Foto: Ģirts Raģelis
 
Raksti
27.04.2022

Vēstniecība

Komentē
1
Saglabā

Pēdējo reizi, kad stāvēju pretim Krievijas Federācijas vēstniecībai Ukrainas neatkarības ielā 2, es saucu ļoti stipri, un ēka sakustējās kā sadzirdējusi. Akli blenza ļaunās logu acis, un lēnām slīdēja vaļā tās žalūziju lūpas, kas, savelkoties smaidā, miedzās necienīgos smieklos. Māja vaikstījās un šķobījās, nespējot savaldīt savu uzjautrinājumu un saglabāt diplomātiski cienīgu izteiksmi. Tā atgādināja zirnekli, kam norautas kājas, bet indes zobi palikuši iekšā. Uz brīdi man šķita, ka vēstniecības zirneklis ir viss pasaules ļaunums – gan tas, kas jau bijis, gan tas, kam vēl jānāk. Vēstniecības smaidā atplauka genocīds un kāpurķēdes, un mēris, un pandēmija, nemīlestība, zaudētie draugi un mīļākā zeķe, un mana nespēja atrast dzīvokli, un visaptverošs sals, no kā vienīgais patvērums ir paša ļaunuma pukstošajā rīklē. Man sareiba galva, apzinoties, kāds smilšu graudiņš esmu pretim logu, kolonnu un pīķu jūrai, un, ja man nebūtu balss un ja mēs nebūtu blakus, es būtu novērsusies. Mēs abas bijām pilnīgi impotentas – vēstniecība savā mēmumā, bet es – mazumā. Es gandrīz lūdzos, lai žalūzijas beidzot tiktu ar joni sarullētas un atskanētu patiesā ļaunuma dunošie smiekli un starp tiem vārdi un teikumi, un argumentu kaskādes, ko manas filozofijas bakalaura zināšanas varētu graut. Bet māja tikai smīnēja un neko neteica, un smīnēja par to, ka neko nesaka. Un tad es gāju mājās un dusmojos uz ēku Ukrainas neatkarības ielas un Kalpaka bulvāra krustojumā. Es jutos aizvainota par tās klusēšanu. Tā tomēr ir necieņa, turklāt ne vien pret mani, bet vēl arī pret tūkstošiem citu, kuri gāja un sauca uz vēstniecību, kamēr tā akla un kurla turpināja klusēt.

Reiz, kad dusmojos par kādu citu jautājumu, Kirils man telefonā maigi un nesteidzīgi stāstīja: "Tagad sakoncentrē visas savas dusmas vienuviet un izveido no tām mazu dimantiņu, apskati to no visām pusēm, pieslīpē, ja kas slīpējams, un tad aizsvied un ļauj, lai tas sašķīst nesavācamos putekļos." Dimantiņš var absorbēt visas dusmas, un tāpat arī māja var reprezentatīvā veidā būt viss ļaunums. Objektu spēju reprezentēt jeb apzīmēt trāpīgi aprakstījis franču semiotiķis Rolāns Barts, norādot, ka "arī objekti kļūst par runu, ja tie kaut ko nozīmē" [1]. Attīstot Sosīra 19. gs. beigās piedāvāto divdaļīgo zīmes modeli, kas paredz, ka zīmi veido apzīmējamais (tas, kas tiek nosaukts) un apzīmētājs (tas, kas nosauc), Barts veido divpakāpju apzīmēšanas sistēmu, kurā zīme (apzīmējamā un apzīmētāja sintēze) tiek pieņemta par apzīmētāju citā zīmes tapšanas procesā, tā veidojot mitoloģizētu konceptu. Ja par zīmēm var teikt, ka tās pārsvarā (īpaši valodiskās) ir konvencionālas un līdz ar to neobjektīvas, tad mitoloģiski koncepti saucami par pilnīgi arbitrāriem: tie ir vēsturiski un situatīvi un to "nozīme ir sajaukums, ko veido padevīgas, bezformīgas asociācijas" [2]. Arī valoda, protams, ir kontekstuāla, proti, tieši konteksts nosaka, kura vārda nozīme tiek lietota, savukārt konotatīvo krāsojumu var ietekmēt arī citi, ārēji faktori.

Tomēr mitoloģiska koncepta atkarība no situācijas, kurā tas tiek lietots, ir daudz spēcīgāka: tieši situācija un mūsu agrākā pieredze, nevis teiktā semantika nosaka to, ko tas nozīmē. Barta piemērs, kas paskaidro primitīvu lingvistisku mitoloģisku konceptu darbību, ir paraugteikumi valodas apguves mācību grāmatās. Teikums quia ego nominor leo latīņu valodas gramatikas mācību grāmatā nozīmē nevis "jo mans vārds ir lauva", bet gan "es esmu gramatikas piemērs" un reprezentē kādu valodisku sakarību, šajā gadījumā – lietvārda un darbības vārda saskaņošanu [3]. Tas ir atraisīts no semantiskās vērtības un tiešās nozīmes un vairs nav zīme, ko veido izteikuma jēga (kādas zooloģiskas kategorijas piedēvēšana) un apzīmētājs (atsevišķie vārdi un to saistījums). Quia ego nominor leo kļūst par apzīmētāju, formu un čaulu citam saturam, proti, gramatikas likumam. Šo saistību pamato mūsu iepriekšējā svešvalodu apguves pieredze darbā ar piemērteikumiem un mācību grāmatām. Ir pilnīgi skaidrs, ka, gribot veiksmīgi un laikā nokārtot eksāmenu, pievērsties uzdevumā uzskaitīto piemēru jēgai un saprast teiktā domu ir lieki un traucējoši. Tie nav izteikumi, kas veidoti saprašanai, bet gan tehniskai apstrādei. Tomēr ne jau visiem latīņu valodas mācību grāmatas vai eksāmena uzdevumu lasīšana izpaužas šajā šķietami produktīvajā un uz valodas apguvi vērstajā veidā. Cilvēkam, kurš nav pazīstams ar mūsdienu valodas apguves stratēģijām, piemēram, romietim, kas dzīvo citā laikā un vietā, šis teikums diez vai primāri ietvertu tikai norādi uz gramatiku. Mitoloģija, kas balsta konceptu un nosaka veidu, kā tas tiek saprasts, vienmēr ir vēsturiski un situatīvi konstruēta. Mitoloģiskiem konceptiem "nepiemīt nekāda noteiktība: tie var rasties, mainīties, sairt un izzust pavisam. Tieši to vēsturiskuma dēļ vēsture tos tik viegli var apspiest" [4]. Senajā Romā teikums quia ego nominor leo primāri bija semantiska vienība, mūsdienu Latvijā vai 20. gadsimta Francijā tas ir mitoloģisks koncepts, un, iespējams, reiz tā nozīme izgaisīs pavisam.

Analoģiski valodiskiem izteikumiem arī citas runas vienības, kā attēli, žesti un lietas, var kļūt ne vien par simboliskām zīmēm, bet arī par mitoloģiskiem konceptiem. Ēka Ukrainas neatkarības ielā 2 pirmajā apzīmēšanas pakāpē nozīmē Krievijas Federācijas vēstniecību, savukārt otrajā pakāpē gatavā zīme – Krievijas Federācijas vēstniecība – tiek pieņemta par formu, satvaru, kas apzīmē Krievijas valdību un tās despotismu. Māja aizgūst tās īpašnieka īpašības kā suns, kas lēnām sāk izskatīties pēc sava saimnieka. Es nevaru iesaistīties dialogā ar Putinu un citiem elites pārstāvjiem, man paliek tikai māja, kas iemieso šīs valdības rīcību – visu to nesaprātīgi iedomīgo, nehumāno, nevienam neko nenesošo, pēc deontoloģiskās, tikumu, utilitārisma, sabiedriskā līguma u.c. ētikas teorijām slikto – un ietver to visu vienā mītiskā pieredzē par mājas atdzīvošanos. Saucējam nepieciešams kāds atbildētājs, kaut vai atbalss, saucienam atsitoties pret klusējošu māju. Runā, ka mājā iekšā neviena vairs neesot, tāpēc, lai arī cik skaļi sauktu, vienīgais, kas varētu atbildēt par visiem pāridarījumiem, ir tā atbalss, kas atskan no mājas pašas, tātad pati māja.

Kā mitoloģizētam konceptam mājai Ukrainas neatkarības ielā 2 nepieciešams iemiesot tās runātspējīgos, bet klusējošos iemītniekus, iegūstot pavisam citas īpašības nekā tās, kas parasti piemīt mājām. To veido nevis logi, bet acis un nevis durvis, bet mute – dzīvībai piederīgi paškustīgi atribūti, kas paskaidro arī kustības halucināciju. Tomēr jāatceras, ka māja nevar tikt vainota un nevar arī elpot un kustēties. Vēstniecības biroja fiziskā adrese nav valdība, nav despotisms, un arī to nozīme atšķiras, jo "saikne, kas veido saistību starp mītu un tā nozīmi, patiesībā ir deformācija" [5]. Tā ir māja, ko pirmais Rīgas pilsētas arhitekts Johans Daniels Felsko 1879. gadā projektējis Rīgas pirmā lielveikala dibinātājam Oskaram Jakšam un kas uzskatāma par vienu no greznākajiem tā laika dzīvojamo ēku paraugiem, nevis ļaunuma avots.

Mājas arhitektūrā saplūst franču renesanses, Venēcijas palaco, Vīnes bulvāru loka apbūves un ziemeļu renesanses motīvi, veidojot "savdabīgu fasāžu kompozīciju ar vienu mērķi – radīt greznu un reprezentatīvu celtni" [6]. Ēkai ir L veida plāns ar divām fasādēm. Greznākajai no tām – kas vērsta pret Ukrainas neatkarības ielu – piemīt piesātināta dekoratīvā plastika: vāzes, dzegas, cilvēku tēli un franču renesansei raksturīgās izteiksmīgās balustrādes un ornamentālās kompozīcijas starp augšstāva logailām, ko papildina horizontāli iezīmēts rustojums [7]. Tā ir ēka, kas veidota dzīvībai, taču ne tādai, kāda tā atklājās man, – vieta, kur satikties tirgotājiem, pieņemt viesus ziemas dārzā un vērot bulvāra straujo ikdienu. Uz Kalpaka bulvāri vērstās parādes durvis ir paredzētas, lai tās vērtu, un logi domāti nevis aizsegšanai, bet gan lai tuvinātu ēku kustīgajam bulvārim un atsvaidzinātu smago, apdarināto fasādi. 

Māja Ukrainas neatkarības ielā 2 ir neticami labi saglabājies Rīgas vēsturiskās apbūves dārgums, un es gribētu to mīlēt. Izteiksmīgais krāsojums un bagātīgā, bet ne uzmācīgā apdare patiešām padara šo ēku skaistu, un tās senums un ilgtspējība padara to labu. Tas ir tikai mīts, kas liek man saspringt un sarauties, ejot tai garām. Tāpat arī krievu valoda un kultūra nav vainīga pie kara Ukrainā. Un tomēr es kaunos skaļi dziedāt līdzi iemīļotajām krievu dziesmām. Bet tas ir tikai mīts.


[1] Barthes, R. Mythologies. Tr. Lavers, A. NY: The Noonday Press. P. 109.

[2] Ibid. P. 119.

[3] Ibid. P. 114–115.

[4] Ibid. P. 120.

[5] Ibid. P. 121.

[6] Lāce, D. Pirmais Rīgas pilsētas arhitekts Johans Daniels Felsko (1813–1902). Rīga: Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūts. 248. lpp.

[7] Ibid. 247. lpp.

Sofija Kozlova

Sofija Kozlova studējusi filozofiju un teoloģiju; žurnāla “Tvērums” radošā direktore. Grib rakstīt par paliekošo dažādās tā izpausmēs. Tiek saukta arī par Annu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!