Nobela lekcijas
20.07.2009

Īru teātra kustība. Nobela lekcija 1923. gadā

Komentē
0
Saglabā

Es par savu tēmu esmu izvēlējies Īru teātra kustību, jo, kad atceros lielo pagodinājumu, ko esat man piešķīruši, es nevaru aizmirst daudzas zināmas un mazāk zināmas personas. Iespējams, angļu komitejas nekad nebūtu nosūtījušas jums manu vārdu, ja es nebūtu uzrakstījis lugas, teātra kritikas, ja manai liriskajai dzejai nepiemistu skatuviskās runas kvalitāte, iespējams, pat – lai gan tā varētu būt neapzināta doma – ja tā nebūtu zināmā mērā kustības simbols. Es vēlos pastāstīt Zviedrijas Karaliskajai akadēmijai par savu līdzstrādnieku darbiem, uzvarām un grūtībām.

Īrijas modernā literatūra – un viss domu sajukums pirms angļu-īru kara – sākās, kad Parnels zaudēja varu 1891. gadā. Vīlusies un sarūgtināta, Īrija novērsās no parlamentārās politikas; notikums bija radies, un , kā man šķiet, sākās ceļš,kad ļauties šī notikuma ilgajam nobriešanas nemieram. Doktors Haids nodibināja Ķeltu līgu, kas daudzus gadus cīnījās par politisko strīdu iemeslu – ķeltu gramatiku –un kuras ietvaros ciemos notika politiskas tikšanās, kur dziesmas dziedātas un stāsti stāstīti ķeltu valodā. Tajā pašā laikā es biju aizsācis kustību angļu valodā – valodā, kurā domā un strādā mūsdienu Īrija, lai noteiktas sabiedrības daļas: ierēdņi, strādājošie vīrieši, cilvēki no visām šķirām varētu iepazīties ar tiem īru dzejniekiem, romānistiem un vēsturniekiem, kuri bija rakstījuši angļu valodā, turklāt angļu mēlē bija iztulkots daudz ķeltu literatūras. Taču lielā mūsu tautas masa, pieradusi pie bezgalīgajām politiskajām runām, lasīja maz, tāpēc jau no paša sākuma likās, ka mums nepieciešams savs teātris. Dublinas teātros nebija nekā, ko mēs varētu saukt par savu. Tās bija tukšas ēkas, ko izīrēja angļu ceļojumu kompānijas, turklāt mēs gribējām īru lugas un īru aktierus. Kad mēs domājām par šīm lugām, mēs domājām par visu, kas bija romantisks un poētisks, jo nacionālisms, ko mēs vēlējāmies atmodināt - kā katra paaudze bija to piesaukusi mirkļos, kad zudusi drosme - bija romantisks un poētisks. Šāda teātra izveide nebija iespējama, pirms es 1896. gadā iepazinos ar senas Golvejas dzimtas locekli lēdiju Gregoriju, kura bija pavadījusi savu dzīvi starp divām Golvejas mājām – mājām, kur viņa bija dzimusi, un mājām, kurās bija ieprecējusies. Ap viņu dzīvoja zemnieki, kuri stāstīja stāstus tādā angļu valodā, kas daudz sintakses pārņēmusi no ķeltu valodas un ietver lielu vārdu krājumu no Tjūdoru laika angļu valodas. Tikai, kad lēdija Gregorija sāka rakstīt, mēs palēnām atklājām, ka viņu runa ir mūsu spēcīgākais dramatiskais instruments. Lai gan manas lugas bija sarakstītas bez dialekta, skaidrā angļu valodā, manuprāt, viņu mūsu kustībai piesaistīja tas, ka mūsu tematika daudz neatšķīrās no lauku stāstiem. Viņas pašas māju sargāja viņas klātbūtne, bet māju, kur viņa bija dzimusi, pirms dažiem mēnešiem bija nodedzinājuši ļaunprātīgi dedzinātāji, un šādas nekārtības notika lielākajā daļā Īrijas. Parasts strīds par akru zemes varēja pārvērst mūsu cilvēkus par nežēlīgiem mežoņiem, un, ja karā ar angļu kārtības sargiem viņi netika žēloti, arī viņi nevienu nežēloja – uz slepkavību tika atbildēts ar slepkavību. Tomēr vienaldzībā un vardarbībā ataust atmiņā cēlākais skaistums. Man Golvejā ir neliels, vecs tornis, un, kad es tajā uzkāpju, netālu varu redzēt zaļu lauku, kurā reiz atradās slavenas lauku skaistules, maza vietējā zemes īpašnieka kundzes vienstāva māja ar salmu jumtu. Es esmu runājis ar sirmiem vīriem un sievām, kas viņu atcerējās, lai gan tagad viņi visi ir miruši, un tie runāja par viņu kā veci vīri pie Trojas sienas runāja par Helēnu –  vīriem un sievām vienlīdz viņu slavinot. Kāda vecāka sieviete, par kuras jaunību kaimiņi klāstīja skandalozus nostāstus, par viņu sacīja: „Par viņu iedomājoties, es nodrebu visās miesās.” Un kāda cita sirmgalve no līdzās esošā pakalna sacīja: „Saule un mēness nekad nav apspīdējuši kādu tik skaistu, un viņas āda bija tik balta, ka tā izskatījās zila, un viņas vaigos bija divi nelieli sārtumiņi.” Un bija vīri, kas stāstīja par pūļiem, kas pulcējās uz viņu palūkoties skaidrā dienā, un par vīru, „kurš sastapa nāvi, peldot pa upi”, jo bija cerējis viņu ieraudzīt. Tādu slavu viņai atnesa dziesma, ko sarakstījis ķeltu dzejnieks Rafterijs, un ciema iedzīvotāji to dzied joprojām, lai gan dziedātāju vairs nav tik daudz kā laikos, kad es biju jauns:

Ak, gaismas zvaigzne, ak, saule pļaujas laikā,
Ak, dzintara mati, ak, manējā pasaules daļa,
Tā Mērija Hainsa, sieviete mierīgā un brīvā,
Kam piemīt skaistums ķermenī un prātā.

Likās, ka ap mums nolaižas senā pasaule ar tās iztēles brīvību, tās sajūsmu labos stāstos, vīrieša spēkā un sievietes skaistumā, un ka mums tikai jāliek pilsētai domāt tā, kā domāja lauki, taču mēs drīz vien atklājām, ka pilsēta var domāt tikai pilsētas domu.

Laukos tu esi viens ar savu nežēlību, savu smagumu un vispārējo dzīves traģēdiju, un, ja tev ir kādas mākslinieciskas dotības, tu kāro skaistas emocijas.  Tā kā esi drošs par to, ka gadalaiki vienmēr būs vienādi, tev nerūp, cik fantastiskas ir to izpausmes.[i] Pilsētā, kur visi ap tevi drūzmējas, tu ienīsti nevis sevi, bet savu kaimiņu un, lai tu neizpostītu viņa un savu dzīvi, lai tu, iespējams, nenogalētu viņu kādā revolucionārā neprātā, kādam ir jāmāca realitāte un taisnīgums. Tu kādu laiku ienīdīsi šo skolotāju, saucot viņa grāmatas un lugas par pretīgām, nepareizām, slimīgām vai kā tamlīdzīgi, bet beigās tev viņam jāpiekrīt. Mēs bijām konfliktā ar sabiedrības viedokli, kas pakļāva mūs pretēji mūsu pašu un mūsu aktieru gribai kļūt  arvien reālistiskākiem, aizstājot dialektu ar pantiem, runu ar dialektu.

Es biju pastāstījis lēdijai Gregorijai, ka izredzes tikt pie naudas teātrim ir mazas un cerības jāatmet, bet viņa apsolīja atrast naudu - aptaujāties par to saviem draugiem. Viņas kaimiņš, Edvards Martins, samaksāja par mūsu pirmajām uzstāšanās reizēm, un mūsu pirmie aktieri bija no Anglijas, bet vēlāk mēs sākām mūsu īsto darbu ar nelielu īru amatieru trupu.[ii] Kāds man lekcijā pavaicāja: „Kur jūs dabūsiet sev aktierus?”, un es sacīju: „Es ieiešu kādā pārpildītā istabā, uzrakstīšu katra cilvēka vārdu uz papīra lapiņas, ielikšu tās cepurē un izvilkšu pirmos 12.” Es bieži brīnījos par šī pareģojuma patiesumu – kaut gan tobrīd tas tika pateikts, lai samulsinātu jautātāju, tas teju vai piepildījās. Mūsu divi labākie aktieri gan nebija izvēlēti nejauši, jo viens bija skatuvi mīlošs advokātu firmas ierēdnis, un otrs bija apceļojis Īriju ar melnādainā vadītu teātra trupu. Es šaubos, vai viņš daudz bija iemācījies, jo tā darba paražas bija skarbas un skaļas. Melnādainais balināja viņa seju, kad viņš tēloja balto cilvēku, un, sekojot spēcīgajām skatuves paražām, krāsoja to melnu, kad viņš tēloja melno cilvēku. Ja aktierim uz skatuves nācās atvērt vēstuli, nešaubos, ka viņš to atvēra ar rokas virsmu, kā esmu redzējis aktierus darām savā jaunībā – tas ir žests, kas zaudējis savu nozīmi pirms vairākām paaudzēm, kad susināmais papīrs tika aizstāts ar smiltīm. Taču savas sievietes mēs piesaistījām no mazas politiskas biedrības, kura par mērķi bija deklarējusi nabadzīgo bērnu izglītošanu, kas, pēc viņu ienaidnieku domām, nozīmēja mācīt viņiem katķismu, sākot ar jautājumu: „Kas ir ļaunuma sākums?” un atbildi - „Anglija”.

Un viņas atnāca pie mums patriotisku iemeslu dēļ, un viņas tēloja tieši tā paša iemesla dēļ, kāpēc mācīja. Divas no viņām izrādījās ģeniālas aktrises: Olguda jaunkundze un „Mēra O’Nīla” jaunkundze. Viņas bija māsas, viena – pati vienkāršība, viņas prātu bija veidojušas tautas dziesmas un ļaužu nostāsti; otra – izsmalcināta, liriska un liega. Es nezinu, ko viņas domāja, kad viņās pamodās šī savādā jaunā spēja, bet, manuprāt, viņas mocīja slikta sirdsapziņa – sajūta, ka vecais patriotisma dzinulis ir zudis un viņas ir nodevušās uzpūtībai un ambīcijām. Tai pašā laikā man šķiet, tieši šis pirmais pārpratums par sevi ļāva izpausties šai īpašajai ģenialitātei, jo, ja viņas būtu nākušas pie mums ar skatuviskām ambīcijām, viņas imitētu kādu slaveni angļu aktieri un jūsmotu par slavenām angļu lugām. Viņu ģenialitāte nebūtu parādījusies arī, ja mēs nebūtu ilgu laiku palikuši nepazīstami kā putns čaumalā, ja nebūtu uzstājušies tikai mazās zālēs, nolaistās nomales ielās. Mēs varējām eksperimentēt un gaidīt, nebaidoties ne no kā cita, kā vien politiskiem pārpratumiem. Mums bija maz naudas, un sākumā daudz arī nebija nepieciešams – 25 mārciņas iedeva lēdija Gregorija, 20 mārciņas no manis paša un dažas mārciņas, salasītas šur un tur. Mūsu teātra organizācija bija muļķīga, aktieri un rakstnieki visi sēdēja kopā un balsoja par to, kuru lugu vajadzētu uzvest un kam to vajadzētu tēlot. Notika dažādi strīdi, nedēļām ilgas skaidrošanās, kuru laikā izrādes nevarēja notikt, bet tad vadības groži tika nodoti lēdijai Gregorijai, Džonam Singam un man. Un mūsu attiecības ar sabiedrību bija vēl juceklīgākas. Vienai lugai nežēlīgi uzbruka patriotiskā prese, jo tajā bija stāstīts par precētu zemnieku sievu, kurai bija mīļākais, un, kad mēs publicējām seno Aranas tautas pasaku, uz kuras motīviem luga bija veidota, prese norādīja, ka stāsts nokopēts no kāda pagrimuša pagāniskās Romas autora. Šajā laikā lēdija Gregorija sarakstīja savu pirmo komēdiju. Manas dzejas lugas bija par īsu, lai aizpildītu vakaru, tāpēc viņa sarakstīja nelielu lugu par lauku mīlas stāstu savas apkaimes dialektā. Kāds laucinieks atgriežas no Amerikas ar simts mārciņām un atklāj, ka viņa vecā mīļotā ir apprecējusies ar bankrotējušu fermeri. Viņš ar fermeri spēlē kārtis, un, krāpjoties sev par sliktu, atdod viņam simts mārciņas. Trupa atteicās uzvest lugu, jo, viņuprāt, emigranta atgriešanās ar simts mārciņām veicinātu emigrāciju. Mēs sarūpējām pierādījumus, ka emigranti atgriežas ar daudz lielākām summām, bet tas viņu acīs apstākļus vēl vairāk pasliktināja. Kad šis bezgalīgais strīds bija mūs visus nokausējis, lēdija Gregorija piekrita samazināt summu līdz divdesmit, un aktieri padevās. Mazā luga bija sentimentāla un tradicionāla, bet nākamais sacerējums atklāja viņā ģēniju. Arī viņa gribēja kalpot valstij, un talanta atklāšanās droši vien bija brīnums arī viņai pašai. Viņa bija pusmūžā un nebija sarakstījusi neko citu kā tikai politisku memuāru sējumu, un teātris viņu neinteresēja.

Neviens, kas šodien lasa viņas „Seven Short Plays” (Septiņas īsas lugas) nespēj saprast, kāpēc viena no tām, tagad īru klasika, „The Rising of the Moon” (Mēnessausma) divus gadus nevarēja tikt uzvesta teātrī politiskā naidīguma dēļ. Kāds policists pieķer izbēgušu feniāņu cietumnieku un palaiž viņu brīvībā, jo cietumnieks ar senām dziesmām uzmodinājis viņā aizmirsto jaunības patriotismu. Aktieri nevēlējās to spēlēt, jo, pēc viņu domām, nav patriotiski atzīt, ka policists ir spējīgs just patriotismu. Kāds labi zināms zagļu bandas līderis man atrakstīja: „Kā Dublinas zagļu banda var karot ar policiju, ja saskata viņos spēju just patriotiskas jūtas?” Kad luga beidzot tika uzvesta, tā uzņemta ar entuziasmu, bet tas ievilka mūs vēl lielākās nepatikšanās. Vadošais Dublinas unionistu laikraksts nosodīja to par neslavas celšanu viņa majestātes spēkiem, savukārt Dublinas pils, Anglijas valdības centrs Īrijā, noliedza mums privilēģiju, kuru bijām saņēmuši līdz ar citiem Dublinas teātriem – pirkt teātra vajadzībām policijas norakstītās formas. Gan pils, gan prese zināja, ka policija bieži atlaidusi politiskos ieslodzītos, bet „tas tikai padarīja visu vēl ļaunāku”. Ikvienai politiskajai partijai bija tā pati vēlme – aizstāt dzīvi, kas nekad neatkārto vienu lietu divreiz, ar saišķi uzticamu principu un apgalvojumu.[iii] Arī reliģiskā ortodoksija nejuta pret mums lielākas simpātijas nekā politiķi; kardināls Lougs nosodīja manu lugu „Countless Cathleen” kā ķecerīgu, un, kad es uzrakstīju, ka vēlētos uzvest „ārzemju meistardarbus”, nacionālistisks laikraksts deklarēja, ka „ārzemju meistardarbs ir ļoti bīstama lieta”. Mazajās zālēs, kur mēs uzstājāmies, satilpa pāris simti cilvēku, bet mūsu skatītāju bieži nebija vairāk par divdesmit – trīsdesmit. Mēs uzstājāmies divas – trīs reizes mēnesī, skandālu laikā pat retāk. Taču netrūka lielu rakstu – mēs jau sākotnēji tikām atzīti par sabiedrības briesmām. Divi notikumi noveda mūs pie uzvaras – draugs iedeva mums teātri, un mēs atradām dīvainu, ģeniālu vīru, vārdā Džons Sings. Pēc īpaši nikna liela raksta es biju iznācis simtiem skatītāju simtu priekšā, meklējot viņu atbalstu. Kad es nonācu no skatuves, kāds sens draugs – Hornimena jaunkundze, no kuras es gaidīju ziedojumu divdesmit mārciņu apmērā, sacīja: „Es atradīšu jums teātri.” Viņa atrada un pielāgoja mūsu vajadzībām to, ko tagad zinām kā „Abbey Theatre” Dublinā, un iedeva mums nelielu subsīdiju uz dažiem gadiem.

Es iepazinos ar Džonu Singu Parīzē, 1896. gadā. Kāds pateica: „Tavas viesnīcas augšstāvā dzīvo kāds īrs, es jūs iepazīstināšu.” Es biju ļoti nabadzīgs, bet viņš bija daudz nabadzīgāks. Viņš nāca no ļoti senas īru ģimenes un bija vienkāršs, laipns, lepns un vientuļš cilvēks. Iztiekot ar mazumiņu, kas pasargāja viņu no bada, bet ne vienmēr no pusbada, viņš trešajā klasē vai kājām klaiņoja pa Eiropu, spēlējot savu vijoli nabadzīgiem cilvēkiem ceļā vai viņu mājās. Viņš bija tāds cilvēks, kādu mums vajadzēja, jo bija vienīgais man zināmais vīrs bez politiskiem vai humanitāriem mērķiem. Viņš varēja visu dienu iet pa ceļa malu kopā ar kādu nabagu bez nekādas vēlmes darīt viņam labu – viņam nebija nekāda cita iemesla kā tikai tas, ka viņam tas cilvēks patika. Viņš Īrijai bija tas pats, kas Roberts Bērnss Skotijai – vienīgi, ne tik daudz pateicoties tiešai ietekmei, cik ietekmei uz citiem dramaturgiem. Kad Skotija bija drūma un reliģioza, liktenis atjaunoja tās iztēles bagāto spēju pārsteigt, uzaudzinot Robertu Bērnsu, lai viņš cildinātu dzeršanu un nelabo. Es gan nezināju, kas mūs gaida, kad ieteicu Džonam Singam doties uz mežonīgu salu Golvejas piekrastē, lai pētītu tās dzīvi, jo tās dzīve „vēl nekad nav izpausta literatūrā”. Viņš koledžā bija mācījies ķeltu valodu, un es viņam ieteicu to, ko būtu ieteicis jebkuram jaunam cilvēkam, kurš ir mācījies ķeltu valodu un vēlas rakstīt. Atradis šo salu, viņš pirmo reizi kļuva laimīgs, izbēgot no, pēc viņa teiktā, „bagāto niecības un nabago netīrības”. Viņam bija slikta veselība, tāpēc viņš nevarēja ilgstoši izturēt salas grūtības, taču ceļoja no Dublinas turp un atpakaļ.

Bērnss nebūtu varējis pārsteigt skotu garīdzniecību vairāk nekā Sings pārsteidza mūsu aktierus. Dažas sievietes padzirdēja par viņu un lūdza sarakstīt lugu par 98. gada nemieriem, uzsverot, ka luga par šādu tēmu gūs lielus panākumus. Pēc divām nedēļām viņš atgriezās ar scenāriju, pie kura bija pamatīgi pastrādājis. Divas sievietes rod patvērumu vienā alā – protestante un katoliete – un abas uzsāk bezgalīgu strīdu par savu reliģiju vērtībām. Katoļu sieviete nosoda Henriju VIII un karalieni Elizabeti, kamēr protestantu sieviete – inkvizīciju un pāvestu. Viņas strīdas pieklusinātās balsīs, jo vienai bail tikt nemiernieku nolaupītai, bet otra baidās no uzticīgajiem kareivjiem. Taču beigu beigās abas sievietes paziņo, ka jebkāds liktenis ir labāks nekā turpināt uzturēties šādā grēcīgā kompānijā – un iziet laukā. Luga tā arī netika nedz uzrakstīta, nedz uzvesta, un ne tad, ne jelkad vēlāk es tā arī neuzzināju, vai Sings saprata, kādu šoku izraisīja. Viņš noteikti pat nenojauta, kādas nepatikšanas mums visiem rada viņa lieliskākā luga.

Kad es nokāpu no zvejas burinieka Aranas salas krastā dažus mēnešus pirms iepazīšanās ar Singu, daži salinieki bija ieradušies noskatīties svešinieka ierašanos un aizveda mani pie „vecākā vīra uz salas”. Viņš pateica tikai divus teikumus, lēni izrunādams vārdus: „Ja kāds džentlmenis izdara noziegumu, mēs viņu paslēpsim. Pie mums bija džentlmenis, kurš bija nogalinājis savu tēvu, un viņš dzīvoja manā mājā trīs mēnešus, pirms aizbrauca uz Ameriku.” Tieši uz šī vecā vīra stāstu balstītu lugu Sings atveda no salas. Jauns vīrietis ierodas nelielā krogā un pastāsta krodzinieka meitai, ka nogalinājis savu tēvu. Viņš to izstāsta tā, ka izpelnās viņas līdzjūtību. Pēc tam ik reizi to stāstīdams ar jauniem pārspīlējumiem un papildinājumiem, viņš izpelnās kāda līdzjūtību, jo laucinieki ir raduši būt pret likumu. Laucinieks domā – jo lielāks noziegums, jo lielāka bijusi tā provokācija. Jaunais cilvēks, sava stāsta iedvesmots, kļūst līksms, sparīgs un veiksmīgs. Viņam veicas mīlestībā, viņš uzvar vietējās skriešanas sacensībās un noved līdz bankrotam azartspēļu rīkotājus. Tad ar apsaitētu galvu, bet ļoti mundrs ierodas viņa tēvs, un cilvēki vēršas pret blēdi. Lai atgūtu cilvēku cieņu, jaunietis ņem lāpstu un nudien grib nogalināt tēvu, tomēr šausmās par notikumu, kas stāstos izklausījās tik labi, ļaudis viņu sasien un nodod policijai. Tēvs viņu atbrīvo, abi kopā aiziet, un dēls, joprojām iztēles varā, paziņo, ka turpmāk būs skolotājs. Gleznainais, poētiskais un iztēles bagātais stila un mūzikas meistardarbs, mūsu dialekta teātra labākais veikums, satracināja sabiedrību. Mēs spēlējām to ar policijas apsardzi, septiņdesmit policistiem esot teātra telpās, un, kā rakstīja kāds laikraksts, pieci simti uzraudzīja kārtību tuvējās ielās. Katru reizi, rādot to īru auditorijai, aktieriem tika mestas tādas vai citādas lietas. Ņujorkā aktieriem tika sviests ar upeņu kūku un pulksteni, kuru gan īpašnieks pēc tam pieprasīja atpakaļ pie skatuves durvīm. Taču Dublinas skatītāji to jau sen bija pieņēmuši. Manuprāt, viņi bija ievērojuši, ka ikviens tēls lugā ir kādā ziņā mīlams un izraisa līdzjūtību, un Sings caur pārspīlētu simbolismu aprakstīja realitāti, kuru viņš mīlēja, - tieši tāpēc, ka mīlēja visu realitāti. Cilvēku, kurš ir tik tāls no politikas un Anglijas interešu aizstāvības, pasaule tikai uzjautrināja un izraisīja viņā līdzjūtību. Tomēr, kad 1910. gadā Sings nomira, viedoklis nebija īpaši mainījies, un mēs spēlējām gandrīz tukšam teātrim un pastāvīgi tikām nosodīti presē. Mūsu uzvaru guva tie, kas mācījās no viņa drosmi un patiesumu, bet piederēja citai skolai. Šo ambīciju labi raksturo Singa darbs, lēdijas Gregorijas darbs, manis paša „Cathleen ni Houlihan” un „Hour glass” prozas formā. Tie nes  pilsētas iedzīvotājiem laucinieku iztēli, runu un visas tās poētiskās tradīcijas vēl no viduslaikiem. Tie, kuri ir mācījušies no Singa, bieži neko nezināja par laukiem un kā parasti maz interesējās par turienes dialektu. Viņu lugas bieži vēršas pret acīmredzamu vardarbību, krāpšanu aptiekas ārsta vizītes laikā, kāda vietējā politiķa centieniem palikt draugos ar visām partijām. Nudien, jaunajiem  ministriem un „Brīvās zemes” partijas politiķiem, manuprāt, bija ko mācīties no mūsu lugām. Ir arī daudzas komēdijas, kas nav politiskas satīras, lai gan saistās ar pilsētas politiski aktīvu cilvēku dzīvi. No tiem pazīstamākie ir Lenoksa Robinsona kunga darbi; viņa luga „Whiteheaded Boy” tika demonstrēta Anglijā un Amerikā. Pēdējā laikā liekas, ka šī skola tuvojas beigām, jo vecie scenāriji tiek atkārtoti ar nelielām variācijām un personāži veidojas automātiski. Ir par agru teikt, kas sekos pēdējo gadu melodrāmai un traģēdijai, taču, ja mēs varēsim samaksāt saviem aktieriem un turēt teātri atvērtu, kaut kas būs.[iv] Uz mūsu pleciem ir parādu nasta, jo mēs esam izgājuši caur karu un pilsoņu karu, un, kad ielās šauj, skatītāju rindas kļūst retākas. Tomēr mēs esam pārdzīvojuši tik daudz, ka es ticu mūsu veiksmei, un domāju, ka man ir tiesības teikt, – es beidzu savu lekciju stāsta vidū vai, iespējams, sākumā. Bet noteikti esmu pateicis gana daudz, lai liktu jums saprast, kāpēc, saņemot no jūsu karaļa rokām lielo jūsu akadēmijas piešķirto pagodinājumu, es jutu, ka jauna cilvēka spokam vajadzētu stāvēt man vienā pusē un otrā pusē – enerģijas pilnai sievietei cienījamā vecumā. Šajā nedēļā esmu redzējis maz ko tādu, kas nebūtu iespiedies atmiņā un aizrāvis arī Singu un lēdiju Gregoriju, jo Zviedrija ir sasniegusi vairāk nekā mēs esam cerējuši sasniegt savā valstī. Domāju, ka lielā mērā tas noticis, pateicoties brīnišķīgajam galma teātrim, mīlētai un spējīgai ģimenei, kas ap to pulcina ne tikai augstākās aprindas, bet arī savas valsts inteliģenci. Īrijā nav teātra ar tādu darba disciplīnu un gaumi, taču tas spēj apmierināt tautas vajadzību, ko nespēj apmierināt neviena angļu vai amerikāņu demokrātijas radīta institūcija.

 

No angļu valodas tulkojusi Anda Orlova.

 

Piezīmes

*Jeitss uzsvēra, lai viņa lekcija tiktu pierakstīta pēc atmiņas. Tāpēc šķiet lietderīgi pievienot šeit zināmus uzlabojumus, ko viņš pievienoja versijā, kas publicēta laikrakstā „The Bounty of Sweden” (The Cuala Press, Dublina, 1925.).


 

[i]  Tā bija mana Golvejas māja pilsoņu kara pirmajos mēnešos, dzelzceļa tilti uzspridzināti un ceļi bloķēti ar akmeņiem un kokiem. Pirmajā nedēļā nebija laikrakstu, nebija uzticamu ziņu, mēs nezinājām, kurš bija uzvarējis un kurš zaudējis, un pat tad, kad laikraksti iznāca, neviens nevarēja zināt, kas notiek kalna vai koku līnijas otrā pusē. Automašīnas laiku pa laikam pabrauca garām mājai ar zārkiem, kas stāvus salikti starp sēdekļiem, un dažreiz naktīs mēs dzirdējām sprādzienus. Reiz dienas laikā redzējām dūmus –kaimiņos dega liela māja. Cilvēce droši vien nodzīvoja šādi daudzus satraukuma pilnus gadsimtus. Cilvēku pārņēma vēlme neļauties nelaimei vai sarūgtinājumam, nezaudēt visu apziņu par dabas skaistumu. Strazds bija uzbūvējis ligzdu caurumā pie mana loga un es pierakstīju šos pantus par tā brīža sajūtām:

Bites būvē mājvietas plaisās irstošam mūrim,
Tur putnu mātītes nes kāpurus un mušas.
Mana siena irst, medus bites,
Nāciet, būvējiet tukšajā strazda mājā.

Mēs esam ieslēgti un atslēga pagriezta mūsu nenoteiktībai;
Kaut kur nogalināts cilvēks vai nodegusi māja,
Taču nav manāms neviens skaidrs fakts
Nāciet, būvējiet tukšajā strazda mājā.

Tas ir tikai sākums, taču tas turpinās tādā pašā garā. Pēdējā laikā notiek kas dīvains – es sāku saost medu vietās, kur tas nevarētu būt – akmeņaina ceļa galā, kādā vējainā ceļa pagriezienā. Un smarža vienmēr parādījās ar noteiktām domām. Kad es atgriezos Dublinā, es biju ar dusmīgiem cilvēkiem, kuri par visu strīdējās vai aizrautīgi gribēja zināt konkrētus faktus. Viņi bija tajā noskaņojumā, kas veido īstu drāmu.

[ii] Mūsu pirmās uzstāšanās apmaksāja Edvards Martins, Golvejas zemes īpašnieks ar māju, daļa no kuras celta 14.gadsimtā un daļa pretenciozajā modernā gotikas stilā, kas reiz bija tik dārgs īru katoļu ģimenēm. Viņam bija lieliska zāle, rotāta ar drūmā dekoratora Kreisa rakstiem, kur viņš uz ērģelēm spēlēja „Palestrina”, un studija ar dzejnieku attēliem vitrāžās, kur viņš lasīja Ibsenu, baznīcas tēvus un neko citu. Jūtīgs, draudzīgs vīrs ar inteliģenci, mērķtiecības spēku un šarmantām manierēm – viņš vairījās no sievietēm kā viduslaiku mūks. Starp viņu un jebkādiem piedzīvojumiem nāca nepārvaramas šausmas: „Ja es izdarīšu tādu un tādu lietu vai izlasīšu tādu un tādu grāmatu, es varu pazaudēt savu dvēseli.” Mūsu pirmie uzvedumi bija mana „Countess Cathleen” un viņa paša luga. Manas lugas galvenā varone bija pārdevusi dvēseli velnam un nu to atkal atguvusi, jo „Dievs redz tikai motīvu, nevis rīcību”, un viņas motīvs bija pasargāt badā mirstošus cilvēkus no dvēseļu pārdošanas viņu ķermeņu labā. Kad izskanēja visi mūsu paziņojumi, Martins pārtrauca mūs atbalstīt, jo mācītājs viņam pauda bažas par lugas ķecerību. Es panācu, ka divi mācītāji pauž pretējas domas, un viņš bija apmierināts, jo mums ir demokrātiski ideāli. Pēc dažiem mēnešiem gan viņš pavisam pārtrauca mūs atbalstīt, jo arī mūsu turpmākajā darbībā saskatīja briesmas savai dvēselei. Pirms dažiem mēnešiem viņš nomira, un līdz ar viņu nomira arī dzimta, kura sakņojās 12. gadsimtā. Nelaimīgs, bezbērnu, strādīgs, nepabeigts vīrs, tipisks izmirstošajai Īrijai.

[iii] Josefs Stržigovskis savā “Origin of Christian Church Art” (lekciju sērijas tulkojums, kas atvests uz Upsalu 1919. gadā) raksta, ka māksla “mazāk plaukst galmā nekā jebkur citur pasaulē. Jo pie varas krēsla viss ir pakļauts politikai; spēki, kas to gatavi pieņemt, ir vienmēr gaidīti; tiem, kas to nevēlas, ir jāemigrē vai jāpaliek nomaļus”. Mākslu un literatūru mūsdienās apdraud revolucionāro sabiedrību tirānija un pārliecināšana, kā arī dažādas politiskās un reliģiskās propagandas formas. Pārliecināšana ir samaitājusi lielu daļu mūsdienu angļu literatūras; un divdesmit gadu laikā pirms mūsu nacionālās revolūcijas tirānija izšķieda lielāko daļu īru dramaturgu un dzejnieku enerģijas. Viņiem vienmēr bija jābūt gataviem aizsargāt savus darbus, un jo daiļrade dabiskāka, jo grūtāk to aizstāvēt.

[iv] Kopš es lasīju savu lekciju, mēs esam uzveduši O’Keisija kunga “Juno and the Paycock” – lielāko panākumu pēdējos gados. Šajā lugā, kuras personāži un ainas ir ņemtas no Dublinas graustu rajoniem, prāts, kurš neatpaliek no Dostojevska, raugās uz pilsoņu kara vardarbību un traģēdiju. Slepkavība, pēkšņa nabadzība, dzērāju humors un uzdzīvotāju filozofija, maz apskatītā pavešanas tēma un viena vai divas automātiska humora frāzes, lai parādītu, ka to autors nav beidzis māksliniecisko izglītošanos. Viņš ir strādājošs mūrnieks, kuru angļu karavīri kļūdas dēļ noturēja par kādu citu un aizveda nošaut, taču viņš apjukuma mirklī aizbēga. Viņš pilnībā pārzina dzīvi, kuru raksturo.

 

No Nobel Lectures, Literature 1901-1967, redaktors Horsts Frenzs, Elsevier Publishing Company, Amsterdama, 1969

Viljams Batlers Jeitss

asdf

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!