Anna Laganovska
pirms 3 gadiem
Sveiks, Tomas!
Es daudzviet Tev piekrītu. Recenzija labi izgaismo būtisko kaiti jauno mākslinieku scēnā, proti, trūkstošo kontekstuāla dziļuma un attīstītu ideju bāzi. Ir sajūta, ka visi par to neformālos brīžos esam pukojušies (kā vērojot laikabiedrus, tā pašiem sevi), bet alternatīvu vai izeju tā arī neesam atraduši.
Bet tas, ko vēlētos piebilst par Tavu redzējumu, ir, ka īsti nezinu, cik derīgi ir katru norisi stūķēt Latvijas mākslas kanonā un apskatīt kā secīgu laikmetīgās mākslas vēstures papildinājumu. Likt šo izstādi blakus Spriedzei vai Demakovas veikumam deviņdesmitajos, manuprāt, nav īsti aktuāli. Kaut tīri tādēļ, ka Galerija Istaba nav Arsenāls. (Telpa un institucionālais ietvars tomēr izsaka visai daudz, ne tā?)
Alternatīvi priecātos lasīt, piemēram, kā tieši attieksmes paušana pret mediju, ko esi pacēlis kā vienu no izstādes tēmām, izpaužas mākslinieku darbos. Attieksme pret mediju šeit varētu sasaukties ar diy kultūras praksēm, varbūt pat postdigitālo kultūru/noskaņojumu Annas Malickas vai Krišjāņa Elvika darbu gadījumā. Es saprotu, ka visa šī tēmu izcelšana tiktu loģiski sagaidīta no kuratores puses (vai ideāli no māksliniekiem pašiem), bet Nieze nebija izstāde mākslas muzejā, pie kuras gada griezumā ir strādājusi vesela komanda un kurai ir tikuši resursi pētniecībai un kataloga izstrādei. Ir pavisam loģiski, ka šādā nelielā (!) grupas (!) izstādē sastopamies ar neskaidrām idejām. Tā vietā, lai cilātu mākslas vēstures grāmatas un salīdzinātu drusku nesaderīgas lietas, varbūt vērtīgāks ieguldījums būtu papildinoša, rosinoša, nevis vērtējoša publikācija. Es saprotu, ka kritika ir kritika, tomēr vai kritikai vajadzētu aktīvi attīstīt jau tā uzblīdušo Rīgas mākslas scēnas snobismu?
Un turklāt - ir tik daudz ārpus vietējā mākslas kanona! Būtu baigi forši, ja mums kolektīvi izdotos atkratīties no tā vēstures smaguma, atklājot plašo teorētisko spektru, kādā iespējams domāt par mūsu pašu laiku un paaudzi. Un tas, protams, ir mans novēlējums pirmkārt sev.
Es daudzviet Tev piekrītu. Recenzija labi izgaismo būtisko kaiti jauno mākslinieku scēnā, proti, trūkstošo kontekstuāla dziļuma un attīstītu ideju bāzi. Ir sajūta, ka visi par to neformālos brīžos esam pukojušies (kā vērojot laikabiedrus, tā pašiem sevi), bet alternatīvu vai izeju tā arī neesam atraduši.
Bet tas, ko vēlētos piebilst par Tavu redzējumu, ir, ka īsti nezinu, cik derīgi ir katru norisi stūķēt Latvijas mākslas kanonā un apskatīt kā secīgu laikmetīgās mākslas vēstures papildinājumu. Likt šo izstādi blakus Spriedzei vai Demakovas veikumam deviņdesmitajos, manuprāt, nav īsti aktuāli. Kaut tīri tādēļ, ka Galerija Istaba nav Arsenāls. (Telpa un institucionālais ietvars tomēr izsaka visai daudz, ne tā?)
Alternatīvi priecātos lasīt, piemēram, kā tieši attieksmes paušana pret mediju, ko esi pacēlis kā vienu no izstādes tēmām, izpaužas mākslinieku darbos. Attieksme pret mediju šeit varētu sasaukties ar diy kultūras praksēm, varbūt pat postdigitālo kultūru/noskaņojumu Annas Malickas vai Krišjāņa Elvika darbu gadījumā. Es saprotu, ka visa šī tēmu izcelšana tiktu loģiski sagaidīta no kuratores puses (vai ideāli no māksliniekiem pašiem), bet Nieze nebija izstāde mākslas muzejā, pie kuras gada griezumā ir strādājusi vesela komanda un kurai ir tikuši resursi pētniecībai un kataloga izstrādei. Ir pavisam loģiski, ka šādā nelielā (!) grupas (!) izstādē sastopamies ar neskaidrām idejām. Tā vietā, lai cilātu mākslas vēstures grāmatas un salīdzinātu drusku nesaderīgas lietas, varbūt vērtīgāks ieguldījums būtu papildinoša, rosinoša, nevis vērtējoša publikācija. Es saprotu, ka kritika ir kritika, tomēr vai kritikai vajadzētu aktīvi attīstīt jau tā uzblīdušo Rīgas mākslas scēnas snobismu?
Un turklāt - ir tik daudz ārpus vietējā mākslas kanona! Būtu baigi forši, ja mums kolektīvi izdotos atkratīties no tā vēstures smaguma, atklājot plašo teorētisko spektru, kādā iespējams domāt par mūsu pašu laiku un paaudzi. Un tas, protams, ir mans novēlējums pirmkārt sev.
Mikēnu Orākuls
pirms 3 gadiem
Vēl viens piemērs ar 'niezi' ir jauno "dzejnieku" tekstu krājums "Kā pārvarēt niezi galvaskausā?" Tieši tas pats - kad nav, ko teikt, bet niez.
Skaisle Jatalniece
pirms 3 gadiem
Pārfrazējot - izstādi neredzēju, bet ir ko teikt. Jo niez.
Proti - visu Pārupa rakstīto lasu ar baudu. Varbūt tāpēc, ka laba valoda, ka apgalvojumiem saprotami pamatojumi. Ka nav pārsālīts ar svešvārdiem, ka nav lieka bārstīšanās zināšanām mākslas teorijā.
Paldies.
Proti - visu Pārupa rakstīto lasu ar baudu. Varbūt tāpēc, ka laba valoda, ka apgalvojumiem saprotami pamatojumi. Ka nav pārsālīts ar svešvārdiem, ka nav lieka bārstīšanās zināšanām mākslas teorijā.
Paldies.
PĒC TĒMAS SAISTĪTI RAKSTI
Līga Goldberga
1Nejaušās satikšanās un rūpju konfrontācijas
Šis stāsts nav par cīnītājiem. Tūnas centieni nofiksēt gaistošo vecmāmiņas atmiņu, Zosjas istabas krāsu jūklis, Tamanes solījums būt klātesošai pusmāsas dzīvē, arī "Izrauto" Ukrainas sakņu pagaidu pārstādīšana Kauņā un puķu alķīmija konfrontē ar maigumu, kurā neērtumu aizvieto rūpju darbs.
Anna Andersone
0Uzvara ir mirklis
Reiz draudzējos ar puisi, kurš atzinās – kādu dienu izdomājis, ka grib būt futbola fans, un sācis fanot par "Manchester United". Un es viņu saprotu – nekas manā privātajā dzīvē, darbā vai mākslas pieredzē nav sagādājis tik sakāpināti intensīvu, nospriegotu emociju gammu kā futbola spēle ar augstām likmēm.
Māksla
29.04.2020
5
Niez, bet nav, ko teikt