Abdulrazaka Gurnas portrets, autors Niklāss Elmeheds. Nobela prēmijas publicitātes ilustrācija.
 
Komentē
3
Saglabā

Pērn Nobela balva literatūrā tika piešķirta Tanzānijā dzimušajam rakstniekam Abdulrazakam Gurnam. Gurna raksta angļu valodā un dzīvo Lielbritānijā, un balva viņam piešķirta par "bezkompromisa un līdzcietīgo iedziļināšanos koloniālisma sekās un bēgļa liktenī".

Gurna dzimis 1948. gadā Zanzibāras salā, bet 60. gadu beigās kā bēglis ieradās Anglijā. Viņš ir Kentas Universitātes profesors, desmit romānu autors. Nobela Literatūras komitejas priekšsēdētājs Anderss Olsons raksturoja Gurnu kā "vienu no pasaules prominentākajiem postkoloniālisma rakstniekiem".

Piedāvājam lasītājiem Gurnas Nobela lekcijas tulkojumu latviešu valodā.

Rakstīšana vienmēr man sagādājusi prieku. Pat būdams skolaspuika, es nepacietīgi, vairāk nekā citas sarakstā, gaidīju to stundu, kas atvēlēta stāstu rakstīšanai vai vienalga kam citam, kas, pēc skolotāju domām, spētu mūs ieinteresēt. Tad visi apklusa un saliecās pāri galdam, lai no atmiņas un iztēles izvilktu ko pastāstīšanas vērtu. Šo jauneklīgo aizraušanos nepavadīja vēlme kaut ko konkrētu pateikt, atsaukt prātā kādu atmiņā paliekošu pieredzi, izsacīt kādu nostiprinājušos uzskatu vai izklāstīt pārestību. Tāpat šiem centieniem nevajadzēja nevienu citu lasītāju, izņemot skolotāju, kas tos ierosināja, lai izkoptu mūsu diskursīvās prasmes. Es rakstīju, jo man bija uzdots rakstīt, kā arī tāpēc, ka tas bija ļoti baudpilns vingrinājums.

Pēc daudziem gadiem, kad pats biju kļuvis par skolotāju, es šo pieredzi piedzīvoju no otras puses, sēžot klusā klasē, kamēr skolēni nodurtām galvām pievērsušies darbam. Tas man atgādināja kādu D. H. Lorensa dzejoli, no kura citēšu pāris rindiņas:

No dzejoļa "Skolas labākais"

Viens pats, klases liedagā sēžot,
Es skatos, kā puikas vasaras kreklos
Raksta čakli nodurtām galvām:
Te viens pēc otra ceļ acis un meklē
Ar skatienu mani,
Lai apsvērtu rāmi,
Bet manīt tie mani nepamana.

Tad atpakaļ griežas ar priecīgu ziņu
Pie darba, ko dara, un projām no manis,
Jo gribēto raduši, gūstamo guvuši viņi.

Rakstīšana stundā, uz kuru atsaucos un kuru atgādina šis dzejolis, atšķīrās no tā, ko ar rakstīšanu sāku saprast vēlāk. Tā nebija sparīga, uz mērķi vērsta, netika pārstrādāta un nemitīgi pārkārtota. Es rakstīju jauneklīgā aizrautībā, tā teikt, taisnā līnijā, īpaši nevilcinoties un nelabojot – tik nevainīgi. Arī lasīju es aizmirsdamies, bez kāda virziena, un tolaik es neapjautu abu nodarbju ciešo saistību. Dažkārt, kad nebija agri jāceļas uz skolu, es lasīju līdz tik vēlam vakaram, ka tēvam, kurš arī bija tāds kā bezmiega cietējs, bija jānāk uz manu istabu un jāliek man izslēgt gaismu. Pat ja uzdrīkstētos, es nevarētu viņam atbildēt – ja jau viņš pats neguļ, kāpēc gan tas jādara man, jo tolaik ar tēvu tā runāt neklājās. Jebkurā gadījumā savu bezmiegu viņš cieta tumsā, ar izslēgtu gaismu, lai netraucētu manai mātei, tāpēc pavēle izslēgt gaismu tāpat būtu palikusi spēkā.

Mana pēcākā lasīšana un rakstīšana bija kārtīga, salīdzinot ar juceklīgo jaunības pieredzi, bet tā turpināja sagādāt prieku un reti kad prasīja pūliņus. Taču laika gaitā šis baudījums mainījās. Es pēdīgi to atskārtu tikai tad, kad pārvācos dzīvot uz Angliju. Šī laikaposma, šī ieilgušā nabadzības un atsvešinātības perioda dēļ es sāku rakstīt citādi. Es arvien labāk sapratu, ka ir kas tāds, ko man vajag pateikt, ka ir kaut kas jādara, jāizvērš un jāapsver tas, kas nožēlots un darīts pāri.

Vispirmām kārtām es pārdomāju to, ko biju atstājis aiz muguras, pārgalvīgi bēgot no mājām. Sešdesmito gadu vidū mūsu dzīvi pārņēma pilnīgs haoss, bet to, kas tolaik bija taisnīgi un kas ne, aptumšoja 1964. gada revolūcijas pārmaiņas pavadošā brutalitāte: ieslodzīšanas, nāves sodi, izraidīšanas un neskaitāmas lielākas un mazākas cieņas aizskaršanas un apspiešanas. Piedzīvojot šos notikumus nepastarpināti, turklāt pusaudža prātā, nebija iespējams skaidri apdomāt, ko notiekošais nozīmē gan vēsturiski, gan attiecībā uz gaidāmo.

Tikai pirmajos Anglijā pavadītajos gados varēju pārdomāt šādus jautājumus, pakavēties pie pretīgajām lietām, ko cits citam esam spējīgi nodarīt, atgriezties pie meliem un ilūzijām, ar kurām tikām sevi mierinājuši. Mūsu vēstures bija neobjektīvas un noklusēja daudz ko nežēlīgu. Mūsu politika bija rasiska, un tās tiešās sekas bija pēcrevolūcijas vajāšanas, kuru laikā bērnu priekšā nokāva tēvus un māšu priekšā izvaroja meitas. Dzīvojot Anglijā, tālu prom no šiem notikumiem, kas tomēr stipri nomāca manu prātu, es, iespējams, biju mazāk spējīgs pretoties šādu atmiņu varai nekā tad, ja es būtu dzīvojis starp cilvēkiem, kuri vēl joprojām izjūt to sekas. Taču mani mocīja arī citas, ar šiem notikumiem nesaistītas atmiņas: vecāku cietsirdīgā apiešanās ar bērniem, tas, ka cilvēkiem neļauj pilnībā izpausties sociālu un dzimuma dogmu dēļ, nevienlīdzība, kas piever acis uz trūkumu un pakļaušanu. Šādi jautājumi ir klātesoši katra cilvēka dzīvē un nav raksturīgi tikai mums, taču tos ne vienmēr patur prātā, iekams apstākļi nespiež tos apzināties. Jādomā, ka tā ir to cilvēku nasta, kuri aizbēguši no traumas un nu dzīvo drošībā, prom no palicējiem. Visbeidzot es sāku rakstīt par dažiem no šiem apsvērumiem, taču vēl ne kārtīgi un organizēti, vien lai gūtu atvieglojumu no tā, ka nedaudz sakārtoju mulsumu un neziņu savā prātā.

Tomēr laika gaitā kļuva skaidrs, ka norisinās kas tiešām satraucošs. Tika konstruēta jauna, vienkāršāka vēsture, kas pārveidoja un pat dzēsa notikušo, mainot tā struktūru, lai tas sakristu ar pašreizējām patiesībām. Šī jaunā un vienkāršākā vēsture nebija tikai uzvarētāju veikums, kas ir neizbēgams, jo tiem vienmēr ir vaļa konstruēt sev vēlamu naratīvu, – tā derēja arī komentētājiem un pētniekiem, un pat rakstniekiem, kuri par mums īsti neinteresējās un skatīja mūs caur savam pasaules redzējumam pielāgotu prizmu un kuriem bija nepieciešams pazīstamais rasu emancipācijas un progresa naratīvs.

Tātad radās nepieciešamība noraidīt šādu vēsturi, kas neņēma vērā materiālās liecības par iepriekšējo laiku, ēkas, sasniegumus un labsirdības izpausmes, kas dzīvi padarīja iespējamu. Daudzus gadus vēlāk staigāju pa savas dzimtās pilsētas ielām un redzēju, kā pagrimušas lietas, vietas un cilvēki, kuri, nosirmojuši un bezzobaini, velk dzīvi, baidīdamies zaudēt atmiņas par pagātni. Radās nepieciešamība rīkoties, lai šīs atmiņas saglabātu, uzrakstīt par to, kas reiz bijis, atgūt brīžus un stāstus, no kuriem cilvēki dzīvoja un caur kuriem sevi saprata. Bija jāraksta par vajāšanām un cietsirdību, ko valdītāji ar paši sev veltītajām slavas dziesmām lūkoja dzēst no mūsu atmiņas.

Tāpat bija jāpievēršas vēl kādai vēstures izpratnei, kura man kļuva skaidrāka, dzīvojot tuvāk tās sākotnei Anglijā, – skaidrāka, nekā tā bija bijusi Zanzibārā, kur aizritēja mana kolonizētā izglītība. Mēs, mūsu paaudze, nebijām koloniālisma atvases tādā veidā, kādā mūsu vecāki un arī nākamā paaudze, vismaz ne tieši tādā. Ar to es nedomāju, ka mēs būtu bijuši atsvešināti no tā, kas svarīgs mūsu vecākiem, nedz arī to, ka nākamā paaudze būtu atsvabinājusies no koloniālās ietekmes. Es domāju to, ka mēs uzaugām un tikām izglītoti laika posmā, kad impērija vismaz mūsu pasaules daļā bija lielā mērā pašpaļāvīga, kad uzkundzēšanās slēpa savu patieso dabu, runādama caur puķēm, un mēs ļāvāmies tapt maldināti. Es runāju par laika sprīdi, pirms dekolonizācijas kampaņas viscaur reģionā sāka gūt panākumus un pievērsa mūsu uzmanību koloniālās varas posta darbiem. Tiem, kas nāca pēc mums, bija pašiem savas postkoloniālās vilšanās un savi maldi, no kuriem gūt mierinājumu, un, iespējams, viņi nespēja pietiekami skaidri un dziļi saredzēt to, kā mūsu dzīvi bija mainījusi sastapšanās ar koloniālismu, to, ka arī mūsu korupcija un sliktā pārvalde zināmā mērā bija koloniālā mantojuma daļa.

Daži no šiem jautājumiem man tapa skaidrāki Anglijā nevis tāpēc, ka es būtu sastapis cilvēkus, kuri tos izskaidro sarunā vai nodarbību telpā, bet gan tāpēc, ka nonācu pie labākas izpratnes par man līdzīgu cilvēku lomu stāstos, kurus viņi stāsta paši par sevi – gan rakstveidā, gan ikdienas sarunās, tajā jautrībā, ar kādu televīzijā uztver rasistiskus jokus, tajā relaksētajā naidīgumā, ar kuru sastapos ikdienišķās situācijās veikalos, birojos un autobusā. Es neko nevarēju iesākt pret šādu izturēšanos, taču, jo dziļāka kļuva izpratne, ar kuru lasīju, jo lielāka kļuva vēlme rakstīt, lai atspēkotu pašpārliecinātos raksturojumus, kurus radījuši cilvēki, kas mūs nicina un nīst.

Taču rakstīšana nevar būt vien stīvēšanās un polemika, lai kā šīs abas nodarbes neuzmundrinātu un nemierinātu. Rakstīšana nav par kādu vienu lietu, to vai citu problēmu, vieniem vai otriem rūpestiem, un, tā kā rakstīšana tā vai citādi saistās ar cilvēka dzīvi, agrāk vai vēlāk par tās tēmu kļūst cietsirdība un mīlestība, un vājība. Es uzskatu, ka rakstīšanai jāparāda, ka var būt citādi, jāparāda tas, ko neredz saltā kundzības acs, un tas, kas šķietami necilas stājas cilvēkiem piešķir pašapziņu neatkarīgi no citu nievām. Tāpēc man bija jāraksta arī par to, turklāt patiesīgi, lai būtu redzams gan pretīgais, gan izcilais un lai no vienkāršošanas un stereotipizēšanas tiktu izcelts cilvēks. Kad tas izdodas, to pavada sava veida skaistums.

Šādi skatoties, tiek atbrīvota vieta trauslumam un vājībai, maigumam cietsirdības ielenkumā, spējai rast labestību necerētās vietās. Šo iemeslu dēļ rakstīšana man bijusi derīga un saistoša dzīves daļa. Protams, ir arī citas, taču par tām citreiz. Tas ir nedaudz brīnumaini, ka jauneklīgais rakstīšanas prieks, par kuru runāju sākumā, vēl joprojām, gadu desmitus vēlāk, nav zudis.

Nobeigšu, izsakot dziļāko pateicību Zviedrijas Akadēmijai par to, ka izrādījusi šo lielo godu man un manam darbam. Esmu ļoti pateicīgs.

Abdulrazaks Gurna

Abdulrazaks Gurna (1948) ir Tanzānijā dzimis rakstnieks, desmit romānu autors, Kentas Universitātes profesors, Nobela prēmijas literatūras laureāts.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!