Foto: "Novatore Impact Summit"
 
Sarunas
28.09.2022

Mums nav jāiet vīriešu pēdās. Saruna ar Frančesku Kavallo

Komentē
3

Septembrī Rīgā norisinājās starptautiska konference "Novatore Impact Summit", kas bija veltīta sieviešu ekonomiskajai spēcināšanai un kurā vairāk nekā 300 dalībnieku auditorijai uzstājās iedvesmojošas līderes no visas pasaules – uzņēmējas, rakstnieces, investores, tehnoloģiju ekspertes u.c. jomu pārstāves, tostarp arī viena no pasaules bestsellera, bērnu grāmatu sērijas "Vakara pasaciņas dumpīgām meitenēm" autorēm, uzņēmēja, aktīviste un rakstniece Frančeska Kavallo. Pirmā vakara pasaciņu grāmata ar ASV pūļa finansēšanas platformas "Kickstarter" palīdzību iznāca 2016. gadā, tā ir pārdota vairāk nekā sešos miljonos eksemplāru un līdz šim tulkota vairāk nekā 50 valodās. Tā galvenokārt guvusi atzinību par to, ka savās desmit teikumu garajās pasakās piedāvā alternatīvu stereotipiskajam meiteņu un sieviešu attēlojumam populārajā daiļliteratūrā, mudinot meitenes visā pasaulē sekot saviem sapņiem un nebaidīties kļūt par to, ko viņas sirdī vēlas. Grāmata iedvesmojusi arī citu valstu autorus un autores publicēt sev zināmo sieviešu stāstus un biogrāfijas bērniem saprotamā formātā. Ar "Vakara pasaciņu dumpīgām meitenēm" autori sarunājas grāmatas "Mūsējās" autore, publiciste Santa Remere.

Santa Remere: Ko jūs darāt Rīgā?

Frančeska Kavallo: "Novatore Impact Summit" mani uzaicināja rītdien uzstāties ar runu. Ja godīgi, man nekad nebija ienācis prātā braukt uz Rīgu un bija jāņem talkā "Google Maps", lai saprastu, kur tā atrodas.

Šī iespēja mani uzrunāja, jo sagadīšanās pēc šīgada vasarā – un šis diemžēl ir kara gads, kura laikā sākās iebrukums Ukrainā – mani uzaicināja arī uz Armēniju un pēc tam uz šejieni. Tas, ka varu runāt valstīs, kuras iepriekš bija okupējusi Padomju Savienība, man ir ļoti nozīmīga sakritība, jo tas sniedz man jaunu skatpunktu uz to, kas notiek Eiropas sirdī.

Vakar runāju ar Kristīni, un viņa atstāstīja sarunas, kas viņai bijušas ar draugiem saistībā ar to, ko viņi darītu, ja Krievija izlemtu iebrukt Latvijā. Un tas, kā viņa šīs sarunas atstāstīja, bija neticami reālistiski. Tā bija lieliska iespēja pieskarties to cilvēku pieredzei, kuri jūtas vēl vairāk iesaistīti šajā situācijā.

Es pati savā dzīvē parasti mēģinu piekļūt tuvāk cilvēkiem, kas piedzīvo lielus vēstures mirkļus. Un es pati sev jautāju, kādus stāstus ir nepieciešams stāstīt noteiktā mirklī. Atbraukšana uz Rīgu bija lieliska iespēja padziļināt manu izpratni par situāciju ne vien no racionāla vai žurnālistiska skatpunkta, bet arī emocionālā līmenī.

Santa Remere: Jā, tas, kā pašlaik savā ziņā mainās lomas… Un kas ar rītdienas runu? Par ko tā ir?

Frančeska Kavallo: Rītdienas runa ir par to, ka es neticu tam, ka sieviešu ieaicināšana varas pozīcijās un iešana pa pēdām vīriešiem pati par sevi būtu pietiekama. Runājot par dzimumu līdztiesību, manuprāt, lielākajā daļā gadījumu ir jūtams graujošs ambīciju trūkums. Vienkārši tiek pieņemts: ja varas pozīcijās ir tikpat daudz sieviešu, cik vīriešu, viņas darīs to pašu, ko dara viņi.

Piemēram, mēs visi gan jau esam lasījuši un pat dalījušies ar rakstiem par to, ka kompānijas, kuru valdē ir vienāds skaits vīriešu un sieviešu, investoriem sniedz lielāku peļņu. Noteiktā brīdī man šāda tipa raksti sāka traucēt. Vai tad tas nav vienkārši veids, kādā nomierināt investorus, sakot: ja tiks sniegta tāda iespēja, mēs darīsim tieši to pašu, ko vīrieši? Vai es ar to nodarbojos, tikai lai sagādātu investoriem lielāku peļņu? Vai arī es to daru tāpēc, ka vēlos gāzt patriarhālo sistēmu? Es gribu izvētīt visu investoru peļņas sistēmu un saprast, vai tā ir vai nav godīga sistēma. Es uzskatu, ka mums nepieciešama daudz radikālāka izpratne par to, kas ir dzimumu līdztiesība un kāda ir dažādības un iekļaušanas jautājumu nozīme.

Tas nav kosmētisks jautājums. Runa nav par to, lai iestāžu un privātu firmu vietnēs būtu redzami attēli ar sievietēm. Runa ir par telpas radīšanu atšķirīgām idejām un veidiem, kā iztēloties pasauli. Un te nav runa tikai par mani. Proti, zaļā pārkārtošanās un planēta kopumā prasa, lai pārskatām veidus, kādos izprotam ražošanas sistēmu, un to, kā esam domājuši par nebeidzamu izaugsmi un visu tamlīdzīgo.

Manuprāt, dzimumu līdztiesība, dažādība un iekļaušana ir daudz lielākas iespējas, nekā esam domājuši, un tās saistās ar ekoloģisko revolūciju, kas mums ir nepieciešama izdzīvošanai uz šīs planētas.

Santa Remere: Brīnišķīgi. Man ir bijusi ekskluzīva iespēja noklausīties rītdienai paredzēto runu. Gribu pajautāt to garlaicīgo lietu, par kuru esat jau neskaitāmas reizes stāstījusi. Stāsts par…

Frančeska Kavallo: Galvenais jautājums: kā jūs izvēlaties stāstus?

Santa Remere: To atstāšu saldajā ēdienā vai pajautāšu pēc intervijas. Cilvēkiem, kuri, iespējams, nav lasījuši intervijas ar jums – kāpēc jūs sākāt rakstīt "Vakara pasaciņas dumpīgām meitenēm"? Kā jums un grāmatas līdzautorei Elēnai Favilli radās impulss to darīt?

Frančeska Kavallo: Mēs sākām strādāt pie grāmatas "Vakara pasaciņas dumpīgām meitenēm", jo sapratām, ka tirgū ļoti trūkst stāstu par reāli dzīvojušām sievietēm, kuras mainījušas pasauli. Nebija tā, ka trūktu tikai sieviešu varoņu, kuras stāstos spēlētu aktīvu lomu. Tas bija arī zināšanu trūkums par to, ka vēsturi tikpat lielā mērā kā vīrieši ir veidojušas arī sievietes.

Atceros, ka sākumskolā un pamatskolā manās vēstures grāmatās bija nodaļas par to, kas noticis tajā un tajā gadsimtā, tajā un tajā karā. Un katru triju četru nodaļu nobeigumā bija neliela sadaļa ar nosaukumu "Sievietes Otrajā pasaules karā" vai tamlīdzīgi. Tās bija varbūt divas rindkopas, kurās sievietes tika atainotas faktiski vēstures perifērijā. Piemēram, kā māsiņas, kāda vīrieša sievas utt. Īsi sakot, viņu dzīves apstākļi.

Un bija ļoti skaidri parādīts, ka visas svarīgās lietas nodaļā nekādā veidā nav saistītas ar sievietēm. Dažkārt tika atgādināts, ka sievietes pastāvēja – kaut kur savos dzīvokļos un mājās. Ka dažas sievietes protestēja, lai iegūtu balsstiesības. Taču tā bija tikai viena rindkopa. Tāpēc nebija pārsteidzoši, ka, piemēram, runājot par balsstiesībām, tika izmantoti šādi izteikumi: "Kad sievietēm tika dotas balsstiesības." Pat šajā konkrētajā sfērā, pat saistībā ar šo lietu, kas bija ļoti svarīga dažādās valstīs, kurās daudzas sievietes cīnījās par savām tiesībām, mēs noniecinām viņu centienus izveidot vienlīdzīgāku sabiedrību.

Kad bijām mazas, mēs abas ar Elēnu bijām lielas lasītājas, un mēs sapratām, ka vienmēr esam identificējušās ar vīriešiem varoņiem, jo mums gribējās dzīvot piedzīvojumiem bagātu dzīvi. Mums radās jautājums – kāpēc mēs vienmēr identificējāmies ar vīriešu kārtas varoņiem? Kas bija tas, kā pietrūkst grāmatās, kuras lasījām, TV šovos, kurus skatījāmies?

Reiz man gadījās būt "Kidscreen" konferencē Maiami. Tas ir viens no lielākajiem bērnu multiplikācijas filmu tirgiem. Ar galveno runu uzstājās Džīna Deivisa, kura prezentēja iniciatīvu "See Jane". Tajā tiek pētīts sieviešu varoņu īpatsvars medijos, kā arī parādīts tas, ka TV šovos, filmās un citur pietrūkst sieviešu, kas kalpotu citiem par paraugu. Klausoties viņas runā, skatījos savā laptopā. Es biju atbraukusi prezentēt divus multiplikācijas projektus bērniem, un abos galvenie varoņi bija vīrieši.

Tajā laikā es jau uzskatīju sevi par feministi, taču pat es neveidoju pārraides un idejas, kur galveno varoņu lomas būtu sievietēm. To saprast bija graujoši. Un es izlēmu, ka man kaut kas jādara. Tāpēc mēs izveidojām apkārtrakstu [newsletter] ar nosaukumu "Kurš iegāza sniegbaltīti?". Tās apakšvirsraksts bija "Vakara pasaciņas dumpīgām meitenēm".

Mēs vienkārši atgriezāmies pie rasēšanas dēļa. Sākumā mēs to sūtījām kādiem 20 vai 25 draugiem, kuriem bija meitas. Reizi pāris nedēļās aizsūtījām stāstu par kādu lielisku sievieti, reāli pastāvējušu sievieti, kura bija veidojusi vēsturi, lai viņi var to pastāstīt saviem bērniem. Liste kļuva arvien lielāka, un mēs sapratām, ka tā varētu pārtapt grāmatā. Taču, tā kā es jau iepriekš biju izdevusi 6 grāmatas un mēs nebijām ļoti priecīgas par līdzšinējo pieredzi ar tradicionālajiem izdevējiem, mēs izlēmām to ielikt "Kickstarter". Un, kā jums zināms, ar to mūsu dzīvē sākās lielas pārmaiņas.

Santa Remere: Jā, tā bija kā zemestrīce, kas, manuprāt, nogranda visā pasaulē. Un tā bija sajūtama arī šeit. Pirmpublicējums bija 2016. gadā, un 2018. gadā grāmata jau bija iztulkota latviski. Man šo grāmatu iedeva recenzēt, pateikt, ko es par to domāju. Tajā laikā notika Latvijas simtgades svinības. Man uz galda bija otrs uzdevums – rakstīt par feminismu Latvijā. Un es sēdēju pie šiem diviem uzdevumiem un domāju – ko es varu uzrakstīt par feminismu Latvijā?

Sapratu, ka vislabāk par feminismu Latvijā izteiks šādi paši stāsti par mūsu sievietēm, kas parādīs, ka arī pie mums ir feminisma tradīcija, turklāt visai sena un pamatīga. Es vienā paņēmienā uzrakstīju septiņas šādas pasakas, un šis impulss nāca no jūsu grāmatas radītā satricinājuma. Tas bija atkļuvis līdz cilvēkam, kas savā ziņā tikai to vien bija gaidījis…

Un kā jums pašai? Kādas ir jūsu sajūtas par grāmatas plašo rezonansi visā pasaulē? Vai gadījās arī kas negaidīts?

Frančeska Kavallo: Bija daudz kā negaidīta. Ziniet, es esmu ambiciozs cilvēks, taču es nekad neko tādu nebūtu varējusi iztēloties. Ja pavisam godīgi, tad līdz pat šim brīdim, kad ir pagājuši seši gadi kopš grāmatas izdošanas, man nešķiet, ka es būtu pilnībā sapratusi… Jo tas, ko jūs tagad stāstāt, mani joprojām pārsteidz.

Viss notika ļoti ātri un vēl jo vairāk tāpēc, ka mēs nebijām autores vien. Mēs bijām arī izdevējas ASV un angļu valodā. Tas nozīmēja, ka, apbraukājot pasauli kā autores, mēs vienlaicīgi arī būvējām sliedes, pa kurām šim vilcienam braukt. Un vilciens mums aiz muguras traucās pilnā ātrumā. No vienas puses, tā bija neticama un palaikam galvu reibinoša pieredze. Taču tas bija arī ārkārtīgi nogurdinoši. Viss notika tik ātri, ka pat tagad, sešus gadus vēlāk, es saprotu, ka neesmu salikusi kopā gabaliņus no tā, ko šī grāmata ir nozīmējusi neskaitāmiem cilvēkiem visā pasaulē.

Ziniet, ir labi, ka var pateikt – ir pārdoti seši septiņi miljoni grāmatas eksemplāru. Taču tas ir tikai skaitlis. Tāpēc stāsti, kā tas, kuru man tikko pastāstījāt, mani ietekmē citādi. Piemēram, izdevējs Polijā mums teica, ka šī grāmata ir mainījusi veidu, kādā viņi savā uzņēmumā strādā. Es joprojām esmu neticami pārsteigta, dzirdot šādus stāstus. Manuprāt, daļēji tas skaidrojams ar to, ka es mēģinu strādāt pie projektiem, kuru efektus var novērot gan "pirms", gan "pēc", un to es mēģinu panākt ar katru savu projektu.

Tā ne vienmēr gadās, vismaz ne tādās proporcijās, taču, piemēram, ar savu otro uzņēmumu "Undercats" mēs esam izveidojuši grāmatu sēriju "Paralimpieši". Tā ir sērija ar ilustrētām grāmatām par to, kā dzīvojuši mūslaiku labākie paralimpiskie atlēti. Es tam pievērsos tāpēc, ka nekonformējošu ķermeņu [non-conforming bodies] reprezentācija bērnu medijos ir gandrīz neeksistējoša. Protams, vismaz salīdzinot ar sievietēm, viņi ir minoritāte, taču cenzūra sakņojas nevis tajā, ka vairums cilvēku būtu ļauni vai arī nevēlētos dot telpu noteiktiem stāstiem, bet gan tajā, ka viņi šos stāstus vienkārši neredz.

Tāpat ir arī, piemēram, ar ilustratoriem, jo viņi mūsu skolā netiek trenēti zīmēt nekonformējošus ķermeņus, un strādāt bez atskaites punktiem ir grūti. Tā nu daļēji ar projektu vēlējos panākt to, ka turpmāk viņiem būs šādi atskaites punkti, tiks radīts precedents. Un tas ir tas, ko es savā darbībā vienmēr mēģinu panākt. Manuprāt, tā vietā, lai rakstītu svarīgas grāmatas, kas kritizē pastāvošo sistēmu, un lai sasistu patriarhātu lupatās, tas ir jāpadara nevajadzīgs.

Un es ceru, ka tādi projekti kā "Dumpīgās meitenes" un "Paralimpieši" – pašlaik es strādāju arī pie pusaudžiem paredzēta raidieraksta par enerģijas nākotni – sniedz pienesumu tajā, lai padarītu patriarhātu nevajadzīgu. Tā, lai cilvēki pat neatcerētos, kā bija tad, kad mūsu uzbūvētā jaunā pasaule vēl neeksistēja.

Santa Remere: Interesanti, cik lielā mērā šīs idejas ir aktuālas visā pasaulē. Arī mums nupat norisinājās teātra festivāls "Homo Novus", kurā liels uzsvars tika likts uz ķermeņu un iespēju dažādību, kā arī uz pusaudžu piedalīšanos mākslas procesos. Kādā sarunā par kultūras pasākumu pieejamību es pieminēju, ka arī kā jaunā māte esmu pieredzējusi, ka mani izmet no pasākuma, kas ir orientēts uz ģimenēm un par kuru man jāraksta apskats, tikai tāpēc, ka man klēpī ir bērns. Un mana sarunas partnere, māksliniece ar invaliditāti, teica, ka nebija iedomājusies, ka tā notiek arī ar "vienkāršām sievietēm", ne tikai ar cilvēkiem ratiņkrēslos, kuriem mākslas telpā bieži vien nav paredzēta vieta.
Tas viss, ko jūs tikko minējāt, tas, pie kā strādājat, manuprāt, ar to ir augstākajā mērā saistīts. Šobrīd daudzās valstīs, kur laikmetīgās mākslinieces ir arī feministes, spēj identificēties ar šiem ierobežojumiem un tos labāk saprast.

Frančeska Kavallo: Tā ir pilnīga taisnība. Tāpēc ir tik svarīgi dalīties pieredzē un apvienot spēkus ar citām marginalizētajām grupām. Piemēram, strādājot pie pārraides, kas iznāks oktobrī un kuru sauc "Electric: The Future of Energy", es sapratu, ka mēs gandrīz vai sākam uzlūkot pasauli no atkritumu skatpunkta.

Milzīga daļa no patriarhālās sistēmas skatās tuneļveidīgi. Piemēram, es gribu iegūt enerģiju no oglēm. Man vienalga, kādas tam būs sekas, jo mani interesē tikai rezultāts, proti, elektrība. Vai arī, pieņemsim, es gribētu, lai uzņēmums nes peļņu. Es skatītos tikai uz peļņu, nevis uz faktu, ka šis uzņēmums diskriminē tajā strādājošās sievietes. Vai arī es ignorētu to, ka šis uzņēmums piesārņo tuvējo upi vai pat indē cilvēkus apkaimē, kurā tas atrodas.

Klimata pārmaiņu rezultātā šīs tuneļa redzes izraisītās problēmas nu ir acīmredzamas katram, un šī problēma visur ir viena un tā pati, vai tas būtu ekoloģijā, vai cilvēkos, jo būvniecības politika, kas tika veidota cilvēku vairākumam, patiesībā nepatur šo vairākumu prātā. Parasti par invaliditāti tiek domāts kā par ko tādu, ar ko piedzimst. It kā tādi cilvēki ar invaliditāti vienkārši pastāvētu, it kā tā būtu cita cilvēku kategorija. Taču tā nepavisam nav taisnība. Katram no mums noteiktā dzīves laikā būs invaliditāte. Kājas lūzuma dēļ, tāpēc ka esam palikuši veci, tāpēc, ka mums ir bērni… ļoti daudzu iemeslu pēc. Ja sākam skatīties uz pasauli, uz mūsu veidotajām sistēmām no tāda skatpunkta, kas parasti ir ticis uzskatīts par atkritumiem… Piemēram, kā kvīri – piesārņojums, pat atkritumi. Es pašlaik provocēju, bet ir taču cilvēki, kuri kvīrus uzskata par atkritumiem, vai ne?

Bet lieta tāda, ka, vērojot neparedzētās sekas un ieņemot šādu skatpunktu, jūs sākat veidot sistēmas, kas ir spējīgas būt iekļaujošas attiecībā uz citiem cilvēkiem. Mums ir vajadzīgs šāds skatījums uz iekļaušanu, jo iekļaušana nenotiek no augšas. It kā kāds teiktu: "Šāda, lūk, ir sistēma, un es jums došu iespēju pielāgoties manis veidotajai sistēmai." Tas ir radikāls skatījums uz to, ko sistēmai vajadzētu darīt cilvēku un planētas labā. Manuprāt, mums ir nepieciešama šāda veida revolūcija, un par šādu revolūciju mums jārunā, domājot par vienlīdzību.

Santa Remere: Jūs par šīm tēmām joprojām runājat tik enerģiski un pat ar asarām acīs. Nezinu, vai tās patiešām redzu vai projicēju. Taču ir ļoti, ļoti grūti nākt klajā, izteikt šos lielos paziņojumus un publiski iestāties par tiesībām. Kad mēs izdevām grāmatu, es saņēmu arī ļoti negatīvas reakcijas, jo grāmata nebija perfekta, tās nebija tās sievietes, kuras citi būtu gribējuši redzēt. Neviens produkts nekad nav pilnībā perfekts, un pēc negatīvajām reakcijām man kādu laiku vajadzēja saņemties, bija jāpārlasa pašai savi stāsti, jāpārlasa jūsu stāsti, lai cik necik atgūtu drosmi un enerģiju dzīvot tālāk.

Personīgs jautājums. Kā jūs tiekat galā ar kritiku par savu darbu? Kur jūs smeļaties iedvesmu un atbalstu?

Frančeska Kavallo: Galvenokārt priekā, kuru gūstu no ikdienā darītā darba. Es no visas sirds cenšos darīt tādu darbu, kas man šķiet jēgpilns un apmierina kādu svarīgu vajadzību. Tādējādi, darot darbu, kas pilda mani ar prieku, citu atzinība nav obligāta.

Kopš "Dumpīgajām meitenēm" esmu īstenojusi daudzus citus projektus, protams, ne visi no tiem… Piemēram, "Piektā stāva elfi", "Ziemassvētku romāns meitenēm", kuru uzrakstīju tajā gadā, kad šķīros no "Dumpīgajām meitenēm". Tā bija mana pirmā grāmata, kas Itālijā sasniedza topu virsotnes, un tā bija grāmata par ģimeni ar divām mammām un trim bērniem. Tas man bija ļoti svarīgi. Un to izdeva vairākās valodās. Taču, protams, tā nekļuva par neko tik lielu kā "Dumpīgās meitenes".

Taču, ja es paļautos uz cilvēku atzinību, es pašlaik būtu satriekta, jo es justos tā, it kā mana karjera būtu sasniegusi apogeju ar "Dumpīgajām meitenēm" un otrreiz es to vairs nesasniegšu. Taču es nemaz nemeklēju šo apogeju. Es meklēju darbu, kas liktu man justies dzīvai. Dažkārt gadās arī labi domāta kritika, un ir svarīgi saprast, vai pastāv kas tāds, kas tev varētu palīdzēt labāk darīt darbu, kuru vēlies darīt. Šajā gadījumā varētu nedaudz ciest tavs ego, taču ir konstruktīvi par to domāt. Vēl – ir ļoti svarīgi prast atšķirt šādu kritiku no tādas kritikas, kuru kāds izteicis nelabticīgi. Šādos gadījumos es to nelasu, vienkārši nepievēršu uzmanību. Ja es jūtu, ka cilvēks vienkārši vēlas mani sāpināt, un man ir iespēja aiztaisīt durvis viņa priekšā, es tās arī ņemšu un aizvēršu. Neesmu nevienam parādā tiesības mani sāpināt.

Santa Remere: Brīnišķīgi. Jūs šīs sarunas laikā jau tik daudz ko esat pateikusi, tāpēc pajautāšu kaut ko vairāk par procesu, sadarbību ar līdzautori, jo tas man interesē. Kā tas tīri praktiski notika? Vai jūs izveidojāt vārdu sarakstu? Kā notika šis izvēlēšanās process?

Frančeska Kavallo: Es galvenokārt strādāju pie teksta, Elēna galvenokārt ar ilustratoriem. Es saku "galvenokārt", jo lietas pārklājās un man ar Elēnu bija tādas kā ļoti simbiotiskas attiecības. Mēs apspriedām vārdus, kurus vēlamies grāmatā, un tad sākām meklēt trūkstošos stāstus. Mēs gribējām, lai grāmatā ir sievietes no visas pasaules. Piemēram, ja sapratām, ka ir pārāk daudz amerikāniešu, mēs centāmies iekļaut cilvēkus no citām valstīm. Tāpat, ja sapratām, ka trūkst sieviešu no rasu minoritātēm, mēs mēģinājām atrast vairāk stāstu par rasu minoritāšu sievietēm.

Taču grūtības radīja tas, ka mēs negribējām tikai savilkt ķeksīšus. Mēs gribējām palikt uzticīgas grāmatas nosaukumam. Tām bija jābūt vakara pasaciņām. Proti, man bija pilnīgi skaidrs, ka nevēlos radīt feminisma enciklopēdiju mazajiem. Tas ir iemesls, kāpēc stāstos nav, piemēram, datumu. Ja kāds iet gulēt un es sāku viņam virknēt skaitļus… Pasakās nav skaitļu. Tās norisinās nezināmā laikā. Mēs izdarījām vairākas izvēles, lai radītu biogrāfijas un pasakas hibrīdžanru. Lai šis žanriskais hibrīds strādātu, mums vajadzēja stāstus, kur daži no konkrētās sievietes biogrāfijas elementiem potenciāli būtu nolasāmi kā simbols.

Sniegšu piemēru – Odrija Hepbērna. Stāsts sākas ar to, ka viņa ēd tulpi, jo viņai nebija nekā ēdama. Tas ir neticami spēcīgs tēls. Vai, es nezinu, Džūlijas Čaildas gadījums. Kad es atklāju, ka viņa cepa pretīgas kūkas, lai atgaiņātu haizivis no bumbām… Tas bija radošuma simbols. Vēlāk viņa kļuva par pavāri un pārstāja taisīt pretīgus ēdienus. Tas bija ļoti spēcīgs veltījums spējai mainīties dzīves gaitā.

Katrreiz, kad stāstā nevarēju atrast šādus zelta graudus, man nācās konkrēto sievieti atstāt ārpus grāmatas, lai cik ļoti man viņa patiktu. Tas bija brutāli. Man jautāja: "Kā gan grāmatā var nebūt šīs sievietes?" Un dažkārt iemesls bija tāds, ka es biogrāfijā nevarēju atrast šos mirkļus, šos ļoti spēcīgos tēlus, kas tos iedzīvinātu bērnam prātā. Es negribēju, lai grāmata paliek drīzāk ideoloģiska un tai nav aizraujoša stāstījuma. Es zināju, ka grāmata būs spēcīga tad, ja spēs aizķert bērnu iztēli, nevis iebaros viņiem informāciju, kuru mēs, pieaugušie, uzskatām par svarīgu.

Santa Remere: Jā, to es tiešām saprotu. Tagad es stāstu par sevi, bet ziniet: pirmie septiņi stāsti pie manis ieradās uzreiz, viens pēc otra. Bija neparasti apzināties, ka dzīvoju ar šiem stāstiem par Latvijas sievietēm un saskatu arī "zelta graudus" daudzos no tiem. Man tie bija paradoksāli un maģisku mirkļu pilni.

Piemēram, mums ir māksliniece, vārdā Vija Celmiņa. Viņa ASV ir pazīstama ar saviem debesu un jūras attēliem, kas gleznoti ar roku. Kad Celmiņa bija maza, viņa bija bēgļu nometnē Vācijā, kur nebija rotaļlietu, tikai pelēkais zīmulis. Tajā brīdī viņa sāka attēlot realitāti, skaisto un vēlāk kļuva par hiperreālisma novirziena gleznotāju. Tā ka šeit ir tāds bērnības mirklis, kurā ir kaut kas neliels un maģisks, un vēlāk tas tiek pārvērsts lielā darbā. Lai gan jūsu grāmatā nebija skaidras metodes vai teorijas, manuprāt, citi varēja to intuitīvi nojaust. Es ceru, ka jūs nesatrauc tas, ka citi cilvēki atkārto ideju, ar kuru…

Frančeska Kavallo: Nē, es vēlos, lai mani turpina kopēt visu mūžu. Ja jūs kopē, tas nozīmē, ka ir izdarīts kas ļoti svarīgs un aizkustinošs. Es gribu uzdot toni.

Santa Remere: Jūs jau esat pateikusi ļoti daudz, tāpēc uzdošu pēdējo jautājumu. Tas varētu būt šāds: ja atkal būtu 2015. vai 2016. gads, laiks, kad sākāt darbu pie šī projekta, ko jūs darītu citādi? Vai vispār ir kas tāds?

Frančeska Kavallo: Viena atbilde ir tāda… Visticamāk, es mēģinātu visu darīt nedaudz lēnāk un drusku vairāk izbaudīt notiekošo. Taču neesmu pārliecināta, ka es to spētu. Ja es būtu tas pats cilvēks, es darītu to pašu, jo, saprotiet, mana labākā īpašība ir arī mans lielākais traucēklis. Man ir nosliece saviem projektiem pievērsties ar pilnu sparu, un tas ir ļoti vērtīgi, jo tas nozīmē, ka lietās, kuras izvēlos darīt, es ielieku sevi visu. No otras puses, es esmu tāda kā perfekcioniste: ja kaut kur redzu noteiktu potenciālu, es nevaru atturēties no tā īstenošanas līdz pašam galam. Goda vārds, es vienkārši nespēju apstāties, ja redzu, ka var kādu noteiktu lietu aizvest vēl tālāk. Taču dažkārt tas paliek problemātiski, jo tas nozīmē, ka es gandrīz vai nejūtu nogurumu, pirms esmu pilnībā izsmelta. Es joprojām mēģinu saprast, kā labāk sadzīvot ar šo savas personības šķautni.

Santa Remere: Arī tam, iespējams, ir nepieciešams kāds pozitīvais piemērs.

Frančeska Kavallo: Jā, varbūt… varbūt varat ieteikt man kādu, kas var kalpot par pozitīvo piemēru.

Santa Remere: Jāpaskatās "Mūsējo" grāmatā. Jo tad, kad bija jātiek galā ar šīs grāmatas izsaukto reakciju, mums pašām bija tajā jāieskatās, lai atrastu paraugu. Un atbildes tiešām arī atradās.

Tēmas
 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!