Renātes Kļoviņas ilustrācija
 
Izglītība
22.10.2020

Kurš ir ieslēdzies radiotelpā?

Komentē
0
Saglabā

Raksts publicēts "Satori" avīzē "Man riebjas skola". Citus avīzes rakstus vari lasīt šeit.

Ikvienā skolā mani interesē tās telpa. Sistēma. Kā izvietoti visi šie tipiskie elementi: ieeja, garderobe, sporta zāle, ēdnīca, klases, gaiteņi. Ikreiz, kad ieej nezināmā skolā, tu ieej gluži kā citā valstī. Tur ir pat sava veida robežsardze, kura, ja vien tu neesi bērns, bet pieaugušais, var tev apvaicāties: "Pie kā jūs?"

Pirms pāris gadiem biju vienā skolā Anglijā. Sveši pieaugušie (izņemot skolotājus un darbiniekus) tur varēja iekļūt tikai ar ciemiņu kartēm, kuras stingri izsniedza pēc tam, kad tika uzrādīti dokumenti, un tās vēlāk bija jānēsā līdzi nepārtraukti, turklāt tām bija jābūt labi redzamām. Savu es iebāzu kabatā un ieskrēju tualetē; skolas telpās mēs ar draugiem gatavojām nelielu lekciju. Burtiski pēc 10 metriem mani apturēja divi skolas darbinieki, kuri ar neslēptām aizdomām un neuzticību sejās sāka interesēties, kur ir mana kartīte. Toreiz skolas iekārtojumu es neizpētīju pienācīgi.

Taču pat savā skolā, uz kuru pārgāji pēdējās klasēs tieši perestroikas sākumā, tu varēji kļūt par aizdomās turamo. Turklāt nopietnu. Un ja nu tieši tu aizmālēji ar zobu pastas taisnstūriem PSKP Politbiroja locekļu portretus, kas karājās garlaicīgā gaitenī bez logiem, kurš aizveda uz aktu zāli, kur tai momentā dārdēja skolas diskotēka par godu franču vidusskolēnu delegācijai, kas ieradās Rīgā? Kaut arī tu zināji, kurš to ir izdarījis. Garš, ar lokainiem matiem apveltīts un par savu taisnību pārliecināts parīzietis Alekss, kurš dienu pirms šīs skolas ballītes paziņoja, ka pēc pārliecības ir anarhists un pēc pāris gadiem Parīzē notiks anarhistu revolūcija. Tu pēc tam pāris gadus godīgi gaidīji, bet revolūcija nez kādēļ nenotika.

Ja revolūcija notiktu tavā pirmajā skolā, tad skaidrs, no kurienes tā sāktos. Vispirms vajadzēja ieņemt "radiotelpu" – istabu, kurā stāvēja skaņu aparatūra, kas pieslēgta pie visas ēkas skandām. It sevišķi tāpēc, ka šo raidīšanas sistēmu tavā mācību laikā izmantoja pāris reizes un lielākoties tā stāvēja dīkā, toties tur, tajā slepenajā radio istabā zem paša jumta, kur jaunākajiem ieeja bija liegta, ieslēdzās vecāko klašu audzēkņi un, aizbildinoties ar "darbu pie radiožurnāla", vai nu smēķēja cigaretes "Elita" melnās paciņās ar baltu burtu vijumu, vai skūpstījās ar vienu vai divas klases jaunākām meitenēm.

Šķiet, tu nekad ne ar vienu skolā neesi skūpstījies. Šī telpa tev pagalam nav saistīta ar erotiku. Visi šie gaiteņi un stāvi, klases ar soliem – tā bija gluži kā galva, smadzenes, ko apkalpoja un atdzīvināja simtiem maziņu, skolas formās tērptu neironu, kuri pārvietojās, iespiežot viens otru gaiteņu sienās un apmētājot ar saņurcītiem papīriņiem vai no burtnīcu lapām salocītām lidmašīnām.

Tādēļ tik jocīgi bija ieiet skolās vasaras laikā, kad tur nebija cilvēku, bet smaržoja pēc krāsas un tukšuma, atvērt viegli čīkstošās durvis noslēpumainu un pārsvarā bezjēdzīgu "vasaras prakšu" laikā, uz kurām mūs retumis sasauca. Klašu telpas bez mums bija pat mājīgas, bet ēdnīcā lēnām izvēdinājās vienkāršā skolas ēdiena smaržas.

Ēdnīcas atminos vismazāk. Tās bija kā atsevišķas teritorijas ar saviem likumiem un savām priekšniecēm baltās vai ne pārāk baltās drēbēs. Viņu sejas pilnībā izdzisušas no manas atmiņas.

Bet mūsdienu sākumskolā manu bērnu attiecības ar vietējām bufetniecēm ir pavisam citas – viņas zina visus vārdā un pieraksta bērnu mazos iknedēļas "parādus", kad nepietiek naudas šokolādes batoniņam vai čipsu paciņai. Reizi pāris nedēļās vecāki ieskrien samaksāt un reizē pa ceļam uz darbu vai citām darīšanām paķert šķīvi ar biezpiena plācenīšiem vai salātiem. Par naudu apkalpo visus, galvenais – novilkt virsdrēbes, drīkst pat neatstāt tās garderobē, bet turēt padusē.

Tagad es ienāku skolu telpās kā tēvs, atstājot autogrāfu speciālā apmeklējumu žurnālā, bet reiz, jau pirms daudziem gadiem, pāris mēnešus man sanāca ierasties skolā kā skolotājam. Tas notika uzreiz pēc universitātes pabeigšanas, skola man bija pavisam sveša, bet tajā par direktoru strādāja mans bijušais pasniedzējs. Viņš pats man piedāvāja pamēģināt pasniegt ārzemju literatūru, šķiet, devītajai klasei. Klasē bija tikai meitenes. Viņas cītīgi pierakstīja visu, ko teicu, es staigāju šurpu turpu gar tāfeli, māju ar rokām un mēģināju kaut ko pierādīt par Artūru Rembo. Viss pat nebija slikti, bet tas, ka viņas pierakstīja burtiski katru manu vārdu, mani šaušalīgi mulsināja. Tomēr viņām, šķiet, viss patika un, kad es kādu no viņām satiku vēlāk, mēs mīļi un visnotaļ draudzīgi tērzējām. Bet tad es no savas jaunās funkcijas diezgan ātri aizmuku – mani pārtvēra tai rudenī jaunatklātais mūzikas radiokanāls. Jādomā, radiotelpas tēls bija iesēdies kaut kur manā zemapziņā, uztina mani uz tauvas un vilka ārā no skolas gaiteņiem, kurus es pat nebiju paguvis izpētīt. Bet gan jau arī tur bija skolotāju istaba, ēdnīca, sporta zāle, aktu zāle, klases, garderobes un kaut kādas mazas noliktavu istabeles, vienmēr slēgtas un pilnas ar slacīklām, skolas krīta krājumiem un aizvēsturiskām mācību grāmatām.

Viens mans paziņa, jaudīgs un profesionāls kinokritiķis, šobrīd strādā par literatūras pasniedzēju parastā skolā ārpus centra. Pirms tam viņš pelnīja, spēlējot pokeru tiešsaistē, iespējams, viņš to dara joprojām, bet skola viņam ir kā neiedomājami spics challenge, kurā tev, taviem vārdiem un argumentiem jāizrādās interesantākiem par to digitālo paradīzi, kura pēc viena pirksta kustības hipotētiska vecāko klašu audzēkņa viedtālrunī rada aplikāciju vēdekli. Mans paziņa atgādina īstu japāņu samuraju, kurš stājas pretī veselai armijai, smaidot un azartiski berzējot plaukstas. Kad mēs ar viņu runājām pēdējo reizi, viņš negrasījās padoties.

Gan jau viņam tagad ir savas attiecības ar skolas telpu, tās jēgām un funkcijām. Viņš pat iekļuva jebkuras skolas ģenerālštābā – skolotāju istabā, kur man ir sanācis būt tikai epizodiski, pārsvarā par kaut kādiem pārkāpumiem. Tur vienmēr kāds dzēra tēju, bet kāds ar būkšķi uzmeta uz galda burtnīcu kaudzi kā smagu pierādījumu... tikai – kam? Dzīves jēgai, kura mūžīgi aizslīd? Mūsu pūļu bezjēdzīgumam? Nepietiekamai atzinībai par skolotāja darbu? Vai vienkārši pierādījumu skolēnu veiktajām, ierastajām manipulācijām.

Skola ir vieta, kur mūsu, tajā ienākušo, ir daudz. Profesionālajā pasaulē lielie kolektīvi atmirst. Protams, ir vēl universitātes, bet dzīve tajās rit jau drusku citā veidā un pēc tās pabeigšanas absolventus sagaida krietni mazāki kolēģu un darbinieku kolektīvi.

Un, kad visu vēl ir tik daudz – veselas trīs paralēlklases ar saviem līderiem, zubrilām, klusētājiem un dumpiniekiem –, var iztēloties savas personības variantus, ja tu mācītos "a", "b" vai "c" klasē. Gluži kā pazust klasēs paralēlajos stāvos.

Nenoliedzami, skola ir daudzu rakstīto un nerakstīto likumu un ierobežojumu teritorija. Bet tā taču sniedz mums iespēju pašiem sevī uziet slepenos nostūrus zem kāpnēm vai radiotelpās. Tu vari paslēpties šeit, garderobē, zem ziemas jaku kaudzes vai aizmukt uz sporta zāli un apdullināties no tās negaidītā plašuma.

Skola māca mūs uztvert telpu, tās variantus un ar to saistītās iespējas. Šķiet, tas patiesībā arī bija (un ir joprojām) mans vismīļākais priekšmets. Bet neviens man par to gada beigās nelika atzīmi.

Pēc izlaiduma visa mūsu klase agrā rītā aizbrauca uz pludmali. Tur bija tikai horizonts un nebija robežu. Mēs gulējām smiltīs un runājām par citām telpām, kas mūs gaida pavisam drīz.

Vai arī – ieej skolā, kuru esi beidzis pirms simts gadiem, un redzi, kā pavisam citi jaunieši pa tik pazīstamo gaiteni brāžas čalojošā pūlī. Saderam, ka viņiem tikko beidzās matemātikas stunda?

Sergejs Timofejevs

Sergejs Timofejevs (1970) ir dzejnieks, dzejas grāmatu autors. Piedalījies virknē starptautisku dzejas festivālu, viņa dzeja tulkota citās valodās. Poētiskā multimediju projekta "Orbīta" dalībnieks, v...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!