Kad mācījos pamatskolas pēdējās klasēs, pēkšņi notika tas. Skolotājs lūdza, lai nolasu kaut ko skaļi. Un gluži no nekurienes pēkšņi uzmācās bailes, kas mani pārņēma pilnībā. Es itin kā pazudu bailēs un biju tikai tās. Es piecēlos un izskrēju no klases.
Manīju skolēnu – un skolotāja – lielās acis, to skatieni mani pavadīja līdz durvīm.
Pēc tam mēģināju savu dīvaino uzvedību izskaidrot ar to, ka man bija savajadzējies uz tualeti. Taču sejās tiem, kuri klausījās manis teikto, es redzēju, ka viņi man netic. Un droši vien domā, ka esmu kļuvis traks, jā, ka jūku prātā.
Šīs bailes no skaļās lasīšanas turpināja mani vajāt. Pēc kāda laika saņēmu drosmi, lai lūgtu skolotājiem atbrīvot mani no lasīšanas skaļi, jo tā manī iedveš šausmas. Daži man ticēja un ļāva nelasīt, citi domāja, ka es tā vai citādi mēģinu viņus izāzēt.
No šīs pieredzes es iemācījos kaut ko svarīgu par cilvēkiem.
Un es iemācījos daudz ko citu. Jā, droši vien arī kaut ko tādu, kas man šodien ļauj stāvēt auditorijas priekšā un lasīt skaļi. Turklāt gandrīz pilnīgi bez bailēm.
Ko es iemācījos?
Bailes savā ziņā bija atņēmušas man valodu, un man, tā sakot, vajadzēja to atgūt. Un, ja gribēju to paveikt, es nevarēju sekot citu noteikumiem, tikai saviem.
Es sāku rakstīt savus tekstus, nelielus dzejoļus, nelielus stāstiņus.
Un atklāju, ka tas sniedz man drošību, sniedz man baiļu pretstatu.
Es itin kā atradu sevī vietu, kas ir tikai mana, un no šīs vietas es varēju rakstīt to, kas ir tikai mans.
Tagad, apmēram piecdesmit gadus vēlāk, es joprojām sēžu un rakstu – un joprojām rakstu no tās slepenās vietas sevī, vietas, par kuru, patiesību sakot, es nezinu neko daudz vairāk kā tikai to, ka tā ir.
Norvēģu dzejnieks Ūlavs H. Heuge reiz uzrakstīja dzejoli, kurā viņš rakstīšanu salīdzina ar būšanu bērnam un zaru būdas celšanu mežā, lai vēlāk tajā ielīstu, aizdedzinātu sveci, sēdētu un justos droši tumšos rudens vakaros.
Man liekas, ka šis tēls labi ataino to, kā rakstīšanu izjūtu arī es. Tagad – un pirms piecdesmit gadiem.
Un es iemācījos vēl kaut ko, es iemācījos, ka – vismaz man – pastāv liela atšķirība starp runāto un rakstīto valodu jeb starp runāto un literatūras valodu.
Runātā valoda bieži ir monologa formā nodots vēstījums par to, ka šim vai tam jābūt šā vai tā, vai arī retorisks vēstījums, kam jāpierunā vai jāpārliecina.
Literatūras valoda tāda nekad nav – tā nepavēsta, tā drīzāk ir jēga, nevis komunikācija, tai piemīt pašai sava esamība.
Un šajā ziņā laba literatūra un jebkāda veida sludināšana, protams, ir pretmeti, vienalga, vai šī sludināšana būtu reliģiska, politiska vai vēl sazin kāda.
Caur bailēm no skaļās lasīšanas es, varētu teikt, iegāju vientulīgajā dzīvē, kādu dzīvo rakstošs cilvēks, – un kopš tā laika esmu tajā palicis.
Esmu rakstījis krietni daudz gan prozu, gan dramaturģiju.
Un dramaturģiju, zināms, raksturo tas, ka tā ir pierakstīta runa, kur dialogs, saruna vai bieži vien sarunas mēģinājums un tas, kas tur atrodams no monologa, vienmēr ir daļa no izdomāta universa, daļa no kaut kā, kas nevēsta, bet kam piemīt pašam sava esamība, kas ir.
Un, kas attiecas uz prozu, Mihailam Bahtinam ir taisnība – pašā izteiksmes veidā, pašā stāstījumā ir divas balsis.
Mazliet vienkāršojot: balss, kas pieder tam, kurš runā, kurš raksta, un balss, kas pieder tam, par kuru tiek stāstīts. Šīs balsis bieži ieslīd viena otrā tā, ka nav iespējams pateikt, kurš īsti runā.
Tā kļūst par dubultu rakstīto balsi – un tā, protams, arī ir izdomātā universa daļa, tajā pastāvošās loģikas daļa.
Jo katrs darbs, kuru esmu sarakstījis, ir atsevišķs fiktīvs universs, atsevišķa pasaule. Pasaule, kas katrā darbā, katrā romānā ir cita.
Bet arī labs dzejolis (jo esmu sarakstījis arī labu tiesu dzejas) ir atsevišķs universs – tas attiecas galvenokārt pats uz sevi. Un tas, kurš to lasa, var ienākt šajā dzejoļa universā – jā, tā drīzāk ir sava veida garīga kopība nekā komunikācija.
Vispār tas varbūt pat attiecas uz visu, ko esmu sarakstījis.
Katrā ziņā es nekad neesmu rakstījis, lai izpaustu sevi, kā mēdz teikt, drīzāk esmu rakstījis, lai aizietu pats no sevis.
Bet galu galā es kļuvu par dramaturgu – jā, ko lai saku par to?
Es rakstīju romānus un dzejoļus un nealku rakstīt teātrim, bet reiz to izdarīju, jo kādā valsts finansētā iniciatīvā ar nolūku veicināt jaunu norvēģu oriģināldramaturģijas darbu tapšanu man, tolaik diezgan trūcīgam rakstniekam, tika piedāvāta visai apaļa summa par lugas ievada ainas uzrakstīšanu, un beigu beigās es uzrakstīju visu lugu, savu pirmo un joprojām visvairāk spēlēto lugu "Kāds atnāks".
Pirmo reizi uzrakstīt lugu – tas bija lielākais pārsteigums visā manā rakstnieka mūžā. Jo gan prozā, gan dzejā es biju mēģinājis uzrakstīt to, kas parasti – parastā runātā valodā – nav izsakāms ar vārdiem. Jā, tieši tā. Es mēģināju uzrakstīt nepasakāmo, kā bija teikts žūrijas pamatojumā, kad tika paziņots, ka man piešķirta Nobela prēmija.
Svarīgāko dzīvē nav iespējams pateikt, to var tikai uzrakstīt, ja mazliet sagrozām labi zināmos Žaka Deridā vārdus.
Tā nu es mēģināju dot vārdu mēmajai runai.
Un, rakstot dramaturģiju, es varēju mēmo runu, klusumu, izmantot pavisam citādi nekā prozā un dzejā. Es varēju vienkārši uzrakstīt vārdu "pauze", un tur tā bija, mēmā runa. Un manā dramaturģijā vārds "pauze" neapšaubāmi ir svarīgākais un visbiežāk lietotais vārds – gara pauze, īsa pauze vai vienkārši pauze.
Šajās pauzēs var ietilpt tik daudz visa kā – vai arī tik maz. Tas, ko nespēja pateikt, tas, ko negribēja pateikt, vai tas, ko vislabāk var pateikt, neko nesakot.
Tomēr esmu diezgan pārliecināts, ka visvairāk caur pauzēm runā klusums.
Manā prozā visiem atkārtojumiem, iespējams, ir līdzīga funkcija kā pauzēm dramaturģijā. Vai varbūt tā es par to domāju – ja lugās ir mēma runa, tad romānos aiz rakstītās valodas ir mēma valoda, un, ja es rakstīšu labi, tad izpaudīsies arī šī mēmā valoda, piemēram, "Septoloģijā" ir šī mēmā valoda – minot pāris vienkāršu, konkrētu piemēru –, kas izpauž, ka pirmais Asle un otrais Asle tikpat labi var būt viena un tā pati persona un ka viss garais romāns, visas tūkstoš divsimt lappuses, patiesībā varbūt ir tikai izstieptas tagadnes attēlojums.
Bet visvairāk mēma uzruna – vai mēma valoda – runā no darba veseluma. Vai tas būtu romāns, vai luga, vai izrāde, ne jau daļas pašas par sevi ir svarīgas, tas ir veselums, kuram jābūt ietvertam katrā sīkākajā detaļā – varbūt es pat uzdrīkstēšos piesaukt veseluma garu, garu, kas it kā runā gan no tuvuma, gan tālienes.
Un ko tad cilvēks dzird, ja labi ieklausās?
Viņš dzird klusumu.
Un, kā ir teikts, tikai klusumā var sadzirdēt Dieva balsi.
Varbūt.
Lai atgrieztos atpakaļ uz zemes, es minēšu vēl ko citu, ko man ir devusi rakstīšana teātrim. Rakstīšana, kā jau teicu, ir vientulīga nodarbe, un vientulība ir laba – kamēr vien ceļš atpakaļ pie citiem ir vaļā, citējot vēl vienu Ūlava H. Heuges dzejoli.
Un tas, kas mani pārņēma, pirmoreiz redzot uzvestu uz skatuves kaut ko, ko esmu sarakstījis, bija vientulības pretmets, tā bija kopības izjūta, jā, radīt mākslu, tajā daloties – tas sniedza man lielu prieka un drošības sajūtu.
Šī pieredze ir sekojusi man turpmāk un, domājams, ietekmējusi to, ka es ar mierīgu prātu esmu ne tikai izturējis, bet savā ziņā arī guvis prieku pat no sliktiem savu lugu iestudējumiem.
Teātris taču patiesībā ir viena liela klausīšanās – režisoram ir vai vismaz būtu jāieklausās tekstā, līdzīgi kā tekstā un cits citā, un režisorā klausās aktieri un kā visā izpildījumā klausās publika.
Un man rakstīšana nozīmē klausīšanos: kad rakstu, es nekad neko neizdomāju, es nekad neko neplānoju, es dodos uz priekšu klausoties.
Tāpēc, ja man būtu jāizvēlas metafora rakstīšanai, tā būtu klausīšanās.
Un tādējādi rakstīšana gandrīz pašsaprotami atgādina mūziku. Un savā laikā, padsmitnieka gados, es, līdz tam pilnīgi pārņemts ar mūziku, taisnā ceļā pārgāju pie rakstīšanas. Faktiski es pilnībā pārstāju mūziku gan spēlēt pats, gan klausīties un sāku rakstīt, un savos darbos es mēģināju radīt kaut ko no tā, ko biju piedzīvojis spēlējot. Tā es darīju toreiz – un daru tā joprojām.
Vēl kāda, varbūt mazliet dīvaina lieta ir – kad rakstu, mani vienmēr kādā brīdī pārņem sajūta, ka teksts jau ir uzrakstīts, kaut kur citur, ne manī, un atliek šo tekstu pierakstīt, pirms tas pagaist.
Dažreiz es varu to pierakstīt, neko nemainot, citreiz man šis teksts itin kā jāatrod, to pārrakstot, svītrojot, saudzīgi atklājot jau gatavo tekstu.
Es, kurš nebija alcis rakstīt teātrim, beigu beigās apmēram piecpadsmit gadus to vien darīju. Un lugas, ko sarakstīju, tika pat uzvestas, jā, ar laiku saradās vesela virkne iestudējumu daudzās valstīs.
Es to joprojām nespēju aptvert.
Dzīve nav aptverama.
Tāpat nav aptverams arī tas, ka tagad stāvu šeit un mēģinu pateikt kādus vairāk vai mazāk jēdzīgus vārdus par rakstīšanu saistībā ar to, ka man piešķirta Nobela prēmija literatūrā.
Un tas, ka man ir piešķirta šī balva, cik saprotu, ir saistīts gan ar manu dramaturģiju, gan prozu.
Pēc tam, kad gadiem ilgi biju rakstījis tikai dramaturģiju, pēkšņi likās, ka nu ir gana, jā, vairāk nekā gana, un es nolēmu lugu rakstīšanai pielikt punktu.
Taču rakstīšana man laikam bija kļuvusi par ieradumu, bez kura es nespēju iztikt – varbūt to kopā ar Margeritu Dirasu varu dēvēt par slimību –, tāpēc nolēmu atgriezties tur, kur tas viss sākās, pie prozas un viena otra dzejoļa, kā biju rakstījis krietnus desmit gadus pirms tam, kad debitēju kā dramaturgs.
Un to arī esmu darījis pēdējos desmit piecpadsmit gadus. Kad atkal nopietni pievērsos prozas rakstīšanai, nebiju pārliecināts, vai joprojām to spēju. Vispirms es uzrakstīju "Triloģiju" – un, kad par šo romānu saņēmu Ziemeļu padomes literatūras balvu, uztvēru to kā spēcīgu apstiprinājumu tam, ka man ir kas sakāms arī kā prozas autoram.
Pēc tam es uzrakstīju "Septoloģiju".
Un, to rakstot, es piedzīvoju dažus no saviem laimīgākajiem brīžiem kā rakstnieks, piemēram, kad viens Asle atrod otru Asli guļam sniegā, tā izglābdams viņa dzīvību. Vai nobeigums, kad pirmais Asle, galvenais varonis, dodas savā pēdējā ceļojumā, ar kuģīti, kuteri, kopā ar Osleiku, savu labāko un vienīgo draugu, lai nosvinētu Ziemassvētkus kopā ar Osleika māsu.
Man nebija nodoma rakstīt garu romānu, bet romāns, varētu teikt, rakstījās pats un kļuva par garu romānu, un virkni teksta daļu es uzrakstīju tādā plūdumā, ka viss uzreiz bija savās vietās.
Un laikam jau tādos brīžos esmu vistuvāk tam, ko varētu dēvēt par laimi.
Visā "Septoloģijā" manāmas atmiņas par daudz ko citu, ko esmu sarakstījis, bet tas parādās citā gaismā. Tas, ka visā garajā romānā nav neviena vienīga punkta, nav nekas sagudrots. Romāns tā vienkārši rakstījās, plūdumā, kustībā, kas neprasīja punktu.
Reiz kādā intervijā es teicu, ka rakstīt – tā ir sava veida lūgšana. Un jutos diezgan nokaunējies, kad redzēju šos vārdus nodrukātus. Bet kaut kad vēlāk, sev par lielu mierinājumu, izlasīju, ka Francs Kafka esot teicis to pašu. Tā nu varbūt – tomēr?
Manas pirmās grāmatas saņēma samērā sliktas atsauksmes, un es nolēmu, ka man nav jāklausās kritiķos, man jāpaļaujas pašam uz sevi, jā, jāturas pie sava. Un, ja es nebūtu tā darījis, jā, es būtu pārstājis rakstīt pēc tam, kad pirms četrdesmit gadiem iznāca mans debijas romāns "Sarkans, melns".
Vēlāk es lielākoties saņēmu labas atsauksmes un sāku pat saņemt balvas – un tad domāju, ka ir svarīgi turēties pie tās pašas loģikas: proti, ja es nepievērsu uzmanību sliktajām atsauksmēm, es nedrīkstēju ļaut sevi ietekmēt arī panākumiem, man bija cieši jāturas pie sava, jāturpina savs.
Un man šķiet, ka tas man ir izdevies, un man patiešām liekas, ka man tas izdosies arī turpmāk, pēc Nobela prēmijas saņemšanas.
Kad tika paziņots, ka man piešķirta Nobela prēmija literatūrā, es saņēmu lērumu e-pastu un apsveikumu, tas mani, protams, iepriecināja, vairums sveicienu bija vienkārši un priekpilni, bet daži rakstīja, ka viņi aiz prieka klieguši, citi atzina, ka sākuši raudāt. Tas mani ļoti aizkustināja.
Manos darbos ir daudz pašnāvību. Vairāk, nekā man patiktu domāt. Esmu baidījies, ka tādējādi varbūt esmu veicinājis pašnāvības leģitimāciju. Tāpēc tas, kas mani aizkustināja visvairāk, bija tie, kuri atklāti uzrakstīja, ka mani darbi gluži vienkārši izglābuši viņu dzīvību.
Savā ziņā es vienmēr esmu zinājis, ka literatūra var izglābt dzīvību, varbūt tā pat ir izglābusi manējo. Un, ja manis rakstītais var palīdzēt izglābt citu dzīvības, jā, nekas mani nevar iepriecināt vairāk par to.
Paldies Zviedrijas Akadēmijai par man piešķirto Nobela prēmiju literatūrā.
Un paldies Dievam.
No jaunnorvēģu valodas tulkojusi Jolanta Pētersone
0