Recenzija
18.06.2008

Meklējot Kārļa Vērdiņa iekšējos orgānus

Komentē
0
Saglabā

Tas, ka Kārļa Vērdiņa dzeja ir mākslinieciski augstvērtīga, vairs nav jāpierāda. Jau pēc pirmā krājuma kritikas pozitīvais novērtējums, atzīstot autora spožās stilizētāja spējas, prasmi rīkoties ar valodu, negaidītas reminiscences par latviešu dzejas klasiku, liecina, ka mūsu dzejas zvaigznājam jāpieskaita vēl viens spīdeklis (M. Salējs, Portrets, www.literature.lv, 02.2004.). Arī turpmāk Vērdiņa dzejai raksturīga meistarīga forma, tai piemīt izteiktas postmodernisma iezīmes un silts humors. Kārlis Vērdiņš kā dzejnieks ir artistisks un daudzveidīgs, turklāt nepārtraukti attīstās. Viņa darbi uzrunā pat tādus lasītājus un klausītājus, kam dzeja vispār nav tuva.

Taču reizēm manī smalkā balstiņā ierunājas Es 71. lpp. citētā Sintija, kura interneta komentāros par Kārļa dzeju izsakās šādi: Man nekad nav patikusi šī autora dzejas samākslotība un tukšvārdība, cenšanās izlikties baigi gudram un asprātīgam. Man tuva ir tāda dzeja, kurā varu sajust autora paša emocijas un jūtas.

Pats Kārlis Es tituldzejolī (13.lpp.) manifestē: Ja es kontrolēju savu iekšējo orgānu darbību, tas vēl nenozīmē, ka man tādu vispār nav. Savukārt nodaļai Vēstules epigrāfā likts A. Čaka fragments: Tik vienu vienīgo reizi es spēšu izteikt, ko jūtu – /kliedzienā pēdējā pirms nāves/ ar nazi mugurā pavārtē tumšā un drēgnā. Tāpat arī savā rakstā par mūsdienu latviešu dzeju (Burvju mākslinieka viltība, Diena, 01.02.2008.) Kārlis Vērdiņš izsakās: mēs visi mīlam un ciešam, un mums, ekshibicionistiskajiem dzejdariem, nav problēmu "par to parunāt". Taču laikā, kad šāda atklātība ir kļuvusi par normu, spilgtu iespaidu atstāj darbi, kuros autors netiecas atklāt savus pārdzīvojumus tieši, bet gan konstruē efektīgu skatpunktu, no kura raugoties, ierastās lietas gūst pārsteidzošas sakarības vai arī tiek vērtētas, izejot no pretējā. Dzejniekam piedien ne tikai sirdi plosoša vaļsirdība, bet arī burvju mākslinieka viltība, ar kuras palīdzību mākslas darbs kļūst, kā smejies, kvalitatīvs un pārsteidzošs. Šķiet, otrajā un visvairāk trešajā krājumā Kārlis apzināti tiecas šo savu uzskatu īstenot pats savā dzejā.

Tā nu es gribu saprast, kur un kā šajā krājumā apslēptas autora paša vai vismaz viņa liriskā es patiesās emocijas. Nolieku sev priekšā Es, kā arī abus iepriekšējos krājumus Ledlauži (Nordik, 2001) un Biezpiens ar krējumu (Atēna, 2004), un dodos meklēt Kārļa iekšējos orgānus.

Vispirms es pamanu to, ka kopš Ledlaužiem autors ir manāmi nobriedis. Ja Ledlaužu Kārlis arī dzejā ir izstīdzējušais zēns, kurš redzams fotogrāfijā uz aizmugurējā vāka, tad Es autors šķiet esam mācīts vīrs, gluži kā renesanses laika astronoms ar Kārļa Vērdiņa seju un šekspīrisku apkakli, kādu grāmatā viņu uzzīmējusi māksliniece Zane Ernštreite. Ja Ledlaužos daudzviet orgāni tiek demonstrēti tieši, vietām pat neveikli, ja daudzi Ledlaužu dzejoļi ir nesamaitāti vienkārši, tad iekš Es tādus tikpat kā neatrast. Kārlis patiešām ir kļuvis viltīgs.

Jau otrajā grāmatā Biezpiens ar krējumu Kārlis arvien prasmīgāk domas un sajūtas maskē ar rotaļīgu formu. Es izteiksme ir novesta līdz apbrīnojamai precizitātei. Tomēr vietām tajā pastāv draudi aizvietot jaunradi ar spožu stilu.

Krājums ir pabeigts un pārliecinoši strukturēts, tam objektīvi tikpat kā nav ko pārmest. Jo patiešām – pat ja dzejā vissvarīgākais ir, es atvainojos, katarse, tad kādēļ gan to nevarētu panākt apzināti, ar konstruēta skatpunkta palīdzību? Jo īpaši, ja šis skatpunkts, šai gadījumā ironija, palīdz liriskajam es kaut ko pārvarēt, ja tā ir veids, kādā viņš tiecas pēc harmonijas?

Runādams rafinēti ironiski, Kārlis gan saglabā – vai rada iespaidu, ka saglabā – savu iepriekšējo sirsnību un empātiju. Kāpēc Vērdiņa ironija ir tik pilnasinīga? [...] Tāpēc, ka dzejoļu varonis, balss, kas stāsta, nepaceļas pāri notiekošajam, bet piedalās. (H. Matulis Kā man patīk Vērdiņš, ¼ Satori, 2004.)

Vai tiešām viņš piedalās vienmēr? Vai arī daudzviet tik precīzie novērojumi par cilvēku dzīvi, par kuriem, kā saka, nezini, smieties vai raudāt, ir novērojumi no malas? Bieži šie novērojumi cieši saistās ar tautas, valodas kolektīvo apziņu, un autors piedalās kā šīs tautas un valodas pārstāvis.

Kuru gan neaizkustinās dzejolis Antonija, kurā caur aktrises tēlu parādīts novecošanas traģisms? Vai kāds spēs palikt vienaldzīgs, lasot par lauku sieviņas tūrisma braucienu uz Parīzi (53.lpp.)? Tāpat lasītāji/klausītāji allaž sirsnīgi un skumīgi smejas par filoloģi, kas grib tikt debesīs, bet nezina, kas ir diskurss (54.lpp.) un daudziem citiem. Sirds sažņaudzas, lasot par tantiņu pie vīra kapa (Ceļmalā, 55.lpp.). Neatvairāms ir mīļums, ar kādu Kārlis runā par saviem varoņiem – sākot no mazpilsētas skolniekiem, lauku radiem, filoloģijas studentēm un trimdas latviešiem, līdz pat dzejniekiem, dzejniecēm, aktrisēm, literatūras kritiķiem un biroju darbiniekiem, kā arī Latvijas un pasaules vēstures personāžiem vai literatūras tēliem.

Taču reizēm piezogas jautājums – vai šī empātija ir patiesa vai drīzāk meistarīga imitācija? Tas dara uzmanīgu, jo dzejā pārdzīvojums prasa atdot sevi visu. Citādi paliek vien profesionāla manipulācija.

Lai arī vijīgā, skanīgā valodā uzrakstīti, daudzi Kārļa dzejoļi tomēr vairāk atgādina īsas pasakas vai jocīgus gadījumus. Kārlis neapgrūtina lasītāju ar nepastarpinātu savas zemapziņas fragmentu straumi, viņš tos vispirms pārstrādā un izkārto pārdomātos zīmējumos. Neapšaubāmi, laba dzeja var būt rotaļīga, teksts var būt uztverams kā spēle. Taču daži dzejoļi krājumā, manuprāt, tomēr bīstami balansē uz pašmērķīgu vingrinājumu robežas. Tā, piemēram, dzejolī Vēstules Solveigai (58.lpp.) un vēl dažos, kuri balstās uz veiklām konstrukcijām, profesionāli viss ir kārtībā, laba kompozīcija, tomēr es varu tos uztvert vienīgi kā attālinātas anekdotes. Un kā lasītāju mani neinteresē zvaigžņu skandāli.

Daudzviet krājumā manis tik kārotie iekšējie orgāni tomēr sataustāmi kā bioloģijas kambara slepenajā kastē: Dažkārt drēbe, šķiet, pašķīrās, atsedzot kaut ko miklu un pūkainu, šķiet, kaut ko mīkstu un apaļu. Taču roka par īsu, lai to varētu satvert.(42.lpp.)

Visu dzejoļu kopumu caurvij tāda kā neveiklas situācijas apziņa, tāds kā kauns par savu aso redzējumu. Smalkas, apslēptas parādības Kārlis padara caurspīdīgas, bet šķietami ikdienišķās norisēs atklāj negaidītu drāmu. Ar humoru rakstot par dažnedažādajiem ļaudīm, šur tur ieskanas arī pa dzēlīgai rindai. Kārlis nesaudzē arī sevi: KAUNS – LIELS PUIKA/ DIVDESMIT ASTOŅI GADI/ UN NEZIN KUR LIEK SAVU KNUPI (21.lpp.). Dzejolī Māmiņ, man ir plāns! (97.lpp.) viņš atmasko savu lirisko varoni pat diezgan nežēlīgi: Tad varētu gulēt pofigā visu dienu, skatīties seriālus, pārtikt no mammas algas un vēlāk – pensijas. […] Māmiņ, manā vērtību sistēmā nav vietas vīrišķības kategorijai!

Tā Vērdiņš atkailina cilvēkus un vienlaikus sevi pašu. Viņš ir ļoti vērīgs un reizē arī sajūt mulsumu par to, ko pamanījis. Neveiklības sajūta man subjektīvi šķiet galvenais visu krājumu vienojošais motīvs. Iespējams, tāpēc viņš rod izeju aizplīvurotā, rotaļīgā formā.

Manuprāt, visspēcīgākie dzejoļi šeit ir tie, kuros aiz masku maiņas slēpjas cilvēcisks izmisums.

Visblīvāk liriskā es paša emocijas parādās grāmatas pirmajā nodaļā Cimdiņš. Tā ir gan vainas sajūta dzejoļos Come to me (15.lpp.) un Ko tur liegties (16.lpp.), gan greizsirdība lieliskajā dzejolī Pa miegam (18.lpp.). Pēdējais turklāt ir krājumam pārsteidzoši neraksturīgs dzejolis, jo, manuprāt, tas minētās emocijas izsaka tikpat kā bez ironijas. Katrā ziņā šeit konkrēto izjūtu gamma pausta visai spēcīgi. Arī dzejolī Karavīri (22.lpp.) aiz tā metamorfozēm klaji jūtama emocionāla spriedze. Personiski traģiska pieskaņa ir arī dzejoļiem Zīmes (23.lpp.) un Pasaka par Vērdiņu (26.lpp.).

Tāpēc Cimdiņš ir mana vismīļākā nodaļa visā krājumā. Iespējams, arī tāpēc, ka tajā es varu identificēties ar meiteni dzejolī Metāls (25.lpp.), sajust Kārli kā draudzīgu marsieti siltā apskāvienā, un pieglaust galvu pie viņa vidējās auss.

Tēmas

Anna Auziņa

Anna Auziņa ir dzejniece, krājumu "Atšķirtie dārzi" (1995), "Slēpotāji bučojas sniegā" (2001) un "Es izskatījos laimīga" (2010) autore, Klāva Elsberga prēmijas, Preses nama godalgas un Ojāra Vācieša p...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!