Mēs jums (ne)mācīsim mīlēt "Baņutu"!

Ar Edgara Raginska rakstu par Franciskas Konfotas un Evarta Melnalkšņa operfilmu "Baņuta" sākam ekspresrecenziju ciklu par šīgada Rīgas Starptautiskā kinofestivāla filmām.

Es vēlētos, kaut varētu teikt: man ir sarežģītas attiecības ar latvju nacionālromantisma pīlāra Alfrēda Kalniņa operu "Baņuta". Ka es mīlu operas mūziku, bet neciešu libretu, kaislīgi dzīvoju līdzi Baņutas un Vižuta mīlestības neiespējamības traģēdijai (operas pirmajā redakcijā), bet neciešu Daumanta personības šķautņu pretešķības, ka... Tā teikt būtu patriotiski, atbilstoši dzīvesziņai un valstsgribai, muzikoloģiski korekti un pieklājīgi, tomēr tie būtu salti un nekrietni meli. Es "Baņutu" cienu, jo tas man savulaik iemācīts mūzikas skolā, kur rātni būros cauri operas libretam, klausījos fragmentus no operas (iespējams, pat veselu cēlienu, kura laikā visticamāk godbijīgi aizmigu) un, demonstrējot apgūto materiālu, mūzikas vēstures nodarbībās atspēlēju operas spilgtākās (?) tēmas.

Stop, nav iemesla apgrūtināt cienījamo auditoriju ar pārlieku sarkasmu! Tā vietā summēšu: es piekrītu prominentā latviešu mūzikas vēsturnieka Arnolda Laimoņa Klotiņa viedoklim, ka "[..]daudzu cilvēku priekšstatos "Baņuta" ir latviešu klasiskās mūzikas simbols [..]" [1], taču neesmu pārliecināts, vai šī opera ir dzīvotspējīga ārpus Nacionālās enciklopēdijas šķirkļa un Rakstniecības un mūzikas muzeja nošu krātuves saudzīgajiem uzglabāšanas apstākļiem (pareizais mitruma līmenis un partitūras šķirstīšana tikai baltos auduma cimdos). Atšķirībā no Klotiņa man nešķiet, ka "tā ir lieliska mūzika" [2]; manā klausītāja pieredzē šis ir profesionāli paveikts, bet muzikāli blāvs un libretiski vājš žanra paraugs, kas nesasniedz otra "pirmās latviešu nacionālās operas" titula pretendenta – Jāņa Mediņa "Uguns un nakts" – mākslinieciski augstvērtīgo līmeni. Tādēļ, sākumā pa ausu galam, bet vēlāk arvien biežāk dzirdot, ka uzņemta operfilma "Baņuta", mani pieaugošā intensitātē urdīja divi jautājumi: kāpēc un kā filmas radošā komanda šo darbu (at)risinājusi? Otrais jautājums smadzenēs dūra īpaši skaudri, jo atceros 2011. gadā Latvijas Nacionālajā operā (tagad Latvijas Nacionālā opera un balets) tapušo Bruno Skultes operas "Vilkaču mantiniece" iestudējumu Ināras Sluckas režijā [3], kas manā apziņā nostiprināja uzskatu – nacionālromantiska tautiskuma stilizācija, tāpat kā dekoratīvas un pompozas kostīmizrādes mūsdienu operteātrī liecina par diskutablu gaumi vai ironiju par sociālistiskā reālisma klišejām, nevis ir radošuma un pietātes pret izejmateriālu augstākā virsotne.

Noskatījies "Baņutu", atzīstu, ka režisores Franciskas Konfotas un dramaturga Evarta Melnalkšņa vadībā tapušais rezultāts ir, iespējams, adekvātākais veids, kā interpretēt/ komentēt/ reflektēt par Alfrēda Kalniņa diždarbu – iekļaut operu dažādu māksliniecisku un ārpusmāksliniecisku norišu mutulī, kurā laika linearitāte un notikumu dialektiskums tiek upurēts simultānām poliparādībām. Necensties izvēlēties vienu operas nobeigumu, bet rādīt visus trīs. Atsakoties no reālisma un mītiskas vai reālas pagātnes rekonstrukcijas, neradīt skatītājos to vīpsnīgi neveiklo emociju, ko milleniāļi un jaunāki skatītāji sauc par krindžu [4]. Rezultāts ir post-postmoderns mikslis, ko veido opermūzika, mēmais, skaņu un art-house kino un dažādi teātra veidi, sākot no profesionāla kustību teātra līdz krietni (tak jau apzināti un mērķtiecīgi) pārsālītam dramatiskajam teātrim, sava veida mīļi ironiskam reveransam 20. gadsimta pirmās puses Latvijas teātra un kino vēsturei.

Daudzslāņaini būvētajā un uz daudznozīmīgumu pretendējošajā jaun"Baņutā" vairs nepietiek ar vienu titullomas atveidotāju, tās ir trīs – no Rietumeiropas "importētā" Angela Brauna un "mūsējās" Sniedze Kaņepe un Laura Grecka (starp citu, bravi!, dāmas, jūs esat i vokāli, i aktieriski spožas). Katra iemieso kādu no Baņutas reālajām vai iespējamajām šķautnēm, nereti pārkāpjot konkrētā tēla ietvaru un parādot sievietes sociālās lomas un statusa pārtapšanu laikā no baltu cilšu valstiskuma veidošanās perioda līdz 21. gadsimta Rietumu demokrātijai. Pārējo lomu atveidotājus nesaukšu akurātā virtenē, jo tam šajā ekspresskatā nav ne vietas, ne būtiskas nozīmes, vien bildīšu, ka kvadrifroniešu Āra Matesoviča un Reiņa Botera abu dzimumu faniem šī operfilma būs gardum gards kumāsiņš, kur gan acis, gan ausis pamielot ar šo aktieru daudzpusīgajiem talantiem Vižuta un citās lomās. Nepārsteidz Daumanta iemiesotājs baritons Armands Siliņš  – viņš kā allaž ir skatuviski un vokāli pārliecinošs. Pārsteidz un asprātīgi pašironisku iespaidu atstāj Dainis Sumišķis Valguda un Krīva raksturlomās.

Skatīšanās laikā atcerējos, kā kolēģis Jēkabs Nīmanis pirms kāda laika ieminējās, ka strādājot pie Alfrēda Kalniņa "Baņutas" aranžējuma, ka būšot kaut kas traks un asprātīgs un ka esot "baigi daudz darba". Jēkabs ir sasodīts (sasodīti uzņēmīgs) avantūrists – instrumentēt tik apjomīgu orķestra partitūru mūziķu kvintetam uzņemsies retais un vēl retāks to nepārvērtīs fiasko! Jēkabs pastrādājis godam un kopā ar domubiedriem Kārli Tirzīti, Andi Klučnieku, Ernestu Mediņu un Staņislavu Judinu nudien rada miniorķestra cienīgu muzikālo krāsu paleti, kurā komponists aranžētājs demonstrē tiklab Kalniņa opermūzikas, kā arī vokālās lirikas pārzināšanu. Manuprāt, attaisnojusies izvēle mūziku nepaslēpt tikai audio formāta skaņu celiņā, jo, pateicoties mūziķu neuzbāzīgajai, bet konstantajai klātbūtnei, "Baņuta" iegūst vēl vienu naratīva dimensiju, turklāt muzicēšanā palaikam var iesaistīt arī filmas aktierus. Atsevišķi komplimenti Angelai Braunai par Marlēnas Dītrihas un Zāras Leanderes smeldzes līmenim tuvo dziedāšanas manieri (nez vai Alfrēda Kalniņa komponētajos) salonmūzikas numuros. Un reveranss vokālajam pedagogam Rinaldam Kandalincevam par spēju pārliecināt visus dziedošos aktierus iekļauties mums zināmajās mažora un minora skaņkārtās.

Ap šo brīdi droši vien nojaušat, ka divarpusstundu operfilma ir saturiski un estētiski patiesi blīva. Orests Silabriedis savos iespaidos par "Baņutu" pat raksta, ka "Pirmie kadri un pēc tam aptuveni pirmais stundas ceturksnis nodarbina ar jautājumu – kurš sajucis prātā: filmas veidotāji vai mēs?" [5] Izlikšos rūdītāks skatītājs par Orestu un teikšu, ka salīdzinājumā ar dažu labu Alehandro Hodorovska psihotropo vielu izraisītam tripam līdzīgo filmu (piemēram, "La montaña sagrada" [6]) "Baņuta" vēl ir puslīdz konvencionāls kino ar izsekojamu sižeta līniju (līnijām), taču, man domāt, ka, spēlējoties ar virs- un apakšslāņiem un integrējot kopīgajā metastāstā Svetlanas Aleksijevičas grāmatas "Karam nav sievietes sejas" elementus, režisore un dramaturgs ir maķenīt pārspīlējuši. Nē, nē, filma bez Aleksijevičas (un gan jau vēl citiem man nezināmiem papildinājumiem) netaptu skaidrāka, jo skaidrība izvēlētajā estētikā varētu nebūt prioritāte, tomēr rodas iespaids, ka dažbrīd autoru gudrība un komplicētība balansē uz pašmērķīgas samudžinātības robežas. Par filmas vizuālajām kvalitātēm kompetentāk jaudās izteikties kinokritiķi, taču es būtu kārojis plašāku un konsekventāku mēmā kino atsauču izvērsumu, kā arī citu proporciju starp lauvas tiesu darbības, kas filmēta Tallinas kvartālā, un retajām, gleznainajām un kinematogrāfiski teju vai gastronomiski garšīgajām ainām mežā un pie ezera. Nojaušu, ka filmas producentes uz šo vēlmi atbildētu ar frāzi "par jūsu naudu jebkuras jūsu kaprīzes, bet budžets nebija neierobežots"…

Verdikts: nedalu kolēģa Silabrieža filmas apskatā jaušamo sajūsmu par "Baņutu" (skatīt kaut vai Oresta recenzijas virsrakstu) un aizgrābtībā nesitu sev pie krūtīm, sakot, ka šis ir 2021. gada kino meistardarbs. Taču novērtēju radošās komandas iztēles mērogu un drosmi mūsdienu Latvijas konservatīvajā un diemžēl brīžiem arī aprobežotajā sabiedriskajā telpā piedāvāt pārdomas rosinošu, vizuāli provokatīvu un teatrāli ikonoklastisku skatu uz kanonisku, bet mazliet pēc naftalīna dvakojošu klasiku. Atnāciet un noskatieties šo filmu! Pat ja jums nepatiks, gan jūs, gan Alfrēda Kalniņa "Baņuta" šo pieredzi esat pelnījuši [7].

[1] https://klasika.lsm.lv/lv/raksts/100-latvijas-pirmizrades/miti-un-patiesiba-par-alfreda-kalnina-operu-banuta.a83894/

[2] Turpat.

[3] https://www.opera.lv/lv/izrade/vilkacu-mantiniece/

[4] https://www.urbandictionary.com/define.php?term=Cringe

[5] https://www.kinoraksti.lv/festivali/riga-iff/riga-iff-banuta-apzilbina-852

[6] https://www.imdb.com/title/tt0071615/

[7] Īpašs aicinājums mūzikas vidusskolu audzēkņiem: noskatieties šo "Baņutas" versiju pēc obligātā mūzikas vēstures satura apguves! Garantēju, ka šis variants būs interesantāks un izklaidējošāks. Tā teikt, sviests, bet forši!