Foto - Gunārs Janaitis, opera.lv
 
Recenzija
10.06.2015

Nedēļas nogales festivāli

Komentē
0

I

Brīnišķīgās Maijas Kovaļevskas atgriešanās uz Latvijas Nacionālās operas skatuves pēc deviņu gadu prombūtnes ar Mimī lomu Džakomo Pučīni "Bohēmā" neapšaubāmi bija liels notikums, kas pelnījis ievērību gan ārpus, gan iekšpus Latvijas robežām. Kaut vai tāpēc, ka tieši Mimī bija loma, ar kuru Maija 2006. gadā debitēja Ņujorkas Metropoles operā iestudētajā Franko Dzefirelli iestudējumā, tādējādi kļūstot par pirmo latviešu solisti, kas pēc Otrā pasaules kara uzstājusies šajā opernamā. Šķiet, Mimī Kovaļevskai seko, vai varbūt Kovaļevska seko Mimī, un šā gada sākumā viņa esot iejutusies šajā lomā arī Sidnejas operā Austrālijā.

"Bohēmas" izrādē 5. jūnijā, kas vienlaikus bija arī Rīgas 18. operas festivāla (šogad tam dots nosaukums "Viva Puccini!") atklāšanas pasākums, uzmirdzēja gan solistu balsis, gan Pučīni mūzika. Publika savu sajūsmu, ziedus un pat celšanos kājās izrādes noslēgumā veltīja ne jau tikai Metropoles dīvai, bet arī pie mums jau ierastajam viesim, turku tenoram Muratam Karahanam, un mūsu solistiem – Ingai Šļubovskai, Jānim Apeinim, Armandam Siliņam, Rihardam Mačanovskim, Guntaram Ruņģim, Viesturam Vītolam, Andrim Lapiņam.

Tomēr jāpiebilst, ka operas direktora Zigmara Liepiņa ievadruna pirms izrādes bija gan skumji komiska, gan netaisna – īpaši izceļot kādu vienu izrādes solistu kā "pasaules zvaigzni", vēl pirms pasākuma tika noniecināti pārējie izrādes dalībnieki, taču, šķiet, ka laimīgā kārtā vismaz četras piektdaļas izrādes apmeklētāju nesaprata latviešu valodu un viņiem uz skatuves iznākušā un kaut ko runājošā cilvēka teiktais gāja secen. Izrādes laikā dažbrīd dziedātājiem bija jāpieliek visai ievērojamas pūles, lai spēkotos ar poļu viesdiriģenta Tadeuša Voicehovska pārraudzībā (vai nepārraudzībā) esošo orķestri, taču diemžēl šie abi nebija piektdienas vakara pasākuma lielākie trūkumi.

Laikam visspilgtāk izrādes atstāto iespaidu ilustrē fakts, ka par veiksmīgākajiem uzveduma brīžiem kļuva 3. un 4. cēliens, kurā, skatītājiem par baudījumu, uz skatuves nebija pārāk daudz lieku kustību, personu un vizuālu kairinātāju. Izrādes atstātais kopējais iespaids bija tāds, itin kā skatītājiem tiktu piedāvāts kaut kāds 20 gadus armijas vajadzībām saldētavā glabāts konservs, kuru nu mēģina celt galdā kā vairākus desmitus eiro vērtu restorāna ēdienu tikai tāpēc, ka tam pāri dāsni pārbērti ikri. Taču rezultātā tiek sabojāts gan konservs (vai mazums, kādas nostalģijas mudināti, mēs varētu iegribēt nobaudīt "Tūristu brokastis"?), gan ikri.

Šogad Rīgas Operas festivālā iekļautā "Bohēma" ir 1995. gadā iestudēta izrāde (režisors – Pēteris Krilovs, scenogrāfs – Andris Freibergs, tērpu māksliniece – Ieva Kundziņa), kas atjaunotā veidolā uz LNO skatuves nonākusi 2012. gadā. Un skumjā kārtā tieši 20 gadu sena pagātne ir tas, no kā vēl arvien nebija iespējams atbrīvoties, ja vien "Bohēmas" izrādi bija vēlēšanās ne vien klausīties, bet arī skatīties.

Par izrādes vizuālo pamattēmu var uzskatīt pelēcību – pelēcīgajā "Parīzes Latīņu kvartāla mansardā" rosās pelēcīgi tērpti radošo industriju pārstāvji, pēc tam parādās tikpat pelēki ģērbta Mimī u.tml. Nedaudz krāsainības viņiem mēģināts piešķirt ar garām adītām šallēm, taču tās tēlus drīzāk pārvērš par klišejiskām "mākslinieciskuma" vai "franciskuma" karikatūrām.

Pelēcība neatkāpjas pat otrajā cēlienā, gaismas un līksmības pilnajā Ziemassvētku ainā. Jocīgā kārtā bezmaz vai par vienīgajiem svētku noskaņas iemiesotājiem šajā brīdī tika padarīti spilgtos kreklos tērpti viesmīļi, tādējādi pūlī vēl vairāk izšķīdinot operas galvenos tēlus un liekot apjukumā meklēt, kur tad nu atkal ir, piemēram, Kovaļevskas vai Apeiņa balsī dziedošie varoņi. Necik palīdzīgs nebija arī skatuves gaismojums, kas, iespējams, varētu līdzēt izcelt svarīgāko un klusināt mazāk nozīmīgo, taču pārsvarā visu izrādes laiku varēja teikt, ka uz skatuves vienkārši ir diezgan gaišs, bet dažas krāsu un gaismu maiņas šķita drīzāk nejaušība, ne daļa no kāda pārdomāta plāna.

Maijas Kovaļevskas ierašanās bija ārkārtīgi gaidīts notikums, taču baidos, ka pēc šīs "Bohēmas" nākamo mūsu solistes uzstāšanos Latvijā var iznākt gaidīt atkal ilgi. Atgriešanās vietā, kuru mīli un kur tevi mīl, nevar kļūt par pienākumu būt par spožu pogu pie skapī pārāk ilgi stāvējuša ģērba.

II

Ja vien it visam ir jāspēj atrast kādu sākumpunktu pagātnē, gan mūsu pašu Dziesmu svētku un "Positivus", gan leģendām apvītā Vudstokas festivāla un arī Rīgas Operas festivāla aizmetņus droši vien varētu samanīt Senajā Grieķijā vēl pirms olimpisko spēļu tradīcijas dzimšanas notikušajās Pītijas jeb Delfu spēlēs. Atšķirībā no olimpiskajām spēlēm, tajās esot notikusi arī sacensība mūzikā un dejā, turklāt mākslu sacīkstes bijušas krietni senāka ieraža nekā spēkošanās dažādos miesas stipruma vai veiklības vingrojumos. Šo seno mūzikas un mākslas festivālu esot iedibinājis pats Apolons pēc tam, kad viņam bija izdevies nokaut pūķi Pitonu. Nu jau kādu laiku vairums festivālu vairs netiek rīkoti par godu varonīgiem dieviem vai cildenām idejām (Dziesmu svētki kā latviešu nācijas identitātes pilnvērtības pierādījums, Vudstoka kā "trīs dienas mūzikas un miera", 20. gadsimta 90. gadu sākumā notikušie sarīkojumi "Roks par neatkarību" u.tml.), un, ja vien tajos neieskanas kāda labdarības nots, parasti tie jāuzskata par veikalnieciskiem pasākumiem, kuros nauda tiek ne vien ieguldīta, bet arī čakli pelnīta. No seno dienu spēlēm festivālos palicis vien vairāk vai mazāk apslēpts sacensības gars – iesildītājus vienmēr salīdzinās ar "hedlaineriem" un otrādāk, tāpat vienus festivālus salīdzinās ar citiem.

Par savdabīgu festivālu uzskatāms nu jau ceturto reizi Talsu Tiguļkalnā notikušais "Ārpasaules mūzikas" koncerts, ko tur, ozolu pavēnī, rīko komponists un mūziķis Raimonds Tiguls. Kas īsti koncerta dalībniekus vieno muzikālā ziņā, brīžiem nav nemaz tik viegli izprotams – šogad pēc Birutas Ozoliņas un kokles virtuozes Laimas Jansones un grupas "Zarbugans" uz skatuves kāpa "Sinfonietta Rīga" stīgu kvartets, grupas "Astro'n'out" akustiskā versija, vokālā grupa "Framest", no Anglijas atbraukusī un arī Raimonda Tigula iecienītā mūzikas instrumenta hanga spēlētāja un dziedātāja Storija jeb Viktorija Grebezs, bet visu trīs stundu garo koncertu noslēdza koris "Balsis" Inta Teterovska vadībā. Par komerciālu šo pasākumu nenosauksi – ieeja tajā ir bez maksas, muzikālie numuri ne vienmēr bija vienlīdz augstvērtīgi (līdzās, iespējams, vienai no neveiksmīgākajām jebkad dzirdētajām Arvo Perta "Spiegel im Spiegel" interpretācijām skanēja dažas lieliskas paša Tigula melodijas, jau pieminētās Jansones improvizācijas laikmetīgajai koklei, visu noslēdza pacilājošas neopagāniskas himnas bungu rīboņas un "Auļu" dūdinieku pavadījumā), un tomēr sanākušo skatītāju skaits un noskaņojums, spītējot nepārtrauktajiem lietus draudiem, liecināja par šī minifestivāla izdošanos.

Manuprāt, tā veiksmes noslēpums ir norises vieta un forma – lai gan skatītāju skaits ar katru gadu turpina pieaugt, tas vēl vienmēr atgādina nepiespiestu mājas muzicēšanu vai dārza svētkus draugiem un paziņām. Viesi ir ieradušies ar piknika groziem un sedziņām, saliekamiem krēsliņiem un vīnu, bērniem un pat suņiem, mūziķu varēšana atšķiras, izraudzītais repertuārs ir raibu raibais, taču ne jau uz sacensībām, salīdzināšanu un vērtēšanu ļaudis te nākuši. Un tas šajā nedēļas nogalē kļuva par vēl vienu apliecinājumu faktam, ka ne mazāk nozīmīga par izciliem mūziķiem, izcilu saturu ir arī šī satura pasniegšanas forma, vide, konteksts, pamatā liktā ideja, rezultātā radusies noskaņa, beigu galā radītais pārdzīvojums un emocijas. Jo, ticiet man, neatkarīgi no izraudzītā skaņdarba, koka mūzikas instrumenti zem vējā šalcošu ozolu zariem skan pavisam citādāk nekā uz koncertzāles skatuves vai orķestra bedrē.

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis (1973) ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Drīzumā apgādā “Dienas grāmata” iznāks romāns par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!