Dziesmu un deju svētku noslēguma koncerts. Foto: flickr.com/photos/dziesmusvetki/
 
Sabiedrība
14.05.2021

Labie, sliktie, dažādie

Komentē
12
Saglabā

2019. gada oktobrī Valsts pētniecības programmas INTERFRAME ietvaros veicām aptauju ar mērķi labāk izprast Latvijas sabiedrības dinamiku [1]. Jautājumi skāra sabiedrisko un politisko aktivitāti, kā arī attiecības ar citiem sabiedrības locekļiem. Dažus no pētījuma rezultātiem uzskatām par satraucošiem, sevišķi kontekstā ar augošo populismu. Šajā rakstā izcelsim trīs aptaujas rezultātus.

Ko atklāj aptauja?

  1. Izteiktu tieksmi pēc harismātiska līdera (traktējot labvēlīgi) vai autoritāras noslieces (traktējot mazāk labvēlīgi).

Proti, 48% respondentu uzskata, ka bizness un politika var funkcionēt tikai tad, ja to kontrolē un lēmumus pieņem spēcīgs līderis. Šajā formulējumā jāuzsver vārdi "tikai tad, ja". Tie, kas piekrīt šim apgalvojumam, neuzskata, ka vienpersonisks lēmējs konkrētās situācijās varētu risināt problēmas labāk nekā kolektīvi pieņemts lēmums. Apgalvojums, kam piekrīt vairākums, ir daudz kategoriskāks – neatkarīgi no situācijas vienīgais veids, kā bizness un politika var funkcionēt (lai ko tas nozīmētu), ir centralizējot lēmumu pieņemšanas procesu.

  1. Acīmredzamu plurālisma noraidījumu.

49% respondentu piekrīt (un tikai 12% nepiekrīt) tēzei: "Ja grupas locekļiem ir atšķirīgi uzskati, šī grupa nevar pastāvēt ilgstoši." Šeit labvēlīga interpretācija varētu būt tāda, ka vairākums aptaujāto ir noraizējušies par dziļo plurālismu – pārāk daudzu atšķirīgu un nesamierināmu viedokļu līdzpastāvēšanu. Tātad šie cilvēki ir mierā ar mērenu plurālismu (dažiem atšķirīgiem un līdzās pastāvēt spējīgiem viedokļiem). Papildus grūtībām noteikt, kura (labvēlīga vai mazāk labvēlīga) interpretācija ir patiesāka, sprieduma drošticamību apgrūtina arī tēzē izmantotais vispārīgais formulējums "grupa".

  1. Tieksmi uz maniheismu.

52% repondentu piekrīt, ka visi cilvēki iedalāmi divās kategorijās: tie, kuri atbalsta taisnīgumu, un tie, kuri to neatbalsta. Šie dati uzrāda maniheisku jeb melnbaltu skatījumu uz taisnīgumu un, iespējams, arī uz citu piekoptajām politiskajām vērtībām un tikumiem.

Jāatzīmē spēcīga pārklāšanās starp otro un trešo rezultātu – 33% aptaujāto noraida plurālismu un redz citu attieksmi pret taisnīgumu kā melnbaltu. Proti, šķiet, ka viens no trim respondentiem uzskata, ka atšķirīgi viedokļi ir problēma, bet cilvēki pēc dabas vai nu atzīst, vai noraida labas politikas principu (taisnīgumu).

Mēs uzskatām šos atklājumus par satraucošiem – ievērojama daļa Latvijas sabiedrības noraida liberālās demokrātijas pamatnostādni (1) un plurālismu kā faktu (2), vienlaikus turoties pie melnbalta skata uz sabiedrību (3).

Plurālisms kā fakts

Neraugoties uz to, vai cilvēkiem tas patīk vai ne, sabiedrībā valda dažādība. Cilvēki piekrīt atšķirīgiem viedokļiem, pieder atšķirīgām reliģijām, dzīvo pēc dažādiem morāles principiem, aizstāv atšķirīgus politiskos ideālus. Lai gan plurālisma pakāpe dažkārt tiek pārspīlēta, izvirzot domu, ka konkrētas politiskās kopienas locekļiem tas liedz saprasties, plurālisms kā tāds ir neapejams dzīves fakts.

Visiem autoritārajiem un totalitārajiem režīmiem ir kopīga viena būtiska īpašība – plurālisma noraidījums un no tā izrietošie mēģinājumi aktīvi izskaust dažādību. Atliek vien atcerēties, kā pret politiskajiem pretiniekiem izturējās PSRS un Pinočeta režīms vai kā aizvien izturas Ziemeļkoreja. Šajos piemēros vērojamas tās pašas tieksmes – nodrošināt visu iedzīvotāju domu un rīcības vienādību.

Neatzīt plurālismu ir līdzīgi, kā neatzīt to, ka cilvēki ir atšķirīga auguma, ar atšķirīgu acu krāsu u.c. Tas var novest pie nepieļaujamām sekām – apspiešanas, brīvības ierobežošanas utt. Dažādu viedokļu esamība dabiski izriet no brīvās gribas un kritiskās domāšanas. Tomēr tas nenozīmē, ka jebkura dažādība ir vēlama. Mēdz būt arī riebīgi dažādības piemēri (holokausta noliedzēji, viltus ziņu izplatītāji), bet problēma rodas, noraidot plurālismu kopumā, nevis atsevišķus iepriekš rūpīgi izsvērtus viedokļus.

Liberālās demokrātijas pamatnostādnes

Noraidot plurālismu, par pievilcīgu alternatīvu kļūst līderis, kurš citiem uzspiež savu skatījumu. Tas ir likumsakarīgi: ja plurālisms ir problēma vai apdraud kādas grupas eksistenci, ir vilinoši uzticēt harismātiskam līderim pienākumu rādīt ceļu un apklusināt atšķirīgos viedokļus.

Politikā monisma un autoritārisma kombinācija ir bīstama, jo tā tiešā veidā grauj liberālās demokrātijas trīs pamatnostādnes:

  • atšķirīgu viedokļu aizsardzību;
  • valsts kolektīvo pārvaldi (piemēram, likumdošanā);
  • varas līdzsvaru.

Ja pieņemam, ka vienpersoniska līdera vadībā viss norit gludāk, kāpēc veidot tādus saistošus varas atsvarus kā likuma vara, tiesiska izskatīšana, neatkarīga pētnieciskā žurnālistika, pārstāvju palāta u.c.?

Liberālo demokrātiju var saprast kā politisko iekārtu, kurā pastāv ierobežojoši mehānismi, lai izvairītos no tā, par ko brīdināja Lords Aktons: "Vara samaitā, bet absolūta vara samaitā pilnībā. Lieli vīri gandrīz vienmēr ir nekrietni."

Maniheiska politika

Atteikšanās no plurālisma un liberālās demokrātijas pamatnostādnēm iegūst jaunu dimensiju, kad atceramies par tieksmi uz maniheismu. Trešais šeit aprakstītais aptaujas rezultāts labākajā gadījumā signalizē par naivu skatījumu uz dzīvi un cilvēku attieksmi pret taisnīgumu: pasaule ir bināra, tajā ir labie un sliktie, melnais un baltais.

Tomēr sabiedrību tās dažādībā veido neskaitāmas nianses: cilvēkiem ir dažādi viedokļi un tie aizstāv dažādu taisnīguma izpratni. Daži uzskati var būt riebīgi, bet daudzi ir saprātīgi un argumentēti. Tas nenozīmē, ka nav iespējams nošķirt pareizo no nepareizā, bet tas noteikti ir daudz sarežģītāk nekā vienkāršs nošķīrums starp labajiem, kuri iestājas par taisnīgumu, un pārējiem.

Šī tieksme veidot melnbaltu pasaules skatu ir sevišķi satraucoša, paturot prātā iepriekš rakstīto. Tas vedina uz pieņēmumu, ka dažādība tiek uzlūkota ne vien kā neizbēgams praktisks sarežģījums, bet, iespējams, kā morāls trūkums. Te var iedomāties scenāriju, kurā līderis uzņemas izskaust dažādību, ko rada "amorāli cilvēki", un saņem par to atzinību.

Latvijas izaicinājums

Šīs tieksmes ir satraucošas pašas par sevi, tomēr jo satraucošākas tās kļūst Latvijas šībrīža kontekstā. Daudzi intelektuāļi atbalsta pilsonisku republikānismu kā demokrātijas modeli, kas pieprasa aktīvu pilsoņu līdzdalību sabiedriskajā un politiskajā dzīvē.

Labs iesaistes indikators ir brīvprātīga dalība biedrībās, tomēr Latvijā šie iesaistes rādītāji ir tradicionāli zemi. Mūsu aptaujā tikai 17% respondentu norādīja, ka darbojas nevalstiskajās organizācijās. Vispopulārākās ir kultūras un mākslas organizācijas (6%), bet tikai 3% respondentu ir arodbiedrību locekļi – šķiet, latvieši ir kūtri aizstāvēt pat savas darba ņēmēju intereses.

Aizdomīga attieksme pret plurālismu vairo kūtrumu kontaktēties ar citiem. Vēl ļaunāk – iespējams, ka uzskatāmais plurālisma noraidījums attur no iesaistīšanās grupas vai indivīdus, kurus citi uztver kā tādus, kuri neievēro taisnīguma principus. Latvijas iedzīvotāji dod priekšroku sadarbībai ar cilvēkiem, kurus pazīst un (iespējams, kļūdaini) uzskata, ka tiem ir kopīgas īpašības un pārliecība. Uzticība tik slēgtai grupai kavē solidaritātes tīklojuma veidošanos ar tālāk stāvošiem cilvēkiem, kuriem ir līdzīgas intereses, bet kuri atšķiras citos aspektos, pat ja tie ir nebūtiski, lai risinātu kopīgo problēmu. Cilvēki ir atšķirīgi un tiecas uz atšķirīgiem mērķiem, jo tikai viņi zina, kā pašu ķermeņi un vide ierobežo vai veicina to rīcību. Palūkoties pāri savas sētas žogam ir liels izaicinājums.

Zināmā mērā šīs tieksmes ļauj izteikt pašpiepildošu pareģojumu: ja dažādība tiek uzskatīta par problēmu, kas traucē grupas sadarbībai, ir ļoti iespējams, ka veidosies spēcīga negatīva reakcija pret cilvēkiem, kuri tiek uzskatīti par atšķirīgiem. Ja pastāv vēlme pēc līdera, kurš uzspiestu savu redzējumu, veidosies spriedze un sabiedrība tiks dalīta labajos un sliktajos. Augošā spriedze stiprinās pārliecību, ka jāpieliek pūles, lai dažādību mazinātu un nostiprinātu līdera lomu. Šīs tieksmes ir teju nekļūdīga recepte galēji labējā populisma uzplaukumam.

 

 

[1] Pētījumu centrs SKDS intervēja 1003 Latvijas iedzīvotājus vecumā no 18 līdz 74 gadiem, veidojot nacionāli reprezentatīvu izlasi.

Ksavjē Lands, Sergejs Kruks

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
12

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!