Par Elīnas un Rūdolfa Gediņu un Kristas un Reiņa Dzudzilo izrādi "Ļoti labas minūtes" Dailes teātrī (2022).
Deja Lielajā zālē
Gan pirms, gan pēc kustību izrādes "Ļoti labas minūtes" pirmizrādes cilvēks, kurš mani uzaicināja uz Dailes teātri, izmeta Visumam pa pusei retorisku, pa pusei tiešu, faktus pieprasošu jautājumu: "Kad Dailes teātrī uz lielās skatuves vispār rādīta dejas izrāde?" Faktu man nebija, taču, vēl neredzējis jaundarbu, piesardzīgi ieminējos, ka nevar jau zināt, vai teātra direkcijas un radošās komandas lēmums riskēt attaisnosies. Savukārt mana "pēc" atbilde jau bija replikas formā: "Jā, kaut kas tāds uz Dailes teātra skatuves būtu jārāda biežāk!"
Krista un Reinis Dzudzilo, kā arī Elīna un Rūdolfs Gediņi vismaz manā izpratnē ir apskaužami talantīgi, radoši zibsnījoši un padziļināti domājoši bezkompromisu ļaudis, kuri mākslas darba vēstījuma viengabalainības dēļ nebaidās izaicināt ne sevi, nedz skatītājus. Man, ar teātra mākslu cieši saistītam komponistam, pārsteigumu un vieglas bažas sagādāja atklājums, ka radošajā komandā bez šīs četrotnes minēts tikai gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš, bet izrādes mūzikas autora/autores vārda trūkst. "Nu, labi, varbūt izmantojuši mūzikas noformējumu iz klasikas un vienkārši piemirsuši uzrakstīt," nodomāju, labi apzinoties, ka tik rūpīgi un pret detaļām skrupulozi mākslinieki kā Dzudzilo neko tā vienkārši neaizmirst. Un patiesi – neviens neko nebija aizmirsis. Izrādes skaņu partitūra ir apskaņota domino (vai dambretes?) kauliņu klakstoņa, Elīnas un Rūdolfa kustības un elpa. Un starpteksti krievu un vācu valodā, kas veido simbolisku un praktiski temporālu robežšķirtni starp izrādes fāzēm.
Izaicinājums sev
Elīna un Rūdolfs Gediņi zināmi kā augstas raudzes profesionāļi, kuru dejas manieri raksturo precizitāte, poētiskums un aizrautība. "Ļoti labu minūšu" gadījumā šīm kvalitātēm piepulcēšu arī sinhronitāti un mīlestību. Būtu mani pārņēmis sentiments, droši vien es ar grūtībām atturētos no kārdinājuma jūsmīgi izdvest: "Nu, bet, protams, viņi kustas sinhroni, un kustībās jūtama mīlestība! Viņi taču ir vīrs un sieva!" Tomēr esmu redzējis gana daudzus dejotāju un kustību mākslas pārus, kuri uz skatuves kustas daudz vājāk saskaņoti. Bet mīlestība? Protams, mīlestības klātbūtne tās visdažādākajās, tostarp arī emocionāli sāpīgajās izpausmēs, jūtama konstanti, taču tā ir mīlestība nevis pret skatuves partneri, bet pret kustību, pret kādu metafizisku poētiku (kas, neviena nepierakstīta, vējo gaisā virs skatuves un skatītāju zāles) un tak jau arī pret Asju Lācis un Valteru Benjaminu, personībām, kuras iedvesmojušas dejas uzveduma veidotājus un "par kurām" ir šī izrāde. Atkārtošos – neesmu dejas profesionālis, tādēļ precīzu terminoloģiju atstāšu zinātājiem, tomēr pat man bija redzams, ka abi kustību mākslinieki izrādes gaitā savā horeogrāfijā iekļāvuši un precīzi atainojuši dažādu laikmetīgās dejas stilu elementus, turklāt pakļāvuši tos vēstījuma jēgai, nevis palikuši pašmērķīgajā "skat, kā es māku!" zonā. Esiet bez bažām, viņi māk. Jūs redzēsiet spēli ar paātrinājuma un palēninājuma efektiem, robustu, teju robotisku un līdzās arī dzīvsudrabam radniecīgu plastiskumu, individuālas meistarības paraugstundu un elpu aizraujošu iejūtību pret dejas partneri, bet tā nebūs narcistiska izrādīšanās. Nē, šī deja nav šovs. Tā ir mīlestības poētika.
Izaicinājums skatītājiem
Laikam esmu izrāžu-skatīšanai-negatavošanās čempions, jo, ieraudzījis Dailes teātra tīmekļa vietnē "Ļoti labu minūšu" šķirklī tikai vienu skopu teksta rindkopu, neizlasīju pat to, katrā ziņā palaidu garām Asjas Lācis un Valtera Benjamina personvārdus. Pateicoties Kristas Burānes filmai "Māra", man šie vārdi (Asja – Māras Ķimeles vecmamma, Valters Benjamins – viens no viņas mūža svarīgajiem vīriešiem) un viņu attiecību statuss (sarežģīti) nav svešs, taču atskatā uz pieredzēto apgalvošu, ka skatītājs var iztikt bez šīs informācijas, ja nu vienīgi tas padarītu skaidrāku izrādes starptekstu valodu (krievu un vācu) izvēli.
Pretēji manām sākotnējām bažām izrādās, ka dejas izrādes skatītājs var brīvi iztikt arī bez mūzikas pavadījuma. Lēšu, ka dejotājiem mūzikas jeb "drošā balsta" trūkums bija papildu uzdevums, kas jau tā izaicinošo darbu padarīja vēl riskantāku, bet viņi ar to tika galā godam. Var atcerēties ekstravagantā amerikāņu komponista Džona Keidža (John Cage, 1912–1992) vārdus, ka tāda īstena klusuma nemaz nav, jo viss mums apkārt ir mūzika. Tas koncentrētās uzmanības un vērīgās līdzi sekošanas klusums, ko izpārdotā zāle (epidemioloģisko noteikumu ievērošanas apstākļiem pielāgotā, protams) translēja skatuves virzienā, ļāva iztēlē sadzirdēt, gluži reāli ieraudzīt un teju vai elektrizētiem nervu galiņiem sajust dejotāju radīto mūziku. Klusums teātra lielajā zālē, man domāt, bija dejotāju un skatītāju vienlīdz liels nopelns, jo, no vienas puses, sekošana tik intensīvam, niansētam un jēdzieniski ietilpīgam vēstījumam pieprasa klusumu (viens blakussēdētāja ausī netīšām par skaļu iečukstēts vārds, un līdzpārdzīvojums draud izčākstēt visai publikai), bet, no otras puses, esmu pārliecināts, ka skatītāji, Elīnas un Rūdolfa kinestētikas aizķerti un ievilināti, intuitīvi sajuta, ka uz skatuves notiekošais "ir īsta manta", un atbildēja ar klusu un cieņpilni aizrautīgu piedalīšanos šajā notikumā.
Izaicinājums, kas galu galā izrādījās pilnīgs ne-izaicinājums, bija spēja iztulkot dejotāju žestu un kustību valodas nozīmi. Iespējams, nedaudz aizspriedumaini uzskatu, ka kustību kodus semiotiskā līmenī spējīgs nolasīt tikai dejotājs vai dejas zinātnieks ar ievērojamu prakses pieredzi un zināšanām par dejas mākslas stilistiku un teoriju, tādēļ sākotnēji noskaņoju sevi precīzu un estētiski baudāmu kustību pieredzēšanai, bet ne saprašanai. Aizritēja pirmās 10–15 ļoti labās minūtes, kuru laikā cīnījos starp "nē, nu, principā saprotu, par ko šis ir" un "nē, nu, sasodīts, neko nesaprotu, bet ir jaudīgi", bet tad notika klikšķis (līdzībās runājot, mirklis, kad skatītājs atkāpjas no puantilisma tehnikā radītas gleznas un punktiņu vietā ierauga ainavu, kura viņa acu priekšā atdzīvojas) un vismaz savas uztveres ietvarā sāku saprast visu, ko darīja dejotāji.
Cīņa par un pret, un ar
Kristas un Reiņa izveidotā spēles telpa un izvēlētie tērpi dod skatītājam skaidru virzienu, kurā domāt par izrādē iekodētajām nozīmēm. Tumša telpa, kuras centrā vīd kvadrātveida spēles/dzīves telpa sarkanām auduma apmalēm, Ʌ un V zīmes abpus sarkani melnajam kvadrātam (interpretējiet, kā gribas, es sliecos par labu Asjas un Valtera vārdu sākumburtu stilizācijai, kas vienlaikus simbolizē arī vertikāli pavērstus "<" un ">" simbolus, mīlestības kontekstā ļoti zīmīgus) un sarkani, apziņā acumirklīgi identificējamo triju vertikālu balto līniju sānos pāršķelti treniņtērpi. Nezinu, vai mīla ir kaujaslauks, kā savā 1983. gada hitā "Love is a Battlefield" dzied amerikāņu popa dumpiniece Peta Benatara (Pat Benatar), bet mīla Asjas un Valtera un Elīnas un Rūdolfa gadījumā noteikti ir sacensība.
To scenogrāfijā simbolizē dejotāju spēlētā galda spēle (mind games) un fiziski intensīvā kustību spēle ar nemitīgi mainīgo iniciatīvas dinamiku un pārsvaru kvadrātveida telpā, kuru, būdams boksa fans, interpretēju kā boksa ringu. Iņ un Jan sacensības sākumpunktā satuntulējušies sarkanos kažokos un velteņos, dejotāji pamazām kārtu pa kārtiņai noloba no sevis gan apģērbu, paliekot peldkostīmā un peldšortos, gan dažnedažādus personīgā ego uzslāņojumus un izpausmes, lai pārvarētu sevi, uzvarētu otru vai zaudētu tam, pievilktos, atgrūstos, būtu drosmīgi savā ievainojamībā un liktenim pakļauti savā trauslumā. Galu galā izrādes finālā abi varoņi nonāk līdz… nē, tiem, kuri vēl šo izrādi redzēs, nespoilošu, līdz kam, taču pačukstēšu – ja noskatoties nesapratīsiet, par ko ir šī izrāde, tad pēdējais vārds, ierunāts krievu un vācu valodā, noteikti iedos šī darba izpratnes atslēgu.
"Ļoti labas minūtes" ir vizuāli tīrs un lakonisks, drosmīgi askētisks un skatītāju domāt un sajust (iz)aicinošs darbs, kas sniedz tiklab intelektuālu gandarījumu, kā arī emocionālu piepildījumu. Īpašs kompliments epizodei, kurā Rūdolfs palēninājumā slīd Elīnas virzienā, bet Elīna atrod savu individuālo veidu, rakursu un pieeju emocionāli drošai un ciešai tuvībai ar partneri. Tik rezonējošu un saviļņojošu mirkli dejas izrādē neatceros kopš slovēņa Branko Potočana veidotā "Männersache" laikiem Ģertrūdes ielas teātrī.
2. februāra ierakstā savā "Instagram" profilā režisore Una Rozenbauma raksta: "Neticami veikls un saskanīgs ir abu Gediņu kustību stāsts Dzudzilo sarkanajā rāmī. Dažiem pietrūka krievu repa, man pietrūka zināšanu par stāsta varoņiem." Man nepietrūka nekā, pat mūzikas. Paldies par to Kristai un Reinim un Elīnai un Rūdolfam! Daile, lūdzu, rādiet šo izrādi vēl!
0