Laiks vēsturiski tiek uzskatīts par izziņas nosacījumu, domāšanas struktūru, tomēr tā ir laika apzināšanās, kas palīdz sakārtot notiekošo. Savukārt laiciska neziņa arvien vairāk attālina no lineāri sakārtotām atmiņām un plāniem, nostiprinot atziņu, ka ir tikai tas, kas ir tagad. Pagātnei un nākotnei piederošais nav zināms, tāpēc nevar teikt, ka tas ir pilnvērtīgi. Tomēr ir ļoti daudz procesu, kurus iespējams paredzēt, tādā veidā radot iluzoru zināšanas sajūtu. Tā, piemēram, es zinu, ka cepure krīt uz leju, kad to pamet gaisā, ka gotiņa saka "mū" un, ja sniegšos pēc krūzes, gribēdama to satvert, tad tā arī notiks. Šīs ir tādas puszināšanas, ko nevaru pamatot un paskaidrot – tā vienkārši ir bijis un tāpēc šķiet, ka tā būs. Pēc klasiskās zināšanu definīcijas šīs puspatiesības ir patiesi pieņēmumi, ko pamatojuma trūkums neļauj saukt par zināšanām. Protams, šādas puszināšanas var izrādīties nezināšanas, ja gotiņa neko nesaka vai cepure nenokrīt uz zemes, bet aizķeras zaros. Tātad katrai iecerētai procesu ķēdei var būt neparedzēti šķēršļi. Krūzītes satveršanu, piemēram, var izjaukt tās sasprāgšana karstuma dēļ vai no griestiem krītošs apmetuma gabals. Šķēršļu arsenāls ir neizzināmi plašs, bet no daudziem ir visai viegli izsargāties – var neliet karstus dzērienus stikla traukos un kārtīgi veikt remontu. Tomēr gadās arī šķēršļi, kurus nav tik viegli izskaust, piemēram, ja nezināmais ir paša darītāja daļa. Tas ir kā skriet no tumsas, kur proporcionāli skriešanas ātrumam pieaug arī bailes – nezināšana sabiezē, kļūst materiāla un pāraug bailēs. Bet apstāties ir grūti. "Dvēsele pavēl ķermenim, un tas paklausa, dvēsele pavēl sev un pretojas," [1] rakstīja Augustīns. Dvēsele nevar pavēlēt sev zināt, bet var nezināšanu apturēt, pirms tā kļūst par bailēm.
Vēl jo trakāk, ja dvēseli neklausa arī ķermenis, ja pašas nezināšanas sakne ir darītāja malfunkcija [2]. Kā ir tad, ja tavas kājas neklausa, kad sper soli, ja soli izraisošā ķēdīte pieļauj tik daudz nezināmo, ka tā nevar tikt uzskatīta ne par likumu, ne puszināšanu? Par to aizdomāties man lika "Zirgu pastā" apmeklētā Džonatana Barouza lekcija, kurā viņš pieminēja horeogrāfi Klēru Kaningemu, kas piedalījās Barouza īsfilmā "52 portreti". Skotu horeogrāfe, kas dejā attīsta ķermeņa malfunkcijas tēmu, īsfilmā, izdejojot sevi, saka: "Tā kā es nejūtu caur saviem kruķiem, es nekad īsti nezinu, kas notiks tālāk. Kad es dejoju, tā vairāk ir zinātkāre vai fizika." Kustības nodoms nenozīmē kustību pašu, dvēsele pavēl, bet ķermenis neklausa. Lai kustība notiktu, kā plānots, virzītājam ir jāpiemīt spējai virzīt un virzāmajam – attiecīgi virzīties. Definējot kustību aristoteliski – kā potencialitātes aktualizēšanos – var skaidrāk saprast zinātkāres klātesamību kustībā. Tā ir kustība, caur kuru iespējams iepazīt pašam sevi – savu potencialitāti. Tomēr ikdienišķā valodas lietojumā kustības sīkākās struktūras parasti raksturo ar mērķtiecību – tiekšanos uz kādu iepriekš izvēlētu aktualitāti. Ja paplašinātais ķermenis neklausa (vai klausīšana no tā netiek pieprasīta), kustības mērķi izvēlas nevis cilvēks pats, bet gadījums. Iedzimtā osteoporoze (kā Klēras Kaningemas gadījumā) un no tās izrietošā nezināšana par kustību rezultātu nenoliedz kustību pašu – šai neziņai jāpieiet ar zinātkāri, nevis jāļaujas bailēm un no tās jāatsakās.
Es bieži domāju, kāpēc cilvēkiem bail no svešzemniekiem, citādi ģērbtajiem un domājošajiem, kā arī no cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Man liekas, šīs bailes ir sakāpināta nezināšana, kuru baro visi komunikācijā iesaistītie. Kustību (arī mentālu kustību) traucējumi izraisa nezināšanu cilvēkā pašā – rīcības sekas nav paredzamas, un tas bieži izraisa bailes rīkoties. Arī apkārtējie cilvēki nezina, kas notiks, tāpēc nevar prognozēt kustības rezultātu pēc pazīstamā algoritma un izvēlas vieglāko ceļu – apiet, aizmirst un norobežoties, lai apklusinātu savu nezināšanu. Tomēr līdzīgi kā tumsā čabošam krūmam arī citām nezināšanām ir jāiet klāt un jāņem pie rokas, citādi tās kļūst par bailēm. Papildus abu tieši iesaistīto pušu nezināšanai sabiedrības nezināšana funkcionē kā tumsa – tā veicina īpašu attieksmi, saudzību, taču saudzēt visvieglāk var, nepieskaroties, netuvojoties un skatoties no attāluma. Tas šķeļ un atsvešina sabiedrību, nostiprina nezināšanu kā nosacījumu attiecību pastāvēšanai un rada bailes. Tomēr bailes nav vienīgais, kas var rasties no nezināšanas. Apzinoties un pieņemot nezināšanu par vispārcilvēcīgu parādību, tā var kļūt par sapratnes stūrakmeni. Savas nezināšanas apzināšanās ne tikai atraisa no pieķeršanās puszināšanām, bet arī vienādo tos, kas nezina, kā viņu kustība realizēsies, ar tiem, kas izliekas to zinām. Mēs neviens nezinām, bet tas mums netraucē komunicēt ar citiem. Kāpēc lai vienu nezināšanu mēs uzskatītu par labāku un citu par sliktāku?
Nezināšana ir dabiska. Tā ir punkts. Virzību tai piešķir katrs pats. Bēgot no nezināšanas, nāksies skriet arvien ātrāk, līdz bailes kā pārgurums sasies kājas. Ir jāmīl un jāaprūpē savas nezināšanas, tām jāiet klāt ar zinātkāri un jādod roka. Es gribu sevi redzēt kā taisni, savu nezināšanu summu, kas vērsta uz izzināšanu un sadraudzību, citādos atkal padarot par savējiem. Mīlēt savu nezināšanu – tā jau ir puse no tuvākā mīlestības.
[2] Ar malfunkciju saprotu neatbilstību paredzētajai funkcijai, nevis nespēju, ierobežojumus vai trūkumus. Jaunvārda ieviešanu motivē nepieciešamība runāt, izmantojot nevērtējošus un nenoliedzošus vārdus.
0