Nekāds brīnums nav noticis

Īss komentārs par pāvesta izteikumu dokumentālajā filmā "Frančesko".

21. oktobrī Romas kinofestivālā notika dokumentālās filmas "Frančesko" (režisors Jevgeņijs Afinejevskis) pirmizrāde. Drīz pēc tam gan pasaules, gan Latvijas medijus un sociālos tīklus pāršalca gaviļu vilnis, kura esenci vienā teikumā varētu aprakstīt šādi – pāvests pauž atbalstu homoseksuālu pāru savienībām. Visur tiek citēts pilnais teikums, ko pāvests filmā ir pateicis, un tā latviešu tulkojums (ar nelielām variācijām, bet par tām vēlāk) skan apmēram šādi: "Homoseksuāliem cilvēkiem ir tiesības būt ģimenē. Viņi ir Dieva bērni. Tas, kas mums ir vajadzīgs, ir civilo savienību likums. Šādā veidā viņi būs juridiski aizsargāti."[1]

Pirmkārt, nav īsti skaidrs, kā filmā nonācis šis izteikums – neskaidrības ap to vēl joprojām ir gana lielas.[2] Dažādos medijos jau  izskanējuši pietiekami prominentu teoloģijas zinātāju viedokļi un skaidrojumi par šo izteikumu, tāpat arī Latvijas Romas Katoļu baznīca nevilcinājās piedāvāt skaidrojumu, kā tad īsti jāsaprot Franciska pateiktais.

Vēl pirms visas šīs viedokļu gūzmas, atcerēdamās pati savus ilgstošos pētījumus un mēģinājumus saprast, ko tad retoriski viltīgā Romas Katoļu baznīca īstenībā domā par homoseksuālām attiecībām un – vēl jo vairāk – partnerattiecībām, parunājos ar pāris cilvēkiem, kas par to zina vairāk nekā es, un nonācu pie dažiem ļoti vienkāršiem secinājumiem.

Pirmkārt, viedoklis, ko pāvests Francisks pauž filmā, ir viedoklis, kuru viņš izteicis sarunā. Tā nav nedz enciklika (pāvesta apkārtraksts), nedz dogmatisks pasludinājums ex cathedra.

Otrkārt, pāvesta izteikumu var tulkot kā komentāru vai atsauci uz Romas Katoļu katehisma 2357ff. Latvijas Romas Katoļu baznīca uz to savā skaidrojumā atsaucas, tomēr konkrēti necitē (un man ir aizdomas, ka nojaušu, kāpēc). Tamdēļ atļaušos katehisma latviešu tulkojuma daļu pilnībā citēt šajā rakstā. Tātad tas vēsta: "Homoseksuālisms ir attiecības starp vīriešiem vai sievietēm, kas dzimumtieksmi izjūt vienīgi vai pārsvarā pret sava dzimuma personām. Laika gaitā un atšķirīgās kultūrvidēs tā izpausmes formas ir ļoti dažādas. Homoseksuālisma psihiskā izcelsme lielākoties vēl nav izskaidrota. Baznīcas Tradīcija, balstīdamās uz Svētajiem Rakstiem, kas homoseksuālismu rāda kā smagu izvirtību [seko atsauces uz Rakstu vietām: 1. Mozus 19:1–29, Pāvila vēstule romiešiem 1:24–27[3], Pāvila 1. vēstule korintiešiem 6:9–10, Pāvila 1. vēstule Timotejam 1:10 – red.], vienmēr sludinājusi, ka "homoseksuālās darbības pēc savas būtības ir pretrunā ar morālisko kārtību" [atsauce uz Ticības doktrīnas kongregācijas deklarāciju Persona humana – red.]. Tās ir pretrunā ar dabisko likumu. Tās dzimumaktā izslēdz dzīvības dāvāšanu. Tās nenosaka patiesa jūtu un dzimumdzīves savstarpēji papildinošā dažādība. Nekādā gadījumā tās nevar atzīt par labām.

Ir diezgan daudz vīriešu un sieviešu, kuros dziļi iesakņojusies tendence [oriģinālā – tendentias – sliecība, virzība, vārds ar ļoti neitrālu saturu – red.] uz homoseksuālismu. Šī tieksme, kas pēc savas būtības ir pretrunā ar morālisko kārtību, lielākajai daļai no tiem ir pārbaudījums. Pret viņiem jāizturas ar cieņu, līdzjūtību un iejūtību. Jāizvairās no jebkādām netaisnīgas diskriminācijas izpausmēm attiecībā pret šiem cilvēkiem. Viņi tiek aicināti izpildīt savā dzīvē Dieva gribu un, ja viņi ir kristieši, pievienot Pestītāja upurim uz krusta grūtības, ar kuriem tiem nākas saskarties savā dzīvē.

Cilvēki, kam ir nosliece uz homoseksuālismu, tiek aicināti uz šķīstību. Pateicoties pašsavaldīšanās tikumam, kas audzina iekšējo brīvību, reizēm – ar nesavtīgas draudzības palīdzību, ar lūgšanu un sakramentālo žēlastību – šie cilvēki var un tiem vajadzīgs pakāpeniski un apņēmīgi tuvoties kristīgajai pilnībai."[4]

Kā redzams, nekāds brīnums nav noticis – pāvesta izteikums nekādā veidā neatceļ ne katehismu, nedz arī Ticības kongregācijas deklarāciju. Romas Katoļu baznīca uzskata homoseksuālismu par grēku, un, visdrīzāk, šis uzskats nemainīsies ne nākamajos desmit, ne simt gados. Tas nekādā veidā nemaina Romas Katoļu baznīcas sakramentus (no kuriem viens ir arī laulība starp vīrieti un sievieti uz mūžu, starp citu, tātad – nešķirama, ja noslēgta baznīcā). Vatikāna oficiālo komentāru par šo jautājumu līdz šim brīdim vēl neesam sagaidījuši (nedaudz vēlāk par to, ko vēsta Katoļu ziņu aģentūra), taču Romas Katoļu baznīca Latvijā savu interpretāciju sagatavoja zibenīgi ātri – tā bija lasāma jau nākamajā dienā, 22. oktobrī. Šajā skaidrojumā pāvesta teiktais citēts oriģinālā (spāņu valodā) un iztulkots šādi: "Homoseksuālām personām ir tiesības būt ģimenē; viņi ir Dieva bērni; viņiem ir tiesības uz ģimeni. Nevienu nedrīkst izstumt no ģimenes vai radīt apstākļus, ka viņa dzīve šī iemesla dēļ būtu neiespējama. Tas, kas mums ir jādara, ir jārada likumīga līdzāspastāvēšana (sadzīvošana). Viņiem ir tiesības būt tiesiski aizsargātiem." Savu interpretāciju teksta daļai "tiesības būt ģimenē" Romas Katoļu baznīca Latvijā koncentrē uz aicinājumu neatstumt homoseksuālus bērnus, kas aug Latvijas ģimenē.[5] 

Principā – nav iebildumu, nedomāju, ka kādam lielu pārsteigumu sagādātu fakts, ka arī Romas katoļi nav izņēmums un visā pasaulē ir sašķēlušies konservatīvajā un liberālajā spārnā (pāvesta Franciska laikā šī sašķeltība izpaužas jo īpaši asi), un diez vai kāds šaubās, kuram no šiem spārniem pieder Latvijas Romas Katoļu baznīca. Izteiciens convivencia civil patiešām ir gana sarežģīti tulkojams, un, kā mēs to zinām, tulkojums allaž ir atkarīgs ne tikai no konteksta, bet arī no tulkotāja. Romas Katoļu baznīcai taisnība arī par to, ka birokrātiski "civilpartnerattiecības" spāņu valodā būtu unión civil. Taču man jautājumu (nedomāju gan, ka jelkad saņemšu uz to atbildi) šajā skaidrojumā rada pavisam kas cits – kādi ir bīskapu iemesli viscaur šajā skaidrojumā lietot vārdu savienojumu "homoseksuālas novirzes" (kā no padomju laikā izdotas svešvārdu vārdnīcas), acīmredzot tā tulkojot katehismā lietoto, daudz neitrālāko "tendenci" (tendentia)?

24. oktobrī pāvesta izteicienu skaidrot centās arī Katoļu ziņu aģentūra. Uzsverot, ka pāvesta izteikumi var būt izrauti no konteksta, tiek citēts 2019. gada izteikums, kurā pāvests norāda, ka nevar būt ne runas par homoseksuālām laulībām, taču būtu nepieciešams ley de convivencia civil, kas LGBT ļautu iegūt likuma aizsardzību.[6] Protams, arī šis izteikums varbūt ir izrauts no konteksta, varbūt iegūts no citas intervijas un varbūt piemontēts – taču zināms ir tas, ka, būdams vēl Buenosairesas bīskaps, Horhe Mario Bergoljo, pašreizējais pāvests, ir aizstāvējis – valstiski sakārtotu, ne baznīcas – likumdošanu, kas ļautu homoseksuāliem pāriem būt aizsargātiem juridiski. Nu, bet varbūt arī šis viss saprotams pavisam citādi, jo, kā jau norādīju, retorikas džungļos, kas saistīti ar Romas Katoļu baznīcu, apmaldīties ir gaužām elementāri.

Par oficiālo viedokli viss būtu skaidrs, bet, ja pieņemam, ka pāvests pateica to, ko it kā pateica, ir vērts palūkoties, kā šādu mediju saceltu vētru vērtē citi akadēmiski izglītoti teologi. Par laimi, vienīgā nekonfesionālā, akadēmiskā teoloģijas izglītības iestāde Latvijā – Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultāte[7] – to jau ir pacentusies izdarīt, tāpēc vērts vismaz kopsavilkt dažus komentārus, kas palīdzētu saprast, kā tad vēl interpretēt to, ko pāvests pateica, bet varbūt arī nepateica. Lai neatkārtotu jau uzrakstīto, no sirds iesaku padziļināti iepazīties ar viņu komentāriem, taču rādās, ka lielākoties esam vienisprātis – šis pāvesta izteikums neko nemaina Romas Katoļu baznīcas ieskatos par homoseksualitāti un viņš joprojām pavisam skaidri ir pret LGBT laulībām. No otras puses, būtiskākais ir uzsvars, ka "viņi ir Dieva bērni un viņiem ir tiesības uz ģimeni", kas, iespējams, aicina Romas Katoļu baznīcu atturēties no negatīvas retorikas attiecībā uz homoseksuāli orientētiem cilvēkiem. Šis komunikatīvais solis aicina uz iekļaušanu, bet vienlaikus "pāvesta izteikums par to, ka jārada likums, kas aizsargātu viena dzimuma personu civilo savienību, atrodas ārpus Katoļu baznīcas tiesiskā tvēruma un neparedz mainīt nedz Katoļu baznīcas kanonisko tiesību kodeksu, nedz laulības noslēgšanas kanonisko formu. Tas nozīmē, ka pāvests komentē to, kā varētu rīkoties sekulārā sabiedrība, kurā valsts un baznīca ir dalītas. Sekulārajā sabiedrībā pieņemts likums, kas juridiski regulētu attiecības starp viendzimuma personām, neietekmēs Katoļu baznīcu, kurai ir sava likumdošana, kas ir saistoša katoļticīgajiem visā pasaulē, proti, šādam likumam nebūs ietekmes pār Katoļu baznīcas juridisko regulējumu laulību jomā."[8]

Līdzīgu komentāru, starp citu, varam lasīt arī kādā citā ziņu avotā, kur Juris Jalinskis, Rīgas arhidiecēzes vikārs tiesas jautājumos, saka: "Katoļu baznīcā jau kopš tās pirmsākumiem un arī saskaņā ar likumdošanu, ar 1983. gada Kanonisko tiesību kodeksu, kurš tai skaitā regulē dažādus jautājumus, kas skar laulību, tā 1055. kanonā jeb pantā ir noteikts, ka laulība var tikt uzskatīta par derīgu tikai tad, ja tā ir noslēgta starp vīrieti un sievieti. Tas, par ko varbūt šodien daudzi runā, par reģistrāciju, par kaut kādu juridisku statusu, ko vēlas piešķirt atsevišķām personām, personu kopienām vai kopā būšanai, šis jautājums neskar baznīcu, jo šī reģistrācija notiek vai notika, vai notiks – tas ir saistīts tikai ar valsts likumu juridisko aspektu, bet nekādā gadījumā tas nevar skart baznīcas iekšējo kārtību un arī baznīcas iekšējo skatījumu uz tādu lietu kā laulība baznīcā."[9]

Tātad, ko varam secināt no šī visa? Pirmkārt, īsi un konkrēti – tas, vai valsts, kuras Satversme – kā man apnicis to vienmēr uzsvērt! – skaidri un gaiši paredz, ka valsts un baznīca ir šķirtas vienības, pieņem vai nepieņem partnerattiecību likumu, nav un nekādā veidā nevar būt nevienas baznīcas darīšana. Otrkārt – tieši tāpat valsts darīšana nav tā, kas notiek baznīcā, kamēr vien netiek pārkāptas tās likumdošanā paredzētās indivīda brīvības. Valstij vajadzētu nodarboties ar savām lietām un savu pilsoņu juridisko aizsardzību, turpretim baznīcai – ar savām lietām, iespējams, mazliet uzmanīgāk izvērtējot retorikā lietoto leksiku (manis pēc paliekot pie katehismā lietotās) un no pāvesta aicinājuma paturot prātā visbūtiskāko, proti, ka visi ir "Dieva bērni". 

[1] LSM ziņu redakcija, "Pāvests pauž atbalstu homoseksuālu pāru civilajām savienībām", 21.10.2020., pieejams: https://www.lsm.lv/raksts/zinas/arzemes/pavests-pauz-atbalstu-homoseksualu-paru-civilajam-savienibam.a378842/, skatīts 25.10.2020.

[2] Par to var palasīt kaut vai šeit: Jason Horowitz and Natalie Kitroeff, "Pope Francis Views on Same-Sex Civil Unions Were Cut From a 2019 Vatican Interview", New York Times, pieejams: https://www.nytimes.com/2020/10/22/world/europe/pope-same-sex-unions-mystery.html, skatīts 25.10.2020.

[3] Starp citu, protestantiski noskaņotiem lasītājiem varu tikai ieteikt iepazīties ar rakstu: Juris Cālītis "Pāvila slazds: vai pareizi tulkojam Vēstuli romiešiem 1:18–32?", Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes teoloģisks un kultūrvēsturisks izdevums "Ceļš", Nr. 59, 51.–66. lpp.

[4] Katoliskās Baznīcas katehisms, 3. daļa "Dzīve Kristū", 2. nodaļa "Tev būs mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu", pieejams: http://www.rarzi.lv/ejietunmaciet/Katehisms_/d3s2n2.html#note103, skatīts 25.10.2020.

[5] "Katoļu bīskapu skaidrojums pāvesta Franciska izteicienam par kopīgu līdzāspastāvēšanu", pieejams: https://katolis.lv/2020/10/katolu-biskapu-skaidrojums-pavesta-franciska-izteicienam-par-kopigu-lidzaspastavesanu/, skatīts 25.10.2020.

[6] Context of Pope’s ‘Civil Union’ Documentary Comment Reporeted, Catholic News Agency, 24.10.2020., pieejams: https://www.catholicnewsagency.com/news/context-of-popes-civil-union-documentary-comment-reported-14270, skatīts 25.10.2020.

[7] LU Teoloģijas fakultātes mācībspēki komentē pāvesta Franciska izteicienu, 23.10.2020., pieejams: https://www.tf.lu.lv/par-mums/zinas/zina/t/61714/, skatīts 25.10.2020.

[8] Turpat.

[9] Silvija Smagare, "Teoloģe: Pāvesta izteikumi par atbalstu viendzimuma pāru civilajai savienībai – viņa personiskais viedoklis", LSM, 22.10.2020., pieejams: https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/teologe-pavesta-izteikumi-par-atbalstu-viendzimuma-paru-civilajai-savienibai--vina-personiskais-viedoklis.a378980/, skatīts 25.10.2020.