Kadrs no filmas "M3gan"
 
Sleja
23.01.2023

M3gana iet uz skolu

Komentē
0

Pēdējo pāris mēnešu laikā interneta un sociālo tīklu lietotāji ir aplaimoti ar divu deju mēmiem. Pirmais bija "Netflix" seriāla "Trešdiena" galvenās varones Trešdienas uznāciens skolas ballē, un drīz pēc tam sekoja šausmu filmas "Megana" galvenās varones M3ganas ironiski draudīgā horeogrāfija. Lai gan dejošana vienmēr paredz fiziskās varēšanas demonstrāciju, abas dejas šķiet radītas tieši sociālajiem tīkliem un veidotas kā kinestētiski uzdevumi ar akrobātiskiem elementiem. Tie abi ir priekšnesumi, kuri jādejo nevis partnera, bet spoguļa vai kameras priekšā. Tie nav īsti domāti improvizācijai, bet drīzāk precīzai atdarināšanai, dejas ir "dīvainas", proti, atpazīstamas, un tiktoka lietotāji, lai apliecinātu, ka tikuši galā ar uzdevumu, savam video dažkārt pievieno klāt fragmentus no oriģinālajām filmām.

Lai gan dejas kaut kādā ziņā ir līdzīgas, to nozīme filmās ir atšķirīga. Trešdiena nav tāda kā visi citi pozitīvā nozīmē – deja ir zīme, kas uzskatāmi pauž filmas varones vai cilvēka, kurš ar viņu identificējas, unikalitāti un dumpi pret garlaicīgajām normām, kas valda pat tādā it kā neparastā, bet dīvainā kārtā teju vai jebkurā pusaudžu filmā redzētā skolā, kurā iet Trešdiena. Bet M3gana ir elektroniska iekārta, androīds, lelle, kuru vada mākslīgais intelekts (MI), un viņas atšķirība, kas izpaužas arī kustībās, ir vismaz destruktīva, ja ne biedējoša (uzreiz atzīšos, ka filmu kopumā neesmu redzējis, tāpēc par tās nozīmi neko daudz nevaru pateikt, it sevišķi ņemot vērā "New York Times" lasīto recenziju, ka "Megana" ir geju filma bez gejiem, un, cik saprotu, tā paredz arī zināmu identificēšanos ar filmā notiekošo).

Atstājot malā jautājumu par "Meganas" metaforām un diskursiem, filmā nepārprotami ir uzburts MI tēls, par kuru arī ir, ko teikt. M3gana attēlota kā cilvēciska un necilvēciska vienlaikus. Protams, viņas stīvā lelles seja un kokainās kustības ir pirmām kārtām domātas kā zīme, jo grūti saprast, kāpēc inženieri, kuri atrisinājuši kognitīvo spēju atdarināšanas problēmas, nav tikuši galā, piemēram, ar kustību atdarināšanu, lai gan te droši vien varētu būt dažādi tehniski ierobežojumi. M3ganai ir apbrīnojamas spējas – viņa, šķiet, saprot, kas ir "fizisks un emocionāls kaitējums", no kura viņai uzdots cilvēku meiteni Keidiju pasargāt, lai gan šis apzīmējums ir ļoti neskaidrs un nekonkrēts (iedomājieties, piemēram, ka jums bērnam ir jāizskaidro, kā atpazīt "kaitējumu", un kas androīdam būtu jāspēj, lai tiktu galā ar šo uzdevumu), vienlaikus viņa nespēj kontekstuāli izprast komandu "pasargāt", to interpretējot, piemēram, kā pavēli slepkavot, kad slepkavība nav obligāti nepieciešama, lai novērstu kaitējumu. Vārdu sakot, mums, šķiet, ir darīšana ar vēl vienu versiju par mašīnu dumpi kā sodu par cilvēku iedomību, kuri mēģina "tēlot Dievu". 

Lai gan doma par androīdiem patiešām ir vilinoša, kā norādīja kāds no MI inženieriem, diez vai mākslīga cilvēka radīšana ir galvenais MI veidotāju mērķis, jo cilvēku var radīt daudz vienkāršāk un lētāk. MI ir vajadzīgs, nevis lai aizvietotu cilvēku vispār, bet lai veiktu konkrētus darbus, kas cilvēkam ir pārāk sarežģīti, vienmuļi, grūti vai laikietilpīgi. Un dejošana nav viens no tiem. Tā ka vismaz pagaidām MI tomēr ir rīks, tikai rīks. Atbilstoši realitātē "mašīnu dumpis" izpaužas divos veidos. Pirmkārt, kā tehniska kļūme, vīruss vai vienkārši elektrības zudums, kas izraisa datorizēto ierīču iziešanu no ierindas. Un, otrkārt, kā būtiskas izmaiņas darba dzīvē un rezultātā arī citās sociālās un personiskās dzīves jomās. Turklāt arī šeit dumpis bieži vien ir nevis dramatiski iespaidīgs, bet pakāpenisks un nosacīti nemanāms. Nav tā, ka vienu dienu šoferus, sekretārus un skolotājus nomaina roboti, bet atsevišķas funkcijas pakāpeniski tiek automatizētas, ieviestas jaunas programmas, jaunas ierīces, kas atvieglo un vienlaikus aizvieto cilvēka darbu, un izmaiņu dramatismu saprotam tikai pēc laika, kad salīdzinām neseno pagātni ar šodienu. 

Tomēr ir arī izņēmumi. "OpenAI" radītā "čatbota" jeb sarunu programmas "ChatGPT" parādīšanos publiskajā sfērā var nosaukt par dramatisku. Pagājušā gada decembrī tā kļuva pieejama plašākai publikai un daudzos izraisīja zināmu šoku, kā arī nebeidzamu virkni ar komentāriem. Tas, ka datorprogrammas arvien labāk komunicē, tulko un raksta tekstus, bija zināms jau kādu laiku. Kad es, piemēram, mēģināju atteikties no "New York Times" abonēšanas, mājaslapas programma mani "nosūtīja" pie "čatbota", kurš mani "pierunāja" neatteikties no pasūtīšanas ("Bet ko jūs teiktu, ja mēs uz sešiem mēnešiem samazinātu maksu?"), un šādu samērā vienkāršu programmu mūsdienās ir daudz. Bet "ChatGPT" spēj komunicēt un radīt tekstus par visu ko, turklāt visnotaļ pārliecinoši. Daudziem bija sajūta, ka MI ir ienācis mūsu ikdienā kaut kādā citā, vēl nebijušā līmenī. 

Es nosaucu MI par rīku, tikai lai uzsvērtu atšķirību no cilvēka. Man nav nodoma apgalvot, ka izmaiņas rīkos ir maznozīmīgas. Galu galā arī cilvēka dzīvē vispār, nemaz nerunājot par darba dzīvi, daudz ko var raksturot funkcionāli, atbilstoši, parādoties jauniem rīkiem, kaut kādas funkcijas var tikt "aizvietotas", ja lietojam šo tik biedējošo vārdu. "The Economist" tehnoloģiju komentētājs Ludvigs Zīgele (Siegele) apgalvo, ka tāda tipa MI kā "ChatGPT", kas ir fleksiblas, multifunkcionālas, pašmācošas MI sistēmas, var radīt ekonomisko ietekmi, kas pielīdzināma elektrības tehnoloģiju ienākšanai. Un tagad iedomājieties mūsu ikdienu bez elektrības!

Bet "ChatGPT" ir arī daudz ātrāks iespaids. Viena konsekvence, ko acumirklī daudzi pamanīja, ka MI atstās iespaidu uz izglītību. Tas pats Zīgele "čatbota" radītos tekstus raksturo kā sacerējumus, ko rakstītu apmēram 13–16 gadus vecs skolēns ("middle school"), bet patiesībā dažu labu tekstu var iesniegt arī augstskolā. Ņujorkas valsts skolās "ChatGPT" izmantošana ir aizliegta.

MI pašreizējās spējas droši vien nevajadzētu pārspīlēt. "ChatGPT" rada viduvējas esejas, turklāt līdzīgi kā ar tulkošanas programmām – tās ļoti atvieglo to tulkotāju dzīvi, kuri zina valodu, bet nav pilnībā uzticamas. Tu vari programmai iedot tekstu pārtulkot un tad to pārlasīt, kas nepārprotami ir daudz vieglāk, nekā sākt tulkošanu no nulles, bet, ja vienkārši paņem iztulkoto tekstu kā gatavu, pastāv liela iespējamība, ka tajā būs pat pilnīgi absurdas kļūdas. Līdzīgi ir ar "ChatGPT".  

Var diskutēt, vai šīs nepilnības ir tikai laika jautājums. Iespējams, ka gluži ne. Bet atkal jāsaka – kāds ir mūsu mērķis? "ChatGPT" ir dieva dāvana visiem skolēniem, kuri ir pieticīgi savās pretenzijās, un lāsts visiem pasniedzējiem, kuriem nav laika rūpīgi izlasīt skolēnu un studentu rakstīto. Atbilstoši rodas jautājums – kas notiks ar eseju kā pārbaudes formu? Esejas būtība ir tā, ka tajā cilvēks domu izsaka saviem vārdiem, un no tā, cik sakarīgi doma izteikta, lasītājs var novērtēt, cik labi cilvēks saprot to, par ko raksta. Kā jau teicu, vismaz viduvējā līmenī "ChatGPT" to var izdarīt mierīgi – teksts lielākoties un kopumā ir sakarīgs.

Tomēr MI ietekme uz esejām un tekstiem vispār droši vien būs vēl fundamentālāka. Kādreiz spēja paturēt galvā informāciju, piemēram, vēstures faktus, likumus vai citātu atrašanās vietu tekstā, bija vērtība, un daļa cilvēku šo prasmi bija izkopuši augstākajā pakāpē. Datorizācija lielu daļu no šīs izcilības padarīja par nebūtisku. Tagad jebkurš var zibenīgi atrast vajadzīgo informāciju. Droši vien cilvēki, kas tik daudz bija ieguldījuši šo spēju izkopšanā, jutās apdalīti. MI droši vien padarīs kaut kādus tekstu žanrus vai eseju formas par nebūtiskām. Bet kuras? Kam vērtība saglabāsies? Tai skaitā – kā mainīsies skolas un universitātes esejas, ja sakarīgums pats par sevi vairs nav pietiekama vērtība (un no otras puses – kas ir tās mācību un pārbaudes formas, kas trenēs prasmi runāt un rakstīt sakarīgi, jo diez vai vajadzība pēc šādas prasmes pazudīs pilnībā)? Kā mainīsies radošā darba nosacījumi, kad daļu no tā veiks "radošais MI" ("generative AI")? Utt. U.t.jpr. Kamēr mēs baidījāmies no robotiem, kuri pārkāps Azimova trīs likumus robotiem, mākslīgais intelekts iemācījās rakstīt esejas. Diemžēl mēs varbūt zinām, ko darīt, ja robots mums uzbrūk ar dzelzs gabalu, bet neesam gatavi situācijai, kad tas uzraksta eseju vidusskolēna līmenī. Mēs robotu dumpi gaidījām citur. Ko nu?

Artis Svece

Artis Svece ir filozofs, publicists, Latvijas Universitātes Filozofijas un ētikas nodaļas docents, viņa pētnieciskais lauks aptver dzīvnieku studijas, ekokritiku, sociālo filozofiju un kritisko domāša

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!