Pagājusi svētku nedēļa, kad no 11. līdz 18. novembrim pastiprināti domājām par Latvijas valsti. Gribot negribot svinēšanu ietekmē karš Ukrainā un Tuvajos Austrumos, tas liek skaudrāk apzināties, ka valsts pastāvēšana nav pašsaprotama, un labāk novērtēt to, kas mums ir.
Uz šāda fona mazāk izcēlās citas svinības – piemēram, pagājušo sestdien jubileju svinēja žurnāls "Rīgas Laiks"; 20 gadus uz skatuves ar koncertu atzīmēja ansis; ceturtdien notika vairāki UNESCO Starptautiskajai filozofijas dienai veltīti pasākumi, un tā ir arī diena, kad katru gadu veikalos parādās jaunie Beaujolais nouveau vīni. Bet šoreiz gribu pieminēt citu notikumu. Dzīvnieku un sabiedrības attiecību pētniecības institūts (ASI) septīto gadu pēc kārtas aicināja atzīmēt Cilvēku un dzīvnieku attiecību apzināšanās nedēļu.
Aicināt apzināties veidus, kā cilvēki un dzīvnieki pastāv līdzās, ir vērts vairāku iemeslu dēļ. Daudzi, kurus uztrauc ekoloģiskie jautājumi, norāda, ka pēdējo gadu starptautiskā politiskā situācija atstāj acīmredzamu iespaidu uz vidi un centieniem mazināt cilvēku ietekmi uz dabu. Ne vienmēr šis iespaids ir negatīvs, kā to varēja redzēt Covid-19 pandēmijas laikā, kad strauji samazinājās ekonomiskā aktivitāte, bet ar laiku redzēsim, vai pagājušā gada energocenu krīze būs mainījusi attieksmi pret fosilo kurināmo. Tomēr kopumā šādas krīzes novērš uzmanību no vides jautājumiem un nostāda situācijā, kad esam spiesti samierināties vai vismaz esam tolerantāki pret rīcību, kas kaitē dabai. Karš Ukrainā ir ne tikai humānā, bet arī ekoloģiskā katastrofa, kurai būs iespaids vēl daudzus gadus pēc miera iestāšanās. Piesārņots tiek burtiski viss, dzīvotnes iznīcinātas, saspridzinātas, nodedzinātas, mīnas izkaisītas, visāda veida dzīvība nogalināta. Imigrācijas bremzēšanai paredzēto žogu celtniecība var graujoši ietekmēt savvaļas dzīvnieku labklājību, un šādi žogi šobrīd tiek celti viscaur Austrumeiropā. Problēma, ka ekoloģiskā krīze nepaņem pauzi, kamēr cilvēki kārto savas attiecības. Sestā masveida izmiršana nepalēninās, ja cilvēks par to nedomā. Tīri psiholoģiski var saprast cilvēkus, kuriem šķiet, ka citas lietas šobrīd ir aktuālākas, bet šai izjūtai ir mazs sakars ar realitāti. Mēs turpinām dzīvot ekoloģiskās katastrofas laikmetā, un tāpēc ir vērts apzināties cilvēku un dzīvnieku attiecības.
Dzīvnieku un sabiedrības attiecību pētniecības institūts, kurš organizē apzināšanās nedēļu, šogad svin savu 40. jubileju. Mazliet jāieskicē konteksts. 1983. gadā, kad institūts tika dibināts, cilvēku un dzīvnieku attiecību pētīšana bija eksotika, tomēr nav tā, ka šajā jomā līdz tam nekas nebija noticis – patiesībā atrast kaut kādu "sākumu" šo attiecību izpētei diez vai ir iespējams. Vides aizsardzības kustība mūsdienu izpratnē aizsākās 20. gadsimta 60. gados, un kopš tā laika vides tēmas arvien biežāk parādās arī filozofu, antropologu un vēsturnieku darbos. Tomēr vēl 80. gados šādu pētījumu ir relatīvi maz. Prātā palicis cilvēku un dzīvnieku attiecību vēstures pētnieces Herietes Ritvo rakstītais, ka 80. gados viņas pētījumi tikuši nosaukti par "dīvaināko" no "dīvainībām, ko pēdējā laikā rada humanitārās zinātnes". Mūsdienās vismaz akadēmiskajā vidē diez vai kāds atļautos kaut ko tādu paziņot. Pat ja visdrīzāk ne viens vien klusībā apcer klišejisko frāzi "mums jādomā pirmām kārtām par cilvēkiem, nevis dzīvniekiem", grūti nepamanīt, ka pētījumu par cilvēku un dzīvnieku attiecībām ir milzīgi daudz, šai tēmai tiek veltīti dažādi žurnāli un rīkotas neskaitāmas konferences.
Jāuzsver, ka cilvēku un dzīvnieku attiecību izpratnei un pētniecībai pašai ir sava vēsture. Arī humanitārajās un sociālajās zinātnēs ir savas tendences un aktualitātes. Minētais institūts darbojas tā saucamo cilvēku un dzīvnieku studiju (HAS) tradīcijā – tie ir starpdisciplināri pētījumi, kuros tiek izmantotas socioloģijas, antropoloģijas, psiholoģijas un filozofijas metodes – viņi pēta vardarbību pret dzīvniekiem, cilvēku mijiedarbību ar mīļdzīvniekiem, dzīvnieku reprezentāciju medijos u.c. Līdzās cilvēku un dzīvnieku studijām kopš 1960. gadiem pastāv vides vēsturnieku kopiena (environmental history), viņus interesē, kā vide laika gaitā ir ietekmējusi cilvēku darbību, un otrādi – kā cilvēku darbība ir ietekmējusi vidi. 1990. gados ASV par patstāvīgu nozari izveidojas ekokritika – tās sākotnējais mērķis bija analizēt, kā literatūrā tiek reprezentēta daba, tai skaitā dzīvnieki, bet ar laiku joma paplašinājās, un mūsdienās tā aptver dažādus medijus – ne tikai literatūru, bet arī vizuālo mākslu, kino, popkultūru. Tāpat, ja sākumā tās mērķis bija pamanīt tos tekstus, kas palīdz mainīt mūsu attieksmi pret dabu, un tos, kuri – gluži otrādi – veicina tās izmantošanu, tad mūsdienās tā pievēršas plašākiem jautājumiem par to, kā mēs vispār domājam par dabu, uztveram to.
Vēl paralēli cilvēku un dzīvnieku attiecības pēta filozofi, kurus lielākoties interesē ētiskie jautājumi: 20. gadsimta otrajā pusē dominēja divas pieejas – pirmkārt, dzīvnieku aizstāvības ētika (animal ethics), kas iestājas par dzīvnieku tiesībām, tās pārstāvjiem rūp lauksaimniecībā izmantojamo dzīvnieku liktenis, un īpaši būtiska tēma ir vegānisms, otrkārt, vides aizstāvji (environmental ethics), kuri dzīvniekus skata vides aizsardzības kontekstā, attiecīgi viņus mazāk interesē eksperimenti ar dzīvniekiem un mājdzīvnieku ciešanas, bet vairāk uztrauc, piemēram, savvaļas saglabāšana, invazīvās sugas vai sugu izmiršana.
21. gadsimts ir atnācis ar jaunām vēsmām arī cilvēku un dzīvnieku attiecību pētniecībā. 2000. gadu sākumā sevi pieteica "vides humanitārās zinātnes" (environmental humanities). No vienas puses, tas ir it kā tikai visaptverošs jēdziens, zem kura slēpjas daudzas no minētajām humanitāro un sociālo zinātņu jomām, kas pievēršas cilvēka un dabiskās vides mijiedarbībai, no otras puses, izskatās, ka daudzi dzīvnieku studiju un ekokritikas pārstāvji izjūt identitātes krīzi un nevar saprast, cik stipri turēties pie vecajiem nošķīrumiem un cik ļauties vides humanitāro zinātņu visu aprijošajam vilnim. Šī nosaukumu nomaiņa iezīmē arī saturiskas izmaiņas tajā, kā domājam par cilvēka un dabas, cilvēka un dzīvnieku attiecībām. Jaunie atslēgas vārdi ir "antropocēns" – laikmets, kad uz planētas vairs nepastāv cilvēku darbības neskarta daba, filozofijā cilvēku un dzīvnieku attiecību tēmu pārņēmuši "posthumānisti", kuri meklē mazāk hierarhiskas cilvēka un vides attiecības. Līdzās nostiprinās "jaunais materiālisms", un, lai gan dzīvnieki nebūt nav tā centrālā tēma, tas ietekmē diskusiju arī par dzīvniekiem, piemēram, par to, vai dzīvnieki jāuztver kā objekti, tai skaitā vēstures objekti, vai drīzāk kā subjekti (agent) un aktīvi dalībnieki, – doma par dzīvniekiem kā aktīviem pasaules līdzveidotājiem šobrīd dzirdama visā šajā tematiskajā laukā – diskusijas par to, kā dzīvnieki veido attiecības ar cilvēkiem, radoši maina savu vidi, nosprauž robežas, veido savas biogrāfijas.
Jāsaka, no visas šīs plašās diskusijas nu jau gadsimta garumā Latviju lielākoties sasniedz tikai atblāzmas. Bieži vien novēloti. Nav tā, ka nekas nenotiek, bet gribētos, lai apzināšanās būtu lielāka. Nu, varbūt tas jāuztver kā izaicinājums. Vārdu sakot, nedaudz novēloti sveicieni Cilvēku un dzīvnieku attiecību apzināšanās nedēļā.
0