Proza
27.12.2019

Kad trūkst Donnas Etruskas

Komentē
1

Bija viens restorāns. Samārā. Viesnīcā. Var teikt, ar vērienu, pagrabstāvā, pat samērā šiks. Galdiņi, viesmīles, balti galdauti, kaut kāda mūzika. Mums kā grupai, kā kompānijai tas bija atvadu vakars. To visu izdomāja Moriss Manjoni, džezists no Šveices, viņš sapulcēja 13 mūziķus no dažādiem kolektīviem pie sevis dzimtenē un kopā ar tiem izpildīja vienu no saviem lielajiem gabaliem, kaut ko līdzīgu džeza svītai. Pirms tam viņi braukāja uz Āfriku. Bet tagad mēnesi no vietas mēs klaiņojām pa Krievijas un jaunizveidoto Baltijas valstu plašumiem. Nu lūk, pēdējais koncerts notika Samārā. Es grupā skaitījos tūres menedžeris, tulkoju, beigās pat vadīju koncertus, kontaktējos ar administratoriem, iekasēju nelielus honorārus (visu to padarīšanu apmaksāja kaut kāds šveiciešu kultūras kantoris, bet vietējos honorārus mēs vienkārši notrallinājām dažādās aizdomīgās vietās). Un beigās ar visiem sadraudzējos. Izņemot tubas spēlētāju, padrūmu tipu ar ūdeņainām acīm, kurš spraucās tai tubā iekšā un pūta. Nu, mēs ar viņu it kā nestrīdējāmies, bet komunikācija bija pavēsa, lietišķa. Un tad vēl tur bija saksofonists Mauricio Bjonda, viņš, attiecīgi, bija nevis no Šveices, bet no Itālijas, no kaut kādas mazpilsētas. Tāds absolūti tipisks Mauricio, smaidīgs, skruļļainiem matiem, vidēja auguma. Nekāds ne superintelektuālis, bet tāds lāga zellis vienmēr puķainos kreklos. Tad nu mēs tai restorānā pamatīgi dzērām, atcerējāmies visādus smieklīgus pēdējā mēneša notikumus, jo jau no paša rīta mums bija jāsēžas autobusā un taisnā ceļā jāmauc uz Maskavu, uz Šeremetjevas lidostu. Un tas restorāns arī bija tipisks restorāns no deviņdesmito sākuma. Kaut kādi bratāni ar draudzenītēm, kooperatīvs pālis, "Padomju šampanietis" sajaukumā ar "Martini". Un bija tur arī meičas, uzkrāsojušās, ar balinātiem matiem, tādas kā pavairotas "mazās veras". Vesels bariņš tādu. Un līdzās divi mazrunīgi vīrieši, bet tie turējās aizmugurējā plānā, mēs viņus sākumā pat neievērojām. Meičas visu laiku trinās gar mūsu galdiņu – ārzemnieki kā nekā! No Šveices! Visbeidzot viena no viņām sadūšojās un piesēdās pie mums, blakus Mauricio. Un uzsāka sarunu lauzītā angļu valodā – kas jūs tādi un no kurienes. Mūziķi? Ko tu neteiksi! Ak vai, ak vai! Bet vai nospēlēsiet man kaut ko? M? Nu, lūdzu, plīīīzzz! Un Mauricio pasniedzās pēc saksofona futrāļa, izņēma instrumentu. Un sāka spēlēt. Kas tas bija par gabalu – to es uzzināju tikai vēlāk. Tā bija tēma no viņu diska, saucās "Donna Etrusca", ierakstā veselas septiņas minūtes gara. Veltījums meitenei no etrusku tautas (kas dzīvoja Itālijā vēl pirms romiešiem). Viņas kapu atraka vaļā, bet viņa, šī meitene, nez kādā veidā bija apbrīnojami labi saglabājusies. Arheologi jūsmot jūsmoja par viņas skaistumu. Taču pēc 10 minūtēm gaisa ietekmē viņa sabirza putekļos. Lūk, kam principā bija veltīta šī tēma. Mauricio spēlēja savu saksofonu, bārā nogrieza mūziku, visi sēdēja pieklusuši, un tā meiča no restorāna sākumā uz viņu tik lepni skatījās – re, ārzemnieks man mūziku spēlē, skatieties, klausieties! Bet pēc tam pamazām nez kāpēc pārvirzīja skatienu uz galda virsmu un nevienu vairs neuzlūkoja, tikai sēdēja nekustīgi, pat kūkumu uzmeta, bet Mauricio pūta, pūta, pūta. Bet šī sēdēja. Bet mēs tik skatījāmies te uz viņu, te uz Mauricio. Un vērojām, kā viņa mainās. Kā centimetru pēc centimetra no viņas gluži kā ar tādu super-mega-putekļu lupatiņu kaut ko noberza, noskrubināja, pakāpeniski notīrīja... Bet tēma gara... Un pēkšņi tie divi vīrieši sarosījās, laikam izfiškoja – kaut kas nav tā, kā vajag. Metās mums virsū, raušus atrāva viņu no galda un kaut kur aizvilka. Visi mūsējie tā kā mazliet apjuka. It kā jau skaidrs, ka ne tāpat vien tā meiča pie mums piesēdās, un, kas tie tādi par čaļiem, – arī skaidrs. Bet tomēr... Bet aizvilka viņu prom. Neviens pakaļ neskrēja. Mauricio ielika saksofonu futrālī. Tā, domāju, vai tik nav īstais laiks pārcelt svinības uz numuriņiem. Pārāk jocīgi tas viss. Tātad laiks maksāt. Tā arī izdarījām. Ejam ārā. Daži mūsējie vēl aizķērās pie bāra, droši vien lai nopirktu kaut ko līdzņemšanai. Un Moriss un Mauricio tur stāv un sarunājas itāliski. Bet mēs jau aizvilkāmies uz bundzinieka Marka numuru, apsēdāmies, salējām, taču saruna kaut kā nevedās. Pēkšņi atgriežas Moriss un Mauricio un saka – tie divi veči esot mēģinājuši no viņiem izprasīt naudu. Tipa kaut kas taču viņam ar to meiču esot bijis. Dod naudu! Tas pat varbūt ir labāk nekā sekss. Maksā davai! Bet tad iejaucās viesnīcas apsargi, nomierināja tos divus, visu atrisināja. Vārdu sakot, mēs vēl nedaudz iedzērām un izklīdām. Bet agrā rītā sasēdāmies autobusā un aizbraucām. Gulējām pa ceļam. Es gulēju, izlaidies ejā starp sēdekļiem, pašos sēdekļos nevarēju ielocīties. Vispār brīvu vietu bija daudz – liels autobuss, tūrisma. Un apaļīgais šoferis Vadims veda mūs prom, veda tālāk un tālāk no Samāras, no viesnīcas, no meičas, kura sapņoja nevienam nezināmus sapņus Mauricio saksofona pavadījumā, no tiem neapmierinātajiem večiem, no 1993. gada, kurš jau palēnām, grīļodamies virzījās pretī finālam, jo novembris bija sācies un viss sažuva, apkrita, notecēja, noslāņojās, sastinga virpulī... un sabirza putekļos.

Latviski tulkojis Svens Kuzmins.

Tēmas

Sergejs Timofejevs

Sergejs Timofejevs (1970) ir dzejnieks, dzejas grāmatu autors. Piedalījies virknē starptautisku dzejas festivālu, viņa dzeja tulkota citās valodās. Poētiskā multimediju projekta "Orbīta" dalībnieks, v...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!