Nobela lekcijas
19.05.2009

Šai pagātnei jāatgriežas pie savas tagadnes. Nobela lekcija 1986. gadā

Komentē
0
Saglabā

Reiz kādā Londonas teātrī, kamēr publikai uz skatuves rādīja priekšnesumu, aiz kulisēm bez scenārija risinājās visai kurioza darbība: aktieris atteicās iet uz skatuves un tēlot savu lomu. Izrāde tika pārtraukta. Cits aktieris mēģināja pierunāt viņu iziet uz skatuves, tomēr viņš spītīgi purināja galvu. Sākās cīņa. Otrs aktieris cerēja, ka, pēkšņi ierauts spilgtā prožektoru gaismā pretī skatītājiem, spītnieks būs spiests iekļauties darbībā, tāpēc mēģināja pārsteigt vainīgo, raudams viņu uz skatuves pusi. Iecerētais neizdevās, sekoja īss, nesavaldīgs ķīviņš. [..]

Jāpaskaidro, ka pati izrāde bija improvizācija par kādu incidentu. Tas nozīmēja, ka koncepcijas ietvaros aktieri drīkstēja brīvi pārtraukt, turpināt vai atkārtot darbību, uzaicināt uz skatuves skatītājus, dalīt lomas un pārģērbties turpat visu acu priekšā. Tātad bija atļauts arī dramatizēt nepaklausīgā aktiera pierunāšanu, ko ar prieku darīja. Aktieris bija aizgājis no skatuves pirms strīdīgās ainas. Mēģinājumu laikā viņš bija brīdinājis pārējos, ka tajā nepiedalīsies. Viņš panāca savu, taču vairākas nedēļas pēc izrādes nevarēja atgūt mieru šī starpgadījuma dēļ: juta nepieciešamību iztirzāt sadursmi un noskaidrot attiecības ar saviem kolēģiem – rakstniekiem un aktieriem. [..] Atšķirībā no kolēģiem, ar kuriem neapšaubāmi kopīga bija politiskā attieksme pret tēlojamo notikumu, viņš pārdzīvoja izrādes smalkās formas kontrastu ar tās netīro saturu, un šī iekšējā disonanse nepieļāva viņā klātbūtni uz skatuves, turklāt tās publikas priekšā, kura, viņaprāt, bija kolektīvi atbildīga par notikušo necilvēcību.

Un tagad pavērsim noslēpumainības aizkaru un konkretizēsim šo incidentu. Notikuma vieta bija Londonas Rojalkorta teātris, laiks – 1958. gads. Viens no svētdienas vakariem, kas bija atvēlēti eksperimentiem. To iedvesmotājs bija brīnišķīgais direktors Žoržs Devēns, kura radošā vadība radikalizēja tālaika britu teātri un veidoja nākamos elkus Džonu Osbornu, N. F. Simpsonu, Edvardu Bondu, Arnoldu Veskeru, Haroldu Pinteru, Džonu Ārdenu un pat piespieda tobrīd konservatīvo britu patērētāju publiku nobaudīt stila un ideoloģijas ziņā atstumtos Semjuelu Beketu un Bertoldu Brehtu. Vakars bija veltīts «dzīvajam» teātrim, un galveno numuru sauca «Vienpadsmit kritušo Holas nometnē». Vairums tēlotāju bija rakstnieki, kas kopīgi radīja un arī rādīja savas lugas. Kam ir laba politiskā atmiņa, tie atcerēsies, kas momo atbrīvošanās cīņu laikā notika Kenija, Holas nometne. Britu koloniāla vara cerēja, ka momo varēs apspiest, sadzenot kenijiešus īpašās nometnēs un norobežojot dumpiniekus un aizdomīgos no potenciālajiem sabiedrotajiem. Viena no tādām nometnēm bija Holā, un incidents bija tāds, ka sargi un virsnieki vienkārši nosita vienpadsmit ieslodzītos. Kā parasti, notika izmeklēšana un tapa ziņojums, kurš pamatā arī veidoja izrādes tekstu.

Tagad mums atliek tikai identificēt spītīgo aktieri, un – ja jūs līdz šimjieesat uzminējuši – tas biju es pats. [..] Es biju nometnes sarga lomā – viens no slepkavām. Mēs bijām bruņoti ar garām nūjām, un, kamēr teicējs lasīja sarga liecību, mūsu uzdevums bija lēni pacelt nūjas un pēc balto virsnieku pavēles kā rituālā nolaist tās pār ieslodzīto skaustiem un pleciem. Sirreālistiska aina. Jau mēģinājumos bija skaidrs, ka gala rezultāts būs sirreālistisks. Teicējs, prožektora izgaismots, runā no tribīnes, lasa bez emocijām, tīši klīniski, ļaudams kailiem faktiem atklāt mocītāju un upuru domas. Nelielā lokā stāv bruņoti baltie virsnieki. Viens no viņiem atņem uzraugam nūju un rāda, kā pareizi jāsit cilvēks, lai nepaliktu pēdas. Vidū ieslodzīto pulciņš, un viņu vienīgais ierocis – nepretošanās. Viņi apņēmušies streikot un nestrādāt, kamēr viņiem nenodrošinās labākus dzīves apstākļus. Viņi ir satupušies zemē un atteikušies kustēt no vietas, klusā spītā saslēguši rokas aiz muguras. Skan pavēles. Iekšējais aplis noslēdzas, melnie uzraugi paķer ieslodzītos aiz padusēm, pacej kā sastingušus krupjus, aiznes sānis un šķiro grupās.

Upuru sejas ir bezkaislīgas: viņi nolēmuši nepretoties. Sākas sišana. Pa kreiso sānu, pa muguru, pa rokām – pa labi, pa kreisi, pa krūtīm, pa muguru. Ritmiski. Nūjas sit unisonā. Balto virsnieku sejas spīd profesionālā tīksmē, rokas brīžiem laiski sakustas, norādīdamas, ka laiks pāriet pie nākamās grupas vai nežēlīgāk uzsist, kam mazāk ticis. Tēlaini runājot – gaisīga aina, gandrīz balets.

Seko kontrasts – oficiālās versijas inscenējums par ieslodzīto nāves apstākļiem, kurā apgalvots, ka nāves cēlonis bijis saindēts ūdens. Šo versiju arī tēlojam. Slāpēs elsodami, cietumnieki stājas rindā pie ūdens furgona. Kad pirmie divi vai trīs padzēruši sāk locīties sāpēs, humānie uzraugi steidz atturēt pārējos, taču velti – tie, slāpju satracināti, pretojas glābējiem un kāri dzer no tā paša trauka. Vaimanas pieņemas un iet plašumā, seko locīšanās, nāve agonijā. Tā teikts nometnes priekšnieku paskaidrojumā.

Motīvs bija pietiekami vienkāršs, tā teatrālais risinājums – pārbaudīts un izmēģināts, atbilstošs prasībām. Kur tad bija sarežģījumi? Manuprāt, tās bija parastās rakstnieku problēmas. Kad īstenība apsūdz spēli? Kad literāts atļaujas pārāk daudz? Kas notiek pēc izrādes? Viena no tikko aprakstītās skatuves koncepcijas brīnišķīgajām īpašībām ir mūžības elpa, sajūta, ka «esmu tur bijis, to piedzīvojis», «pagātne atgādina savu klātbūtni». Šajā gadījumā mūžības ideja var iedarboties gan kā grēku atlaide, gan – īpaši publikai – kā miega zāles. Mums jāpatur prātā, ka tālaika publikai katra brīvības cīnītāja nāve bija tikai robs šautenes laidē, ļaundara, dzīvnieka, zvēriska mutanta gals, nevis patriota mokas.

Taču mēs zinām arī to, ka šāda rīcība var ievadīt pārmaiņas, statistikas vai publicistikas aktualizācija var izraisīt lūzumu pašapmierinātā domāšanā, un šāds lūzums var sagatavot augsni lielākām pārmaiņām, dekorāciju maiņai. Toreiz parlamenta darbu pārtrauca vētrainas diskusijas. Liberāļi, humānisti un reformisti sāka izmeklēt lietu un aizstāvēt upurus. Daži pat devās uz Keniju pēc atmaskojošiem pierādījumiem. Tātad nemiers, kas paralizēja manus radošos spēkus, iedarbojās ne tikai uz klātesošajiem. Vēlāk es atradu to sakņojamies manās aizskartajās cilvēcības jūtās un meklējam citādu attieksmi un reakciju. Es jutu, ka tāds traktējums nav godīgs – gluži kā spitālīgā kroplā roka, kas tieksmē pēc žēlsirdības skar veselos. Manuprāt, tas bija neskaidrais, bet pilnīgi organiskais liegums, kas atturēja manu uznākšanu, darīja to par kaut ko nepiedienīgu, par to kopības jūtu piesmiešanu, kuras saistīja mani ar partneriem. Bija tā, it kā pati necilvēcība, kuras sīka daļiņa bija mūsu epizode, mums teiktu: «Esiet tik laipni un paturiet savu omulīgo sentimentu pie sevis.»

Es izmantoju šo epizodi radošās domas dziļāko iekšējo procesu ilustrācijai. Šie procesi divējādi apdraud rakstnieku: vai nu viņš pilnīgi apklust, vai noliek spalvu, lai ķertos pie daudz tiešākiem nepieņemamās realitātes apkarošanas līdzekļiem. Un Holas nometne vēlreiz palīdz izprast to mana kontinenta notikumu aspektu, kurš mums, vistiešāk skartajiem, lielos mērogos nozīmē vislielākos draudus mūsu mierīgai eksistencei. Tā ir baiga sakritība, ka tagad šeit jūsu priekšā stāv afrikānis, melnais: gadā, kad nogalināts šīs valsts progresīvais prezidents, gadā, kad Samora Meihels zaudēja baltās rases pārākuma pēdējās pozīcijas izmisīgajiem aizstāvjiem, kad pats šis pārākums jau bija atnesis tik daudz posta jūsu un mūsu cilvēcei.

Neatkarīgi no Ūlova Palmes nāves apstākļiem nevar būt šaubu par viņa dzīvi. Vārdos un darbos Ūlovs Palme bija nelokāms rasu diskriminācijas pretinieks. Varbūt par viņa rases «nodevību» sašutušie tuvredzīgi iztēlojās, ka viena cilvēka nāve var apturēt viņa pārliecības triumfa gājienu. Varbūt viņš bija tikai vēl viens upuris terora epidēmijā, kuru šodien baro impulss, nevis saprāts. Tam nav nozīmes; ir pamirusi baltās rases tīrā sirdsapziņa, un zaudētāji esat gan jūs, gan es. Samora Meihels, kas reiz veda savu tautu karā pret Dienvidāfriku, tāpat kā Ūlovs Palme, krita mīklainos apstākļos. Mums vēl arvien nav miera, jo Nkomati līgums ir noliedzis Āfrikas kopīgo pūliņu neilgos panākumus un Meihela ienaidniekiem aiz robežas ir pietiekams iemesls priecāties par viņa sakāvi, taču pārnestā nozīmē viņa nāve ir ari melnās rases triumfs.

Vai tas varbūt ir pārāk pretrunīgs paradokss? Tad atgriezīsimies Holas nometnē. Nūja un pātaga der lopiem. Zirgiem, kazām, ēzeļiem u. c. Tiem pēc šī raksturojuma dažkārt der, ka tos sit līdz nāvei. Ja kāds trīsdesmit gadus pēc Holas notikumiem gudro, kā izmantot elektroniku, lai nobendētu Āfrikas pretestības kustības dalībnieku, tas nozīmē, ka rasisma aizstāvji sāk apzināties līdz šim pasaules priekšā noliegto: ka viņi, baltie pārcilvēki, kopš Holas notikumiem tiešām tālu tikuši izraudzītā ienaidnieka identifikācijā. [..] Katrs jauns terora akts ar augstākiem, izsmalcinātākiem paņēmieniem un lielāku upuru skaitu apstiprina to, ka aug informētība un bailes no melnā potenciāla, un tas ir mūsu triumfs.

Mēģinājumā attēlot Holas nometnes noziegumu balto virsnieku skatījumā atklājās, ka viņi vispār nav sapratuši, ka viņu upuri arī ir cilvēki. Varbūt dzīvnieki vai augi, tikai ne cilvēki. Es tagad nerunāju par viņu kungiem, kas formulēja un stutēja kolonistu apmetnes politiku, izdalīja Maksima automātus un skaņoja impērijas stabuli. Tie skaidri zināja, ka ir impērijas, kurām jāsabrūk, kuru galu cilvēce gaida gadsimtiem. Tas «zemcilvēka» noniecinājums, kuram par altruistisku attaisnojumu kalpoja «civilizācijas» misija, impērijas apetītei bija tikai piedeva, saldais ēdiens. Bija jau arī paklausīgi darboņi, kas pildīja pavēles (tādi kā Eihmans balto kontinentā), birokrāti, tehniķi, nometņu priekšnieki, kuru galvās parasti neatradās vieta atziņai «melnais ir cilvēks». Var droši apgalvot, ka Dienvidāfrikā šī patoloģija vidusmēra balto domāšanā pastāv no gadsimtu mijas līdz mūsdienām. Te būs kāda apgaismota, pat radikāla pārstāvja vaļsirdīga atzīšanās:

«Līdz pat pēdējai skolas dienai man neienāca prātā, ka šie melnie, beztiesīgā masa, būtu kaut kādā veidā saistīti ar manis sludināto sociālismu, ka viņiem būtu atvēlēta loma lielajā sociālajā revolūcijā, kas tajās dienās šķita nenovēršama. «Strādnieki», kuriem bija lemts mantot jauno pasauli, protams, bija baltie. Man nenāktu prātā runāt ar iedzimto jaunekli par politiku, tāpat kā uzaicināt viņu rotaļās vai pusdienās vai piedāvāt iestāties Karnarvonas futbola klubā. Nēģeris atradās citā dimensijā, nepiederēja pie cilvēkiem, drīzāk bija rada suņiem un kokiem, varbūt bija attāls radinieks govīm. Man pret viņu nebija jūtu – intereses, naida vai mīlestības. Viņš vienkārši neiederējās manā priekšstatā par sabiedrību. Tik lielā mērā es biju sevī uzsūcis tā laika tradicionālo attieksmi.»

Jā, manuprāt, disidenta un zinātnieka, baltā afrikāņa Edija Rū pašanalīze vēl arvien paliek neizpušķota patiesība par viņu domāšanas veidu. «Bez īpašām jūtām, naida vai mīlestības» – pieņemto stereotipu pilnīgas piesavināšanās rezultāts. Šis priekšstats, tēlaini sakot, aizpildīja rases apziņai domāto tabula rasa, turklāt tas notika mūsu gadsimta pirmajā desmitgadē – laikā, kad sāka piešķirt Nobela prēmijas. Taču lapa nevar saglabāties mūžīgi balta – ne piesārņotā, ne tīrā vidē. Un šodien plecu pie pleca ir nodzīvots vesels gadsimts kopš pirmās konfrontācijas, kopš protesta pret pirmajā caurlaižu likumā paredzēto pazemojošo apzīmogošanu.

Edijs Rū strauji progresējis, tāpat kā simti, pat tūkstoši viņa tautiešu. Arī baltajiem ir savi mocekļi, kas cietuši cīņā pret rasu diskrimināciju: ar skumjām pieminam Rūtu Fērstu, kuru nogalēja aparteīda garās rokas pasniegtā sprāgstošā vēstule. Ir arī citi: Andrē Brinks, Ābrams Fišers, Helēna Sjūzmena, Breitens Breitenbahs, kuru dvēseles glabā ciešanu pēdas. Tai robežai, kad sabiedrisku realitāti vairs nevar aplūkot kā baktēriju kultūru zem mikroskopa, pietuvojušies gan intelektuāli, rakstnieki, zinātnieki, gan vienkārši strādnieki, gan politiķi. Tāpat nevar bezkaislīgi estetizēt par to uz papīra, audekla vai uz skatuves. Melno stāvoklis, protams, ir skaidrs, un šajā gadījumā es pat nedomāju par mums. Mēs apzināmies savu sūtību un apsveicam to. Sājā gadījumā tikai izmantoju izdevību uzrunāt citus – ne vien tos, kuri ieslodzīti nāves nometnēs, bet arī pārējos, kas dzīvo ārpusē, runāt ar viņu sirdsapziņu, ja tā spēj uzklausīt, īpaši uzrunāt tos, kuri bezkaunīgā pašapmierinātībā meklē mistiskus morālus ieganstus, kas ļautu, izplūstot nedzirdētā politiskā tukšvārdībā, mazgāt rokas nevainībā un apgalvot, piemēram: «Es uzskatu, ka sankcijas ir morāli nepieņemamas.» [..]

Te laikam strādā kāds atavisma ķirmis, kas nepieļauj izpēti, kavē dabas evolūcijas procesu un liek nopietni apšaubīt cilvēces spēju mācīties no pieredzes. Ko tādi cilvēki uzskata par notikumu? Kā lai atdzīvinām sastingušo šūnu, kas sevī glabā vēsturisko izpratni un attīstību? Varbūt var līdzēt tādas sanākšanas kā šī? Vai lai uzdrīkstamies aicināt: esiet vērīgi, esiet atbildīgi, jo, nevēlēdamies ieraudzīt patiesību, jūs jau esat apklusinājuši, sakropļojuši, pazemojuši simtiem tūkstošu būtņu, laupījuši godu un izsūtījuši, nomocījuši sev līdzīgos, kam tāda pati āda un mati, tāds pats lepnums par savu esību? Cik potenciālu partneru sirds operācijās esat zaudējuši? Ja jums būtu pieticis prāta izglītot pārējo pasauli un radīt pilnvērtīgu daudzrasu sabiedrību, kas zina, cik melno zinātnieku un rakstnieku tagad stāvētu jūsu priekšā?

Džeks Koups formulējis šo domu priekšvārdā grāmatai «Iekšējais oponents» – apcerējumam par disidentiem balto afrikāņu literatūrā.

«Skatoties atpakaļ no mūsdienu perspektīvas, domāju, būs pareizi sacīt, ka 1924. gadā baltie afrikāņu vadītāji nostājās uz nepareiza ceļa. Paši būdami deformēta imperiālisma upuri, viņi visās ciešanās un milzīgajā cilvēku zaudējumā neprata saskatīt skaidro vēstures mācību. Viņi kļuva par jauniem imperiālistiem un mantoja britu impērijas koloniālisma apmetni. Tai vietā viņi būtu varējuši pretoties aneksijām, agresiām, koloniju ekspluatācijai, apspiestībai, rasismam un klajai liekulībai – no visa tā viņi paši nesen cietuši. Vajadzēja atdarīt durvis humānisma idejām un civilizācijas procesiem un pārveidot milzīgo teritoriju ar neizsmeļamām bagātībām vēl vienā Jaunajā pasaulē.

Tai vietā viņi tīšuprāt grieza pulksteni atpakaļ, kur vien varēdami. Pārņēmuši no britu koloniālās valdības vairāk nekā desmit miljonus iedzimto pavalstnieku, viņi atņēma viņiem tās pašas niecīgas tiesības, kas bija dotas gadsimta gaitā, un piegrieza pakļautības skrūves.»

Jā, var jau būt, ka jums tad bija pārāk svaigas atmiņas par kariem pret Čaku, Dingaanu un lielo Vēršu pajūgu migrāciju. Bet mēs sakām, ka kopš tā laika pagājis vairāk nekā gadsimts, kurā salīdzinājumā ar pagātnes tempiem pasaule izdarījusi lēcienu vismaz par trim gadsimtiem. Un mēs esam vērojuši visu rasu sieviešu un vīriešu potenciālu sacenšamies ar dabas un kosma tik greizsirdīgi sargātajiem spēkiem. Visās sfērās – gan humanitārajās, gan tehniskajās zinātnēs – esam redzējuši cilvēka radošos spēkus konfrontējot un savaldot vides naidīgos spēkus – ar pielāgošanu, pārveidi, harmonizāciju un pat pakļaušanu. Kamēr cilvēks dziedēja rētas un ieklausījās savā gara balsī, daba triumfēja pār viņa  neveiksmēm  un  atguva  zaudētās pozīcijas. Vēsture –  izkropļoti, oportūnistiski vēstures traktējumi -  tika iztīrīti, un patiesā realitāte atjaunota, jo vēstures atstāstītāji pamanīja, ka, jo tālāk viņi gāja, jo vairāk virzīšanos kavēja un traucēja baltie plankumi, kurus viņi tīšuprāt bija iestarpinājuši citu vēsturē. [..] No pašas džungļu sirds, pat vēl pirms pavadoņos uzstādīja augstas precizitātes kinokameras, atdzima civilizācijas, kas dokumentāli pieteica savu eksistenci ar nevainojamu ikonogrāfiju un mākslu. Vēl aizraujošākas ir seno ceļotāju piezīmes, tirgoņu – laimes meklētāju atmiņas no laikiem, kad Eiropai vēl nebija nepieciešamības pakļaut citas teritorijas, lai barotu savas rūpniecības žokļus, – šie objektīvie senatnes jūrnieku un ceļotāju atstāsti apstiprina to, par ko tik nepārprotami liecina arheoloģiskie atradumi. Tie stāsta par kopienām, kuras pašas regulēja savu dzīvi, bija izveidojušas stabilas darba attiecības ar dabu, rūpējās par savām vajadzībām un nodrošināja nākotni ar pašu spēkiem, pašu prātu. Šīs liecības nav piesārņotas ar netīriem nolūkiem, kam vajadzēja  aizplīvurot skaidro patiesību, lai būtu vienkāršāk savtīgi krāpt un melot; tās apsūdzībā nekļūdīgi paceļ pirkstu pret Eiropas zinātniekiem, filozofiem un cilvēces evolūcijas teorētiķiem. Gobino ir slavens vārds, taču cik eiropeiskās filozofijas studentu – kaut vai starp mums, afrikāņiem, – atceras, ka daudzi visslavenākie Eiropas filozofi – Hēgelis, Loks, Monteskjē, Hjūms, Voltērs un tā bez gala – bijuši zvērināti baltās rases pārākuma teorētiķi un Āfrikas vēstures un identitātes noniecinātāji? Aizvilksim priekškaru pazīstamo revolūcijas un šķiru cīņas teorētiķu intelektuālajai tuvredzībai un iecietīgi piedosim viņiem cilvēka ekspluatācijas beigu vīziju.

Katrā ziņā mans mērķis nav pagātnes apsūdzēšana, bet tās izsaukšana pašnāvnieciskās un anahroniskās tagadnes priekšā, lai tagadnei mestu acīs: tu esi šo melu gadsimtu bērns, melu, izkropļojumu un oportūnisma mantiniece visaugstākajās aprindās, pat starp svētākajiem no svētajiem objektīvajiem intelektuāļiem. Kamēr tu tīšuprāt paliec spītīga, paškaitnieciska un infantila, bērns ar dažām destruktīvām spējām, pasaule taču aug liela. Un es vēlos pievērst uzmanību šā bērna ļauno patoloģiju uzturošajai melu rindkopai vēsturē, no kuras daži vēl šodien nav atteikušies. Kālab tad jābrīnās, ka mēs, šā citu intelektuālā negodīguma upuri, prasām no pasaules, kas beidzot sāk nākt pie prāta, grēka izpirkšanu? Prasām, lai tā ar konkrētu darbību sevi glābj no negoda saukties par briesmoņa likumīgo māti, īpaši kamēr tās atbaidošais bērns vēl barojas un elpo, un bauda atzīšanu no šīs pasaules caur nabas saiti, kas stiepjas pāri okeāniem, pat cauri kosmosam tā sauktās tehniskās sadarbības programmās. Mēs prasām vienkārši un necietīsim vilcināšanos: pārgrieziet šo saiti! [..]

Aparteīda teorētiķu rūpīgi nomelnotā pasaule, protams, ir tā pati, kuru es tik mīļi skauju, un šo mīlestību arī vēlos parādīt ar savu klātbūtni šeit. Tā ir pasaule, kas manī uztur dzīvību, pasaule, kas pilnībā var pati sevi apgādāt, ir tik piepildīta un pārliecināta par savu sūtību, ka gatava draudzīgi sniegt roku citām. Tas ir mūsu radošās dzīves pamats. Tā ir mušu pasaules uztveres prizma, un mušu skatiens nekad nav bijis un nebūs vērsts tikai uz sevi. Citādi mēs tik labi nepazītu ienaidnieku uz savu durvju sliekšņa un nezinātu, kur rast līdzekļus viņa atbruņošanai. Mēs varam pasmaidīt, kad DĀR aparteīds sakās esam pēdējais civilizācijas cietoksnis pret mežoņu ordām ziemeļos. Šī valdība iztēlojas, ka daži atdzimuši nēģeru vadoņu – nodevēju rēgi, psihopāti un laupītāju baroni, kurus mēs, viņu upuri, kā spēdami izstumjam un atmaskojam pasaules priekšā, attaisno tās piekopto politiku, kura mūs varot glābt no šausmīgas nākotnes. Šī politika tēlo mūsu kontinenta rasi kā patērētāju, kas nekad neko nav devusi pasaules zināšanu krājumam. Vakuumu, kas savā nesātīgajā vēderā iesūkšot visus gadsimtiem krātos civilizācijas augļus un tad nicinājumā izspļaušot radušos putru. Savādi, ka sabiedrība, kas uzņemas apdraudētā progresa sargātājas lomu, pati noslēgusies simtiem gadu vecos uzskatos un izliekas nezinām, ka ir pēdējais institucionalizētais un darbojošais arhaiskās eiropiešu un jūdu domāšanas produkts.

Apskatīsim, piemēram, Dievu un likumus, īpaši pirmo. Melnajai rasei ir vairāk nekā pietiekams vēsturisks pamatojums uztraukties par svešu dievību ielaušanos savā dzīvē. Vēl šodien aparteīda iepriekšnolemtības doktrīna balstās uz savām pirmtiesībām uz to, ko varu nosaukt tikai par elkdievības paliekām, jo to nevar saukt par kristietību. Vienā pusē Hama dēli, otrā – Sema pēcnācēji. Reiz izkliegtais mūžīgais lāsts.

Par likumiem. Pārākuma filozofi negrib atzīt vienādas melno un balto politiskās tiesības, jo afrikāņiem neesot ne cieņas, ne vajadzības pēc likumiem jeb kaut kādas attiecību regulācijas starp indivīdu un sabiedrību.

Visrāmākie, liberālākie, nožēlojošie, bet pašapmierinātie ideologi, kuri atbalsta ja ne gluži aparteīdu, tad līdzīgas formas, kuras saglabātu status quo, – arī šie svārstīgie savās teorijās pamatojas uz to, ka melnajiem it kā neesot sajēgas par likumu. [..]

Fridriham Vilhelmam Hēgelim labpatika izlikties, ka afrikāņi vēl nav sasnieguši līmeni, kurā «priekšstats par objektīvu realitāti, piemēram, Dievu vai likumu, attīstās tiktāl, ka tajā iesaistās cilvēka griba un izpaužas viņa būtība».

Viņš turpina: «Kopumā afrikāņi vēl nav apzinājuši atšķirību starp sevi kā indivīdiem un savas pamateksistences vispārējo raksturu; viņiem pilnīgi sveši ir jēdzieni «Absolūtā būtne», «cits», «augstāka būtne».»

Nebūs prātīgi tērēt laiku šā apgalvojuma banālās nepatiesības atspēkošanai. Samierināšos ar mācību, kuru šeit saskatu es, taču nesaskata tie, kam cilvēka intelektuālo spēju virsotne ir spēja projicēt vispārēju patiesību «cita, pārāka» virzienā. Pastāv taču veselīga filozofija, kas ne vien oponē iepriekšējai, bet arī ir efektīvi veidojusi jaunas sabiedrības, kas funkcionē bez šīs pavedinošās, pat auglīgās, ietekmīgās, taču pārāk ekstravagantās fabulas.

Šādi pārvarot kārdinājumu apstrīdēt afrikāņa spējas iztēlē drosmīgi projicēt, atliek bezkaislīgi pārbaudīt, kurās jomās vērojamas atšķirības starp to sabiedrību vēsturi, kurām, pēc Hēgeļa & Co, nav priekšstata par visvareno projekciju bezgalīgā kosmā, un to sabiedrību vēsturi, kurām šis priekšstats ir. [..]

Tā sastopamies ar brīnumainu faktu: pirmskoloniālļsma vēsturē (runājot gan par kristiešu, gan musulmaņu koloniālismu) Āfrikā sabiedrības nekad nav karojušas cita pret citu reliģijas dēļ. Melnā rase nekad nav mēģinājusi ar varu pievērst citus savai – «svētākajai» – reliģijai. Ekonomisku un politisku iemeslu dēļ gan ir karots. Taču ne reliģijas dēļ. Varbūt šis nedabiskais fakts rosinājis Hēgeļa slēdzienus? Kas zin. Vismaz pasaules lielāko reliģiju asiņainā pagātne, kuras ēnas vēl snaikstās, aizdedzot sīkas sadursmes, liek slepus domāt, ka visgudro filozofu definētā reliģija tiek pie sevis apzināšanās tikai ar karu palīdzību. [..]

Runājot par šīs pasaules mitu un realitāti, mušu varbūt pēdējais miermīlīgais pienākums pret iznīcībai nolemto ienaidnieku ir atgādināt tam un tā atbalstītājiem aiz robežām, ka dalītām jūtām pret Āfriku ir ļoti sena vēsture, taču vairums neslavas cēlāju jau sen attapuši pamest šo dzīvošanai nederīgo rajonu. Rasistu sabiedrībai vēl vairāk derētu atgādināt, ka mūsu – Āfrikas – pasaule ar saviem kultūras krājumiem un filozofisko domu pavisam konkrēti iespaidojusi ari viņu senčus, sējusi savu sēklu dažādās kustībās un veidojusi atstraumes – tīras vai duļķainas – balto kultūras upēs viņu dzimtenēs.

Tādām daudzveidīgām saskarsmēm un mijiedarbībām ir dabisks cēlonis – rūpīga un pamatīga jaunu ceļu apguve balto kultūras avantūrās, meklējot līdzekļus pret savas eksistences nejēdzīgās mehanizācijas trulumu, jaunus dzīves noslēpumu skaidrojumus un zāles pret pašu civilizācijas panākumu radītiem sociāliem ļaunumiem. Šie kontakti viņus iemācījuši pienācīgi novērtēt Āfrikas ieguldījumu pasaules zinību krātuvē. Tas tomēr nenozīmē, ka pārtraukta šīs pasaules daļas ierastā nievāšana. Dažviet veidojas tāds kā afrikāņu kults, katra melnā pielīdzināšana princim; tas tomēr saistīts tikai ar primitīvām bailēm un naidu. Mūsu – melno – identitātes dziļākā būtība paliek šādu paradoksālu attieksmju neskarta. Melnā rase pazīst sevi, un tai ar to pietiek. Tikai eiropieši ar dažādu kontaktu palīdzību enerģiski pūlas pārvērtēt sevi, izlikdamies, ka pūlas izskaidrot Āfrikas vēsturi.

Piemēram varam izmantot Eiropas ekspresionisma periodu, kura laikā Āfrikas māksla, mūzika un rituāli dalīja ietekmes sfēras ar nesavienojamu, pārsteidzoši nesavienojamu ideju, ideoloģiju un sabiedrisku tendenču kolekciju, kas saistās ar Freidu, Marksu, Bakuņinu, Nīči, kokaīnu un brīvo mīlu. Nav brīnums, ka bakotiešu, himbiešu, jorubu, dogomiešu, daniešu garīgā un plastiskā klātbūtne vienlaikus bija gan iedvesmas avots, gan lāsts tam izteikti eiropeiskajam, teitoniski galliskajam delīrijam, kas sākās vēl pagājušajā gadsimtā un turpinājās ap četrdesmit gadu. Taču mērķis palika nesasniegts: cilvēka atbrīvošana no važām, viņa slēpto spēju izmantošana, lai plēstu akmeņus jaunas pasaules celšanai, norautu eiropeiskās domāšanas buržuāziskos žņaugus un iekurtu smēdi, lai kaltu jaunu brālību drosmīgā pasaulē. Jā, šajā attīstības posmā, kurā darbojās fašisma, anarhisma un revolucionārā komunisma plašais spektrs, Āfrika atkal tika paostīta, aptaustīta, norīta, atgremota, pārstrādāta, izvadīta un nolamāta dusmās par šā kontinenta atjunošanās spējām. [..]

Šīs kustības simtgadi tuvākajos gadu desmitos varēs atzīmēt Eiropas mākslas citadelēs, un tās paradokss ir ari Modiljāni, Matiss, Gogēns, Pikaso, Brēnkizī un citi vēlāk dievinātie, kuri dažādās pielūgsmes pakāpēs cildināja Āfrikas un Polinēzijas mākslas dārgumus. Toties Johanness Behers savā ekspresionisma delīrijā solījās pārbūvēt pasauli, izdeldēdams «nēģeru ciltis, drudzi, tuberkulozi, venēriskās un gara slimības».

Varbūt tā ir sagadīšanās, ka vienlaikus ar šo satriecošo paziņojumu vēl kāds vācu entuziasts, kuram nebija ne jēgas, ne intereses par ekspresionismu,  Leo Frobēniuss, apmeklēdams Ilifu, Jorubas sirdi un šūpuli, bija lielā sajūsmā par kādu mākslas priekšmetu, jorubu prāta un roku darbu, melnās rases pasaules skatījuma izteiksmīgu un klasisku liecinieku, un izteica savas izjūtas vārdos: «Mūsu priekšā stāvēja antīkā bronzā prasmīgi izlieta, ar lielisku, tumšzaļu patinu klāta brīnumdaiļa galva. Tas tik tiešām bija Olokuns, atlantiskās Āfrikas Poseidons.»

Taču klausieties, kas viņam bija sakāms par cilvēkiem, kuru roku darbu viņš bija vērtējis ar tādu pacilātību: «Dziļi aizkustināts, es vairākas minūtes stāvēju kādreizējās Atlantīdas impērijas dieva un pavēlnieka tēla priekšā. Mani pavadoņi bija ne mazāk pārsteigti. Mēs klusējām, kā norunājuši. Tad es paskatījos apkārt un ieraudzīju melnos – «cienījamā priestera» dēlu pulciņu, viņa gaišības Oni draugus un viedās amatpersonas. Man uzmācās klusas skumjas, domājot, ka šīs deģenerējušās atvases ar necilām prāta spējām ir tāda daiļuma saimnieki.» [..]

Lai melnās rases spēja piedot ir mācība pasaulei. Es bieži domāju, ka šai spējai ir daudz kopīga ar ētiskajiem priekšstatiem, kas sakņojas pasaules uzskatā un autentiskajās reliģijās, kuras vēl nav aprijis slēpti etnocentriskais svešo ticību lādiņš. Frobēniuss nesamierinājās tikai ar rasu pulgošanu; viņš paguva neizvēlīgos, nihilistiskos vārdos noniecināt melno civilizāciju ciltskoku un bija arī slavens laupītājs Eiropas zaglīgo arheologu sarakstā. Eiropas muzeji ir pierādījums šai nesātīgajai laupītkārei, tāpat trešās pasaules valstu kultūras ministriju un UNESCO tipa organizāciju sašutums joprojām apstiprina balto sīkstumu, pat recidīvismu zagtu mantu uzpirkšanā. Taču vai nav interesanti, ka Frobēniusu vēl arvien atzīst un godā melno institūti, vadoņi un mācītie vīri? Viņa atceres dienas noder par iemeslu intelektuālām sanākšanām un simpozijiem melnajā kontinentā, viņa kalpība rasistiem un uzbrukumi iedzimtajiem nespēj aizēnot viņa ieguldījumu zināšanās par Āfriku vai mazināt viņa lomu cilvēces kultūras un sabiedrības fenomenu izpratnē, kaut arī paša zināšanās ir daudzi robi. [..]

Kad demogrāfiski kritisko robežu sasniegušās minoritātes cieš tik tradicionālus rases un kultūras lepnuma pazemojumus, nāk prātā gan mūsu tautas, kuras glabā svaigākā atmiņā līdzīgu cēloņsakarību vēsturi, gan drupas kādreiz plaukušu kopienu dzīves vietās un zeme, kas vēl kūp pēc kolonistu un rasistu pastrādātajiem grēka darbiem. Taču ielas arvien nes bijušo apspiedēju vārdus, skulptūras un citi verdzības simboli dižojas laukumos, lai gan tautas apziņā tie degradēti par tukšām dekorācijām un baložu un sikspārņu mājvietām. Arī bibliotēkas vēl nav izmēztas, lai jaunās paaudzes varētu brīvi pārlapot Frobēniusa, Hjūma, Hēgeļa, Monteskjē un citu darbus, nesastopot pirmajā lapā iespiestu brīdinājumu: «Uzmanību! Šis darbs var postoši ietekmēt jūsu rases pašapziņu!»

Tomēr pielāgošanās mēģinājumi – ne plašos mērogos, ne miniatūrā, institucionālos vai individuālos līmeņos – nav jāsaprot kā melnās rases bezgalīga un neizvēlīga pacietība. Tie būtībā ir testu komplekss, parādzīmju kolekcija, neiesniegta prasība, kas gaida konsekventu reakciju. Tie ir vanšu tilta posmi virs bezdibeņa, kas neatkarīgi no konstruktoru vēlmēm, sajutuši kritisko slodzi, sabruks saskaņā ar fizikas likumiem un nogāzīsies aizā, kas veras aizdomās, vajāšanās un augošā naidā. Tādā izmēģinājumu poligonā, kāds ir mūsu Dienvidāfrika – Bībeles šausmu un primitīvas viduslaiku neuzticības nometne –, visiem mieru mīlošiem spēkiem ir jāizvēlas: iekļauties jaunajā pasaulē, racionālas esības statusā un cilvēcīgas sadarbības garā (šo spēju pārliecinoši demonstrē katra mūsu kontinenta brīvā melnā nācija) vai zemiski nospiest šo valsti uz ceļiem, ignorējot visos aspektos, lai tā, cīnīdamās ar nomākto vairākumu, sabrūk no iekšpuses. Lai kāda būtu izvēle, mēs nevaram pieļaut, ka šī necilvēcīgā nasta nāk līdzi mūsu apziņai no divdesmitā uz divdesmit pirmo gadsimtu – simbolisko pilngadību, kuru visas kultūras tautas, šķiet, svinēs kā jaunas ēras sākumu. Kalendāri, zināms, ir dažādi, taču laiks ir viens, un vienotas ir laika prasības. Un neviens no pienākumiem, kas izaicina mūsu esību un klātbūtni, un mūsdienu humānisma vārdu, nav uzskatāms par tik neatliekamu kā rasisma un cilvēku nevienlīdzības izskaušana un tiem kalpojošo mehānismu demontāža.

Nobela prēmiju nevar atraut no tā, kā trūkst pilnībai: vispārējām vēlēšanu tiesībām un miera.

 

 

 No angļu valodas tulkojis Aivars Ginters

Vole Šojinka

Nigēriešu rakstnieks Vole Šojinka – pirmais Āfrikas kontinenta pārstāvis, kas saņēmis Nobela prēmiju (1986. gadā). Zīmīgi, ka līdztekus Šojinkam uz šo prēmiju kan­didēja vēl divi Dienvidāfrikas rakstn...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!