Lasīt kā elpot, kā dzīvot

Par Oktavio Pasa grāmatu "Pērtiķis gramatiķis" (no spāņu valodas tulkojis Edvīns Raups, izdevniecība "Neputns", 2023)

Oktavio Pasa darbs "Pērtiķis gramatiķis", kas pirms pāris mēnešiem Edvīna Raupa tulkojumā un Valda Ābola redakcijā iznācis "Neputnā", pieteikts kā poēma prozā. Lai arī iesākumā šī klasifikācija – kā jau visas klasifikācijas – varētu šķist nesvarīga lasīšanas procesam un baudai vai arī pat lieka un neskaidra iesvaidīto literatūrzinātnieku atskaitīšanās, tomēr, sākot lasīt "Pērtiķi gramatiķi", apzīmējums "poēma prozā" ātri vien iegūst nozīmi. Iespējams, šis darbs ir pat vistuvākais, cik varam piekļūt jēdziena "poēma prozā" nozīmei, un tāpēc arī jālasa kā poēma prozā – nevis vienkārši darba dēļ, bet lai saprastu, ko vispār nozīmē būt poēmai prozā. Mums paveicies, ka šo praktisko mācību literārajā teorijā atnesis Edvīns Raups, kas ir dzejnieks, kam dzeja ir tuva ne tikai kā poētisks izteiksmes veids, valodas un domas plūsma, bet arī kā struktūra.

It kā ar to vēl nepietiktu, "Pērtiķis gramatiķis" ir arī traktāts, kas aptver kultūrvēsturiskus dziļumus un filozofiskus augstumus, kas Pasa vārdu virknēs atdzīvojas un satiekas lasītāja acu priekšā. Tur sastopamas hinduisma mitoloģijas sarežģītākās un metaforiskākās ainas, kā arī postmodernas pārdomas par valodas un pasaules attiecībām, kas bez redaktora Valda Ābola prasmīgajām piezīmēm, iespējams, paslīdētu garām nesaprastas un to filozofiskā vērtība nepamanīta, jo Pasa aprakstos tās tiek pārkontekstualizētas un pārtop miesīgos tēlos ar savām jūtām un kļūdām. Valoda un kosmoloģiskas un mitoloģiskas pasaules radīšanas metaforas poēmā nav nedzīvas kultūrvēsturiskas atsauces, bet gan kaisles pilni tēli. "Pērtiķi gramatiķi" caurauž tēlaina valoda, žanriska saplūsme un mijas, taču visam pāri ritms – poētiskas ieelpas un prozaiskas izelpas, un miers, kas caur to ieplūst paša dvašā. Tā visnotaļ ir poēma, varbūt pat kosmoloģiska deja vai dzīvība.

Ieelpa

Pērtiķis gramatiķis – viens no tēliem hinduisma mitoloģijā, iespējams, "Rāmājanas" stāstnieks, devītais gramatikas autors un Rāmas sabiedrotais Hanumāns – ir valodas jaunradīšanas zīme jeb "pērtiķ/gramma" (78. lpp). Rakstīt par Hanumānu ir rakstīt par valodu, un tieši tas Pasam ir padomā. Šāds uzdevums paģēr dzejai raksturīgu pašrefleksivitāti un dinamismu. Par valodu valodā nevar parunāt, ja pati valoda netiek nepārtraukti pārvērtēta un pārvērsta. Izcili savienojot austrumu reliģijām raksturīgo abstrakcijas pakāpi un izpratni par argumentāciju, Pass nebalstās loģiskās attiecībās starp vārdiem, bet tver pasaules neloģiskumu tieši. Rietumu lasītājam tas var sagādāt grūtības, taču šo loģisko zobu labāk izraut jau grāmatas sākumā, pirms tas sācis sāpēt. Patiesi un tieši Pass lasītāja priekšā apzinās sevis teiktā pretrunīgumu, iemantojot arvien lielāku cieņu manā sākotnēji skeptiskajā skatienā. Tādas nepaskaidrotas un nepamatotas pretrunas kā "paliekamība vienmēr ir acumirklīga" (16. lpp.) vai "cits un tas pats ir sinonīmi" (84. lpp.) mijas ar kritiku pašam par savu pārlieku dedzīgo aizraušanos ar tik kategoriskiem izteikumiem, kas aiz metaforas slēpj neko, brīžiem atzīstot, ka "šī lappuse ir lietu-vārdu maiss" (17. lpp.) vai pat radikālāk: noliedzot paša izvēlēto metaforiski bagātīgo un krāšņo izteiksmes veidu un atzīstot, ka "mums vajadzētu uzsēdināt valodu uz maizes un ūdens diētas, lai tā nesamaitātos pati un nesamaitātu mūs" (16. lpp.). Šīs atzīšanās ir samierinājums, kas rosina tālāku refleksiju par savas pastāvēšanas loģiskumu un konsekvenci valodā un pasaulē. Tās ar piemēru pamato pašas sevi – pretruna un metafora ir valodas valoda.

Es varu tikai iztēloties, cik daudz grūtu lēmumu bija jāpieņem tulkošanas gaitā, tomēr, pateicoties Raupam, valodas bagātīgums saglabājies arī latviešu tulkojumā. Poēma prozā nozīmē neticami garus valodiskus orgasmus, kas ir vienlīdzīgu metaforisku teikuma locekļu pārpilni, veselas nodaļas bez punkta, kā 19. nodaļu, no kā citēšu nelielu fragmentu: "granātābols un tā šūniņas: asiņu klosteris; gvajave: smaržu grota; dārdoši smiekli, ņigu, ņegu balti zobi, klabatas un klaidas, vaidi un spārni, gongi un tamburīni." (71. lpp.) "Pērtiķi gramatiķi" droši vien būtu iespējams iztulkot arī nabagi – kaut arī šaubos, jo tāds tulkotājs varētu atstāt tukšas visas 95 lappuses un likties mierā. Tomēr šis nav tas gadījums. Edvīns Raups "Pērtiķi gramatiķi", šķiet, tulkojis, kā lobīdams eksotisku augli – ar apdomu, bet milzīgu (veselīgu) izsalkumu. Protams, ekstātiskajā vārdu straumē neiztikt arī bez lāsēm, kas aptur lasījuma plūdumu. Manā gadījumā tādi bija, piemēram, "nāves seksuālie stalaktīti" (64. lpp.) vai "transsubstācija" (69. lpp.). Ir milzīga atbildība rakstīt daiļi, jo tekstā, kas ir tik valodiski nospriegots, sprādzienu var izraisīt vismazākās šūpas. Līdzīgi kā piens kokakolas pudelē var izraisīt vemšanu, arī neiederīgs vārds var pārvērst baudījumu. Valodā rakstot par valodu, turklāt darot to eleganti, autoram un tulkotājam jābūt īpaši uzmanīgam, lai neielaistu nevienu valodisku negludumu, jo arī lasītājs ir īpaši uzmanīgs un jūtīgs un gaidas ir augstas.

Izelpa

Lai arī valodas semantiskā puse Pasa poēmā prozā noteikti ir būtisks elements gan tematiski, gan stilistiski, tomēr novārtā nepaliek arī fonētiskā puse. "Hanumāns ir vējš, [..] un, būdams gaiss, viņš ir arī skaņa, ko pavada nozīme." (87. lpp.) Iespējams, pat būtiskāks par vārdiem ir poēmas prozā ritms. Blīvas, filozofiski un metaforiski piesātinātas teksta daļas mijas ar atsvaidzinošiem prozaiskiem aprakstiem, kuros lietas patiešām ir tās, kuru vārdi tiek saukti, un vēstījums nevis lēkā pa apli, lēnām tuvojoties tam, kas tiešām tiek pateikts, bet daudz ierastākā lineārā, pat hronoloģiskā stāstā vijas no cēloņa uz sekām. Prozaiskie apraksti gan nemazina semantisko bagātību, tomēr domas rituma dēļ palīdz uz brīdi no poēmas atveldzēties prozā. Tā poēma elpo lielos vilcienos.

Tomēr arī sīkākās vienībās atklājas interesanti ritmiski fraktāļi, kas veidoti netipiski, bet precīzi apejot valodiskās konvencijas. Tā, piemēram, 19. nodaļa ne tikai visa ir viens teikums, bet nesatur pat beigu pieturzīmi vai lielo sākuma burtu. Visa 19. nodaļa ir viens mirklis un mūžība tekstā, kas nav sācies un nav beidzies, tāpat kā jebkura būtība. Arī poēmas pats sākums līdzīgā veidā norāda uz savu nesākšanos, bet jau pilnīgu klātbūtni. Līdzīgu funkciju veic arī atkārtojumi, piemēram, 6. nodaļas iesākums "Traipi: brikšņi: pleķi", kas atbalsojas 8. nodaļas iesākumā "Traipi: brikšņi". Atkārtojumi ir kā zīmes poēmas citādi laiktelpā neiegrožotajā ceļā. Tie atgādina, ka joprojām esam tepat un vienmēr esam bijuši. Būtiska saistīta īpatnība, kas parādās arī minētajos piemēros, ir neortodoksāls pieturzīmju lietojums, īpaši kolu un semikolu izmantojums tekstā. Arī tie, bez šaubām, maina lasījuma tempu un kārtību, iespējams, norādot uz tāpatību un pretnostatījumu un piešķirot papildu svaru katram vārdam, kas katrs ir pats, bez saistījuma. Bet, iespējams, arī ne.

Un tad Tu esi tukšs kā maiss – kā plaušu maiss – un atkal lēnām nāc pa Galtas taku kalnā bez punktiem un lielajiem sākuma burtiem.

Ieelpa