Par izstādi "Nieze", kas galerijā "Istaba" bija skatāma no 9. līdz 28. martam.
Kad presē sāka parādīties ziņas par gaidāmo jauno latviešu mākslinieku grupas izstādi "Nieze", mani pārņēma aizdomas, ka šāda izstāde jau kaut kad agrāk ir notikusi. Tās nosaukums lika atmiņā uzpeldēt izstādei "Spriedze. Jaunie Latvijas glezniecībā", kas 2016. gadā notika izstāžu zālē "Arsenāls". "Google" meklētājā ierakstot vārdus "izstāde nieze", ātri vien secināju, ka "Nieze" patiešām ir bijusi – 2007. gadā Mākslinieku savienībā notika jauno mākslinieku izstāde ar tādu pašu nosaukumu. Es šo izstādi neredzēju, bet varu secināt, ka "nieze" ir vārds, kuru labprāt piesaista jaunajiem māksliniekiem. Tas ir gandrīz tikpat žargonisks kā "robežpārkāpēji" vai, piemēram, "negantnieki".
"Nieze", kas galerijā "Istaba" bija skatāma līdz šīgada 28. martam, saprotams, vairs nav pieejama apmeklētājiem. Taču atmiņā "Nieze" palikusi kā viena no tām grupu izstādēm, kas dalībnieku atlasē un konceptuālajā uzstādījumā tiecas atspoguļot jauno latviešu mākslinieku interešu loku, attieksmi pret mediju un attieksmi pret apkārt notiekošo. Kad 1992. gadā tobrīd jaunā un daudzsološā kuratore Helēna Demakova Pori Mūsdienu mākslas muzejā Somijā veidoja izstādi ar samērā pretenciozo nosaukumu "Paaudze", viņa centās darīt ko līdzīgu. Pārlasot Demakovas rakstīto izstādes ievadtekstu, kas publicēts tās katalogā, atliek secināt, ka vienīgais, kas patiesi vienojis izstādes dalībniekus, ir pilsēta, kurā viņi dzīvojuši. Tas, ka viņi pavadījuši laiku kopā, bijuši viena kompānija. Protams, tobrīd Latvijā pastāvošais sociālais klimats un politiskās iekārtas pārmaiņu laiks viņus ietekmējis, bet patiesībā katrs savā mākslā bijis izteikti autonoms.
Ko varam secināt par esošo laikmetu? Kad galerijā "Istaba" atklāja "Niezi", mēs vēl dzīvojām diezgan komfortablos apstākļos un pandēmija Latviju vēl nebija skārusi. Ja neskaita ikdienišķu trauksmi, brīžam pastāvošās skumjas jeb "depresiju" un naudas nepietiekamību, māksliniekiem bija visas iespējas realizēt, ko vien viņi vēlējās. Iespējams, šī brīvība arī ir sakne virknei ekspozīcijā novēroto problēmu. Draudu klātesamība vai strauju pārmaiņu laiki nez kāpēc iet roku rokā ar ievērojamiem uzrāvieniem mākslā un kultūrā. Piemēram, deviņdesmito gadu vērienīgās grupu izstādes, instalāciju mākslas attīstība un pietuvošanās rietumu laikmetīgās mākslas tradīcijām ir tā apliecinājums. "Nieze" savukārt bija apliecinājums tam, ka dzīvojām zināmas pašpietiekamas vienmulības laikos, kad teju katrā pastāv nieze kaut ko pateikt, bet patiesībā nav, ko teikt. Iespējams, tāpēc turpinu par šo izstādi domāt. Iespējams, manī pastāv cerība, ka psiholoģiski spiedīgie apstākļi māksliniekus rosinās uz dziļāku introspekciju. Jaunu mākslinieku individuālās izpausmes brīvība ir pavisam neierobežota. Apkārt esošais informācijas daudzums sniedz iespēju iedvesmoties no neskaitāma daudzuma laikmetīgās mākslas. Spēja iedvesmu saistoši noformēt mākslas darbā būtu vēlamais rezultāts. Diemžēl nereti internetā – sociālajos tīklos un blogos – redzētā māksla jaunajos rada vēlmi savus iespaidus nevis artikulēt, bet pavirši atdarināt to, ko dara citi.
Foto: Didzis Grodzs
Viens no izstādes darbiem – Rūdolfa Štamera instalācija – iespiedies atmiņā kā centiens izmantot dažādas laikmetīgās mākslas klišejas (automātiski ražotus, dekoratīvus, ready-made priekšmetus, tribal rakstus, mākslīgo zālāju u.c. atribūtus), apvienojot tās tādā kā telpiskā kolāžā. Šāds ironisks žests varētu izgaismot laikmetīgās mākslas banalitātes, bet Štamers tās izmantoja aplikatīvā veidā. Proti, viņš neko jaunu par tām nepateica, vienīgi norādīja uz to, ka šādas klišejas laikmetīgajā mākslā pastāv. Jāsaka gan, ka ievērojamākais izstādes panākums bija tās iekārtojums – galerija "Istaba" no omulīga veikaliņa pārtapa par kaut ko līdzīgu būvlaukumam, un tas darbiem pat nāca par labu. Ineses Zalviņas darbs "Patiesība" galerijas telpā tika veikli eksponēts, izstādē izceļoties kā tās vienīgais interaktīvais elements. Mākslinieces gleznas skatāmas pa nelielām actiņām keramikas ausīs, kas ievietotas sienā. Kā asprātīgāko izstādes eksponātu atceros Jāņa Šneidera "Patvāri" – uz grīdas novietotu katlu, no kura izgaro tvaiks, bet tas šķietami nav pieslēgts elektrībai. Savukārt Krišjānis Elviks darbu "A Hand Slips in My Sweatpants" ("Roka ieslīd manās trenniņbiksēs") veidojis queer-art estētikā, šādi aktualizējot to Latvijas laikmetīgās mākslas kontekstā, kurā queer-art parādās salīdzinoši maz. Pēdējā atmiņā paliekošā reize, kad Latvijā "šķērsām" mākslas izpausmēm pievērsās laikmetīgās mākslas izstādē, bija Kaspara Vanaga kūrētā "Šķērssvītra: starp normatīvo un fantāziju" Kim? Laikmetīgās mākslas centrā 2015. gadā. Tādēļ ir prieks redzēt jaunās paaudzes mākslinieku vēlmi savus darbus veidot ap jautājumiem, kurus vietējā auditorija joprojām varētu uzlūkot stigmatiski, bet arī Elvika darba gadījumā rodas vēlme pēc dziļāka ieskata tā idejiskajā pusē. Grupas izstādē tas varēja būt nācis no kuratores. Ko līdzīgu var teikt par, piemēram, Annas Malickas darbu "Putra pils". Video, kurā autore veido pili no putras, kuru viņa ar rokām smeļ no katla, ar attiecīgu verbālu izvērsumu varētu nolasīties kā asprātīgs komentārs par kādu tēmu. Tā kā šāda izvērsuma izstādē nav, tas nolasās kā mazliet infantils performatīvs žests bez jelkāda attaisnojuma.
Krišjānis Elviks – "A Hand Slips in My Sweatpants". Foto: Didzis Grodzs
Tas vien, ka šie mākslinieki "čupojas", neattaisno viņu grupējumu kā šo paaudzi raksturojošu, un kategorija "jaunie mākslinieki", šķiet, kļuvusi galēji tendencioza. Ja reiz tiek veidotas jauno mākslinieku izstādes, tad kuratoram būtu ieteicams meklēt vienojošos elementus atlasīto mākslinieku darbos. Eklektika, līdzīgi haotiskumam, mēdz būt pievilcīga grupas izstādēs, bet "Niezes" gadījumā ekspozīcijai pietrūkst arī konceptuālā dziļuma. Ja kuratore grib veidot izstādi ar saviem draugiem, par tās vienojošo elementu izvēloties tik plaši interpretējamu jēdzienu kā "iekšējā nieze", var gadīties, ka šī izstāde ir patiesi saistoša tikai iesaistītajām personām. Tas tāpēc, ka nav notikusi iedziļināšanās šīs niezes cēloņos un tā nav izvērsti noformulēta skatītājiem. Izsakoties par izstādi, kuratore Elīza Elizabete Ramza saka: "Ideju ķīmijā nonācu līdz niezei, un visi mākslinieki bija ar mieru veidot darbus par kairinājumiem, par dažāda veida visādām tādām mentālām mūsu reakcijām uz ārējiem procesiem."
Es no jaunajiem māksliniekiem nepieprasu dziļdomīgus sociālus komentārus vai filozofiskas pārdomas par eksistenciāliem jautājumiem. Tomēr man gribas saprast, kas viņus patiesi interesē. Skaidrs, katram kaut kas niez un kairinājumi ir visapkārt, bet daudz svarīgāk šķiet noskaidrot, kāpēc viņiem niez, un ieraudzīt to, kas viņus atšķir no teju katra Eiropas instalatora, kura darbus var iepazīt, blenžot telefona ekrānā, ja esi piesekojis pareizajiem "Instagram" kontiem. Būtu augstprātīgi teikt, ka krīzes situācija uztverama kā iespēja. Šobrīd muzeji, galerijas un izstāžu zāles ir slēgtas. Čupošanās faktiski ir aizliegta. Jācer, ka šie apstākļi māksliniekos radīs vēlmi nevis tendenciozi apcerēt faktisko situāciju (šādu funkciju jau pilda teju visi mediji, tostarp arī laikmetīgās mākslas publicistika), bet pietuvoties tam, kas viņus nošķir no bara. Ja karantīnu kaut kādā mērā var saukt par iespēju laiku, tad viena no reālistiskākajām iespējām ir nodošanās sevis izglītošanai, savu interešu pārskatīšanai un rokraksta izkopšanai.
5