Pamanīt un apspriest tulkojumu aplamības televīzijā ir mūsmāju pieticīgā izklaide. Nesen pamanījām, ka uzradies jauns filmu ierunātājs. Viņam ir patīkama balss, bet vīrietis, šķiet, nācis no grūti nosakāma Latvijas reģiona, jo laiku pa laikam vārdus izrunā nepareizi, piemēram, nespēj noteikt, kad "o" ir jāizrunā kā divskanis (rezultātā "sisenis ar robotu apakšžokli" izrādās nevis tāds, kura žoklim ir robi, bet tāds, kurš žokli aizņēmies no robota). Viņš ir vai nu ļoti slinks, vai bailīgs ierunātājs, jo nelabo tulkotāja rakstīto, pat ja tas ir ačgārns, un lasa burtiski, kā tas priekšā uzrakstīts – "valis sver piecdesmit mīnus sešdesmit tonnu" (domāts 50–60 tonnu) vai "nevaru sagaidīt, kad man būs divdesmit pirmais" (proti, lasītājs pieņem, ka punkts norāda kārtas skaitli, bet neņem vērā, ka punkts var parādīties arī teikuma beigās). Vienlaikus šis ierunātājs ir ļoti čakls – viņš darbojas ne tikai dažādos kanālos un dažādos žanros, bet ieskaņojis arī filmas, kuras iepriekš dzirdētas mazāk īpatnējā latviešu valodā.
Tā kā ļoti bieži televizoru neskatāmies, pagāja zināms laiks, līdz vienojāmies, ka jaunais censonis no Latvijas reģioniem laikam tomēr ir digitāls. Šis piemērs man likās interesants vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, nodomāju, ka varbūt tikai pirms gada mani droši vien būtu pārsteidzis tas, ka televīzija izmanto programmu, kas ģenerē runātu tekstu latviešu valodā, pirms divdesmit gadiem man tā šķistu fantastika, bet šobrīd tā bija drīzāk fakta konstatācija – ok, arī tur ir ienācis "mākslīgais intelekts".
Tas, ka šādas programmatūras izmantojums mani nešokēja, nenozīmē, ka es par to kādreiz biju iedomājies. Tam, protams, ir savs skaidrojums – es nestrādāju televīzijā –, tomēr kārtējo reizi varēju pārliecināties, ka tehnoloģiju reālais izmantojums var daudzkārt pārsniegt sākotnējo ieceri. Piemēram, pastāv saistība starp SOS signālu, ko "Titāniks" nosūtīja 1912. gadā ar jauno bezvadu telegrāfa tehnoloģiju un tāpēc padarīja to vispārzināmu, un "Bolt" aplikāciju, ar kuras palīdzību izsaucu taksi. Tomēr diez vai Markoni, bezvadu telegrāfa izgudrotājs, iedomājās, ka viņa jaunievedums dramatiski pārveidos taksometru industriju, padarīs nevajadzīgu frāzi "noķert taksi", izlutinās cilvēkus, kuri tagad kļūst nīgri, ja taksometrs nav pie viņu mājām piecas minūtes pēc tam, kad viņi to vēlas, un novedīs izmisumā tādus tūristus kā mani Melnkalnes galvaspilsētā Podgoricā, kad izrādās, ka bez vietējās lietotnes taksometru vispār nav iespējams dabūt.
Digitālais filmu ierunātājs labi demonstrē jauno tehnoloģiju spožumu un postu. Viņš runā brīžiem neveikli, amizanti, bet lielākoties ar darbu tiek galā tīri labi. Nav pat 100% pārliecības, ka viņš ir mākslīgs. Un, visticamāk, viņa prasmes ar laiku uzlabosies. Viņa esamība padara agrāk neiespējamas lietas iespējamas. Ja kādreiz doma, ka visiem televīzijas kanāliem un straumētājiem, kuri raida Latvijā, ir latviski jātulko visi raidījumi, šķita nereālistiska un bija jāizvēlas – vai gribam, teiksim, lai "Netflix" ienāk Latvijā, vai tomēr uzstājam uz latviešu valodu, tad tagad šāda kārtība nešķiet kā fantāzija. Komplektā ar kvalitatīvām tulkošanas programmām šādi ierunātāji var automātiski un bezgalīgā daudzumā latviskot raidījumus.
Protams, ir arī otra puse. Jau šāda automatizēta ierunātāja programma nozīmē to, ka aktieris nedabū darbu. Ja mans iespaids ir pareizs, televīzijas programmas vēl netiek tulkotas automātiski, un tulkotājiem šis ir labs laiks, jo tulkošanas programmas viņus vēl nevar gluži aizvietot, bet viņi tās var izmantot – attiecīgi tulkošana ir kļuvusi daudz vieglāka. Tomēr droši vien tas ir tikai laika jautājums un drīz vismaz šādu masveida tulkojumu radīšanai tulkotāji vairs nebūs vajadzīgi.
Turklāt jāņem vērā vēl viena lieta – šīs programmas ietaupa naudu un laiku, bet tas nenozīmē, ka televīzijas kanālu īpašnieki nevēlēsies vēl vairāk ietaupīt naudu un laiku. Varam paskatīties, kas notiek ar "ChatGPT" – tas nevis kaut kad nākotnē pārņems cilvēka darbu, bet jau to dara. Saskaņā ar "Washington Post", vieni no pirmajiem rindā ir cilvēki, kuri uzņēmumu uzdevumā rada saturu mārketingam un sociālajiem tīkliem. Atļaušos citēt: "Eksperti apgalvo, ka pat augstas kvalitātes mākslīgais intelekts nespēj līdzināties cilvēkam ar labām rakstīšanas prasmēm: tam trūkst individuālās balss un stila un tas bieži vien sniedz nepareizas, bezjēdzīgas vai neobjektīvas atbildes. Taču daudziem uzņēmumiem izmaksu samazināšana atsver kvalitātes kritumu." [1] (Piebildīšu, ka citāta tulkošanai izmantoju "GoogleTranslator", bet tulkojums bija jāpārveido, jo nebija kvalitatīvs.) Tajā pašā rakstā "Washington Post" stāsta par Ēriku Feinu, kuram desmit gadu ir piederējis "satura veidošanas" uzņēmums, un viņš par darbu prasījis 60 dolārus stundā, bet šobrīd pasūtītāji no viņa pakalpojumiem atsakās, un, lai kā Feins centies viņus pārliecināt, ka viņa teksti ir labāki, atbilde galu galā ir bijusi tāda, ka viņiem ir lētāk izmantot "ChatGPT". Šobrīd viņš nodarbojas ar apkures sistēmu instalēšanu un plāno mācīties par santehniķi.
Feina liktenis pilnīgi noteikti nepiemeklēs visus, kuri šajā industrijā strādā, tomēr brīdinošais vēstījums ir skaidrs un skaidri nolasāma ir arī viņa klientu loģika – kvalitāte ir laba lieta, tomēr vismaz daļa cilvēku ir gatava riskēt un pieļaut kvalitātes samazināšanos, lai nopelnītu. Televīzijā šāds scenārijs šķiet ļoti ticams. Proti, pastāv diezgan liela iespēja, ka būsim spiesti samierināties ar dīvainiem tulkojumiem un dīvaini ierunātiem tekstiem, bet tulkotāji un aktieri varēs darbiņu meklēt kaut kur citur.
Iespējams, pēc šī stāsta izlasīšanas jums paliek žēl tulkotāju un aktieru un jūs domās lādējat televīzijas kanālu īpašniekus. Ja tā, neuztraucieties. Stāsts vēl nav galā. Tikko klajā nācis "Apple" jaunais produkts "Vision Pro", kas ir virtuālās un paplašinātās realitātes mikslis. Atsauksmes ir ļoti labas. Iespējams, "Apple" atkal būs izdevies vecais triks – pagaidīt, kamēr jauno tehnoloģiju pionieri nolauž zobus, mēģinot pārkost dažādus cietus riekstus (atceramies "Google" brilles) un tad, mācoties no citu kļūdām, nākt klajā ar ērti lietojamu un estētisku produktu. Brilles solās būt dārgas – trīs ar pus tūkstoši, bet 20. gados arī triju minūšu radiotelefona zvans no Ņujorkas līdz Londonai maksāja 75 dolārus [2], kas mūsdienās ir ekvivalenti apmēram 1300 dolāriem. Gan jau cena kritīsies arī virtuālajām brillēm. Cita lieta ir uzminēt, kā tās varētu ietekmēt mūsu dzīvi nākotnē. Lūk, viens scenārijs – jūs braucat bezvadītāja automašīnā (piedodiet taksometru vadītāji!), uzliekat uz acīm paplašinātās realitātes brilles, jums nav vajadzīgs televizors, nav vajadzīga pults (piedod, "Samsung"!), jūs ar acu skatienu atverat virtuālajā interfeisā sadaļu "Televīzija" un tur ir tikai viena ikona – viena vispasaules televīzija, kuru var skatīties jebkurā valodā – "Apple TV".
[1] https://www.washingtonpost.com/technology/2023/06/02/ai-taking-jobs/
[2] Bulliet, R., ed. Columbia History of the 20th Century. New York: Columbia UP, 1998, P. 386.
6