Apgāds "Neputns" nupat laidis klajā Edvarda Kuka debijas dzejas krājumu "Vadi". Piedāvājam īsu ieskatu jaunajā grāmatā.
Arlabunakti, draudziņ
Rītā modina mošejas sauciens
uz lūgšanu. Atkal. Vēlreiz. Es ceļos
no sapņa, kurā netieku mājās.
Trūkst pakāpienu, atslēgu, durvju,
līdz palieku viens uz betona buras.
Tas ir viens no diviem sapņiem, kas
atkārtojas. Otrā es slīkstu. Smoku,
līdz pamostos, aiz bailēm sācis elpot
caur muti. Atkal.
Vēlreiz. Viss svētais sākas ar domām
par fizisku baudu. Skatos Destino un
atceros, kā raudāju orgasma vidū,
apsedzies zvanos, izlijis ciets kā sveķi,
kas ieķeras reljefā virsmā.
Es zaudēju lieko — plecus, tad mēli,
līdz no manis palika nogriezta stīga.
Šonakt es sapņošu sudrabu, slāpēs
metīšos zemē kā strautā, slacīšos smiltīs, līdz
kauss būs tukšs, līdz no manis nodrups pēdējais
spēks, pēdējais šķērslis. Atvēršos un teikšu: Arlabunakti,
draudziņ. Tepat jau vien esmu. Sūtu
maigumu caur sienām, meklēju miega peli.
Solu Tev visus kāravus, sauleszaķi. Lai iemirdzas.
Dūcu kaķa kaulus dziedējošo zemo murru.
Ja žagojies vai nomet gabaliņu "Kāruma",
tas tamdēļ, ka man skauda. Atkal. Vēlreiz.
Mēs runājām par pasta pūcēm un stārķiem,
bet spēlējāmies ar vardēm — stārķu barību.
Visi sacentās, kurš aizlēks tālāk, un staipīja mēles
kā ķerdami mušas. Mēs bijām vislabākā komanda.
Vakaros vērojām mušas un spāres.
Tu teici — tām ir sava satiksme,
šīm mašīnītēm neredzamās sliedēs.
Es mācījos tavus kukaiņu maršrutus,
līdz tos pratu izlidot sapņos. Runāju
taviem vārdiem, līdz mute savilkās knābī.
I
███████
Ir vārdi, ko neatsaukt, kas izklīst, iz-
plūst kā valoda reibumā. Kā atmiņas
par sen ██████ radiniekiem.
No viņiem aizgūtais sen nav svešs vai neskarams
kā kailbildes vecāku grāmatplauktā, izkritušas
no kartīšu sērijas "культура и традиции: кошки".
Vienā mīksts loceklis atslējies pret kaunuma matiņiem. Citā
četri dibeni, kas brien jūrā. Varbūt tie kādi mīļotie,
kurus vairs neatpazīstu, █████ vai aizgājuši.
Šī varētu būt iedoma,
kas liek sveicināt svešinieku. Kā Tev
atvainojiet, noturēju jūs par kādu citu.
II
Pieelpotā telpā pazīstamais ir gaiss. Viegls
balsts, dobs un stiprs kā putna kauli.
Sveiciens ir spalva — pateicība, kurā sasegties.
Mēs vācām spalvas māla krūzē,
mērcām sveicienus tintē,
rotājām matus pateicībās.
Ja kāds pa miegam svilpa,
prasījām, ko šonakt satikuši.
III
Pēdējā reize, kad tikāmies, bija viegla, bija
skaidrs, ka tā būs robežšķirtne, es varēju
tikai uzklausīt kā klajums
sienāzi, spuldze naktstauriņu, Tu
pāršķirstīji lappuses kā lecamauklu,
varēju aprūpēt, izvilkt no matiem upi.
Tu elpoji kā tējas maisiņš, pilnu krūti
un tad nemaz.
1