Vietējo kultūras procesu izraisītu sašutumu mēdz būt patīkami artikulēt saistītā tekstā, tādējādi cenšoties ar to tikt galā vai vismaz sadzīvot. Impulsu šim rakstam devis cilvēcisks pārdzīvojums – sašutums un neizpratne par konkrētu situāciju, kuru pavada zināma bezcerības un izmisuma sajūta, jo to nav izraisījis kas esošs, bet gan apziņa, ka kaut kā tūdaļ vairs nebūs. Runa ir par Kristas un Reiņa Dzudzilo kopdarbu "ZRwhdZ". Precīzāk sakot, par to, kas ar šo instalāciju drīzumā notiks. To līdz 6. oktobrim bija iespējams apskatīt un pieredzēt Sporta 2 kvartālā Laikmetīgās mākslas centra "Kim?" izstāžu cikla ietvaros. Mākslinieki to veidoja šīgada jūnijā īpaši Prāgas Scenogrāfijas kvadriennālei, kura objektam piešķīra balvu par labāko kuratoriālo koncepciju.
"ZRwhdZ" karkasu veido balts kubs, kurā var iekļūt, uzkāpjot pa nelielām, baltām kāpnītēm. Virs ieejas novietota plāksne ar uzrakstu "EXIT". Iekšpusē – sterilā, baltā, izgaismotā telpā – apmeklētājiem uzraksts lasāms kā "TIXE". Telpa ir apaļa, un tās grīda lēnām griežas. Grīda reizē ir arī virsma palielinātai mūzikas kastei, kuru radījis instrumentu meistars Aleksandrs Maijers sadarbībā ar baroka mūzikas instrumentu meistaru Kasparu Putriņu un inženieri Jāni Liniņu. Objekta mehānisms atskaņo četras minūtes un trīsdesmit trīs sekundes garu komponista Krista Auzenieka skaņdarbu, kas radīts īpaši Dzudzilo objektam. "ZRwhdZ ir kā formula. Tā ir kā zelta griezums, ar kuru griežot var tuvoties dzīvās mākslas ideālam," rakstīts izstādes anotācijā, un līdzīga sajūta pavada saskarsmē ar objektu. Dzudzilo radījuši ko tādu, kas skatītāju spēj novest līdz gandrīz vai unikālam prāta stāvoklim, – mākslas darbu, kura estētiskais veidols atstāj spēcīgu emocionālu iespaidu, sabalsojoties ar tā konceptuālo risinājumu. Ir svarīgi ņemt vērā arī "ZRwhdZ" neilgā laikā gūtos panākumus un nozares profesionāļu novērtējumu starptautiskā līmenī. Šim darbam ir potenciāls tikt izstādītam citviet ārzemēs. Prāgas Scenogrāfijas kvadriennāles laikā par māksliniekiem un viņu veikumu izrādīta liela interese.
Diemžēl Kristai un Reinim Dzudzilo tuvākajās nedēļās "ZRwhdZ" varētu nākties demontēt un fiziski likvidēt, šādi izslēdzot iespēju ar objektu turpināt strādāt citu notikumu ietvaros. Iemesls tam ir pavisam vienkāršs – to nav, kur likt. Māksliniekiem šobrīd nav pieejamas telpas, kurās būtu atbilstoši apstākļi tā ilgstošai vai pat īslaicīgai uzglabāšanai. Mūzikas kaste, iespējams, būtiskākā objekta sastāvdaļa, neatbilstošos uzglabāšanas apstākļos dažu mēnešu laikā deformētos un kļūtu nelietojama. Telpas, kur to uzglabāt, neesot nedz vietējām mākslas institūcijām, nedz valsts struktūrām un nevalstiskajām organizācijām, tostarp arī Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam, lai arī darba uzturēšana būtu šo iestāžu vistiešākajās interesēs. Izrādās, ka darbs nevienam nav vajadzīgs, tādēļ mākslinieki būs spiesti noskatīties, kā to izjauc, sazāģē, un ļaut tam aiziet zudumā, vismaz fiziskā veidā. Vienīgā šobrīd saskatāmā cerība objekta glābšanai ir privātā mākslas mecenātisma pēkšņa iejaukšanās.
Darbs teātrī, veidojot scenogrāfiju virknei izrāžu uz lielās skatuves, Kristai un Reinim Dzudzilo liek izturēties pret darba likteni samērā stoiski. Pieņemu, ka scenogrāfus nepamet skumjas, regulāri noskatoties, kā viņu darbus no skatuves novāc un eventuāli iznīcina, tomēr teātra kontekstā par to esam raduši domāt kā par ierastu praksi. Diemžēl tikpat ierasta tā ir arī Latvijas laikmetīgās mākslas izstāžu organizēšanas politikā. Ja lūkojamies samērā nesenā pagātnē, tad gadījumu, kuros māksliniekam nākas no saviem darbiem atteikties pēc izstādes noslēguma, Latvijā ir samērā daudz. Lai es neizvērstos pārāk garā šādu epizožu uzskaitē, par piemēru varu ņemt mākslinieces Sarmītes Māliņas radošo darbību. Viņas pieredze, piedaloties vērienīgās grupas izstādēs ar lielformāta instalācijām un objektiem kopš pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākuma, šķiet, precīzi ilustrē sajūtas, kuras rada arī aktuālā situācija ar Dzudzilo darbu.
Māliņas darbi, kas tikuši veidoti, piemēram, Sorosa mūsdienu mākslas centra organizētajām gadskārtējām izstādēm deviņdesmitajos gados, lielākoties atrodas izjauktā, deformētā vai pavisam iznīcinātā stāvoklī. 1995. gada objekts "Nepamatots prieks" tika eksponēts publiskās mākslas izstādē "Piemineklis" un tajā ieguva starptautiskās žūrijas balvu. Izstādes laikā darbs tika sabojāts un pēcāk demontēts. Līdzīgi gadījies ar nesenākiem Māliņas darbiem. Instalācija "Mīlestība nekad nebeidzas", kas tika radīta 2008. gada Cēsu mākslas festivāla centrālajai izstādei "Skaistums" un vēlāk eksponēta Purvīša balvas finālistu darbu skatē, atrodas izjauktā stāvoklī. Līdz šai dienai neviens nav izrādījis interesi to atjaunot.
Atgādināšanas vērta šķiet arī brēka, kas pirms pāris gadiem izcēlās ap Oļega Tillberga monumentālo instalāciju "Kukainis", kas arīdzan tapusi 1995. gada izstādei "Piemineklis". Mūkusalas Mākslas salona iniciatīva Tillberga darbu izstādīt pilsētvidē saskārās ar birokrātisku pretreakciju. Proti, Rīgas Pieminekļu padome, uzzinājusi par darba objektu – augšpēdus novietotu PSRS armijas iznīcinātāju –, ātri vien šai iecerei pielika punktu. Viņi savu lēmumu pamatoja, sakot, ka Rīgas pilsētvidi nav nepieciešams lieki piesārņot ar padomju bruņutehniku, un piebilstot, ka PSRS lidmašīnas galu galā iespējams apskatīt Spilves lidostā. Beigu beigās hrestomātiskais "Kukainis" tieši tur arī nokļuva.
Kāds vietējā mērogā pazīstams mākslas teorētiķis un kurators, uzklausījis manu sašutumu par "ZRwhdZ" likteni, vaicāja: "Kāpēc tad mākslinieki taisa tik lielus darbus un iedomājas, ka kādam tie būtu jāuzglabā?" Skaidrs, ka visus darbus nav iespējams fiziski saglabāt. Pie tam tos reizēm iespējams reanimēt, jo galu galā mūsdienās autorību taču nenosaka tas, vai darbs no materiāla stāvokļa pāriet dematerializētā. Mākslinieki var izveidot detalizētas skices, no kurām vadoties pēc nepieciešamības viņu darbus var radīt no jauna. Tomēr "ZRwhdZ" nākotne ir samērā biedējoša. Ja šis darbs, piemēram, tiktu nominēts Purvīša balvai un nonāktu arī līdz balvas finālistu izstādei*, visticamāk to būtu nepieciešams veidot no nulles. Tas nozīmētu papildu izmaksas gan māksliniekiem, gan pārējām izstādes organizēšanā iesaistītajām pusēm. Un, ja to Purvīša balvai nominētu, bet balvu nepiešķirtu, darbs, visticamāk, būtu vēlreiz jāsazāģē, ja vien mākslinieki vai kāds cits labvēlis pēkšņi nebūtu tam atradis vietu.
Arvien neesmu manījis pamatīgu nozares profesionāļu diskusiju tieši par šo tēmu. Uzskatu, ka institūcijām būtu jāizjūt pienākums kaut noteiktu laiku saglabāt vismaz tos mākslas darbus, kuriem ir perspektīva tikt izstādītiem ārpus Latvijas. Un, lai vai kā nebūtu gadījies agrāk, šobrīd vēl pastāv lieliska iespēja Kristas un Reiņa Dzudzilo mākslas darbam pasviest glābšanas riņķi un sniegt tā autoriem iespēju to rādīt plašākai auditorijai. Jācer, kāds to arī izdarīs.
*Pāris stundas pēc šī raksta publikācijas tika izziņoti Purvīša balvas nominanti, to vidū arī "ZRwhdZ". Ar interesi sekosim līdzi turpmākajai notikumu attīstībai.
2