Decembra beigās un janvāra sākumā daudzos medijos parādījās ziņa, ka Disneja studijas Mikipele pamazām zaudē savu neaizskaramības statusu un nokļūst tajā sfērā, ko amerikāņi sauc par "public domain". Tas pēc būtības nozīmē atļauju konkrēto autordarbu brīvi lietot, neprasot autoram atļauju un nemaksājot par šo lietojumu. Iemesli šai mediju interesei bija vairāki – ne tikai tas, ka mēs visi pazīstam Mikipeli, bet arī tas, ka Disneja studija ir slavena ar stingrību, ar kādu tā cenšas novērst sev piederošo tēlu neatļautu lietojumu. Turklāt 1998. gadā ASV Kongress pieņēma likumu, kurš pagarināja autortiesību aizsardzību par 20 gadiem, un daudzi to uztvēra kā lobētāju roku darbu. Pirmām kārtām aizdomas krita uz Disneja studiju, tāpēc likums medijos tika dēvēts par "Mikipeles likumu" (Mickey Mouse Act). Tāpēc fakts, ka agrīnās animācijas filmas ar Mikipeli tagad ir brīvi izmantojamas, simboliski iezīmē kaut kāda procesa beigas.
Gribu pievērst uzmanību vienai niansei, kas šajā gadījumā nav izšķiroša, bet kuru daudzie Latvijas mediji, kas ziņoja par Mikipeli, šķiet, nebija pamanījuši vai pietiekami uzsvēruši. Proti, ziņās, kuras mūsu mediji bija paņēmuši (daži ar un daži bez atsaucēm) no angliski rakstošajiem kanāliem, runa bija par autortiesībām ASV. Bet autortiesību likumi ASV un Eiropas Savienībā atšķiras, un tas, kas ir atļauts ASV, nav automātiski atļauts Eiropas Savienībā un otrādi. Piemēram, princips, uz kuru ziņās atsaucās – ka darbs nonāk sabiedrības brīvā lietojumā pēc 95 gadiem, ES un tātad arī Latvijā nepastāv.
Mikipele ir korporācijai piederošs autordarbs, kurš pirmo reizi publiskots 1928. gadā vairākās multfilmās, tai skaitā "Tvaikoņu Villijā" (atsauce uz tolaik populāru dziesmu). Atbilstoši ASV likumiem, ja darbs ir publiskots pirms 1977. gada, tad nākamajā gadā pēc tā gada, kad darba publiskošanai aprit 95 gadi, darbs nonāk koplietošanā. Mikipelei 95 gadi apritēja 2023. gadā, un tāpēc 2024. gada 1. janvārī tā zaudēja aizsargātā autordarba statusu, bet, kā jau daudzās ziņās minēts, tas neattiecas uz vēlāk radītajām Mikipeles versijām. Tāpat, kā TV3 zināja stāstīt, koplietošanā nonāca Čarlija Čaplina filma "Cirks" un A. A. Milna otrā grāmata par Vinniju Pūku (lai gan, tipiski latviešu medijiem, ziņas veidotājs vai redaktors nav zinājis, ka pirms viņa grāmatas nosaukums jau tulkots latviešu valodā), abi darbi klajā nākuši 1928. gadā.
Lai gan Disneja kompānija izpelnījās amerikāņu kritiku par vēlmi ierobežot tās īpašumā esošo autordarbu brīvu izmantojumu, Eiropas Savienībā šie ierobežojumi un autoru aizsardzība ir daudz stingrāka. ES autortiesību jomā pastāv viens galvenais princips – tiesības darba izmantojumu kontrolēt un saņemt par to atlīdzību saglabājas autora dzīves laikā un autora mantiniekiem 70 gadus pēc autora nāves. Tāpēc tiesības saņemt autoratlīdzību šogad beidzās arī, piemēram, Staļina mantiniekiem, jo Staļins mira 1953. gadā. Bet Mikipeles radītāji Volts Disnejs un Abs Aiverks ir miruši atbilstoši 1966. un 1971. gadā, tātad autortiesībām vajadzētu beigties tikai 2042. gadā. Šoreiz gan, pēc visa spriežot, spēkā ir vēl viens princips – autoriem, kuri nav no Eiropas Savienības, autortiesības tiek noteiktas pēc viņu valsts likuma. Tātad, visticamāk, arī Eiropas Savienībā 1928. gadā zīmēto Mikipeli var brīvi izmantot jau tagad. Tomēr diez vai šis pats princips attiecas uz Vinniju Pūku, jo tā autors A. A. Milns mira 1956. gadā, bet ilustrators E. H. Šepards 1976. gadā, vai uz Ēriha Marijas Remarka romānu "Rietumu frontē bez pārmaiņām", kas ASV arī esot nokļuvis koplietošanā. Te jājautā juristiem. Katrā ziņā tas, ka ASV drīkst brīvi izmantot oriģinālās Pūka ilustrācijas vai Remarka romāna tekstu, nenozīmē, ka to drīkst darīt arī Eiropā.
Mūsu mediji un to lasītāji, pēc visa spriežot, nedomā par ASV un Eiropas Savienību kā divām atšķirīgām pasaulēm, kurās pastāv atšķirīgi likumi. Vai vismaz piemirst par šo atšķirību. Un tas atkal, lai gan citā rakursā, ir stāsts par Mikipeli. Tā simbolizē amerikāņu popkultūru, kas tā vai citādi mūs visus ir ietekmējusi. "Tā vai citādi" šeit ir būtiska atruna, jo Latvijā Mikipele ir drīzāk simbols – tie, kuri uzauga Padomju Savienībā, varbūt bija redzējuši Disneja "Sniegbaltīti", bet ne animācijas filmas par Mikipeli. Būtībā Mikipele pie mums parādījās tikai 1992. gadā, kad žurnālu ar Disneja studijas tēliem sāka izdot "Egmont Latvija", bet nedomāju, ka daudzi vietējie būtu gatavi teikt, ka ir uzauguši ar Mikipeli. Tomēr mēs pazinām Mikipeli pat tad, kad nebija iespējas to skatīt vaigā. Pēckara Eiropā tā kopā ar kokakolu kļuva par "amerikanizēšanās" simbolu. Tagad mēs saprotam, ka pēckara pārmaiņas Rietumeiropā nevar norakstīt tikai uz ASV ietekmi, tie bija kompleksi procesi, kas ietvēra Eiropas modernizāciju un globalizāciju. Arī kultūrā ASV dominēja tikai atsevišķās jomās – Disneja animācija bija viena no tām, un amerikāņu ietekme uz dažādām mūsu kultūras izpausmēm, manuprāt, ir nenoliedzama.
Cita lieta, ka šobrīd situācija ir būtiski atšķirīga. Lai gan Krievija vēl aizvien ienīst un alkst pēc savas iztēlotās Amerikas, Eiropa savā ziņā ir daudz pašapzinīgāka. Tai pietrūkst jaudas tehnoloģiju jomā, un tās paļaušanās uz ASV kā militāro lielvaru robežojas ar pašapmānu, bet reti kurš baidās no tā, ka Amerika varētu sagraut Eiropas valstu identitāti vai dominēt kultūras jomā. Šobrīd grūti vairs saprast, kurš kuru kādā veidā ietekmē. Interese par Mikipeli ir sendienu palieka. Kuram no mums dzīvē kaut kas patiešām mainās no tā, ka Mikipele nonākusi koplietošanā?
0