Sadarbībā ar starptautisko jaunā teātra festivālu "Homo novus", kas šogad norisinās no 5. līdz 13. septembrim, piedāvājam īsrecenziju ciklu par festivāla izrādēm. Šoreiz – dzejnieks un apvienības "Orbīta" dalībnieks Sergejs Timofejevs par Mītas Varlopas izrādi "Darba augļi".
Brīvība kā plūsma
Jaunā teātra festivālu "Homo novus" es varētu nosaukt par mistēriju un rituālu festivālu. Tiesa, mistērijas pēc definīcijas ir domātas iesvētītajiem, tiem, kas spēj novērtēt un pieņemt rituāla varenību. Taču arī uz festivāla izrādēm iet publika, kas kopumā ir visai sagatavota eksperimentiem. Kad beļģietes Mītas Varlopas izrādes "Darba augļi" gaitā iekrāsota ūdens strūkla sāka izvirst uz bungām, kas atradās netālu no pirmās rindas, laiku pa laikam trāpot to malām un apšļakstot visu sev apkārt, neviens no pirmajā rindā sēdošajiem necēla iebildumus, bet, kad pie viņu kājām pieripoja liela, balta bumba, skatītāji to ar prieku spēra atpakaļ.
"Homo novus" – tas ir arī neparastu stāvokļu un pārsteidzošu situāciju festivāls. Izrāde "Darba augļi" notika Rīgas Kinostudijā, un tās sākumā man šķita, ka esam iekļuvuši mūzikas albumā, kur starp dziesmām un pat ģitāras (vai sitaminstrumentu) partijām ir savas attiecības, savi konflikti un savi šīs pretrunas atrisinoši prieka un eiforijas uzplaiksnījumi. Iespējams, tās ir pat nevis albumā, bet koncertā, kur svarīgu lomu spēlē melnā tērpies, pārliecināts un apķērīgs roadie (tā mūzikas žargonā sauc tehniskā personāla puišus, kas braukā kopā ar trupām, staipa un pieslēdz tehniku utt.). Un viņš ar melniem, spēcīgiem vadiem it kā saslēdz notiekošo darbību, šo koncertu–izrādi, kuru mēs skatāmies gan no iekšpuses, gan no ārpuses.
Ļoti dinamiskie un ekspresīvie mūziķi (īpaši gribētos izcelt mākslinieciska bundzinieka Tima Koena lomu) šeit ir gan savu kompozīciju izpildītāji, gan aktieri, gan īstas mistērijas dalībnieki. Tās gaitā liels putuplasta bloks pārvēršas bullī, diktatora tribīnē un Jēzus krustā, no griestiem tek ūdens un atskaņo bungu solo, bet visu šo izdomājusī Mīta Varlopa dzied kaut ko šādu:
"we drink out of vases
we believe we need to grow
actively
and stay fresh
like a fucking flower"
Un šo te svaigumu tu arī beigās sajūti – it kā tu būtu zieds, iestrēdzis līdz betona blīvumam sacietējušā gruntī, un te tev virsū uzlej spaini mazliet sārti iekrāsota ūdens. Nav svarīgi, ko tu sapratīsi vai arī nesapratīsi, vai piefiksēsi absolūti visas tēmas, par kurām mums stāsta un dzied mūziķi–aktieri. Tīrās iekšējās brīvības un jautra produktīva haosa spēks apskalos tevi ar sava ūdenskrituma skaņu un enerģiju, un tas ir viens no labākajiem rituāliem, kāds iespējams mūsu dzīvē.
No krievu valodas tulkojusi Antonija Skopa.
0