Kadrs no Viljama Kentridža darbu sērijas "Zīmēšanas stundas" ("Drawing Lesson").
 
Proza
15.07.2022

Fiktīva saruna ar K

Komentē
0
Saglabā

"Viljams Kentridžs nesniedz intervijas," [1] man teica. "Jūs pārprotat!" man būtu vajadzējis atbildēt, "es gribu tikai nedaudz aprunāties!"

Es negaidīju no tevis atbildes un paskaidrojumus, pikantas dzīves detaļas, aforismus, viegli citējamas frāzes. Varbūt man būtu pieticis ar metronomu un diktofona ierakstu, kas, piekrītoši mājot, atbalstītu manu neizpratni par laiku ar sešdesmit sitieniem minūtē.

Satikšanās ar Viljamu Kentridžu – vēl pirms tā bija pagātnē – lika man domāt par visu nepiepildīto, par ko es joprojām daudz sapņoju, bet esmu pateicīga, ka tas nav radis paredzamo piepildījumu, atstājot tikai saldskābi tukšu vietu. Tagad nepiepildītais ir tā, kas varēja būt, daudz krāšņāks gleznojums, reprezentācija. Piepildoties tā, iespējams, būtu vienkārši vilšanās.

Tukšas vietas ir piemērotas radīšanai, un mana nenotikusī saruna ar Viljamu Kentridžu nav izņēmums.

Fiktīva saruna ar K, viņu, pēc paša vēlēšanās, neiesaistot, iedvesmojoties no Viljama Kentridža darbu sērijas "Zīmēšanas stundas" [2] un Alberta Einšteina raksta "Dialogs par iebildumiem relativitātes teorijai", [3] kas iedvesmojis vienu no Viljama Kentridža atpazīstamākā darba "Laika noliegums" daļām. "Laika noliegums" līdz ar citiem Kentridža veikumiem vēl līdz novembra beigām apskatāms Kauņā, Čurļoņa mākslas muzejā.

Visas iesaistītās personas ir izdomātas, izņemot tās, kas nav.

Lai nejustos pārāk slikti par to, ka savas domas uzdodu par svešām, bet svešas – par savām, cenšos ievērot akadēmiskā godīguma pamatprincipu un atsaukties uz dažādām intervijām un tekstiem. Taču par precizitāti negalvoju, jo teksta sagataves laikā varētu būt notikusi arī absolūta uzskatu sintēze. Lai to uzrādītu grafiski, izmantošu mūsu uzvārdu iniciāļus.

 

K: Mēs domājam laikā un domājam par laiku, iespējams, pavadām pārāk daudz laika, tā domājot. Mēs pārdzīvojam laiku – iespējams, visvairāk pārdzīvojam tieši to. Kāpēc lai kāds noliegtu laiku?

K: Laika noliegums nav postulāts. Tā ir nebeidzama darbība, vērsta pret likteni un laiku, [4] pretkustība, kas paģēr aktivitāti un apzinātu savu apziņas struktūru deformāciju un pielāgošanu stāvoklim, kas pieļauj radošu darbību un vispār jebkādu izmaiņu, kas neved tukšumā. Melnā cauruma vārdiska noliegšana ir pierādījusies bezjēdzīga, tāpēc laikam jāpretojas ar darbību, ar kustību, kas nesaskan ar pasaules dabu, tieksmi palielināt entropiju – ar radošumu. Pretoties nāvei cerībā izvairīties no tās ir pierādījies bezjēdzīgi, tās noliegums atklājas iespējā izbēgt no spiediena, ko mirstīgums, laika ierobežojums uzliek cilvēkam. [5]

K: Tomēr tas ir arī jebkuras darbības priekšnosacījums. [6] Lai vispār būtu iespējams rīkoties, it īpaši radīt, ir jānoliedz deterministisks laika rits, kas paredz, ka ikviena mūsu darbība nenovēršami pietuvinās un virza mūs uz subjektīvā laika beigām, katram savu melno caurumu, savām sešām pēdām melnzemes, [7] kurās vienā mirklī izzudīs visas mūsu domas, atmiņas, ne tikai ķermenis vai dvēsele, pilnīgi viss, kas jebkad mums pašiem ar sevi ir saistījies.

K: Jā, taisnība. Par to, vai viss izzudīs, gan pastāv šaubas. [8] Laika būtību veido tā pretrunīgā, bet ciešā sasaiste ar kustību un jo īpaši paškustību – brīvu rīcību. No vienas puses, laika noliegšana ir iespējama tikai kā aktīva un brīva rīcība, savu pieņēmumu un pieredzes pārstrukturēšana. No otras puses, brīva rīcība ir iespējama tikai, ja laiks jau ir noliegts.

K: Tad kas bija pirmais: vista vai ola?

K (smejas): Varbūt tieši tāpēc laiks arī jānoliedz, jo nav iespējams, ka kāds no tiem – kustības un laika – bija pirms otra. Tas vienkārši ir nedomājami.

K: Bet arī tas ir strupceļš, arī nedomāt laiku, nedomāt laikā un nedomāt par laiku nevar. Jūs tam esat dzīvs pierādījums: jau vairākus gadus jūs nodarbojaties ar laika padziļinātu pētīšanu. Vai jūs teiktu, ka nedomājat laiku?

K: Protams, ka domāju par laiku, bet ne par laiku kā absolūtu, nenovēršamu un neietekmējamu laika plūdumu. To es noliedzu un par to nedomāju, mainot savu attieksmi un savu laika pieredzi. Vismaz zināšanu un pieņēmumu līmenī tā tiek izmainīts arī tas, kas man ir un kādā veidā man ir laiks. Bet atlikums, kas paliek pēc iekšējās laika dogmas nolieguma, vairs nav tas laiks, par ko mēs domājam, kad domājam par nāvi, nedz arī tas, ko pieredzam pieaugot un novecojot.

K: Par ko tad mēs domājam, kad domājam par nāvi?

K: Par nenovēršamību, par to pašu, katram savu melno caurumu un pilnīgām beigām.

K: Absolūtām un nenovēršamām beigām – laika uzvaru. Tu nevari domāt par nāvi, nedomājot par beigām, kas, lai arī varbūt nav laika izraisītas – jo mēs nemirstam no vecuma, kaut arī tā sakām –, tomēr ir laika noteiktas, datējamas un tieši no tā datuma uz kapakmens mums ir bail, un tāpēc par to mēs domājam. Tu domā par nāvi, un tieši tad tu arī domā par laiku kā absolūtu.

K: Tas nav tik vienkārši.

K: Protams, ne.

K: Laiku nevar arī vienādot ar tā pieredzi un fenomenoloģisko laika aspektu. Domājot par nāvi, es nedomāju par laiku kā absolūtu, bet gan par laika pieredzi kā nenovēršamu. Bailes no pieredzes, ko saistām ar laiku, iedodot tam izdomātu materialitāti, neko nepasaka par – bet, kas būtiski, arī nepieņem – laiku pašu. Tas būtu ļoti savtīgs un pielādēts laika apraksts, ja par tā esamības un dabas pamatu tiktu pieņemts laika pieredzes elements.

K: Tātad laika plūdums ir tas, kā mēs priekšstatām laiku, bet ne tas, kā laiks ir. Proti, mūsu pieredze un viss, kas ar to saistās, neko nepasaka par laiku, bet tikai pati par sevi.

K: Tieši tā. To, ko mēs saucam un pieredzam kā laiku, no tā, kas laiks ir, šķir bezgalīgi plata aiza, ko cilvēks savos prātojumos varbūt varētu bezgalīgi ilgā laikā pārlēkt, varbūt nevarētu, bet varbūt atdurtos tukšumā.

K: Bet vai pieredzes noliegums līdz ar to ir pietiekams pamats, lai apgalvotu, ka noliegts ir pats laiks? Vai tas, kā cilvēks nepilnīgi pieredz laiku, ir ņemams par pēdējo pamatojumu, lai pirms lēkšanas apgalvotu, ka lēciens būs ne vien neveiksmīgs, bet neiespējams? Laiks varētu pastāvēt arī kā citādi, nevis kā iespaidu, pieredzes un aprakstu saišķis.

K: Bet tas vairs neatbilstu tam, kā mēs runājam par laiku, kas ir mums vienīgais pieejamais laika pierādījums. Ja laiks būtu pilnīgs un patstāvīgs, mums būtu cita valoda un cita laika pieredze.

K: Pieredzes apraksti taču nav vienīgais veids, kā mēs runājam par laiku. Laika plūdumam, kas izriet no pieredzes, var pretstatīt, piemēram, laika universalitāti kā pilnīgi pretēju īpašību. Kad mēs domājam par laiku, mēs domājam par kaut ko kosmisku, kas neattiecas tikai uz mums vai tikai uz šo pasauli, [9] kaut ko no mūsu fenomenoloģiskās laika pieredzes neatkarīgu. Varbūt tas ir laiks, par ko mēs domājam un kas mums atklājas tāds, kāds tas ir?

K: Jūs atkal uzrādāt pretrunas un tikai no jauna apliecināt, ka laiks ir nedomājams, mēģinot pamatot, kā tas varētu būt domājams. Arī laika universalitāte taču ir tikai iespaids, formulēta laika pieredze. Un tas atkal noved mūs pie sākotnējās problēmas – vienīgās ziņas par laika esamību ir katra paša un sabiedrības kā veseluma radītas caur valodu. Noliedzot laika pieredzes aprakstus, mēs paliekam tukšā, un būtu neprātīgi, ka šo tukšumu pamato kaut kas pats par sevi esošs, proti, laiks.

K: Un tomēr vai tas ir pietiekams pamatojums, lai droši teiktu, ka laika nav?

K: Nē, tas nav, bet laika nedomājamība un neiespējamība gan ir. Mēs runājam par laiku pretrunās – vienlaicīgi kā par kaut ko sev ļoti tuvu, bieži pat mūsos pašos iekšā esošu, bet, no otras puses, pieņemam to arī par tik kosmisku, ka tam diez vai varētu būt kāda daļa gar mums, kur nu vēl tas pats varētu būt daļa no mums. Līdz ar to laiks ir gan plūstošs, gan visaptverošs un mūžīgs, tātad vienlīdz nemainīgs un mainīgs, un sevis paša pretstats. Un tomēr, ko tas mums pasaka par laiku, jūs vaicāsiet? Jūsu jautājums ir vietā. Tas pasaka tieši neko, jo nekā cita kā tikai šo nesavienojamo spriedumu konglomerāts nav. Laiks ir nedomājams, un tāpēc tā nav.

K: Tikpat nedomājams kā daudzas citas pieredzes. Kāpēc tirkīzs vienam ir zils, bet citam zaļš? Viena lieta nevar būt zila un zaļa vienlaicīgi un vienādā mērā, tomēr tirkīza krāsas lietu esamību mēs neapstrīdam un arī pretrunīgos aprakstus atzīstam. Cilvēks ir spējīgs saprast un pieņemt pretējas pārliecības par tirkīza krāsas lietām, neuzskatot to par tirkīza noliegšanas vai relativitātes pierādījumu. Kāpēc ar laiku ir citādi?

K: Kā jau teicu, katram cilvēkam kādā specifiskā veidā rūp laiks, jo no tā ir atkarīga rīcības brīvība. Atšķirībā no tirkīza krāsas idejas cilvēkam ir vajadzīgs laika priekšstats, turklāt nepieciešams tāds, kas ir pretrunīgs, lai, to noliedzot, kaut ko radītu. [10] Mums apzināti jāpieņem un jādomā šis nedomājamais kaut kas, kas ir laiks, bet jādomā tas tieši kā nedomājams un vienlaicīgi vienlīdz aptverošs un iekšējs, lai varētu jebko uzsākt un pabeigt.

K: Tātad mums ir nepieciešams laiks, kas, no vienas puses, ir visaptverošs, tik liels, ka tā lielums ir nedomājams, [11] un no kā ir atkarīga mūsu dzīve, bet, no otras puses, tas ir mūsos iekšā un atkarīgs no mums.

K: Jā, tās ir diviem pretrunīgiem laika priekšstatiem atbilstošas divējādas cilvēka attiecības ar laiku. Abas attiecības ir būtiskas radīšanai – tā vienlaicīgi ir gan pakļāvēja apmānīšana, gan pakļautā lūgums. Apmānīšana tā ir iekšēji – radot mēs veicam antientropisku darbību, [12] kas noliedz fizikālā laika pamatojošo likumsakarību. Mums ir izdevies paslēpties no šīs likumsakarības un laikam iemānīt jauno par bijušo. Savukārt ārēji tas ir lūgums laikam, izrādīta uzticība, ka radītais netiks tūlītēji iznīcināts un laiks tam dāvās vismaz laiciski ierobežotu esamību.

K: Izklausās, ka laika noliegšanas pamatā ir laika pielūgšana un sakralizēšana. Šķiet, ka mums laiks ir nepieciešams kā elku dievs, ko baro aiz pieraduma. Statuja vai upe, kā vēlies, ko, arvien vairāk daudzinot un aprūpējot, arvien mazāk atzīst. Visi zina, ka nekāda laika nav, bet rod arvien precīzākus mērinstrumentus, lai to notvertu, un piešķir tam arvien spēcīgāku esamības ilūziju.

K: Mēs domājam laikā un domājam par laiku, iespējams, pavadām pārāk daudz laika, tā domājot. Un, tā sakot, esam nolieguši laiku. Mēs pārdzīvojam laiku, iespējams, visvairāk pārdzīvojam tieši to. Un, to aprakstot, esam nolieguši laiku. Mēs jautājam: "Kāpēc lai kāds noliegtu laiku?" Un jautājot paši jau esam to nolieguši.

 

[1] Interviju, kas tapusi 2019. gadā, lasiet Arterritory: 
Bet te – mazāk nekā pirms gada tapusi intervija.
Iespējams, šis ir pirmais raksts, kurā atklāts, ka Viljams Kentridžs vairs nesniedz intervijas!
[2] Šeit viens piemērs, taču internetā atrodami arī citi. William Kentridge: "Drawing Lesson 49: Berlin Memory"
[3] Einstein, Albert. Dialogue about Objections to the Theory of Relativity
[4] Galison, P., Kentridge, W. Give us Back our Sun.
[5] Galison, P., Kentridge, W. Give us Back our Sun.
[6] William Kentridge Interview on 'The Refusal of Time
[7] Ibid.
[8] Ibid.
[9] Ibid.
[10] Ibid.
[11] Galison, P., Kentridge, W. Give us Back our Sun.
[12] Refuse the Hour Lecture by W. K.

Tēmas

Sofija Kozlova

Sofija Kozlova studējusi filozofiju un teoloģiju; žurnāla “Tvērums” radošā direktore. Grib rakstīt par paliekošo dažādās tā izpausmēs. Tiek saukta arī par Annu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!