čemodāna iekšienē. Manam tēvam bija plaša bibliotēka. Jaunībā, 1940. gadu izskaņā, viņš bija vēlējies būt Stambulas dzejnieks un bija iztulkojis turku valodā Valerī, taču nebija gribējis dzīvot dzīvi, kas nāca kopā ar dzejas rakstīšanu nabadzīgā valstī, kurā ir neliels lasītāju skaits. Mana tēva tēvs bija bijis turīgs uzņēmējs; tēvs bērnībā un jaunībā bija dzīvojis nodrošinātu dzīvi, un viņam nebija vēlēšanās ciest neērtības literatūras un rakstīšanas vārdā. Viņš mīlēja dzīvi visā tās krāšņumā – tik daudz es sapratu.

Visvairāk no tēva čemodāna satura mani atstatus, protams, turēja bailes, ka man varētu nepatikt tas, ko es izlasīšu. Tēvs to zināja, viņš bija rīkojies piesardzīgi, tēlojot, ka pats neuztver šo saturu nopietni. Pēc 25 gadu rakstnieka darba man bija sāpīgi to redzēt. Taču es pat negribēju dusmoties uz savu tēvu par to, ka viņš neuztvēra literatūru pietiekami nopietni... Manas patiesās bailes, izšķirošā lieta, kuru nevēlējos zināt vai atklāt, bija iespējamība, ka mans tēvs varētu būt labs rakstnieks. Es no tā baidījos, tādēļ nespēju atvērt tēva čemodānu. Vēl ļaunāk, es pat nespēju to atklāti pats sev atzīt. Ja tēva čemodānā atklātos patiesa un izcila literatūra, man nāktos apzināties, ka tēva iekšienē ir eksistējis pilnīgi cits cilvēks. Tā bija biedējoša iespējamība. Jo, pat būdams pieaudzis, es vēlējos, lai mans tēvs ir un paliek vienīgi mans tēvs, nevis rakstnieks.

Rakstnieks ir kāds, kurš pavada gadus, pacietīgi mēģinot atklāt otru būtni sevī un pasauli, kas viņu padara par tādu, kāds viņš ir. Pirmais, kas man nāk prātā, runājot par rakstīšanu, nav romāns, dzejolis vai literārā tradīcija, bet gan persona, kura ieslēdzas istabā, apsēžas pie galda un vienatnē vēršas uz iekšu, starp savām ēnām radot jaunu pasauli ar vārdiem. Šis vīrietis – vai šī sieviete – var lietot rakstāmmašīnu, izmantot datora sniegtās iespējas vai rakstīt ar pildspalvu uz papīra, kā 30 gadus esmu darījis es. Rakstot viņš var dzert tēju vai kafiju, vai smēķēt cigaretes. Ik pa laikam viņš var piecelties no galda, lai paskatītos pa logu uz bērniem, kuri rotaļājas uz ielas un, ja paveicas, uz kokiem vai ainavu, vai arī viņš raudzīties uz melnu sienu. Viņš var rakstīt dzejoļus, lugas vai romānus, kā to daru es. Visas šīs atšķirības rodas pēc izšķirošā uzdevuma – apsēsties pie galda un pacietīgi vērties uz iekšu. Rakstīt – nozīmē pārvērst šo skatienu uz iekšu vārdos, izpētīt pasauli, kurā šī persona nonāk, sevī noslēdzoties, un darīt to ar pacietību, neatlaidību un prieku. Sēžot pie sava galda dienām, mēnešiem un gadiem ilgi, lēnām pievienojot jaunus vārdus tukšajai lapai, es jūtos tā, it kā veidotu jaunu pasauli, it kā radītu otru personu sevī, gluži kā kāds varētu būvēt tiltu vai kādu staltu celtni, akmeni pa akmenim. Akmeņi, ko izmantojam mēs, rakstnieki, ir vārdi. Turot tos savās rokās, izjūtot, kā ikkatrs no tiem ir savienots ar pārējiem; lūkojoties uz tiem, reizēm no tālienes, reizēm teju vai glāstot tos ar pirkstu un pildspalvu galiem, pārdomājot un pārvietojot tos, gadu no gada, pacietīgi un cerīgi, mēs radām jaunas pasaules. 

Rakstnieka noslēpums nav iedvesma, jo nekad nav skaidrs, no kurienes tā rodas. Tā ir viņa neatlaidība, viņa pacietība. Burvīgais turku izteiciens – rakt aku ar adatu – man šķiet radies, domājot par rakstniekiem. Man patīk Ferhata pacietība senajos nostāstos, kuros viņš rokas caur kalniem savas mīļotās dēļ – un es arī spēju to saprast. Savā romānā „Mans vārds ir Sarkans” (My Name is Red), rakstot par senajiem persiešu miniatūristiem, kuri ar vienu un to pašu kaislību bija attēlojuši vienu un to pašu zirgu daudzu gadu garumā, iegaumējot katru rokas vilcienu tā, ka varētu vēlreiz radīt no jauna šo skaisto zirgu ar aizvērtām acīm, es zināju, ka es ar to domāju rakstnieka profesiju un paša dzīvi. Ja rakstniekam ir jāstāsta sevis paša stāsts, tas jāstāsta lēnām un tā, it kā stāsts būtu par citiem. Ja viņam ir jājūt, kā šis stāsts pieņemas spēkā, ja viņam ir jāapsēžas pie galda un pacietīgi jānododas šai mākslai, šim arodam, viņam vispirms ir jāgūst cerība. Iedvesmas eņģelis (kurš regulāri ierodas pie vieniem, bet reti apmeklē citus) ir labvēlīgs pret cerīgajiem un pārliecinātajiem. Un tas ir tad, kad rakstnieks jūtas visvientuļāk, kad viņš visvairāk apšauba savas pūles, savus sapņus un sava darba vērtību. Šādos brīžos, kad viņš domā, ka viņa stāsts ir tikai viņa stāsts, eņģelis izvēlas atklāt viņam stāstus, tēlus un sapņus, kas iezīmēs pasauli, kuru rakstnieks vēlas radīt. Lūkojoties pagātnē un domājot par grāmatām, kurām esmu ziedojis visu savu dzīvi, mani visvairāk pārsteidz brīži, kad esmu juties tā, it kā teikumi, sapņi un lappuses, kas mani ir padarījuši tik aizgrābti laimīgu, patiesībā nav radušies manis paša iztēlē. Šis cits spēks ir atradis tos un dāsni pasniedzis man.

Man bija bail atvērt tēva čemodānu un lasīt viņa burtnīcas, jo zināju, ka viņš nespētu būt iecietīgs pret grūtībām, kuras es biju izturējis. Jo tā nebija vientulība, ko viņš mīlēja, bet laika pavadīšana ar draugiem, cilvēku pūļiem, saloniem, jokiem, sabiedrību. Taču vēlāk manas domas mainījās. Šīs domas, šie sapņi par atsacīšanos un pacietību, bija aizspriedumi, kurus biju attīstījis no sevis paša dzīves un savas rakstnieka pieredzes. Neskaitāmi izcili rakstnieki ir rakstījuši pūļa un ģimenes dzīves apņemti, sabiedrības un laimīgas pļāpāšanas kvēlē. Bez tam, kad bijām jauni, mans tēvs, noguris no ģimenes dzīves monotonuma, bija atstājis mūs, lai dotos uz Parīzi, kur viņš līdzīgi tik daudziem citiem rakstniekiem sēdēja savā viesnīcas numurā, aizpildot burtnīcas. Es arī zināju, ka dažas no tieši tām burtnīcām atradās čemodānā, jo, gadiem ejot, pirms tēvs man atnesa čemodānu, viņš beidzot bija sācis ar mani runāt par šo savas dzīves posmu. Viņš runāja par šiem gadiem pat, kad biju vēl bērns, taču nemēdza minēt savu ievainojamību, savus sapņus kļūt par rakstnieku vai arī identitātes jautājumus, kas viņu bija nomocījuši tajā viesnīcas numurā. Tā vietā viņš mēdza man stāstīt par laikiem, kad bija redzējis Sartru Parīzes ielās, par izlasītajām grāmatām un redzētajām filmām, pasniedzot to visu pacilājošā sirsnībā, it kā paziņotu man ļoti svarīgus jaunumus. Kad kļuvu par rakstnieku, es nekad neaizmirsu, ka daļēji tas bija noticis, pateicoties faktam, ka man bija tēvs, kurš mēdza runāt par pasaules rakstniekiem daudz vairāk nekā par pašā[1] vai diženiem reliģiskajiem vadoņiem. Līdz ar to, iespējams, man vajadzēja lasīt tēva burtnīcas, paturot to visu prātā, un atceroties, cik ļoti es biju parādā viņa plašajai bibliotēkai. Man vajadzēja paturēt prātā, ka, dzīvojot ar mums, mans tēvs, gluži kā es, izbaudīja vienatni ar savām grāmatām un savām pārdomām. Un nepievērst īpaši lielu uzmanību tēva sacerējumu literārajai kvalitātei.

Tomēr, nemierīgi raugoties uz čemodānu, ko tēvs man bija novēlējis, es arīdzan jutu, ka tieši tā es nebūtu spējīgs rīkoties. Mans tēvs reizēm mēdza atlaisties uz kušetes pie grāmatu plaukta un nodoties grāmatai vai žurnālam, aizpeldēt sapnī, pazust domās uz ilgu laiku. Kad es ieraudzīju viņa sejas izteiksmi tik ļoti atšķirīgu no ierastās, kāda viņam piemita starp jokiem, ķircināšanos un ģimenes dzīves ķildām – kad ieraudzīju pirmās uz iekšu vērstā skatiena pazīmes – īpaši bērnībā un agrās jaunības gados satraukumā mēdzu saprast, ka viņš ir neapmierināts. Tagad, tik daudzus gadus vēlāk, es zinu, šī neapmierinātība ir galvenā īpašība, kas pārvērš kādu rakstniekā. Lai kļūtu par rakstnieku, ar pacietību un smagu darbu nav gana: mums vispirms jājūtas spiestiem izvairīties no cilvēku pūļiem, sabiedrības un parastās ikdienas dzīves, un jāieslēdzas istabā. Mēs vēlamies pacietību un ceram, ka savos sacerējumos spēsim radīt dziļu pasauli. Taču vēlme ieslēgties istabā ir tā, kas mūs noved līdz darbībai. Tamlīdzīga, neatkarīga rakstnieka priekšgājējs – tāda, kurš lasa grāmatas pēc savas sirds patikas un kurš, ieklausoties tikai sevis paša sirdsapziņas balsī, diskutē ar citu vārdiem, kurš, uzsākot sarunu ar savām grāmatām, attīsta pats savas domas un savu pasauli – pavisam noteikti bija Montēņs modernās literatūras agrīnajās dienās. Montēņs bija rakstnieks, pie kura mans tēvs atgriezās bieži, rakstnieks, kuru viņš man ieteica. Es gribētu redzēt sevi kā piederīgu to rakstnieku tradīcijai, kuri – lai kur pasaulē tie atrastos, Austrumos vai Rietumos – nošķiras no sabiedrības un ieslēdzas istabā ar grāmatām. Īstas rakstniecības sākumpunkts ir cilvēks, kurš ieslēdzas istabā ar savām grāmatām.

Taču, tiklīdz noslēdzamies, drīz vien atklājam, ka neesam tik vieni, kā domājām. Mēs esam nonākuši sabiedrībā, kas sastāv no visu to cilvēku vārdiem, kas bijuši pirms mums, no citu cilvēku stāstiem, citu cilvēku grāmatām, no tā, ko mēs saucam par tradīciju. Es ticu, ka literatūra ir visvērtīgākā apslēptā manta, kādu cilvēce uzkrājusi sevis saprašanas meklējumos. Sabiedrības, ciltis un cilvēki kļūst daudz inteliģentāki, bagātāki un daudz attīstītāki, tiklīdz tie pievērš uzmanību autoru nemierīgajiem vārdiem, un, kā mēs visi zinām, grāmatu dedzināšana un rakstnieku nomelnošana ir signāli, kas liecina par tumšiem un neapdomīgiem laikiem. Tomēr literatūra nekad nav tikai nacionāls jautājums. Rakstnieks, kurš ieslēdzas istabā un vispirms dodas ceļojumā uz iekšieni, gadu gaitā atklās literatūras mūžīgo likumu: viņam ir jāpiemīt prasmei izstāstīt paša stāstus, it kā tie būtu citu stāsti, un izstāstīt citu cilvēku stāstus, it kā tie būtu viņa paša stāsti, jo tas ir tas, kas ir literatūra. Taču vispirms mums ir jāceļo caur citu stāstiem un grāmatām.

Manam tēvam bija laba bibliotēka – kopā 1500 sējumi – rakstniekam vairāk nekā pietiekami. 22 gadu vecumā es varbūt nebiju to visu izlasījis, taču biju zināju kaut ko par katru grāmatu – zināju, kuras bija nozīmīgas; kuras bija mazāk nopietnas, toties viegli lasāmas; kuras bija klasika, kuras – būtiska jebkuras izglītības sastāvdaļa, kuras bija viegli aizmirstamas, taču saturēja uzjautrinošu vietējās vēstures daudzumu, un kurus franču autorus mans tēvs vērtēja ļoti augstu. Reizēm es mēdzu palūkoties uz šo bibliotēku no attāluma un iztēloties, ka vienu dienu, kādā citā mājā, es izveidošu pats savu, pat vēl labāku bibliotēku – izveidošu sev veselu pasauli. Kad raudzījos uz tēva bibliotēku no tālienes, tā man likās kā īstās pasaules mazs attēls. Taču šī pasaule bija redzama no mūsu pašu stūra, no Stambulas. Bibliotēka to apliecināja. Mans tēvs bija izveidojis bibliotēku no saviem ārzemju ceļojumiem, pārsvarā ar grāmatām, atvestām no Parīzes un Amerikas, kā arī pirktām veikalos, kuros grāmatas svešvalodās tirgoja 1940. un 1950. gados, un grāmatām no veciem un jauniem Stambulas grāmatu tirgotājiem, kurus es arī pazinu. Mana pasaule ir vietējā – nacionālā – un Rietumu sajaukums. 70. gados, es mazliet godkārīgi sāku veidot pats savu bibliotēku. Nebiju gluži izlēmis kļūt par rakstnieku – tā kā biju piederīgs Stambulai, es jutu, ka, galu galā, par gleznotāju nekļūšu, taču nebiju pārliecināts, kādā gultnē mana dzīve ievirzīsies. Manī bija nerimstoša ziņkāre, cerības vadīta vēlme lasīt un mācīties, taču vienlaikus es jutu, ka manā dzīvē kaut kā trūkst, ka es neesmu spējīgs dzīvot kā citi. Daļa no šīs sajūtas bija saistīta ar to, kas pārņēma, uzlūkojot tēva bibliotēku – dzīvojot tālu no notikumu epicentra, kā mēs visi, Stambulā dzīvojošie, tajos laikos bijām spiesti apzināties, ka dzīvojam provincē. Bija vēl cits iemesls, lai justos noraizējies un lai kaut kā pietrūktu – es pārāk labi zināju, ka dzīvoju valstī, kas neizrāda lielu interesi par māksliniekiem – kā gleznotājiem, tā rakstniekiem –, un tas laupīja viņiem cerību. 70. gados, kad es mēdzu ņemt naudu, ko man deva tēvs, un alkatīgi pirkt izbalējušas, putekļainas grāmatas ar atlocītām malām no Stambulas vecajiem grāmatu tirgotājiem, šo lietoto grāmatveikalu nožēlojamais stāvoklis – ar izmisušajiem, izspūrušajiem, nabadzīgajiem, apbružātajiem grāmatu tirgoņiem, kuri izkārtoja savas preces ceļmalās, mošeju pagalmos un drūpošo sienu nišās – mani iespaidoja tikpat stipri kā pašas grāmatas.

Kas attiecas uz manu vietu pasaulē – kā dzīvē, tā literatūrā, mana galvenā sajūta bija tāda, ka es „neesmu centrā”. Pasaules centrā dzīve bija krāšņāka un satraucošāka nekā mūsu dzīve, un līdz ar visu Stambulu, visu Turciju, es biju ārpusē. Šobrīd es domāju, ka šī sajūta man ir kopīga ar lielāko daļu cilvēku visā pasaulē. Arī pasaules literatūra un tās centrs, un arī tas bija ļoti tālu no manis. Patiesībā, es biju domājis Rietumu, nevis pasaules literatūru, un mēs, turki, bijām ārpus tās. Mana tēva bibliotēka bija tā apliecinājums. Vienā tās galā atradās Stambulas grāmatas – mūsu literatūra, mūsu vietējā pasaule, līdz pat iemīļotākajam sīkumam – un otrā galā atradās grāmatas no šīs otras, Rietumu pasaules, kurai mūsējā nespēja līdzināties, un šo līdzību trūkums mums sagādāja gan sāpes, gan cerību. Rakstīt un lasīt – tas bija kā pamest vienu pasauli, lai meklētu mierinājumu otras pasaules citādībā, svešādajā un brīnumainajā. Es jutu, ka mans tēvs bija lasījis romānus, lai izbēgtu no savas dzīves un muktu uz Rietumiem – gluži kā vēlāk es. Vai arī man šķita, ka grāmatas tolaik bija līdzeklis, kuru mēs izmantojām, lai aizbēgtu no savas kultūras, kurā, mūsuprāt, kaut kā trūka. Mēs pametām savas Stambulas dzīves, lai ceļotu uz Rietumiem, ne tikai lasot, bet arī rakstot. Lai aizpildītu savas burtnīcas, mans tēvs bija devies uz Parīzi, ieslēdzies istabā, un tad atvedis pierakstus atpakaļ uz Turciju. Raugoties uz tēva čemodānu, man šķita, ka tieši tas raisīja manī satraukumu. Pēc strādāšanas istabā 25 gadu garumā, lai kā rakstnieks izdzīvotu Turcijā, es jutos aizskarts, redzot tēvu slēpjam dziļās domas šajā čemodānā un izturamies tā, it kā rakstīšana būtu jāveic slepeni, tālu prom no sabiedrības acīm, no cilvēkiem. Iespējams, tas bija galvenais iemesls, kādēļ dusmojos uz tēvu, ka viņš neuztver literatūru tik nopietni kā es.

Patiesībā es dusmojos uz tēvu, jo viņš savu dzīvi nebija pavadījis kā es, jo viņš nekad nebija ķildojies ar dzīvi un bija aizvadījis to, laimīgi smejoties kopā ar draugiem un mīļotajiem cilvēkiem. Tomēr daļēji apzinājos, ka varu arīdzan teikt, ka esmu ne tik daudz dusmīgs, cik greizsirdīgs. Šis otrais vārds pat bija precīzāks, un tas lika man justies neomulīgi. Tas mēdza notikt tad, kad es sev vaicāju ierasti nievājošajā tonī: „Kas ir laime?” Vai laime ir uzskats, ka es dzīvoju dziļu dzīvi vientuļā istabā? Vai laime ir komfortabla dzīve sabiedrībā, ticot tām pašām lietām, kurām tic vai vismaz izliekas ticam citi? Vai tā bija laime vai nelaime: pavadīt dzīvi šķietamā harmonijā ar apkārtējo, taču slepenībā rakstot? Taču tie bija pārāk ļauni jautājumi. No kurienes gan man bija radusies šī doma, ka labas dzīves mēraukla ir laime? Cilvēki, papīri, ikviens izturējās tā, it kā dzīves noteicošais rādītājs būtu laime. Vai tas vien jau nelika aizdomāties, ka varētu būt vērts noskaidrot, vai patiesība nav pilnīgi pretējais? Galu galā, mans tēvs bija aizbēdzis no ģimenes tik daudzas reizes – cik labi gan es viņu pazinu un ko gan es varētu pateikt par to, cik labi pazinu viņa nemieru?

Šādu domu vadīts, es pirmoreiz attaisīju tēva čemodānu. Vai tēvam bija noslēpums, kāda man nezināma nelaime viņa dzīvē, kaut kas, ko varēja paciest vienīgi izgāžot savos sacerējumos? Tiklīdz atvēru čemodānu, es atcerējos ceļojumu smaržu, atpazinu vairākas burtnīcas, un sapratu, ka tēvs man bija tās rādījis pirms vairākiem gadiem, taču neuzkavējoties pie tām pārāk ilgi. Vairumu burtnīcu, kuras es šajā brīdī paņēmu savās rokās, viņš bija aizpildījis, kad bija mūs pametis un kā jauns cilvēks devies uz Parīzi. Turpretī es, gluži kā par daudziem rakstniekiem, kurus apbrīnoju un kuru biogrāfijas es biju lasījis, vēlējos uzzināt, ko tēvs ir rakstījis un ko viņš ir domājis, būdams tādā pašā vecumā, kādā tobrīd biju es. Man nevajadzēja daudz laika, lai saprastu, ka neko tamlīdzīgu šeit neatradīšu. Nemieru visvairāk rosināja tas, ka vietumis tēva burtnīcās sastapos ar rakstnieka balsi. Tā nebija mana tēva balss, es sev teicu; tā nebija īsta, vai vismaz tā nepiederēja cilvēkam, kuru biju pazinis kā savu tēvu. Dziļāk vēl par bailēm, ka mans tēvs rakstot varētu nebūt bijis mans tēvs, slēpās citas bailes: bailes, ka dziļi iekšienē es pats neesmu īsts, ka neatradīšu neko labu tēva sacerējumos. Tas pastiprināja bailes atklāt, ka tēvs būs bijis pārāk ietekmējies no citiem rakstniekiem – tas noveda mani izmisumā. Šis pats jautājums mani bija mocījis, jaunībā paliekot savu dzīvi, esamību, vēlēšanos rakstīt zem jautājuma zīmes. Manu pirmo desmit rakstnieka gadu laikā šīs bažas padziļinājās, un pat tad, kad no tām izdevās atgaiņāties, es reizēm mēdzu baidīties, ka reiz man būs jāatzīst sakāve – gluži kā man bija noticis ar gleznošanu – un, pakļaujoties nemieram, arī jāpārtrauc romānu rakstīšana.

Es jau minēju divas būtiskākās sajūtas, kuras manī pastiprinājās, aizverot tēva čemodānu un noliekot to nost: sajūta, ka esmu atstāts provincē, un bailes, ka man trūkst īstuma. Šī noteikti nebija pirmā reize, kad šādas sajūtas lika par sevi manīt. Lasot un rakstot, es gadiem biju pētījis, atklājis, padziļinājis šīs emocijas visā to dažādībā un netīšajās sekās, to nervu galos, to sprūdos un to daudzajās krāsās. Protams, šis apjukums satricināja manu garu, jutīgumu un gaistošās sāpes, ko dzīve un grāmatas manī bija radījušas pārsvarā jaunības gados. Tomēr, tikai sākot rakstīt grāmatas, es nonācu pie pilnīgākas izpratnes par īstuma problēmām (kā romānos „Mans vārds ir Sarkans” (My Name is Red) un „Melnā grāmata” (The Black Book) un dzīves problēmām perifērijā (kā romānos „Sniegs” (Snow) un „Stambula” (Istanbul)). Būt rakstniekam man nozīmē atzīt apslēptās brūces, ko nesam sevī – brūces, kuras ir tik apslēptas, ka mēs paši tik tikko tās apzināmies – un pacietīgi tās izpētīt, iepazīt, izgaismot, atzīt šīs sāpes un rētas, un padarīt tās par mūsu gara un sacerējumu apzinātu daļu.

Rakstnieks stāsta par lietām, kuras visi zina, nezinot, ka zina. Izvērst šīs zināšanas, vērot tās augam ir patīkami. Lasītājs nokļūst vienlaikus gan pazīstamā, gan brīnumainā pasaulē. Kad rakstnieks noslēdzas istabā uz gadiem, lai slīpētu savu arodu – radīt pasauli – ja viņš izmanto savas slepenās brūces kā sākumpunktu, viņš, apzinoties to vai nē, pauž lielu ticību cilvēcībai. Mana pārliecība rodas no ticības, ka visi cilvēki līdzinās viens otram, ka citiem ir  brūces, kas līdzīgas manējām un ka tādēļ viņi sapratīs. Visa patiesā literatūra rodas no šīs bērnišķīgās, cerību pilnās pārliecības, ka visi cilvēki līdzinās viens otram. Kad rakstnieks noslēdzas istabā uz gadiem, ar šo rīcību viņš iesaka vienkāršu cilvēcību, pasauli bez centra.

Tomēr, kā redzams no mana tēva čemodāna un mūsu Stambulas dzīves bālajām krāsām, pasaulei bija centrs, un tas bija tālu prom no mums. Savās grāmatās es samērā sīki esmu aprakstījis, kā šis fakts izraisīja čehovisku provinciālisma sajūtu un kā pa citu ceļu tas noveda līdz maniem īstuma jautājumiem. No pieredzes zinu, ka lielais vairums cilvēku dzīvo ar šīm pašām sajūtām, un ka daudzi cieš no vēl dziļākas nepietiekamības, drošības trūkuma un pagrimuma sajūtas nekā es. Jā, lielākās dilemmas, saskaroties ar cilvēcību, joprojām ir zemes un māju trūkums, bads... Tomēr mūsdienās televīzijas un laikraksti pavēsta par šīm fundamentālajām problēmām daudz ātrāk un vienkāršāk nekā jebkad spētu literatūra. Literatūrai šobrīd visvairāk būtu jāstāsta un jāizmeklē cilvēcības galvenās bailes: bailes tikt atstātam ārpusē, bailes tikt uzskatītam par neko, nederīguma sajūta, kas nāk līdz ar šīm bailēm; kopējā pazemošana, ievainojamība, necieņa, aizvainojumi, jutīgums, un iedomāti apvainojumi, un nacionālistu dižošanās un uzpūtība, kas tai seko...

Tiklīdz es sastopos ar šādiem uzskatiem un ar neloģisko, pārspīlēto valodu, kādā tie parasti tiek izteikti, es zinu, ka tie pieskaras tumsai manī. Mēs bieži esam pieredzējuši cilvēkus, sabiedrības, tautas, ārpus Rietumu pasaules – un es it viegli varu ar viņiem identificēties – pakļaujamies bailēm, kas tos reizēm novedušas pie muļķību izdarīšanas, un viss tikai tādēļ, ka cilvēki ir jutīgi un baidās no pazemojuma. Es arī zinu, ka Rietumos – pasaulē, ar kuru es varu identificēties tikpat viegli, – tautas un cilvēki izjūt pārmērīgu lepnumu par savu turīgumu, un līdz ar to, ka viņi ir atnesuši mums renesansi, apgaismību un modernismu, tie laiku pa laikam ir ļāvušies ne mazāk muļķīgai pašapmierinātībai.

Tas nozīmē, ka mans tēvs nebija vienīgais; mēs visi piešķiram pārāk lielu nozīmi idejai par pasauli ar centru. Turpretim ticība otram variantam ir tā, kas liek noslēgties un rakstīt, sēžot istabās gadiem ilgi; ticība, ka vienu dienu mūsu sacerējumi tiks izlasīti un saprasti, jo cilvēki uz visas pasaules līdzinās viens otram. Taču tas, kā es zinu no manis paša un mana tēva sacerējumiem, ir nemierīgs optimisms, kurā rētas ir atstājušas dusmas par nostumšanu malā, par atstāšanu ārpusē. Mīlestība un naids, ko Dostojevskis juta pret Rietumiem visu savu dzīvi, – es arī esmu to jutis vairākkārt. Ja tomēr esmu atskārtis būtisku patiesību: ja man ir pamats optimismam, tad tādēļ, ka esmu ceļojis ar šo dižo rakstnieku caur viņa mīlestības un naida attiecībām ar Rietumiem, lai saskatītu citu pasauli, kuru viņš ir radījis otrā pusē.

Visi rakstnieki, kuri ir ziedojuši savu mūžu šim uzdevumam, apzinās realitāti: lai kāds būtu mūsu sākotnējais nolūks, pasaule, kuru mēs veidojam, pēc gadiem ilgas un cerību pilnas rakstīšanas, galu galā, pārvietosies uz citām, ļoti atšķirīgām vietām. Tā mūs aiznesīs tālu projām no galda, pie kura esam strādājuši skumji vai dusmīgi, aiznesīs mūs šīm skumjām un dusmām otrā pusē, uz citu pasauli. Vai manam tēvam šāda pasaule bija nesasniedzama? Kā zeme, kas lēnām iznirst no miglas visā savā krāsainībā; kā sala pēc ilga jūras ceļojuma, šī otra pasaule mūs apbur. Mēs esam savaldzināti kā rietumu ceļotāji, kuri kuģoja no dienvidiem, lai skatītu Stambulu iznirstam no miglas. Cerībās un ziņkārē sāktā ceļojuma beigās viņu priekšā atrodas mošeju un minaretu pilsēta, namu, ielu, tiltu, kalnu un nogāžu sajaukums, vesela pasaule. To redzot, mēs vēlamies iekļūt šajā pasaulē un pazaudēt sevi tajā gluži kā grāmatā. Apsēžoties pie rakstāmgalda, tādēļ, ka jūtamies provinciāli, nostumti malā, dusmīgi vai dziļi melanholiski, mēs esam atraduši veselu pasauli aiz šīm sajūtām.

Šobrīd es jūtos pilnīgi pretēji tam, kā jutos bērnībā un jaunības gados: pasaules centrs man ir Stambula. Ne vien tādēļ, ka esmu tajā dzīvojis visu savu mūžu, bet arī tādēļ, ka pēdējos 33 gadus esmu stāstījis par tās ielām un tiltiem, tās cilvēkiem, suņiem, namiem, mošejām, strūklakām, par tās dīvainajiem varoņiem, tās veikaliem, tās pazīstamākajām iezīmēm, tās tumšajiem nostūriem, par tās dienām un naktīm, izveidojot to visu par daļu no sevis, ietverot to visu. Tad, kad šī pasaule, kuru biju veidojis pats savām rokām, pasaule, kura pastāvēja tikai manā galvā, bija kļuvusi īstāka nekā pilsēta, kurā es dzīvoju īstenībā, atklājās jēga. Tas notika tad, kad visi šie cilvēki un ielas, objekti un ēkas šķita sarunājamies savā starpā, šķita mijiedarbojamies veidos, kādos es nemaz nebiju gaidījis, it kā tie dzīvotu ne vien manā iztēlē vai manās grāmatās, bet gan paši par sevi. Šī pasaule, kuru es biju radījis kā vīrs, rokot aku ar adatu, izskatījās patiesāka par jebko citu.

Mans tēvs arī bija varējis atklāt šādu laimes veidu rakstot pavadīto gadu laikā, es nodomāju, raugoties uz tēva čemodānu. Man nevajadzētu spriest pāragri. Biju viņam tik ļoti pateicīgs, galu galā: viņš nekad nebija bijis pavēlošs, aizliedzošs, nepārspējams, pārmācošs, parasts tēvs, bet gan tēvs, kurš vienmēr izrādīja man vislielāko cieņu. Es bieži biju domājis, ka, ja es laiku pa laikam biju spējīgs radīt no iztēles, brīvībā vai bērnišķībā, atšķirībā no daudziem citiem maniem bērnības un jaunības draugiem, man nebija bail no tēva. Reizēm es patiesi noticēju, ka biju spējīgs kļūt par rakstnieku tādēļ, ka arī mans tēvs savā jaunībā bija vēlējies par tādu kļūt. Man bija jālasa viņa sacerējumi ar iecietību – jācenšas izprast, ko viņš bija sarakstījis tajās pamestajās viesnīcas istabās.

Ar šīm cerīgajām domām es piegāju pie čemodāna, kurš aizvien atradās tur, kur tēvs to bija nolicis. Saņemot visu gribasspēku, es izlasīju dažus manuskriptus un burtnīcas. Par ko mans tēvs rakstīja? Es atceros dažas ainavas aiz Parīzes viesnīcu logiem, dažus dzejoļus, paradoksus, analīzes... Šobrīd rakstot, es jūtos kā tāds, kurš tikko cietis satiksmes negadījumā un cenšas atcerēties, kā viss notika, vienlaikus baidoties atcerēties pārāk daudz. Manā bērnībā, kad tēvs un māte bija uz strīda sliekšņa un kad viņi ieslīga vienā no tām nāvīgajām klusēšanām, mans tēvs mēdza uzreiz ieslēgt radio, lai mainītu noskaņojumu, un mūzika mums palīdzēja visu ātrāk aizmirst.

Es tagad gribētu mainīt noskaņojumu ar pāris mīļiem vārdiem, kuri, cerams, kalpos tikpat labi kā mūzika. Kā jūs zināt, jautājums, kuru mums, rakstniekiem, uzdod visbiežāk, visiecienītākais jautājums, ir: kādēļ jūs rakstāt? Es rakstu, jo man ir iedzimta nepieciešamība rakstīt! Es rakstu, jo es nevaru strādāt normālu darbu, kā citi cilvēki. Es rakstu, jo es gribu lasīt tādas grāmatas, kā es rakstu. Es rakstu, jo esmu dusmīgs uz jums visiem, uz katru. Es rakstu, jo man patīk sēdēt istabā visu dienu un rakstīt. Es rakstu, jo varu piedalīties reālajā dzīvē, tikai to mainot. Es rakstu, jo es vēlos, lai citi, ikviens no mums, visa pasaule, zinātu, kādu dzīvi mēs dzīvojām un turpinām dzīvot Stambulā, Turcijā. Es rakstu, jo es mīlu papīra, pildspalvas un tintes smaržu. Es rakstu, jo es ticu literatūrai, romāna mākslai, vairāk nekā es ticu jebkam citam. Es rakstu, jo tas ir paradums, kaisle. Es rakstu, jo man ir bail tapt aizmirstam. Es rakstu, jo man patīk triumfs un priekšrocības, ko rakstīšana sniedz. Es rakstu, lai būtu viens. Iespējams, es rakstu, jo es ceru saprast, kādēļ esmu tik ļoti, ļoti dusmīgs uz jums, tik ļoti, ļoti dusmīgs uz ikvienu. Es rakstu, jo man patīk būt lasītam. Es rakstu, jo reiz iesācis romānu, eseju, lappusi, es vēlos to pabeigt. Es rakstu, jo ikviens sagaida, ka to darīšu. Es rakstu, jo man ir bērnišķīga ticība bibliotēku nemirstībai un tam, kā grāmatas sagulst plauktos. Es rakstu, jo visas dzīves skaistās un krāšņās lietas ir satraucoši pārvērst vārdos. Es rakstu, nevis lai pastāstītu stāstu, bet lai izveidotu stāstu. Es rakstu, jo es vēlos izbēgt no nojautas, ka ir vieta, kurp man ir jādodas, bet – gluži kā sapnī – es nevaru īsti tur nokļūt. Es rakstu, jo man nekad nav izdevies būt laimīgam. Es rakstu, lai būtu laimīgs.

Nedēļu pēc tam, kad tēvs bija atnācis uz manu biroju un atstājis tur savu čemodānu, viņš atgriezās un, kā vienmēr, atnesa man šokolādes tāfelīti (viņš bija aizmirsis, ka esmu 48 gadus vecs). Mēs, kā vienmēr, pļāpājām un smējāmies par dzīvi, politiku un ģimenes tenkām. Kādā brīdī tēva acis pievērsās kaktam, kur viņš bija atstājis savu čemodānu – viņš ievēroja, ka esmu to pārvietojis. Mēs ieskatījāmies viens otram acīs. Sekoja nomācošs klusums. Es viņam nepateicu, ka biju atvēris čemodānu un mēģinājis lasīt tā saturu. Tā vietā es skatījos sānis. Bet viņš saprata. Tāpat kā es sapratu, ka viņš bija sapratis. Tāpat kā viņš saprata, ka es biju sapratis, ka viņš bija sapratis. Taču visa šī sapratne sniedzās tikai tiktāl, cik tā spēj sniegties dažu sekunžu laikā. Jo mans tēvs bija laimīgs, bezrūpīgs cilvēks, kurš sev ticēja: viņš uzsmaidīja man tāpat kā vienmēr. Dodoties ārā no mājas, viņš atkārtoja visas burvīgās un iedrošinošās lietas, kuras viņš kā tēvs man teica vienmēr.

Kā vienmēr, es noraudzījos viņā aizejam, apskaužot viņa laimi, bezrūpīgo un nesatricināmo temperamentu, bet todien, atceros, sajutu arī uzliesmojam prieku, kas lika man nokaunēties. To man iedvesa doma, ka varbūt es nedzīvoju tik nodrošinātu dzīvi kā viņš, varbūt man nav tik laimīga un neierobežota ikdiena kā viņam, bet es esmu ziedojis savu dzīvi rakstīšanai – jūs sapratāt... Es kaunējos domāt par šādām lietām uz sava tēva rēķina. Starp visiem cilvēkiem tieši mans tēvs nekad nav bijis manu sāpju cēlonis, un viņš bija atstājis mani brīvu. Tam visam būtu mums jāatgādina, ka rakstīšana un literatūra ir intīmi savienotas ar mūsu mūža centru un ar mūsu laimes un vainas sajūtām.

Taču manam stāstam ir otra puse, kas man todien nekavējoties atgādināja par vēl kādu epizodi, kas lika sajusties vēl vainīgākam. Divdesmit trīs gadus, pirms tēvs atstāja man čemodānu, un četrus gadus pēc tam, kad 22 gadu vecumā biju izlēmis kļūt par romānu rakstnieku un, atsakoties no visa, noslēdzies istabā, es pabeidzu savu pirmo romānu „Dževdeta kungs un viņa dēli” (Cevdet Bey and Sons). Trīcošām rokām biju iedevis tēvam vēl nepublicēto romānu mašīnrakstā, lai viņš varētu to izlasīt un pateikt, ko par to domā. Ne tikai tāpēc, ka man bija pārliecība par viņa gaumi un intelektu. Viņa viedoklis man bija ļoti svarīgs, jo viņš, atšķirībā no mātes, nebija pretojies manai vēlmei kļūt par rakstnieku. Tad tēvs uz kādu brīdi devās tālā braucienā. Es nepacietīgi gaidīju viņa atgriešanos. Kad viņš pēc divām nedēļām atgriezās, es metos pie durvīm. Tēvs neko neteica, bet uzreiz apskāva mani tā, it kā gribētu likt man sajust, ka viņam ir ļoti paticis. Uz mirkli mēs bijām iegrimuši tādā kā neveiklā klusumā, kāds bieži pavada spēcīgu emociju brīžus. Vēlāk, kad bijām nomierinājušies un sākām sarunāties, mans tēvs ķērās pie ļoti pacilātas un pārspīlētas valodas, lai izteiktu savu pārliecību par mani vai manu pirmo romānu. Kādu dienu es iegūšu balvu, viņš sacīja, un tagad esmu neaprakstāmi laimīgs ieradies to šeit saņemt.

Viņš to sacīja ne tādēļ, lai censtos mani pārliecināt par savu labo viedokli vai arī lai nospraustu šo balvu kā mērķi. Viņš to sacīja kā turku tēvs, sniedzot atbalstu dēlam, iedrošinot viņu un sakot: „Kādu dienu tu būsi pašā!” Gadiem ilgi, lai arī kur viņš mani sastaptu, tēvs mani iedrošināja ar tiem pašiem vārdiem.

Mans tēvs nomira 2002. gada decembrī.

Šodien, stāvot Zviedrijas akadēmijas un tās ievērojamo locekļu priekšā, kuri man ir piešķīruši šo izcilo balvu – šo lielo godu – un ievērojamo viesu priekšā, es sirsnīgi vēlos, kaut viņš varētu būt starp mums.

Tulkojis Kalvis Kluburs.