Izdevniecība "Pētergailis" laidusi klajā dzimumaudzināšanai veltītu grāmatu "Tur lejā", tās mērķauditorija ir "mazie lasītāji" un viņu vecāki. No vienas puses, grāmata diezgan paredzami izraisījusi zināmu šūmēšanos sociālajos tīklos un medijos, no otras puses, grūti saprast, cik nopietni šāda šūmēšanās ir jāuztver, jo vismaz tajās dažās dienās, kopš grāmata iznākusi, Latvijas mediji ir nodemonstrējuši jau pazīstamo nevarību – vieni slinki publicē izdevniecības relīzi, citi, nepapūloties kaut ko izpētīt un noskaidrot, savirknē sociālo tīklu viedokļus, ziņas virsrakstam izvēloties kaut ko absurdu, bet skandalozu. Tas, ka vienu vai otru cilvēku šokē kāds murālis, filma vai grāmata, vēl nenozīmē, ka noticis kaut kas ekstraordinārs un mums visiem vajadzētu steigties šo cilvēku mierināt un viņa kairinājuma avotu aizliegt. Vienlaikus būtu gribējies dzirdēt, ko par "mazajiem lasītājiem" saka kāds profesionālis, kurš ar bērnu seksualitātes jautājumiem strādā ikdienā. Tā vietā man jālasa Elita Veidemane.
Tomēr nevar arī nepamanīt zināmas tendences, kas Latvijas sabiedrībā saistās ar bērnu un jauniešu seksuālo audzināšanu. Grāmatas "Tur lejā" gadījumā vislielāko uzmanību bija piesaistījušas divas tēmas – teksts par patīkamām sajūtām, ko rada pieskaršanās dzimumorgāniem, un izteikums par gadījumiem, kad dzimumorgāni nav viegli kategorizējami. Šīs tēmas ir atšķirīgas ne tikai psiholoģiskā vai fizioloģiskā kontekstā, bet arī politiskā, tomēr galu galā aizved pie viena kopīga politiska jautājuma.
Un tātad – par masturbāciju. Grāmatas "Tur lejā" pieņēmums, cik var saprast, ir tāds, ka bērni apzinās savu ķermeni, pēta to un viņiem rodas jautājumi. Pieaugušajiem atliek izvēle – reaģēt uz šo interesi un runāt ar bērniem vai izvairīties un dot signālus, ka vismaz daļa no jautājumiem ir tāda, par kuriem ar pieaugušajiem nevajag runāt un ideālajā gadījumā nevajag runāt vispār ne ar vienu. Grāmatas autori balstās pieņēmumā, ka labāk ir runāt. Es nezinu, vai šis pieņēmums ir pareizs, bet skaidrs, ka no tā, ka par dzimumorgānu jutīgumu ar bērniem nerunās, diez vai tie kļūs nejutīgi.
Es šajā diskusijā nošķirtu divu līmeņu problēmas. Viens līmenis ir, manuprāt, politiski neinteresants, lai gan tam ir politiskas sekas. Proti, tā vai citādi diskusija par grāmatu "Tur lejā" ir diskusija par to, ko ar bērniem var pārrunāt, bet daļa kritisko viedokļu balstās pārpratumos. Viens pārpratums ir uzskats, ka bērnība ir "nevainības laikmets", kad bērni pasauli redz kā Disneja multfilmu un vecāku uzdevums ir šo nesamaitāto pasauli nosargāt. Tas, ka, piemēram, Disneja multfilmās bērni viens otram nerāda dzimumorgānus vai nepieskaras tiem, nenozīmē, ka dzīvē viņi to nedara. Cits pārpratums, un šeit es atļaujos iebraukt psihologu laukā un atkārtot viņu teikto, ir skaidrot bērnu uzvedību caur pieaugušo prizmu. Un, manuprāt, tieši to arī dara tie, kuri šajā bērnu grāmatā saskata instrukciju, kā "pareizi masturbēt". Mums būtu jādiskutē nevis par grāmatu, bet par bērnudārzu "Kriksītis", kurā audzinātāji īpatnēji sodīja bērnu par dzimumorgānu izrādīšanu, bet šāda diskusija droši vien nav tik patīkama un viegla kā ārzemēs rakstītas grāmatas nokritizēšana.
Grāmatai "Tur lejā" tiek pārmesta bērnu seksualizēšana, bet bērnu uzvedības interpretācija, skaidrojot to kā seksuālu un ar iekāres apmierināšanu saistītu, arī var būt seksualizēšana. Tikko žurnālā "New Yorker" bija garš raksts, kura autore atceras savu uzturēšanos Austrijas bērnu uzraudzības iestādē astoņu gadu vecumā, kurā viņu ievietoja audžuvecāki. Galvenā uzmanība šajā iestādē ir vērsta uz bērnu reālās un iedomātās seksuālās uzvedības izskaušanu. Viņa stāsta, kā jebkāda komunikācija un emociju izrādīšana tika interpretēta kā seksuāla un tāpēc apspiesta, kā visa viņu dzīve tika pakļauta kontrolei un disciplīnai – viņiem tika liegtas personiskās mantas, ēdiens, ko viņi neapēda pusdienās, tika dots nākamajā dienā un tā tālāk, kamēr bērni to apēda, gultas čīkstināšana tika sodīta, liekot bērnam naktī stāvēt vestibilā. Galu galā ar bērniem būtībā tika eksperimentēts, dodot viņiem veterinārmedicīnā izmantotās zāles epifizānu, jo ar to cerēja novērst masturbāciju. 2013. gadā ekspertu komisija atzina šajā "bērnu uzvedības novērošanas centrā" izmantotās metodes par nosodāmām, un Austrijas valsts bijušajiem "pacientiem" šobrīd izmaksā kompensācijas.
Tomēr šie jautājumi galu galā prasa psihologu, pedagogu un vecāku diskusiju, kuras pamatā būtu nepieciešamība saprast bērnus. Tas nav politisks jautājums, lai gan mūsu viedokļi par bērniem nepārprotami ietekmē politiskos lēmumus. Vienlaikus šai diskusijai, kā jau teicu, manuprāt, ir arī politiskais aspekts. Šo aspektu vieglāk pamanīt, ja pievēršamies jautājumam par dzimumorgāniem.
Ir grūti saprast, kāpēc dzimumidentitātes un seksuālās orientācijas tēmas ir tik centrālas liberāļu un konservatīvo strīdos. Nedomāju, ka tie ir jautājumi, pie kuriem izšķiras sabiedrības liktenis. Un arī tos pavada vesela virkne grūti saprotamu pārpratumu, par kuriem, manuprāt, nav, ko strīdēties – jā, dzimte jeb sociālais dzimums, protams, pastāv tādā ziņā, ka sabiedrība ietekmē dzimumlomas un ne viss mūsu uzvedībā ir iedzimts, nē, savu dzimumidentitāti nevar patvaļīgi izvēlēties, kā vien ienāk prātā, u. tml. Lūk, vēl viens pārpratums. Ramona Petraviča ir pamanījusi izteikumu, ka dažkārt ir grūti noteikt, kas bērnam "tur apakšā" ir. Tas izraisa Petravičas sašutumu un aizdomas, ka šeit tiek ievazātas Stambulas konvencijas idejas.
Vai bērniem var būt tādi dzimumorgāni, kuru gadījumā nevar saprast, pie kāda dzimuma viņi pieder? Nujā, protams, tā saucamā "hermafrodītisma" gadījumi mēdz būt, tas nav nekāds noslēpums vai kas jauns, un patiesībā tam nav tieša sakara ar transpersonām vai dzimumu maiņas jautājumu.
Tomēr tas, ka Petraviča sasaista grāmatā teikto ar diskusiju par viendzimuma laulībām un transpersonām ir simptomātiski. Un viņas apgalvojumu, ka, "bērnam piedzimstot, pavisam droši var zināt – tas ir puisītis vai meitenīte, tur nav nekāds pa vidu", diez vai vajadzētu uztvert kā neveiklu mēģinājumu medicīniskajā diagnostikā. Tā drīzāk ir ticības apliecība. Runa nav par patiesību, bet par zināma pasaules skatījuma un galu galā kārtības aizstāvību. Vēlme apstādināt visādus mēģinājumus jaukt galvu visās iespējamās to izpausmēs. Un droši vien tā ir arī konservatīvo cilvēku izjūta – ka citi pārāk viegli un pavirši, nepietiekami domājot par sekām un riskiem, jauc ārā lietas, kas vairāk vai mazāk darbojas. Protams, ne ideāli, bet kas gan darbojas ideāli? Ir taču arī otra puse – eksperimenti nereti beidzas slikti, un eksperimentētāji nepietiekami novērtē iespēju, ka eksperiments neizdosies. Un šī grāmata izskatās pēc eksperimenta.
Konservatīvismam ir sava funkcija sabiedrībā. Patiešām – neierobežota eksperimentēšana un mēģinājumi ieviest dzīvē katru aktuālo ideju par bērnu audzināšanu var radīt gan zināmu haosu, gan sekas, kuras vēlāk nākas nožēlot. Tomēr šeit ir vēl viena problēma, kas, manuprāt, ir sarežģītāka un dziļāka.
Kāpēc kāds uztraucas par to, ka ar bērnu kaut kas netiek izrunāts, teiksim, par dzimumorgāniem, vai kāpēc kāds grib informēt bērnus, ka var būt arī gadījumi, kad nevar viegli pateikt, vai bērns ir puisītis vai meitene? Es teiktu, ka tāpēc, ka šie cilvēki zina, ka dažkārt bērni mokās, nesaprotot, kas notiek, kāpēc viņi jūtas tā vai citādi, kāpēc viņi ir tādi vai citādi. Viņi jūtas vientuļi, jo nevar pārrunāt ar citiem kaut kādas tēmas, viņi saklausās visādas muļķības un atbilstoši sadara muļķības, kas var sabojāt visu dzīvi utt. Visa liberāļu pozīcija par dzimumidentitāti ir būvēta ap jautājumu, kā panākt, lai cilvēkiem mūsu sabiedrībā nevajadzētu ciest tā dēļ, kas un kādi viņi ir.
Konservatīvie, cik nu man par to ir dots spriest, uz šīm bažām reaģē vismaz divējādi. Pirmā versija – visas šīs negatīvās parādības ir jārisina un to ir iespējams izdarīt, bet tāpēc nevajag neko fundamentāli mainīt. Izklausās labi, bet dzīvē tā nereti ir grūti realizējama stratēģija. Otra versija – dažu atsevišķu cilvēku problēmas un ciešanas nav tik nozīmīgas, lai riskētu ar sabiedrības kārtību kopumā. Un šis, manuprāt, ir interesants un āķīgs jautājums. No vienas puses, pie tā nošķiras liberāļu un konservatīvo intuīcijas, no otras puses, tas uzrāda konservatīvisma riskus, no trešās, tas nav triviāls un viegli atbildams, ko apliecināja kaut vai liberāļu izturēšanās Covid-19 krīzes laikā. Te mazliet jāpadomā. Bet kādu citu reizi – tagad atpakaļ uz Disneja pasauli, kur šādas problēmas nepastāv!
0