Gadījumu izdošana latviski ir patīkams notikums, tomēr šim vēlīnajam cieņas izrādījumam pret krievu literatūras klasiķi ir amizanta maliņa. Divdesmit gadu pēc atmodas iestāšanās un nemitīgas iespējas izdot Harmsu tas beidzot noticis arī pie kultūras tautas latviešiem. Harmsa dzīves laikā viņa darbi netika izdoti, un viņš nebija diez cik pazīstams pat literārajās aprindās, piecdesmitajos un sešdesmitajos gados par viņu tika uzzināts no samizdata izdevumiem. Slavonikas centros Rietumeiropā Harmsa darbi un literatūrkritiski pētījumi par viņu sāk iznākt septiņdesmito gadu nogalē. Pirmie drukātie Harmsa izdevumi Padomju Savienībā - astoņdesmito gadu beigās. Ilgu laiku vienīgā Latvijā drukātā Harmsa publikācija bija daži stāstiņi kādā astoņdesmito gadu beigu žurnāla „Avots” numurā. Tomēr nebūsim pārāk skarbi pret sevi, šādam lietu stāvoklim bija zināms pamats: noteiktās aprindās Latvijā Harmss bijis pazīstams jau sen, un kaislīgiem interesentiem nekas nav liedzis iepazīties ar viņa darbiem krieviski, kādēļ arī agrāk bieži dzirdētais arguments - Harmss netiek izdots latviski, jo tie, kurus viņš interesē, lasīs to krieviski, un kam neinteresē, nepirks arī latviski iztulkoto.
Gadījumi
Gadījumi ir vienīgā Harmsa paša sastādīta izlase - tādā veidā, kā viņš būtu vēlējies redzēt to izdotu, tomēr neizdevās. Latviešu izdevumam ir patīkami impresionistisks un daudzos novērtējumos ļoti trāpīgs Janas Kukaines priekšvārds un tikpat neuzbāzīgs tulkotāja Vasīlija Voronova pēcvārds, kas abi kalpo līdzīgam mērķim kā paraksti konceptuālās mākslas darbiem - lai lasītāji zinātu, ka tās nav vienkārši muļķības, ko viņi lasa, bet absurda literatūra. Par to, cik šādi komentāri ir lietderīgi, var diskutēt - jo gudrais novērtēs arī bez paskaidrojumiem, kamēr muļķis tāpat nesapratīs, un uz krājuma kopapjoma astoņdesmit lappusēm komentāriem atvēlētā ceturtā daļa šķiet nesamērīga. Krājums greznots ar mākslinieka Raida Kalniņa nekrofīlu zombiju ilustrācijām.
Par Gadījumu saturu daudz nerunāšu, jo tas ir pašsaprotams, un iesaku visiem nopirkt šo grāmatiņu, lai tas kļūtu arī acīmredzams. Ķeršos uzreiz pie spekulācijas, ka apgalvojums „Gadījumi ir Harmsa daiļrades kvintesence” rada viegli maldinošu priekšstatu par Harmsa prozu kopumā (nemaz neminot dzeju un dramaturģiju, kas katra savā veidā stilistiski ievērojami atšķiras no prozas). Gadījumi ir tik lakoniski un kodolīgi, ka sākot un beidzot Harmsa daiļrades iepazīšanu ar tiem, garām paslīdētu daudzas raksturīgas iezīmes. Jo šī ir pabeigtu tekstu izlase - un tajā ir pazudušas ieguldītā darba pēdas. Tieši tekstu nepabeigtība ir viena no Harmsa raksturīgākajām īpašībām: varoņu dīvainās rīcības un gaitas rada neskaidrību gan par autora, gan varoņa intenci - tas piešķir Harmsa tekstiem brīvības, neierobežotības, autentiskuma garšu.
Interesanti būtu arī spekulēt, kā Harmsa tekstu galīgo izskatu - veidu, kādā tie nonākuši līdz mūsdienām un tiek publicēti tagad - ietekmēja tas, ka viņš šos tekstus dzīves laikā nevarēja publicēt un rakstīja, to apzinādamies. Vīdot publicēšanās iespējai, Harmss savus darbus varbūt vairāk noslīpētu - padarot tos formas un noskaņas ziņā viengabalainākus. Šādi, iespējams, tuvojoties Mihaila Zoščenko īsstāstu komiskajam, taču sociāli audzinošajam raksturam, jo, izejot uz kompromisu ar valdošo iekārtu, darbiem nāktos piešķirt kādu sociālā noderīguma šķautni. Taču tas vairs īsti nebūtu tas absurdais Harmss, ko mēs pazīstam šodien.
Harmss kā tēvs
Harmss lielā mērā ir literārās anekdotes žanra tēvs vai vismaz aizbildnis. Absurda prozas autors, literārās anekdotes tēvs. Taču, izvērtējot Harmsa daiļradi, jāpatur prātā, ka viņš kopīgi ar domubiedriem OBERIU grupā rakstīja arī ambiciozus kosmogoniskus apcerējumus. Zināms, ka Harmss nopietni pētījis krievu filosofa P. Florenska darbus, interesējies par telpas ģeometriju, un viņa sarakstīto tekstu klāstā ir arī (pseido)zinātniski traktāti, kas izraibināti ar matemātiskām un fizikas formulām.
Harmsu tādējādi var uzlūkot ne vien kā jokdari, bet cilvēku, kurš mēģina apskatīt slēptas, neredzamas sakarības apkārtējās pasaules procesos. Un vēršanās pie absurda tad ir nevis joks, bet raudzīšanās aiz triviālā un banālā ikdienišķības slāņa, kura cilvēcisko kaislību aprakstīšana mums varbūt sniegtu vēl vienu Tolstoja „Kara un miera” vai Balzaka „Zaudēto ilūziju” variāciju, taču nepateiktu neko jaunu. Harmsa uzstādījums ir radikālāks un drosmīgāks: aiz neloģiskām rīcībām un dīvainiem atgadījumiem viņš pazemīgi meklē esamības mīklu atrisinājumu.
Par spīti šiem pseidozinātniskajiem traktātiem, kas pa daļai ir spēle, pa daļai diletanta kaismīga vēlēšanās izprast fizikālās pasaules likumsakarības, - viņā nekad neparādās sludinātāja vai mesijas gars. Jo Harmss pats meklē - neuzbāzīgi, pazemīgi. Visā Harmsa prozā atradu tikai vienu vietu, ko, iespējams, var citēt kā viņa daiļrades moto, - viena pati vieta, kur viņa autora intence pārstāj slēpties aiz ekscentrisku varoņu dīvainām rīcībām un Brehta dramaturģijas stilā tiek izteikta, skaidrā valodā vēršoties pie galvenā varoņa. Lūk, šis fragments no teksta „Pasakalja Nr. 1”:
[..] Es iebāzu nūju ūdenī. Un kāds zem ūdens pēkšņi satvēra manu nūju un parāva. Es izlaidu to no rokām un koka nūja iešāvās ūdenī tādā ātrumā, ka pilnīgi nosvilpa.
Apjucis un izbijies stāvēju es ūdens malā.
---------
Ligudims atnāca tieši piecos. Tas bija tieši piecos, jo otrā krastā garām aiztraucās vilciens: katru dienu tieši piecos tas drāžas garām, lūk, tai mājiņai.
Ligudims jautāja, kāpēc esmu tik bāls. Es pateicu. Pagāja minūtes četras, kuru laikā Ligudims lūkojās tumšajā ūdenī. Tad viņš teica: „Tas neatbilst nekādai formulai. Ar tādām lietām var biedēt bērnus, taču mums tas ir neinteresanti. Mēs neesam fantastisku sižetu vācēji. Mūsu sirdij tuvas ir vienīgi bezjēdzīgas rīcības. Tautas māksla un Hofmanis mums ir dziļi pretīgi. Starp mums un šādiem mīklainiem gadījumiem slejas baļķu žogs.” [..]
Absurda metode
Absurda literatūra nav pilnīga bezjēga (kā dadaisms), tā ir tekstu sagraizīšana tik sīkās vienībās, ka tiem zūd pirmatnējā nozīme, jo tie - izrauti no sava konteksta - pārvēršas par jēgu šķembu kolāžu. Absurds nerodas, izdomājot jocīga izskata citplanētiešus, īstais iztēles darbs ir divu dažādu, nesakritīgu realitātes slāņu elementu savienošanā, elementu izraušanā no to dabiskās vides (sk., piemēram, Harmsa stāstu par karoti debesīs, kur parādās līdzība ar Dalī gleznu motīviem; interesanti, vai Harmss pazina Dalī?).
Harmss bieži tiek salīdzināts ar pasaules absurda literatūras klasiķiem Beketu un Jonesku, kas pirmajā pieminēšanas reizē varētu šķist novēlots pagodinājums Harmsam, post factum ierakstot viņu kādas tradīcijas priekšgājējos, līdzīgi kā eksistenciālisti pasludināja Kirkegoru par savu priekšteci. Taču daudz lielākā mērā Harmsa īsproza ir totalitārās padomju Krievijas farsiskās realitātes atspoguļojums, dažbrīd to izgreznojot ar pārspīlētākām detaļām un tīši sagrozot kādu klasiskās stāstveides principu. Un tādā ziņā Harmss ir tuvāks sirreālistiem, kuri nodarbojās ar spilgtu krāsu sekvencēšanu.
Atklāts paliek jautājums, kāpēc Harmss ir ceturtais nozīmīgākais XX rakstnieks? Atbilde: viņš nevarētu būt pirmais, jo viņš nekad nav rakstījis lielos naratīvus, un par pirmo vietu mierīgi var cīnīties klasiķi Tomass Manns, Prusts, Džoiss ar tautā iemīļotajiem rakstniekiem - Remarku, Hesi vai Akselu Munti. Harmss vienmēr bijis margināls autors - gan savas literārās karjeras dēļ, tiekot mākslīgi izolēts, taču arī rakstības veida dēļ. Harmss mums nesniedz pabeigtus stāstus un varoņus, ar ko identificēties, viņš mums sniedz metodi, kā dekonstruēt šo nelabvēlīgi vienaldzīgo mašinizēto pasauli, kur cilvēks kļūst par detaļu un rutīnas ieeļļotāju. Tā vietā, lai naivi saceltos pret mašīnām vai aicinātu uz revolūciju, pietiek radīt sīku neprecizitāti, disfunkciju tās mehānismā - un šī novirze liks mašīnai pašai sevi sagraut, noārdīt.
Harmsa īsproza, būdama šķietami tik nesaistīta ar sabiedrības procesiem, ir ārkārtīgi spēcīgs sociālās kritikas, terapijas veids. Tā vietā, lai piedāvātu jaunu sistēmu un rakstītu jaunu derību, Harmss nodarbojas ar pastāvošā absurda atsegšanu.
0