Foto: Krista Burāne
 
Teātris
21.07.2021

Mani kaimiņi ebreji

Komentē
0
Saglabā

Par Mārtiņa Eihes izrādi "Mans kaimiņš ebrejs" Rēzeknes teātrī.

14. jūlijā mēroju ceļu uz dzimto Rēzekni, lai paviesotos sev mīļā vietā – Rēzeknes Zaļajā sinagogā. Ar šo dievnamu un kultūrvēstures pieminekli mani, līdzīgi kā tūkstošus citu TV skatītāju, iepazīstināja nelaiķis Mārtiņš Ķibilds kārtējā raidījuma "Adreses" laidienā. Taisnību sakot, tobrīd īpaši aizķēra sinagogas gida Voldemāra Ivdra atbilde uz Mārtiņa jautājumu, vai tad paši Rēzeknes ebreji sinagogu intensīvi apmeklējot. "Pēc II Pasaules kara Rēzeknē jau ebreju praktiski nebija," bez jebkāda patosa atbildēja Voldemārs. Šie vārdi sāpīgi iedzēla un rezonēja, jo katram, kurš apguvis Latvijas vēsturi, ir skaidrs, kādēļ pēc pasaules kara šajā un daudzās citās Latvijas pilsētās ebreju vairs necik daudz nebija atlicis.

Šoreiz Zaļās apciemojums solījās būt drusku līdzīgs dalībai atceres sarīkojumā – šogad pasaulē, tostarp arī Latvijā, piemin 80 gadus kopš holokausta, kurā izgaisa ap 70 000 ebreju tautības Latvijas pilsoņu. Taču, tā kā pasākuma centrā bija Mārtiņš Eihe, kurš kopā ar radošo komandu (Rēzeknes teātris "Joriks", Jāņa Ivanova Rēzeknes Mūzikas vidusskolas koris, pūtēju orķestris "Rēzekne", jauniešu deju kopa "Dziga" un citi jaudīgi un rosīgi mākslinieki) izveidojis muzikāli dokumentālu izrādi, tad nojautu, ka nebūs spekulatīvas spiešanas uz jūtām "puņķu un asaru" garā. Būs domāšanas provocēšana un līdzi jušanas rosināšana.

Nojauta nevīla – Mārtiņš vienprātībā ar izrādes dramaturģi Kristu Burāni izvēlējies atteikties no dialektiskas linearitātes savā vēstījumā, tā vietā pievēršoties kaleidoskopiskai fragmentāru impresiju miriādei, kas pieredzama jebkādā secībā. Cilvēku valodā tas nozīmē, ka izrādei nav viena sākuma, to ir desmit. Manam iespaidu aprakstam zemāk pievienotajā attēlā redzama A4 formāta karte, kur šīs desmit pagātnes nospiedumu stacijas iekārtotas. Apmēram puse epizožu ir dokumentālas un portretē reālus Rēzeknes ebreju tautības iedzīvotājus: iepazīstam ārstu – Rēzeknes domes priekšsēdētāju (Artūrs Čukurs), pilsētas pirmās ebreju meiteņu skolas dibinātāju un viņas asistentu (Tatjana un Aivars Peckas), pulksteņmeistaru, kurš 25 ilgus gadus bijis iesaukts cara armijā (Genādijs un Nadežda Voronovi), virtuozu fotogrāfu, kurš vēlāk kļuvis par mūsdienu tehnoloģiju pionieri Rīgā (Rūta Holandere), kvēlu ebreju komunisti, kura tikai mūža beigās otrpus Atlantijai atskārtusi politisko ideālu postošo iedarbību uz savu dzīvi (Sandija Dovgāne un Jekaterina Garfunkele). Pārējās epizodes rekonstruē ebreju kultūrvidi un atgādina – par holokaustu Rēzeknē (Jana Ļisova un Kristīne Klimanova), par Latgales ebreju, tostarp pauninieku, vēsturi (Inese Pudža un Larisa Beilo), par ebreju humora izjūtu un spēju gardi nosmieties pašiem par sevi (Larisa Ščukina un Vladimirs Petrovs), bet par jaunāko Latvijas Brīvības cīņu dalībnieku atgādina Latvijas armijas rekrutētājs (Kārlis Tols). Tam līdzās viena zīmīga aina ir par neatcerēšanos vai drīzāk – par aizmiršanu. Par to, kā padomju laika Rēzeknē laimīgu dzīvi dzīvo laimīgi padomju pilsoņi, kuri, laikraksta reportiera vaicāti, ij neatceras, ka šajā pilsētā jelkad būtu mitinājušie ebreji (Karīna Lučaņina, Izolina Vaznīte un Arina Belova). Ņemot vērā izrādē iesaistīto profesionālo un topošo aktieru un neaktieru (mūziķu) atšķirīgo skatuves meistarības līmeni, viņiem bija stratēģiski ierādītas pašreizējām spējām atbilstošas darbības zonas un plāni. Šī "katrs zobratiņš griežas lielā mehānisma sekmīgai darbībai" pieeja palīdzēja izvairīties no negludumiem izrādes vēstījuma nodošanā skatītājiem un radīja sirsnīgi neformālu kopbūtnes atmosfēru.

Neliegšos – introvertais latvietis manī jutās visnotaļ atvieglots, kad atklāju, ka režisors izvēlējies nepadarīt katru epizodi par "interaktīvu piedzīvojumu skatītājam". Manā gauži subjektīvajā ieskatā tā ir kaite, ar kuru reizēm vēl slimo mūsdienu teātra "ceturtās sienas nojaukšanas" virziena piekritēji. Tomēr vienlaikus neuzkrītošā veidā notika uzmanīgi dozēta un neinvazīva izrādes vērotāju iesaistīšana izrādes norisēs – sarkana pavediena apsiešana ap roku, spontāna ievilināšana kopīgā dejā, senlaicīgas fotoģīmetnes uzņemšana. Šo aktivitāšu rezultāts – līdzpārdzīvojuma un līdzdalības izjūta un arvien pieaugoša "kaimiņbūšanas" un piederības atskārsme manī.

Mārtiņa Eihes izrāde, manuprāt, ir izcils mākslu sintēzes piemērs – dabiskā, "elpojošā" un smalkjūtīgā mijiedarbe starp režijas, dramaturģijas, mūzikas un scenogrāfijas teritorijām veido emocionālu līdzpārdzīvojumu. Smeldzīgā veidā Zaļās sinagogas apkārtne – telpa, kuru apdzīvo "Mans kaimiņš ebrejs", – kļūst par metaforu tam, cik izpluinīts lupatdeķis ir mūsu zemes 20. gadsimta vēsture. Ar pietātes un mīlestības (un Eiropas naudas) palīdzību atdzimušajai Zaļajai sinagogai blakus vīd nekopts, nezāļu un zāļu pārmākts laukumiņš, blakus drusku apdrupušam, bet vēl arvien cienīgam sarkanu ķieģeļu namam – kādreizējai ebreju bankai (tādas līdz II Pasaules karam Rēzeknē bija vairākas) – iedēstīta padomju laikā būvētu un mežonīgajos deviņdesmitajos pārbūvētu arhitektūras brīnumdarbu parāde, turpat netālu – lietotu apģērbu veikals un tirgus placis. Jaušamas apokaliptisku postījumu pēdas (kara beigās vairumu Rēzeknes vēsturiskās apbūves pilnīgi bez kādas praktiskas nepieciešamības iznīcināja Sarkanās armijas artilērija) un tāds kā pārrāvums, kā neērts klusums, kad pēc ilgas mētāšanās pa pasauli beidzot kopā sanākuši viena novada dažādu paaudžu ļaudis. Teorētiski savējie, bet faktiski svešinieki, kuri viens otru vairs nepazīst vai arī nekad tā īsti nav redzējuši. Izrādes saturs šo nepazīšanas un neveiklības izjūtu vienlaikus pastiprina un tiecas mazināt, smalkjūtīgi, bez didaktikas un "mēs esam šeit sanākuši, lai uzzinātu X, Y un…" lekcijas stīvuma iepazīstinot skatītājus ar Zaļās sinagogas apkārtni un tās apdzīvotāju atmiņu nospiedumiem. Atmiņu rēgainumu paspilgtina Pamelas Butānes tērpi – melnbalta mēmā kino monohromajā krāsu kodā ieturētas svētku drānas, svinīgas un akurātas, taču visas kā viena apzīmogotas ar brūnu velēnu nospiedumiem. It kā izrādes varoņi, zemes klēpī priekšlaicīgi un vardarbīgi guldīti, nepielūdzamā spītībā no turienes tomēr būtu atkal iznākuši šīs saules gaismā.

Par mūziku. Ne velti "Mana kaimiņa ebreja" kartē pirmais minēts komponista Jēkaba Nīmaņa, nevis režisora Mārtiņa Eihes vārds. Jēkaba mūzika, šī vijīgi, plūstoši un reizē koherenti veidotā saistviela, rada akustisko telpu, kas mērķtiecīgi satur kopā desmit vienlaikus notiekošās izrādes epizodes. Patīkami, ka komponists nav mēģinājis žilbināt ar savām nenoliedzami ievērojamajām žanriskuma zināšanām un nav tiecies mūziku veidot uzsvērti "ebrejisku". Tas visticamāk pārkāptu labas gaumes robežas un ietiektos banāla ilustratīvisma teritorijā, un šāda māžošanās, cik man zināms, nekad nav bijusi Jēkabam raksturīga. Jā, ir raksturīgā palielinātas sekundas intonācija, jā, ir metroritmiskas neregularitātes elementi, kuri "um-pā" vai "viens-divi" garā plaukšķinošo latvieti (es runāju par sevi) nostāda neērtajā "es nezinu, kur aplaudēt līdzi, tāpēc turēšu rokas kabatās" stāvoklī, jā, protams, IR tradicionālā klezmeru instrumentārija neiztrūkstošie "toņa noteicēji" – klarnete, vijole, bungas, akordeons. Ir arī pūtēju orķestris, koris un vairāki pianīni "Rīga". Katrā mizanscēnā, etīdē, epizodē (izvēlieties sev tīkamāko terminu) skan mūzika, turklāt – vienlaicīgi ar visām pārējām mūzikām, kas vijas, kontrastē, notiek turpat blakus. Pirmajās "stacijās" šī līdzāspastāvēšana šķiet kakofoniska un maķenīt traucējoša, taču drīz traucējošā dimensija atkāpjas fonā un pēc mirkļa pazūd vispār. Tās vietā epizodi pēc epizodes (dziesmu vārdu autors – Kirils Vilhelms Ēcis) arvien izteiktāka kļūst kontekstualitātes izjūta, blīvā intensīvo izrādes norišu savstarpējā mijiedarbe un uzslāņošanās, līdz kādā mirklī attopos, ka pats esmu visas šīs kultūrtelpas sastāvdaļa. Audumā ieausts pavediens, nevis neiederīgs svešķermenis.

Un par šo tad arī, pēc manām domām, ir Mārtiņa izrāde. Par to, ka nav pamata nodalošajai dihotomijai "mēs" un "viņi", kurā "mēs" ir ar plusa, bet "viņi" – ar mīnusa zīmi. Mēs, latvieši, esam "mēs", mēs, krievi, esam "mēs", un mēs, ebreji, esam "mēs". Katra no grupām, katrs no indivīdiem ir atšķirīgs, dažāds, īpašs, ja vēlaties. Bet neviens nav svešs, aplams vai mazāk svarīgs, mazāku cieņu un iejūtu pelnījis. Tajā skudru pūznī, kas bija un ir Latvija, nav svarīgāka vai nebūtiskāka žagariņa vai skujiņas, kas veido kopējo struktūru un kopējo dzīves telpu.

Pirms 80 gadiem no mūsu kopīgā auduma izpluinīja neaptverami daudzus pavedienus. Neaptverami, ka tik aukstasinīgi izplēsa, un neaptverami, ka tik daudzus. Nesenāk, šķiet, pirms padsmit gadiem, gan saistībā ar totalitārisma noziegumiem pret latviešu, ne ebreju tautības mūsējiem, prezidente Vaira Vīķe-Freiberga teica, ka vajagot piedot un aizmirst pagātnes pāridarījumus. Nezinu vis. Nepiekrītu prezidentei. Piedošana lai paliek Ančupānu kalnos, Vipingas mežiņā un Rēzeknes tirgus laukumā noslepkavoto ebreju dvēseļu ziņā, bet mūsu, 21. gadsimtā dzīvo, svēts pienākums ir neaizmirst. Neaizmirst tos ebreju tautības latviešus, kuru dzīvības pavedienu pārrāva svina lodes, un neaizmirst, ka viņi bija. Viņi bija mūsējie. Tavi un mani kaimiņi ebreji.

 

Edgars Raginskis

Edgars Raginskis (1984) ir komponists, kultūras žurnālists un cenzūras pētnieks.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!