Raksti
29.12.2021

Miers lai ir ar tevi, Hermani Nič!

Komentē
0
Saglabā

Par Hermaņa Niča personālizstādi "Orģiju un mistēriju teātris", kas līdz 30. decembrim skatāma Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā.

Hermanis Ničs nenoliedzami ir provokatīvs un bieži nesaprasts mākslinieks. Ne velti viņa biogrāfiju paspilgtina vairāki cietumsodi, aizliegums nodarboties ar mākslu un piespiedu emigrācija [1]. Viņa darbos izmantotās metodes un simbolika, asinsizliešana, kailums utt. nereti tiek uztverts kā aizvainojums, turklāt speciāli izraisīts, tāds kā spļāviens uz balles kurpju purngala. Tomēr Niča spļāviens nav iecerēts izsmējīgs, bet drīzāk izpalīdzīgs, tas ir spļāviens, pirms kurpes top spodras. "Es nekad neesmu bijis pret sabiedrību, es ar to necīnījos, viņi vienmēr cīnījās ar mani. Es tikai gribēju parādīt, ka cilvēks var dzīvot daudz intensīvāk," [2] pārpratumu raksturo Hermanis Ničs. Viņa darbības metodoloģija, nostājoties pret vispārējo tabu, paredz apzinātu spriedzes izraisīšanu starp skatītāju un to, ko tas negrib redzēt. Tomēr tas nav viss, ko spēj pateikt viņa māksla. Niča iecere nav vien tukša provokācija, bet gan vedina uz konkrētu rezultātu – esamības pieredzi un dzīvības apzināšanos. Tā ir intensīva, bet ne nepieciešami vardarbīga pieredze. Redzot pāri un aiz izaicinošā, haotiskā satvara, atklājas mistisks miers un kārtība, kas nesaskan ar vispārpieņemtajiem uzskatiem par Niča māksliniecisko darbību. Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā, agrākajās Svētā Jura baznīcas telpās, pāri video iemūžināto kora kliedzienu un dzīvnieku līķu tēliem, mani pārsteidza un pievilka miers, ko izstaro Niča gleznu realitāte. Pretstatā darba tapšanas procesa video uzglabātajai vardarbībai un provokācijai Niča gleznas transponē radīšanas pieredzi un darbību statiskā objektā, kas savas pabeigtības dēļ ievelk skatītāju mierā.

Ničs primāri ir pieredzes inženieris. Kopā ar citiem 60. gadu Vīnes akcionistiem viņš veido akcijas, kuru mērķis ir caur sakāpinātu maņu pieredzi aicināt atcerēties un apzināties sabiedrības kolektīvās vēstures melnumus, tostarp Otrā pasaules kara nežēlīgo realitāti, kas īpaši svarīga bija Ničam, un likt reaģēt uz tiem [3]. Niča dzīves darbs ir Orģiju un mistēriju teātris – īpaši projektēta, intensificēta esamības un klātesamības pieredze. Tāpēc arī saprotama un pamatota ir tieksme Niča darbus vērtēt pēc darbībām un metodēm, kas tos veido. Tomēr Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā šobrīd nav piedzīvojama darbība; ir apskatāms vienīgi rezultāts. Uz Latviju nav atvests teātris, bet gan izstādītas lietas, kas, protams, ir cieši saistītas ar tapšanas procesu, tomēr tiek pieredzētas citādi nekā pats Orģiju un mistēriju teātris darbībā – piemēram, rituālās dzīres "6 dienu spēle", kas Rīgā apskatāmas video un liecību veidolā. Tomēr rezultāta pieredze var krasi atšķirties no darbības pieredzes. Ņemot vērā Niča tieksmi pēc attēla bez attēlojuma, pārāk liels uzsvars, vērtējot viņa darbus, tiek likts uz tēliem un attēlotajām provokatīvajām un vardarbīgajām epizodēm, kas veido Niča komunikācijas rīku arsenālu, bet ne uz galveno domu. Aizraujoties ar tēliem, proti, saturisko, naratīvo un izsakāmo mākslas darbu aspektu, Niča darbu nepastarpinātā pieredze tiek aizēnota. Man šobrīd nav iespējas piedalīties Niča akcijā, bet man ir iespēja piedzīvot viņa gleznas, un tieši gleznās, kas ir tīras no attēlojuma, es gūstu fizisku saikni ar Orģiju un mistēriju teātri.

Izstādi "Orģiju un mistēriju teātris" veido dažādos medijos saglabāts teātra notikums. Tur apskatāms gan videomateriāls, kas ataino pilnu OM teātra paraugakcijas "6 dienu spēle" norisi, gan fotogrāfijas – dokumentālas un inscenētas –, kā arī lielformāta gleznas, skices un talāri. Lai arī dokumentālie video un foto materiāli noteikti piesaista uzmanību ar savu brutalitāti un palīdz labāk konceptualizēt tiem apkārt izstādītos Niča darbus, tie tomēr nespēj sniegt to, pēc kā savā mākslinieciskajā darbībā tiecas Ničs. Proti, pēc "totāla sintēzes akta, kuru var uztvert ar visām maņām" [4]. Foto un video no Orģiju un mistēriju teātra akcijām ir attēlojumi un interpretācijas, kas nespēj piedāvāt klātbūtnes sniegto pārsātinājumu. Video ir secīgs medijs, kas paredz, ka kadru sekvences savā starpā mijiedarbojas un saskaņojas, tas izslēdz mirkļa dažādos slāņus, secīgi sakārtojot tos kādā laika nogrieznī. Video neļauj uztvert vienlaicību tādā intensitātes pakāpē, kādā to paģēr Niča darbi. Līdz ārprātam sulīgā dzīves pieredze "6 dienu spēlēs" videoformātā kļūst sausa un spodra – vērojama, saprotama, bet ne piedzīvojama. Tiesa, video un foto dokumentācija ir, iespējams, labākais veids, kā uzglabāt darbību, tomēr tās pieredzēšana krasi atšķiras no jebkādas reālas darbības – video mēs redzam skeletu, naratīvo rasējumu, kas kā modelis – neīstenība – arī tiek piedzīvots. Dzīvnieku uzšķēršana, dīrāšana un secēšana, kaili cilvēki, asins baļļas, kur viņi tiek mērcēti, koru un orķestru atonālā pārslodze, krustā sišana, apzināta ķermeņu kropļošana, eļļa, fēces, narcises, tomāti un vīns video kļūst par tēliem, kas, lai arī cik meistarīgi nofilmēti, tomēr nesniedz klātesamības pieredzi. Video redzamās darbības ir agresīvas, provokatīvas, bet video pats vardarbības un nepiedienības ziņā īpaši neatšķiras no televīzijā un internetā pieejamajiem video rullīšiem – tā ir virtuāla vardarbība, bez smaržas un garšas. Tieši tāpēc nevis video un foto dokumentācija, bet gan izstādītie priekšmeti – gleznas un citas instalācijas – kā nepastarpināti liecinieki ir tie, kas sniedz visciešāko saikni ar Orģiju un mistēriju teātra pieredzi.

Hermanis Ničs izstādītos priekšmetus dēvē par "reliktiem". Nosaukums nācis no latīņu valodas (re- + linquō) un burtiski nozīmē 'iepakaļ atstātais'. Niča relikti – teātrī izmantotie atribūti un gleznas, kas no tiem veidotas – ir Orģiju un mistēriju teātra pārpalikumi, kas nes sevī pagājušo notikumu. Relikti attēlu atbrīvo no attēlošanas funkcijas, tādā veidā "dodot vietu tiešai realitātei" [5], t.i., piedāvājot pieredzēt darba tapšanu fiziskā un jutekliskā veidā, pat ja tas notiek pastarpināti, proti, caur rezultātu. Lai arī Niča lietotais jēdziens "Relikte" korekti atveidojams kā "relikts", tas kombinācijā ar Ničam raksturīgo kristīgo simboliku un viņa katolisko kontekstu [6] neviļus liek iedomāties par kādu citu tās pašas latīņu saknes vārdu – "relikvija". Itāļu priesteris Mario Konte reiz skaidrojis relikviju dabu un funkciju, norādot, ka "tās palīdz cilvēkiem pārvarēt abstrakto un nonākt tiešā sasaistē ar svēto" [7]. Niča relikti, līdzīgi kā relikvijas, tiecas izlaist abstrakcijas un tēlainības posmu, savienojot juteklisko maņu pieredzi, ko nepastarpināti piedāvā relikti, tieši ar mistisko esamības pieredzi – piesātinājumu, kas ir viņa akciju mērķis. Gluži kā relikvijas savieno lūdzēju nevis ar mocekļa vai svētā mirstīgajām atliekām vai nāves notikumu, bet gan ar nāves garīgo dimensiju, ar tās jēgu un mērķi, arī Niča gleznas ievieto skatītāju mistiskajā akciju pieredzē, nevis fiziski nostatot to smaržu un garšu pasaulē, kurā darbs tapis, bet gan tieši pārceļot skatītāju uz mistisko akciju telpu – apziņas dimensiju.

"Es redzu ļoti ciešu saikni starp procesu un gala rezultātu," [8] raksturojot darbības glezniecību un savas gleznas, saka Ničs. Šī ciešā saikne ir ontoloģiska atkarība – saistība starp divām esamībām. Atšķirībā no video reliktu esamība ir pilnīgi atkarīga no darbības, kura nosaka ne vien katra relikta īpašības (kā video) – krāsu, formu utt. –, bet arī pašu tā esamības faktu. Kamera nepiedalās izrādē, tā to redz no ārpuses, tāpēc lieliski var pavēstīt, kāda ir akcija. Tomēr tikai relikti spēj saglabāt akcijas būtību, jo ir akcijā iekšā nevis kā uzspiests aksesuārs, bet gan kā nepieciešams fināls – paša procesa auglis un turpinājums. Nav iespējams mērķtiecīgi uzgleznot ko tādu kā Niča relikti, un viņš pats to zināja. Viņa gleznas ir iespējamas, tikai pieņemot Niča gandrīz neiespējamās pieredzes scenārijus, tāpēc arī darbības un rezultāta saikne ir tik cieša. Tas, kā krāsa pielipusi audeklam, implicē liešanu, tašķīšanu, ilgumu un slāņus – visu darbību, kas nosaka reliktu. Lai arī pats rezultāts ir nekustīgs, tas sajūtami norāda uz kustību, kas to radīja. Tiesa, relikti nespēj dot pilnu juteklisko akcijas pieredzi, tomēr radīšanas notikuma intensitāti tie saglabā, pārceļot citā materiālā un caur citām īpašībām. Ja darbības intensitāti raksturo temps, vēriens un blīvums, gleznā to pašu funkciju veic vēziens, biezums un tonis.

Viņa gleznas nes sevī tapšanas vēsturi un ir tiešs to radīšanas artefakts, tādā veidā savienojot relikta skatīšanas notikumu ar Orģiju un mistēriju teātra akciju, kurā tas ir tapis. Vērojot nekustīgās lielformāta instalācijas, skatītājs nonāk pašā darbības epicentrā, akciju mistiskajā pieredzē, izlaižot tēlu pasauli. Šeit iezīmējas cita reliktu un relikviju saistība. Kādā intervijā Ničs atzīst, ka ideju par katarses/atpestīšanas saistību ar iznīcību un nāvi, viņš "noskatīja no katolicisma" [9]. Līdzīgi kā katoļu relikvijas bieži vien veidojušās mocekļu vardarbīgas nāves rezultātā, arī Niča reliktu tapšana ir saistīta ar asins un citu ķermeņa sulu izliešanu, kā arī ļoti ķermenisku un aktīvu darbību. Tomēr, gluži kā relikviju gadījumā, lūgšanas netiek virzītas uz mocekļu nāvi, bet gan uz pestīšanu, arī Niča gleznas akcijām raksturīgo vardarbību un iznīcību pārvērš apzinātā un intensīvā mierā. Tiesa, pārfrāzējot izstādes kuratori, "jautājums paliek atklāts: vai vardarbību var parādīt tikai ar vardarbību" [10] un vai tiešām vardarbība ir nepieciešama, lai pilnībā apzinātos savu esamību?

Izstāde "Orģiju un mistēriju teātris" scenogrāfiski ilustrē reliktu būšanu virs vai pāri, t.i., metafizisku pārākumu. Izvietojot darbus augstu gar telpas sienām, tiek radīta sajūta, ka gleznas skatītāju vēro kā eņģeļi. Tomēr šis izkārtojums vedina nepievērst uzmanību tam, kas pats nelec acīs, proti, mudina paskriet garām rezultātam, dzenoties pēc video redzamā procesa, kas izvietots telpas centrā. Niča māksla, ciktāl tā ir izstādāma un saglabājama, ir pēc-karš un pēc-teātris, pabeigtas darbības materiālā puse. Akciju nevar uzglabāt un izcelt no plaukta pēc vēlēšanās, tāpēc vispār nav skaidrs, vai tas, ko mēs redzam, ir pielīdzināms un salāgojams ar to, ko Ničs patiesībā gribētu likt mums pieredzēt. Video ir tikai atblāzma, vārga notikušā variācija, ja tas tiek skatīts kā realitātes reprezentācija. Savukārt nekā citādi to skatīt nav vērts, ja vien paliekam pie tā, ka Niča izstādē izstāda Niča darbus. Video akcijās ir svešķermenis no ārpuses. Kamera ir vērotāja, nevis pieredzētāja, un tāds ir arī tās stāstījums. Citādi tas ir ar akciju instrumentiem, kas tiešā veidā piedzīvo akcijas un saglabā tās, akciju laikā fiziski mainoties. Reliktos viss jau ir noticis – gan asins tecināšana, gan ķermeņu rīvēšanās pret audeklu –, tagad tas viss ir krāsa un faktūra. Tāpēc es aicinu pirmos apskatīt Niča reliktus – gleznas, kas daudz tuvāk pietuvojas akcijas pieredzei un vedina uz pārlaicīgu mieru – un varbūt vairāk neko arī neskatīties. Izrāde ir beigusies, atļaujiet aizvilkt aizkaru!

 

[1] https://www.nitsch.org/en/hermann-nitsch-en/

[2] Rīgas Laiks, decembris, 2020. Atsaucos uz "kādu sarunu", ko intervijas ievadā piemin Arnis Rītups.

[3] Ibid. Vairāk par Vīnes akcionistiem un Hermani Niču lasiet Līnas Birzakas-Priekules izsmeļošajās izstādei veltītajās publikācijās, kas man palīdzēja veiksmīgāk izprast Ničam relevanto vēstures un mākslas vēstures kontekstu: https://arterritory.com/lv/vizuala_maksla/aktuali/25810-10_fakti_par_hermani_nicu/ ; https://arterritory.com/lv/vizuala_maksla/intervijas/25359-hermana_nica_orgiju_un_misteriju_teatris/ ; Birzaka-Priekule, Līna. Hermanis Ničs. Orģiju un mistēriju teātris.

[4] Birzaka-Priekule, Līna. Hermanis Ničs. Orģiju un mistēriju teātris.

[5] Nitsch, Hermann. Werkzeuge und Relikte des O.M.Theaters. // Das Orgien Mysterien Theater. Manifeste, Aufsätze, Vorträge. 1990, S. 113.

[6] Ničs uzaudzis katoļu ģimenē un mācījies katoļu skolās.

[7] Intervija, no kuras ņemts šis citāts, diemžēl pagaisusi no interneta dzīlēm, taču citāts saglabājies šeit: https://en.wikipedia.org/wiki/Relic#cite_ref-griffin_17-0

[8] Birzaka-Priekule, Līna. 10 fakti par Hermani Niču. // https://arterritory.com/lv/vizuala_maksla/aktuali/25810-10_fakti_par_hermani_nicu/

[9] Nitsch, Hermann. Interview by Piotr Uklanski. // https://www.spikeartmagazine.com/?q=articles/hermann-nitsch

[10] Birzaka-Priekule, Līna. Hermanis Ničs. Orģiju un mistēriju teātris.

Sofija Kozlova

Sofija Kozlova studējusi filozofiju un teoloģiju; žurnāla “Tvērums” radošā direktore. Grib rakstīt par paliekošo dažādās tā izpausmēs. Tiek saukta arī par Annu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!