"Mums vajadzīga vēl viena sieva," dažreiz mājās jokojam, kad kārtējo reizi bērns uz nepareizo pulciņu aizgājis nepareizajā laikā, jo mēs kaut ko esam sajaukušas.
"Man vajag sievu," sūdzas mana draudzene, kad viņa kavē darbu, jo slims kaķis jāved pie veterinārārsta. Viņas priekšnieks ir vīrietis, kuram šādu problēmu nav – bērnu slimošanu, ārstu apmeklējumus un slimo kaķu vadāšanu pie vetārsta atrisina viņa sieva. "Nākamreiz, lūdzu, sarunā, lai šo jautājumu atrisina kāds cits tavas ģimenes loceklis," viņš pēc tam aizrādīs.
Bet ko darīt tad, ja tu pati esi sieva? Kurš tieši ģimenes loceklis tas būs? Un tieši cik sievu ir nepieciešams, lai tiktu galā ar visiem sievas pienākumiem? Un pats svarīgākais jautājums – vai pietiek ar vēl vienu sievu, vai tomēr labāks risinājums būtu kalps?
ASV pirms neilga laika sašutumu izraisīja darba sludinājums LinkedIn, kurā kāda uzņēmuma vadītāja, kas viena audzina 10 gadus vecus dvīņus, meklēja mājsaimniecības menedžeri/auklīti/pavāri. Pienākumi diezgan plaši, piemēram:
- pārraudzīt mājsaimniecību kopā ar mammas, mājkalpotājas, au pair auklītes un saimniecības pārziņa palīdzību,
- spēlēt ar bērniem matemātikas spēles,
- stratēģiski izplānot brīvdienas un atvaļinājumus, veikt izpēti par labākajiem risinājumiem,
- pārraudzīt ģimenes kalendāru, saplānot bērnu pulciņus un tikšanās ar draugiem,
- gatavot garšīgu un veselīgu organisko ēdienu, atbilstošu alerģijām (ģimenē ir piena, olu, zaļo pupiņu un arbūzu alerģijas),
- veikt izpēti un gatavot gardas vegāniskas maltītes, lasīt rakstus par sarkanās gaļas ietekmi uz veselību,
- pārraudzīt, lai bērni saņem kalciju un citus vitamīnus atbilstošā daudzumā,
- fokusēties uz priecīgām, relaksētām, ģimeniskām ēdienreizēm,
- būt fiziski aktīvai, zināt, kā darbojas komandu spēles; pārzināt futbola un volejbola pamatus un kalistētiku,
- prast peldēt un glābt slīkstošos (var peldēt okeānā, sērfot un peldēt upēs),
- prast braukt ar kalnu riteni,
- vismaz pamatlīmenī prast slēpot,
- izcili vadīt auto.
Nekas daudz nav mainījies kopš 1971. gada, kad tika publicēta feministiskā Džūdijas Saifersas (Judy Syfers) eseja "Es gribu sievu":
"Es gribu sievu, kas parūpēsies, lai mani bērni ēd kārtīgi un ir tīri. Es gribu sievu, kas mazgās bērnu drēbes un turēs tās salocītas. [..] Es gribu sievu, kas mani netraucēs ar sūdzībām par sievas pienākumiem. Bet es gribu sievu, kas klausīsies, kad man būs nepieciešams izstāstīt kādu sarežģītu jautājumu, kam esmu uzdūrusies savu studiju gaitā. [..] Es gribu sievu, kas ir jūtīga pret manām seksuālajām vajadzībām, kas ar mani mīlējas kaismīgi un ar entuziasmu, kad es to vēlos, sievu, kas parūpējas, lai es esmu apmierināta. Un, protams, es gribu sievu, kas nepieprasīs seksuālu uzmanību, kad man tam nav garastāvokļa."
Tikpat labi tas varētu būt fragments no kāda sieviešu žurnāla, vecās Viestura Rudzīša vai jaunās Uģa Kuģa grāmatas. 1971. gads it kā bija tik sen, tomēr nekur tālu neesam tikuši. Mums ir mikroviļņu krāsnis, mājas roboti, veļasmašīnas, veļas žāvētāji un gēla nagi, tomēr vēl joprojām mums vajag sievu vai labāk – divas, jo vienai no sievām jāstrādā algots darbs, tāpēc nav laika visu dienu tīrīt māju.
Šī sieva ir mītisks tēls. Neko līdzīgu mēs nevaram uzrakstīt par vīrieti, jo vēl joprojām vidējais vīrietis aprobežosies ar to, ka "palīdz" sievietei tikt galā ar bērniem un māju darbiem. Viņš ir sievas asistents, kas reizi 3 mēnešos sievieti "palaiž" izklaidēties ar draudzenēm, par ko viņa ar lepnumu izstāsta VISIEM. "Mans Jānis," viņa teiks un lepni uz viņu lūkosies, jo Uģa Kuģa grāmatā "Pāris" ir lasījusi, ka vīrieši esot nepārtraukti jāslavē.
Katru reizi, kad parādās raksti par to, ka sievietēm mājās ir otrā slodze, uzrodas vīrieši, kas atgādina, ka arī viņiem esot mājas darbi. Tomēr būsim godīgi – mūsdienās, dzīvojot pilsētā, dzīvoklī vairs nav palicis tik daudz "vīriešu darbu" – ne ledusskapi, ne mašīnu, ne podu mēs paši vairs nelabojam, jo to dara meistari. Nav arī īpaši daudz caurumu, kas ikdienā būtu jāurbj sienā. Tā saucamo sieviešu darbu daudz vairāk bija jau 1971. gadā, un problēma ir tā, ka to nekļūst mazāk. Teiksiet – ne visi vīrieši ir tādi? Piekrītu, tomēr pietiek ieiet "Atsaucīgo māmiņu forumā" vai palasīt portālu "Mammām un tētiem", lai kļūtu skaidrs, ka vēl joprojām lielāko daļu atbildības par bērniem un mājas darbiem uzņemas sievietes.
Ir 2020. gads, un man vajag vēl vienu – "mājas sievu". Viņa darītu visu to, ko no manis kā sievietes sagaida sabiedrība, bērni un es pati, kamēr es lielāko daļu dienas, kā jau ierasts, pavadītu darbā.
Mājas sieva pamostos ātrāk par mums visiem un uztaisītu kafiju. Dažreiz viņa būtu arī uzcepusi pankūkas. Vegāniskās, jo viņa taču zina, ka meitai ir piena alerģija. Pienu mēs nepirktu, viņa to taisītu pati – no iepriekšējā vakarā mērcētām mandelēm, kas agri no rīta nokāstas. Mēs pamostos no pankūku un kafijas smaržas, un fonā skanētu kāda mūsu ģimenei īpaši sagatavota rīta pleiliste. Kamēr es būtu dušā, viņa mīļi modinātu bērnus un aicinātu viņus brokastīs. Viņa pārbaudītu, vai somās ir saliktas visas grāmatas, burtnīcas un sporta tērpi.
Mājas sieva paliktu mājās, to sakārtotu, pabarotu un izvestu ārā suni, sašķirotu atkritumus. Tad viņa izietu cauri pasākumu uzaicinājumiem feisbukā, lai mēs nepalaistu garām nevienu dzimšanas dienas uzaicinājumu un dekonfliktētu pasākumus, kas notiek vienlaikus. Viņa izplānotu labākās dāvanas draugiem un atcerētos, ka drīz gaidāma manas mammas dzimšanas diena un mamma būtu priecīga par ģimenes braucienu uz SPA. Mājas sieva saplānotu vairākas opcijas SPA brīvdienām, kuras vakarā pārrunāt, lai izvēlētos labāko.
Dienās, kad mums mājās būtu ballītes, viņa sagatavotu tematisko ēdienkarti. Nekad nebūtu jāzvana kādam no draugiem un jālūdz, lai viņš paķer ledu, jo mēs par to esam aizmirsušas. Viņa parūpētos, lai bērni, kas ballītes vidū palikuši niķīgi un saguruši, aizietu gulēt un izskatītos labi audzināti.
Viņa izsekotu visām sarunām pulciņu un skolu "Whatsapp" grupās. Izteiktu iniciatīvu parūpēties par dāvanu skolotājai un sagādātu kuplu, ekoloģisku klases egli Ziemassvētkos, bet meijas – uz pēdējo skolas dienu. Ik pa brīdim skolotājām izceptu gardu kūku, vienkārši tāpat. Atcerētos skolotāju dzimšanas dienas.
Viņa atgādinātu, ka trešdien sešos jāiet uz Ingas Gailes jaunās grāmatas atklāšanu, un būtu jau nopirkusi dāvanu. Mēs nenokavētu un neierastos uz pasākumu ar bērniem, kas grupas “Maukas" uzstāšanās laikā skaļi komentē, ka "viņiem ir garlaicīgi un kad tas viss beigsies". Bērnus tajā laikā viņa būtu aizvedusi uz muzeju.
Viņa atcerētos, ka bērni jāsapotē ar gripas poti pirms gripas sezonas sākuma. Kad pēc gripas potes vienam bērnam būtu temperatūra 2 dienas un viņš nevarētu iet uz skolu, viņa paliktu mājās.
Viņa savlaicīgi nodotu elektrības, gāzes un ūdens rādītājus. Viņa aizpildītu mūsu gada nodokļu deklarācijas un būtu saglabājusi visus izglītības un medicīnas čekus.
Viņa zinātu, kam Rīgas centra elitārajās skolās ir jādod kukulis, lai bērni tajās tiek iekšā, kaut gan ir deklarēti citā rajonā. Viņa prastu gan Montesori, gan Valdorfa pedagoģiju un spētu izvēlēties atbilstošāko pieeju, lai bērni sasniegtu augstāko attīstības punktu īsākā laika periodā.
Ir 2020. gads, un mana mājas sieva būtu mūsu mājas kalps.
2