"Verstak" + "RHIZOME group", pārvietojama publiskās telpas mēbele
 
Recenzija
06.04.2016

Neredzamās pilsētas

Komentē
1
Saglabā

Par Sanktpēterburgai veltīto izstādi "AlterSPb: Pilsēta un publiskā telpa" Latvijas Arhitektūras muzejā

Izstādes manifestā [1] kurators Vladimirs Frolovs atsaucas uz Italo Kalvino (Italo Calvino) miniatūru romānu "Neredzamās pilsētas" ("Invisible Cities"), lasītājā atdzīvinot atmiņas par neparastajām, daudzslāņainajām un mūžam mainīgajām pilsētām, kas ir Kalvino grāmatas pamatā. Manifests piesaka izstādē eksponētās vīzijas par Sanktpēterburgu kā tikai dažus no tūkstošiem stāstu, ko var pastāstīt par jebkuru cienījamu pilsētu. Šie 16 stāsti, kas izvēlēti izstādei, mēģina rosināt iztēli un aicina uz brīdi atteikties no pragmatiskiem apsvērumiem, tāpat kā Kalvino iedomātās pilsētas, kuras grāmatā Marko Polo apraksta mongoļu imperatoram. Atsauce uz šo slaveno stāstu ir ļoti trāpīga, taču nevis tādēļ, ka nojaušams aicinājums uz brīvu domas lidojumu, bet gan tādēļ, ka romānā imperators ir vecs, kurpretī Marko Polo – jauns un sprauns. Tāpat arī šīs izstādes vērtība ir nevis eksponētajās pilsētvides dizaina vīzijās, bet gan tajā, ko jaunie un spraunie arhitektūras Marko Polo uzskata par labu publisko telpu.

Urbānisma uzvaras gājiens ir iespējams, galvenokārt pateicoties milleniāļu paaudzei. Lai arī kā par viņiem sūdzētos darba tirgū un ārpus tā, viņu ir daudz [2], un savos 25 gados ar svaigiem diplomiem kabatās Y paaudzes jaunie profesionāļi ietekmē to, kā funkcionē un izskatās lielās pasaules pilsētas. Auguši piepilsētās reizē ar informācijas tehnoloģijām, milleniāļi gan grib, gan prot dzīvot cieši blakus cits citam blīvi apdzīvotos pilsētu centros. Viņi dod priekšroku velosipēdam un metro [3], nevis autovadītāja apliecībai, un labprātāk dala savu darba telpu ar citiem maziem, lokāliem uzņēmumiem, nevis īrē platību biroju augstceltnē. Milleniāļi nesteidzas ar bērnu radīšanu un bieži dzīvo arī vieni paši, toties daudz laika pavada ar draugiem un paziņām. Šāds dzīvesveids pieprasa atbilstošu telpu – publisko telpu, kas ļauj sarunāties, ēst, dzert un būt pilsētā tikpat brīvi kā mājās.

Otrs valis, uz kura balstās urbānisma popularitāte pēdējā desmitgadē, ir 2008. gada ekonomiskā krīze – sak', katram mākonītim zelta maliņa. Līdz ar lielo būvniecības projektu apstāšanos ķeršanās pie mazāka izmēra pilsētvides vai interjera dizaina ir likumsakarīga. [4] Turklāt ar publiskās telpas dizainu visbiežāk nodarbojas tie paši milleniāļi. Jaunie profesionāļi, kuriem nedaudz pāri divdesmit, gan rada pieprasījumu pēc pilsētvides dizaina, gan paši uz šo pieprasījumu atbild. Šādā kontekstā izstādē skatāmie darbi ir tipiski sava laikmeta paraugi – uzaicinātie autori patiešām pārsvarā ir ļoti jauni; tik jauni, ka ne visiem no viņiem internetā iespējams uzmeklēt portfolio, nemaz nerunājot par mājaslapām. Tomēr – ar vai bez portfolio – viņu stāstus par Sanktpēterburgu ir iespējams interpretēt kā vienas paaudzes balsi, ar kuru labāk iepazīties ātrāk nekā vēlāk, jo šī balss, visticamāk, vēl kādu dekādi diktēs spēles noteikumus pilsētvides dizainā.

Tiesa, lai noskaidrotu, ko tad īsti Sanktpēterburgas jaunieši sagaida no savas pilsētas, ir stipri jāpiepūlas. Izstādes autori skopojas ar attēliem vēl vairāk nekā ar jau diezgan trūcīgajiem vīziju aprakstiem. Turklāt daļa no eksponētajiem attēliem šķiet kaut kur jau tā kā manīti – un vairāk nekā vienu reizi. Sanktpēterburga neapšaubāmi ir viseiropeiskākā Krievijas pilsēta, un daudzējādā ziņā tā ir tuvāk Baltijai un Skandināvijai nekā krievu kultūrai, taču mani nepameta sajūta, ka liela daļa no piedāvātajām publiskās telpas vīzijām vizuāli diezgan formāli atražo to, kas Rietumos "skaitās stilīgi". (Ironiskā kārtā daži darbi pat netrāpa pilsētvides dizaina kategorijā un velti valkā urbānisma vārdu, dižojoties ar vides objektiem, kuriem ar pilsētu diezgan maz sakara.) Arī vīziju aprakstos zibēja stilīgie vārdi – interaktivitāte, zaļās zonas, fleksibilitāte, ilgtspējība utt. –, taču šos apzīmējumus mūsdienās ir viegli piekabināt teju visam. Labs urbānisms ir kaut kas vairāk par ikdienas estetizāciju, un tas visbiežāk iet roku rokā ar pētniecību, lauka novērojumiem, skaitļiem un faktiem – diezgan nestilīgām lietām, ko izstādē diemžēl nemanīju.

Publicitātes attēls: peldošs peldbaseins

Patīkams izņēmums izrādījās studija "Vitrūvijs un dēli", kas pirms atklāšanas paguva sniegt lekciju par pēdējos gados paveikto, taču šis ir izņēmums, kas apstiprina likumsakarību, – proti, jau briedumu sasniegušais birojs drīzāk pārstāvēja imperatora, nevis Marko Polo tēlu. Pārdomātie, racionālie projekti kontrastā ar jauno dizaineru gaisa pilīm izgaismo gan atšķirības, gan dialoga trūkumu starp abām paaudzēm. "Vitrūvija un dēlu" darbi arī ģeokulturālās koordinātās šķiet patiesāki pret vietu un laiku, kurā atrodas, un latviešu skatītājam liksies tuvi un pazīstami – Brodska brandmūris [5] tikpat labi varētu būt Smiļģa mājas aklā siena, un pop-up izstāde Josifa Brodska muzejā [6] sasaucas ar ne vienu vien Latvijā ražotu izrādes scenogrāfiju. Vērīgs apmeklētājs pamanīs arī vēl kādu asprātīgu pilsētvides dizaina piedāvājumu eksponātu klāstā, taču nebojāšu atklājuma prieku.

"Vitrūvijs un dēli", Brodska brandmūris

Visvairāk izstādē pietrūka kāda politiski uzlādētāka piedāvājuma, kas vērsts, piemēram, uz sabiedrisku pulcēšanos. Pilsētas un to ielas izsenis bijušas demokrātijas arēnas un simboli, un postpadomju pilsētvides dizainam ir potenciāls kļūt par telpu, kur pastarpināti risināt tik ļoti sasāpējušo demokrātijas jautājumu. Ar nožēlu jāatzīst, ka diezgan daudz kas šajā izstādē palicis potenciāla līmenī. Jaunie vizionāri liek noprast, ka labprāt staigātu pa jumtiem, skatītos kino parkā un peldētos zem klajas debess ar skatu uz Sanktpēterburgas torņu smailēm, taču "kā?" un "kāpēc?" paliek neatbildēti jautājumi. Imperators pagaidām rauc pieri, taču to, ko Marko Polo stāstīs un rādīs nākotnē, mēs vēl tikai redzēsim.

 

[1] Manifesta teksts krievu valodā pieejams šeit.

[2] Daži paaudžu demogrāfijas dati pieejami šeit. Lai arī Eiropa atšķiras no ASV ar izteiktāku sabiedrības novecošanu, daudzas milleniāļu dzīvesveidu raksturojošas tendences vērojamas arī Eiropā un Krievijā.

[3] Transportlīdzekļa izvēles ietekme uz pilsētu infrastruktūru ir milzīga. Daži dati par milleniāļu pārvietošanās paradumiem pieejami šeit.

[4] Īss ieskats ekonomiskās krīzes atstātajā iespaidā uz Krievijas arhitektūru pieejams šeit.

[5] Ar projektu var iepazīties šeit.

[6] Ar projektu var iepazīties šeit.

Elīna Lībiete

Arhitekte ar interesi par pilsētām, cilvēkiem un to mijiedarbību.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!