Filmas "Reservoir Dogs" publicitātes foto
 
Blogs
23.03.2020

Mana cīņa ar kino

Komentē
0
Saglabā

Bibliotēkas apmeklētājiem slēgtas, teātros pirmizrādes atceltas. Pasauli pārņēmušās sērgas dēļ ir aizdarītas skolas, cits pēc cita tiek atcelti visādi publiski pasākumi. Nupat biju aizgājis līdz tuvējam veikalam – griķu krājumi vēl nebija beigušies, bet bankas automāts skaidru naudu vairs negribēja dot. Kā jau dzirdēts ieteikumos, šajos apokaliptiskajos apstākļos labāk nedrūzmēties, bet palikt mājās, kaut ko uzslaucīt, pārdomāt vai palasīt. Es pievērsos sen vai tikai pat vienreiz mūžā redzētām filmām, kas tomēr uz manu samērā ļodzīgo un dīvaino psihi atstājušas kaut jelkādu paliekošu nospiedumu.

Mans pirmais kino piedzīvojums ir amizants un savā ziņā hrestomātisks. Vecāki mani, 3 vai 4 gadus vecu nejēgu, bija aizveduši pāri ielai uz Līgatnes kultūras namu, kur tika izrādīts Bleika Edvardsa "Lielo autosacīkšu" seanss. To, ka filma ir komēdija, laikam gan uztvēru ar grūtībām, toties uz mūžu atmiņā iespiedušās ainas, kurās filmas varoņi viens otru apmētā ar tortēm, pārvietojas ar ūdenī palaižamām reaktīvām zivīm vai pa taisno no gaisa ielido vistu apdzīvotā kūtī.

"Dīva" (režisors Žans Žaks Benekss, "Diva", 1981)

Filmās mēdz būt visādi supervaroņi. Brūsa Villisa Cietais Rieksts basām kājām spēj pārvietoties pa sasistu logu lauskām un karāties lifta šahtā, ieķēries sava kalašņikova siksnā, Švarcenegera malacis izvalbītām acīm protas izdzīvot Marsa atmosfērā un trīspupainu sieviešu sabiedrībā, bet man kaut kā nekad tas nav licies dzīvē pats interesantākais un svarīgākais. Es labāk būtu gribējis kļūt par pastnieku no senos laikos melnbaltā versijā redzētās filmas "Dīva". Viņš eleganti pārvietojas uz sava dzeltenā mopēda, operas izrāžu laikā slepus pamanās ierakstīt nekad mūžā ierakstam nepiekritušu operas dīvu balsis, iezogas ģērbtuvēs, lai nospertu dziedātāju smalkās kleitas, dzīvo kaut kādā romantiski industriālā un ar sadauzītiem limuzīniem pilnā daudzstāvu garāžā un zina, kā visneuzkrītošāk skaņuplašu veikalā nozagt plates. Protams, viņam uzglūn ļaundari – īpaši nešpetns ir tas, kurš allaž nēsā melnās "kaķacis" un prot mētāt nāvējošus īlenus, taču stāsts jau nav par to, bet gan par mīlestību – un ne jau tikai pret mūziku. Godīgi sakot, vēl aizvien esmu vai gribu būt tas pastnieks, lai gan pirātisms jau neskaitāmas reizes mainījis visus iespējamos veidolus un tehniskos risinājumus.

"Doom paaudze" (režisors Gregs Araki, "The Doom Generation", 1995)

Kad sāku strādāt "Dienā", viens no maniem pirmajiem atklājumiem bija datorspēle "Doom". Nu, jūs varbūt atceraties – no ugunīgiem kaktiem lienoši zombiji, nāvējošām zemenēm līdzīgas lidojošas būtnes un uz mietiem uzsprausti trusīši kā sekmīga spēles iznākuma gandarījums. Katrā ziņā šīs ainas bija krietni vien interesantākas par avīzes formātam nepieciešamajām vārsmām. Kamēr Egīls Zirnis "kapāja" krāsainās lodītes, es uz nebēdu rosījos pa asiņaini gļotainajiem "Doom" ganģiem. Bet galvenās mūzikas kritiķes dēls vispār gandrīz sagrāva laikraksta digitālo arhīvu, jo pašrocīgi bija izdomājis uzstādīt "Doom" jaunāko versiju. Visu šo peripetiju iespaidā Araki filma kļuva par sensāciju – un nebūt ne tikai nocirstas, bet runājošas galvas vai jocīgā un pagalam baisā veidā pielietotu dārznieka šķēru dēļ. Tā bija filma par mums, par mūsu paaudzi, par mani 90. gadu vidū.

"Tie trīs jānovāc" (režisors Žaks Derē, "3 hommes à abattre", 1980)

Liela daļa bērnības un jaunības kino un TV pieredzes bija melnbalta, un tas nebija tikai tāpēc, ka arī pirmais ģimenes televizors bija ar melni baltu ekrānu. Kā tagad saprotu, liela tiesa Padomju Savienībā nonākušo ārvalstu filmu bija pirātiskas kopijas. Viens no iecienītākajiem šādu kopiju tapšanas punktiem bija Maskavas starptautiskais filmu festivāls. Lūk, tur autori savas filmas atveda izrādīt krāsainas, bet lietpratīgi racionalizatori–mehāniķi ātri vien no tām ieguva melnbaltas un plaši pielietojamas kopijas. Droši vien tieši tāpēc arī šī Alēna Delona producētā filma manā atmiņā palikusi bez krāsas. Pats Delons allaž nevainojami baltā un tīrā uzvalkā, protams, ir filmas galvenā protagonista lomā, un šaušalīgajiem ļaundariem neizdodas viņu novākt līdz pat brīdim, kad finālā Delona tēlotais varonis izvēlas to izdarīt pats – ar francisku žestu iešaudams sev mutē. Ko tādu es vēl savām bērna acīm nebiju skatījis, un esmu satriekts vēl šobaltdien.

"Čankinas ekspresis" (režisors Vongs Karvajs, "Chungking Express", 1994)

Kādu laiku man bija izdevība darboties kinoforuma "Arsenāls" filmu atlases komisijā. Tur mūždien bija raiba publika, taču toni allaž noteica foruma iniciators, tā tēvs un nu jau nelaiķis Augusts Sukuts. Filmas tika iesūtītas simtām – garas, īsas, krāsainas un melnbaltas. Un bija jāpagūst tās visas izskatīt un novērtēt. Augustam bija labi zināma metode. Ja vien darīšana iznāca ar kādu pilnmetrāžas darbu, jau pirmajās minūtēs viņš parasti sāka snaust, bet uztrūcies steigšus paziņoja savu verdiktu – vai nu "pārtiniet uz priekšu", vai "apturiet un lieciet nākamo". Šo Vonga Karvaja filmu gan piemeklēja drusku citāds liktenis, un ne velti man bijusi dāvāta iespēja to visā apjomā noskatīties pat vairākkārt. Viena no versijām šādai apstākļu sakritībai ir neiedomājami lipīgais filmas skaņu celiņš, kurā spožākie Āzijas talanti sacentušies savā starpā, ierakstot pašus ejošākos rietumvalstu popmūzikas un roka gabalus. To iespējams uztvert pat dziļā miegā. Bet otrs iemesls, lai arī novērtējams vienīgi nomodā, ir Karvaja radītais austrumu eksotikas kolorīts. Vēl šobaltdien, nonācis Hongkongā vai kur citur tajā pusē, ielas malā starp slotu un šaufeļu veikaliem ēdot haizivs zupu, es instinktīvi palūkojos debesīs un gaidu, kad pār ielu pārlidos ļoti zemu planējoša un ļoti liela pasažieru lidmašīna.

"Maize, zelts un revolveris" (režisors Samvels Gasparovs, "Хлеб, золото, наган", 1980)

Parasti man nepatīk izteikties par filmām, kuras neesmu redzējis, taču ir daži izņēmumi. Viens no spilgtākajiem ir šis, jo saistīts ar lielām un nepiepildītām cerībām. Ziņu par gaidāmo filmu biju redzējis televīzijā, un tur bija viss nepieciešamais – pakaļdzīšanās, šaušana un krišana dubļos no īpaši šim mērķim uzbūvētiem sargtorņiem. Kolīdz nāca gaismā ziņa, ka filmu izrādīs arī vietējās lauku saimniecības kultūras nama zālē, bija skaidrs, ka jāpērk biļete un jāsteidz skatīties. Dūšu gan drusku sabojāja atklāsme, ka zālē esam tikai kādi 5 vai 6 skatītāji. Mans tēvs, kurš kādreiz bija kinomehāniķis, tika stāstījis, ka seansus mēdza atcelt, ja nesavācās vairāk par 10 skatītājiem. Bet te bija lauki un  nekas neko ļaunu nevēstīja. Vien seanss kā nesākās, tā nesākās. Nebija pat ierastās kinožurnāla ievadpauzes. Visi sēdēja tumsā un gaidīja. Ne maizes, ne zelta, ne revolveru. Un tad tas notika. Zālē atkal tika iedegta gaisma, un pa aizmugures durvīm pie mums iznāca… kinomehāniķe, šķiet, vienīgā sieviete šajā profesijā, ko esmu sastapis kopš tiem laikiem. Rokā viņai bija viena no bundžām ar mūsu tik iekāroto filmu. "Atvainojiet," viņa sacīja, "filmu demonstrēt nebūs iespējams. Lente ir sapelējusi."

"XX gadsimta pirāti" (režisors Boriss Durovs, "Пираты XX века", 1980)

Tajos tālajos laikos, kad vēl nebija izgudroti viedtālruņi un mēmes, par vienu no populārākajām skolas bērnu izklaidēm bija kļuvusi atstāstīšana. Filmu varēja redzēt viens un tikai vienreiz, bet gūtā pieredze uzreiz kļuva par vērā ņemamu valūtu, ko likt lietā nepieciešamajos socializēšanās gadījumos. "Viņi visi bija pliki un ar elektriskajām ģitārām ielēca ūdenī no tilta," – kur nu vēl būtu iespējams izgudrot spožāku mēmi? Durova "XX gadsimta pirāti" bija viens no šādas agrīnās mēmjrades šedevriem. Man ir stāstīts, ka filmā "jauniņo un talantīgo latviešu aktieri Andri Bērziņu" mežonīgi piekauj un nosviež lejā pa kāpnēm. Vai arī otrādi – jauniņais un talantīgais piekauj un nosviež pats. Neko tādu neatceros, toties spilgti atminos, kā ar trāpīgi mestu abordāžas enkuru tiek caurdurts un pie kuģa borta pievilkts kāds jūrnieks. Un tas jau bija iemesls saturīgas sarunas sākumam.

"Ieslodzītie suņi" (režisors Kventins Tarantīno, "Reservoir Dogs", 1992)

Ar šo filmu gadījās kaut kā pavisam neveikli. Noskatījos to vēl pirms "Lubenes" ("Lubene" nāca tikai pēc tam) un biju tādā apziņas stāvoklī, ka alku nekavējoties savos iespaidos dalīties ar ikvienu, kas nāk pretī. Kā par nelaimi, viens no pirmajiem ceļā gadījās "Rīgas Laika" redaktors Uldis Tīrons. Cik nu vien krāšņi spēdams, atstāstīju viņam epizodi, kurā melodiskas mūzikas pavadījumā vienam no varoņiem tiek nogriezta auss. "Jā? Nu un tad?" – aptuveni šāda bija Tīrona reakcija. Par citu manas jaunības traumu reiz bija kļuvusi Tīrona rediģētā grāmatiņa "Ne vējš, ne karogs". Ne viena vien no dzenbudisma koanām beidzās ar frāzi: "Un tajā brīdī viņš tapa apskaidrots." Neesmu drošs, vai tik skaļi vārdi būtu piemēroti, bet kaut kas apskaidrībai līdzīgs mani piemeklēja arī tajā brīdī – kad Tīronam mēģināju atstāstīt Tarantīno filmas dāvātos iespaidus. Un kopš tā laika esmu krietni vien piesardzīgāks. Gan pret Tarantīno, gan pret Tīronu.

"Spogulis" (režisors Andrejs Tarkovskis, "Зеркало", 1974)

Ja no visām Andreja Tarkovska filmām man kādam jāieteic dažas, tādu diemžēl nav pārāk daudz. Sarakstā nebūs "Upurēšanas", arī "Stalkera" ne. "Slidotava un vijole"? Varbūt. Tomēr viena noteikti būs, un tā ir divus gadus pēc manas dzimšanas tapušais "Spogulis" (vēl varbūt kādam interesentam es ieteiktu "Andreju Rubļovu", bet tas jau tā – garīgi visai specifiskām un fizioloģiski izturīgām gaumēm). Mēģinot saprast, kas man "Spogulī" šķiet tik būtisks un piesaistošs, esmu palicis pie divām tēmām. Vispirms – Margaritas Terehovas atveidotais mātes tēls. Būsim godīgi – skaistāku māti  savā mūžā neesmu sastapis. Jo īpaši, kad viņa sēž uz žoga un smēķē. Otra tēma jau atkal ir tā pati māte, tikai drusku citā kontekstā. Šķiet, Airisa Mērdoka reiz kādā intervijā stāstīja, ka par savu darbu trūkumiem neviens nezinot labāk kā vien autors pats. Un tagad atcerieties "Spoguli": nakts, vējš, lietus, māte plānā plašķītī skrien uz savu darbavietu – tipogrāfiju, jo domā, ka ir pieļāvusi liktenīgu kļūdu. Ikreiz, kad skatos šo filmu vai pat tikai atminos konkrēto epizodi, es zinu, kas ir šī māte. Nē, par maniem vecākiem nav runa. Šī māte esmu es pats.

Tēmas

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis (1973) ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Drīzumā apgādā “Dienas grāmata” iznāks romāns par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!