Kurām dzīvībām ir nozīme?

Arguments "mēs te Latvijā nevaram būt rasisti, jo pie mums taču nemaz nav tumšādainu cilvēku" interesantā kārtā izskan tikpat bieži kā arguments "es neesmu homofobs, jo mans frizieris ir gejs". Tātad mēs nevaram ienīst kādu cilvēku grupu, ja tās pārstāvjus nepazīstam, bet nevaram ienīst cilvēku grupu arī tad, ja kādu no tiem pazīstam. Bez ironijas – būtu brīnišķīgi, ja naids un neiecietība strādātu šādi.

No vienas puses, šķiet, ka nemieri ASV izgaismo kādu jaunu tendenci – proti, sabiedrībai (un vietējiem ziņu portāliem) vairs nav vienalga par to, kas notiek pāri okeānam un "uz mums neattiecas". No otras – šīs ziņas ilgi bijušas atbīdītas fonā kā pārāk tālas un nebūtiskas, un tas ir radījis situāciju, kurā fakti, ar ko tiek operēts publiskajā diskursā, nereti ir selektīvi izvēlēti un izrauti no konteksta. Mums pat pietrūkst valodā ievalkātu vārdu, kurus izmantot, lai runātu par rasisma problēmām, tostarp grūti iedomāties, kā veikli latviskot saukli "Black Lives Matter", kas pasaulē tiek aktīvi izmantots jau septiņus gadus. "Delfi+" pieejamajā Andra Kārkluvalka [i] rakstā (kas, starp citu, neizskaidrojamu iemeslu dēļ pirms tā lasīšanas pieprasa apstiprinājumu, ka lasītājs ir pilngadīgs) tas tulkots kā "Melnādaino dzīvības [arī] ir svarīgas", un kvadrātiekavās minētais vārds, protams, cenšas uzsvērt – neviens neapgalvo, ka pastāv kādas citas dzīvības, kuras ir mazāk nozīmīgas.

Interneta ķīviņos šo vienkāršo patiesību tiem, kas kļūdaini uzskata, ka ASV melnādainie ir kaut kā īpaši privileģēti un pat pārāki par baltajiem, skaidro caur dažādiem salīdzinājumiem. Tas vienmēr ir slidens ceļš – nezinu, vai kāds kareivīgs Nacionālās apvienības pārstāvis steigšus mainīs savu viedokli pēc tam, kad viņam atgādinās, ka mūsu vēsturē pieredzēts laiks, kurā tautības (tiesa, ne rases) dēļ varēja atrasties ne vien zemākā statusā sabiedrībā, bet pat iet bojā izsūtījumā. "Latviešu dzīvībām ir nozīme," es pie sevis klusi atkārtoju un domāju, kā šajā sauklī varētu ielasīt ziņu, ka citas dzīvības ir mazāk svarīgas.

Tomēr pat tie, kas vēlas dzīvot draudzīgi un kuru apgalvojumos it kā nav saskatāmas pat vismazākās rasisma drusciņas, jautā – kādēļ provocēt? Kādēļ mēs nevaram vienkārši uzsvērt, ka visas dzīvības ir svarīgas? Izmantojot saukli "All Lives Matter" ("Visām dzīvībām ir nozīme"), mēs taču aicinām uz vienādu attieksmi pret it visiem. Lai to izskaidrotu, var norādīt uz oponentu vatabautismu (arī šai parādībai jāatrod latviskojums; "Skepticafe" piedāvā variantu "malduguns" [ii]) jeb uzmanības novēršanu no aktuālās problēmas, uzsverot, ka pasaulē pastāv arī citas problēmas. Jā, nenoliedzami pastāv, tomēr šī vispārināšana kavē vienotu iestāšanos par tobrīd aktualizēto jautājumu. Un jau atkal – neesmu droša, ka, manuprāt, visnotaļ asprātīgi komiksiņi, kas atklāj šādas fokusa pārvirzīšanas ­­absurdo dabu caur pārspīlējumu, kādam atvērs acis.

"All Lives Matter" atšķirībā no "Black Lives Matter" nav kustība, bet gan reakcija uz kustību – respektīvi, ticēt šī saukļa popularizētāju labajiem nodomiem būtu stipri vienkāršāk, ja tas tiktu aktualizēts arī citās reizēs, nevis ekskluzīvi tad, kad melnādaino tiesību aktīvisti iziet ielās. "Black Lives Matter" pauž solidaritāti ar konkrētu sabiedrības grupu un tās cīņu, bet "All Lives Matter" no tās distancējas, un, pat ja šķietami aicina uz absolūtu līdztiesību, diez vai šim sauklim var sekot jebkāda konkrēta rīcība, jo, lai strādātu pie nevienlīdzības mazināšanas, ir vismaz jāspēj definēt, kas konkrētajā situācijā no šīs nevienlīdzības cieš. Pie tam bieži "All Lives Matter" aizstāvji mēdz norādīt, ka nevajag taču uzsvērt rasi, jo vai tad tas nav tas, ko mēs vēlamies – dzīvot sabiedrībā, kur ādas krāsai nav ne mazākās nozīmes. Protams, bet ir neiespējami tādu veidot, ja atsakāmies saredzēt, ka patlaban vēl atrodamies sabiedrībā, kura vēsturiski veidojusies uz gluži citu vērtību pamatiem un kurā bijis (un ir) gluži pieņemami diskriminēt cilvēku viņa ādas krāsas dēļ.

Es ticu, ka daudzi, lietojot "All Lives Matter", patiešām vēlas pateikt, ka ādas krāsai nevajadzētu būt nekādai nozīmei, taču diemžēl tā blakusprodukts ir patlaban eksistējošā rasisma noliegšana vai vismaz uzmanības novēršana no tā. Savdabīgi – arguments, ka nav nepieciešams tik ļoti fokusēties uz rasi, savā būtībā laika gaitā nav mainījies. 1968. gada TV pārraidē amerikāņu rakstnieks un aktīvists Džeimss Boldvins atspēkoja filozofijas profesora Pola Veisa iebildumus par "pārmērīgu koncentrēšanos uz ādas krāsu" tikai četrus gadus pēc tam, kad formāli tika izbeigta segregācija jeb atcelti tā sauktie Džima Krova likumi, kas paģērēja atsevišķas skolas, atsevišķas sēdvietas transporta līdzekļos, atsevišķus restorānus (un tā tālāk un tā vēl joprojām) baltādainiem un melnādainiem cilvēkiem. Legālā prasība bija "šķirti, bet vienlīdzīgi", tomēr realitātē gandrīz bez izņēmumiem melnādainajiem cilvēkiem paredzētās telpas un ērtības bija nepilnīgākas, nabadzīgākas un reizēm pat teju neeksistējošas, kā, piemēram, bibliotēku gadījumā. Viena raksta ietvaros nepiedāvāšu pilnvērtīgu ekskursu ASV rasisma vēsturē, taču varu ierosināt vairākas brīnišķīgas filmas, tostarp uz Džeimsa Boldvina nepabeigtā manuskripta balstīto Raula Peka dokumentālo darbu "I Am Not Your Negro", Spaika Lī mākslas filmu "Malcolm X", Eivas Duvernejas spēlfilmu "Selma" vai tās pašas režisores dokumentālo filmu par melnādainajiem ASV cietumu sistēmā "13th" (pēdējā patlaban redzama "Netflix").

Aptuveni 13% ASV populācijas ir afroamerikāņi, un pašreizējo notikumu kontekstā, runājot tieši par melnādaino diskrimināciju un apdraudējumu, tiek izmantots precīzāks termins par visnotaļ plašo jēdzienu "rasisms", proti – "anti-blackness" [iii]. Lūkojoties uz mūsdienu Ameriku, redzam, ka tās melnādainie iedzīvotāji vēl aizvien atrodas stipri sliktākā situācijā nekā baltie. Cita starpā to apstiprina arī Covid-19 uzliesmojums ASV, kur melnādainie no šīs slimības miruši trīsreiz biežāk. Šis fakts saistīts ar viņiem mazāk pieejamu veselības aprūpi, kā arī atšķirīgu mediķu attieksmi [iv]. Eksistē pat gluži nesen veiktas aptaujas, kur gandrīz puse no aptaujātajiem medicīnas studentiem pauž uzskatu, ka melnādaini cilvēki ir mazāk jutīgi pret sāpēm [v]. Melnādaino amerikāņu ienākumi ir ievērojami mazāki nekā baltādaino ienākumi, un 20% no afroamerikāņu populācijas dzīvo zem nabadzības sliekšņa, salīdzinot ar 8% baltādaino cilvēku [vi]. Lai arī aptaujas liecina, ka narkotiku lietojums melnādaino un baltādaino cilvēku vidū ir aptuveni vienāds, ar narkotikām saistīti cietumsodi melnādainajiem tiek piespriesti gandrīz sešas reizes biežāk, pie tam šie sodi arī vēsturiski bijuši bargāki tieši pret melnādainajiem cilvēkiem [vii]. Gan marihuānas demonizēšana (pielīdzināšana smagajām narkotikām), gan vēlāk ļoti atšķirīgā attieksme pret kreku (ko intensīvāk lietoja melnādainie cilvēki) un kokaīnu (balto cilvēku iemīļota narkotika) ir saistīta ar rasu noslāņošanos – tematu, kam arīdzan varētu veltīt atsevišķu rakstu [viii]. ASV nāve no policista rokas (vai ieroča) ir sestais visvairāk izplatītais nāves cēlonis jaunu vīriešu vidū un melnādainajiem vīriešiem šis risks ir divarpus reižu lielāks, pie tam – viņi biežāk pēc nogalināšanas izrādās neapbruņoti, tātad policistu dzīvības neapdraudoši.

Un te mēs nonākam pie kustības "Black Lives Matter", kas ASV visbiežāk saistās ar protestiem pret policijas brutalitāti, kaut gan tās pirmsākumi nav tieši saistīti ar policijas rīcību, bet gan ar nesodītu septiņpadsmit gadus vecā Traivona Mārtina slepkavību. To paveica kāds vīrietis, kam šis neapbruņotais jaunietis, kurš devās mājup pie savas ģimenes, izskatījās aizdomīgs. Sākumā vīrietis par jaunieti ziņoja policijai, telefonsarunā sakot, ka "puisis izskatās tā, it kā viņam būtu kas nelabs padomā vai viņš būtu lietojis narkotikas", kā arī informēja policijas dispečeri par to, ka viņš puisim seko, lai arī dispečere aicināja to nedarīt. "Tie pakaļas, viņi vienmēr tiek cauri sveikā," viņš saka policijas veiktajā ierakstā, un pāris minūtes vēlāk Mārtins tika nošauts [ix]. Šāvēju tiesa attaisnoja, jo Floridas likumi ļāva to kvalificēt kā pašaizsardzību. Sākumā frāzi "Black Lives Matter" lietoja kā mirkļbirku, vēlāk tā pārauga organizētā cilvēktiesību kustībā [x], kas iestājas pret sistemātisku rasismu un vardarbību. Šodien "Black Lives Matter" darbojas kā platforma aktīvistiem bez formālas vadības, taču tai pašā laikā caur to tiek virzītas sociālas iniciatīvas, mākslas un kultūras programmas, kā arī ziedošanas akcijas. Īsteni pamanīta šī kustība tika 2014. gadā, kad tās aktīvisti iesaistījās divu ievērojamu protestu organizācijā saistībā ar policijas aizturēšanas laikā bojā gājušiem neapbruņotiem melnādainiem vīriešiem – Maiklu Braunu un Ēriku Gārneru. Tāpat kā Džordža Floida, arī Ērika Gārnera nāve ir nofilmēta, un arī viņš izmisīgi atkārto vārdus, kas vēlāk parādījās uz protestētāju plakātiem : "Es nevaru paelpot." [xi] – un arī šie policisti tika atzīti par nevainīgiem.

Džordža Floida gadījums nav unikāls – tas nav pat pirmais šāda veida notikums 2020. gadā, bet tas gluži vienkārši ir nofilmēts no vairākiem leņķiem, brīvi apskatāms internetā un nekādi nav noliedzams. Pašas policijas dati Mineapolisas štatā, kur Floids tika nosmacēts, liecina, ka vietējie likumsargi daudz biežāk izmanto spēku pret melnādainajiem aizturētajiem [xii]. Melnādaino amerikāņu liecības par policijas izturēšanos un neadekvātu aizdomīgumu jau atkal atgādina, ka privilēģija ir neredzama. Skatoties no citas puses – ja šī policijas attieksme pret melnādainajiem nebūtu zināma visai sabiedrībai, maz ticams, ka būtu iespējami tādi gadījumi kā Eimijas Kūperes nesenais konflikts ar Krisu Kūperu, kurā melnādainais vīrietis palūdza sievietei parkā sekot noteikumiem un turēt savu suni pie saites – tas rezultējās sievietes zvanā policijai, apgalvojot (un uzsverot), ka afroamerikānis apdraud viņu un viņas suni. Kriss Kūpers to nofilmēja, video tika pie miljoniem skatījumu, Eimija Kūpere – pie sabiedrības nosodījuma, bet Kriss Kūpers – pie atvainošanās. Taču tā notiek tikai ar tiem gadījumiem, ko ierauga visi.

Protesti, kas turpinās ASV un atbalsojas visā pasaulē, nav viena unikāla nāves gadījuma rosināti, bet gan apstākļu summas izraisīti – neierasti nopietni, bet ļoti trāpīgi skaidro komiķis Trevors Noa. Lielākā daļa protestu bijuši miermīlīgi, tomēr lielāku uzmanību, protams, piesaistījuši tie, kuros veikts vandālisms vai notikuši vardarbīgi akti, kā arī tie, kuros policija bez vajadzības pielietojusi spēku, tostarp arestējot reportierus un vardarbīgi izturoties pret miermīlīgiem protestētājiem. Šajos protestos pret policijas brutalitāti skumji ironiskā kārtā policijas nežēlība un varmācība izpaužas tiešā veidā, un protestētāji to turpina dokumentēt – šajā aktīvistu veidotajā failā pagaidām atrodami 415 video, kur redzama neadekvāta policijas izturēšanās pret protestētājiem vai garāmgājējiem. Tikmēr institūcija, kas atbild par ASV preses brīvību, ziņo, ka reportieriem šajā laikā uzbrukts 192 reizes [xiii], no kurām 160 reizes uzbrucēji bijuši policisti, turklāt vairāk nekā 49 žurnālisti  arestēti, par spīti tam, ka visbiežāk viņi policistiem sevi skaidri identificē kā preses pārstāvjus. Paralēli gan bijušais ASV prezidents Baraks Obama, gan Džordža Floida brālis aicina protestētājus būt miermīlīgiem, un, lai arī it nekas neattaisno protestētāju vardarbīgo rīcību, tā nedrīkst būt par attaisnojumu policijas beziemesla vardarbībai.

Atgriežoties Latvijā – man intuitīvi šķiet, ka polarizējošā iedaba un kategorisms sarunās par to, ko īsti nozīmē "Black Lives Matter" un kas tad patiesībā patlaban notiek Amerikā, norāda, ka esam sevi sākuši apzināties kā globālo procesu dalībniekus. "Atsaucīgo māmiņu forumā" "Facebook", kas bieži ir kā sabiedrības termometrs, manīju veselas trīs diskusijas par Džordža Floida nāvi. Tai pašā laikā, kad kafejnīcā jautāju savam amerikāņu paziņam, kā viņš ieteiktu man par šo jautājumu runāt un rakstīt, man nepazīstams kungs nejauši noklausījās šo sarunu un uzskatīja par savu pienākumu pienākt un paziņot, ka par to nevajag rakstīt, jo Latvijā cilvēkiem ir daudz svarīgākas problēmas un šis jautājums nevienu neinteresē. Parasti skaļi un nelūgti paziņojumi par to, ka kādam kaut kas neinteresē, nozīmē pretējo.

Līdz ar to ir sarežģīti atrast vidusceļu tam, kādu informāciju iekļaut šajā rakstā, kas varētu noderēt gan tiem, kurus šis jautājums ļoti interesē, gan tiem, kuriem demonstratīvi neinteresē. Domāju, ka mums visiem jāzina, kā tieši baltādainie cilvēki var palīdzēt šajā potenciāli svarīgajā vēstures brīdī. Melnādaino tiesību aktīvisti un viedokļu līderi pašlaik atkārto lūgumu kļūt par sabiedrotajiem pretrasisma kustībā. Nebūt rasistam vēl nav nekāds ieguldījums sabiedrības izaugsmē, būtiski ir pret rasismu reāli iestāties. Un tas var nozīmēt gan iesaistīšanos organizācijās, gan arī vienkārši uzdrošināšanos aizrādīt tēva brālim ģimenes viesībās, kad viņš atkal ķeras pie sava rasistisko anekdošu arsenāla. Otrkārt, apzinoties, ka baltādainā cilvēka dzīves pieredze nekad neļaus pilnībā izprast to, kādu iespaidu sistemātisks rasisms atstāj uz ASV melnādainajiem, baltādainie cilvēki tiek aicināti vairāk dot iespēju izteikties melnādainajiem un nodot viņu viedokļus tālāk, nedarot to, kas gadsimtu gaitā baltajam cilvēkam ir izdevies ar apskaužamu vieglumu – nostādīt sevi uzmanības centrā. Varbūt tieši tāpēc daudziem "Black Lives Matter" liek justies nekomfortabli – tas nerunā par viņiem, bet par kādu citu. Pēdējais lūgums ir iedziļināties notikumos un kopējā kontekstā un informēt citus. ASV aptaujas patlaban liecina, ka baltādainie amerikāņi sāk spilgtāk apzināties problēmu – ja pirms četriem gadiem tikai trešdaļa uzskatīja, ka policisti ir vardarbīgāki pret melnādainajiem cilvēkiem nekā pret baltādainajiem, patlaban par to jau ir pārliecināts vairākums. Visticamāk, tieši tādēļ šie protesti vispār ir kļuvuši ne tikai par nacionālu, bet par globālu parādību.

Lai arī šie lūgumi šķiet visnotaļ pašsaprotami, augstāk jau minēju, ka mums nav ne zināšanu, ne pat vārdu valodā, lai runātu par melnādaino cilvēku pieredzi. Bet tas nenozīmē, ka pie mums neeksistē rasisms. Mana pieredze rāda – ja kaut kas eksistē "Atsaucīgo māmiņu forumā", tas nenovēršami eksistē visā sabiedrībā. Un pēdējās nedēļas liek domāt, ka esam gatavi par to sākt runāt.

[i] https://www.delfi.lv/news/arzemes/nenogalini-mani-soli-kas-noveda-pie-nacionala-meroga-grautiniem-asv.d?id=52189423&fbclid=IwAR0wzS4s_hLTtjr5tb8uj_WnqLaeqQ8kjQAAa9pVtULb-skBqq7eD_w31j4

[ii] https://skepticafe.lv/portfolio/logikas-kludas-2/

[iii] https://www.nytimes.com/2020/06/04/opinion/george-floyd-anti-blackness.html

[iv] https://www.nytimes.com/2020/05/10/us/coronavirus-african-americans-bias.html

[v] https://www.aamc.org/news-insights/how-we-fail-black-patients-pain

[vi] https://edition.cnn.com/2020/06/03/politics/black-white-us-financial-inequality/index.html

[vii] https://www.naacp.org/criminal-justice-fact-sheet/

[viii] https://www.hrw.org/reports/2000/usa/Rcedrg00-05.htm

[ix] https://www.youtube.com/watch?v=RyE4Vk2FRWg

[x] https://blacklivesmatter.com/what-we-believe/

[xi] https://www.theguardian.com/us-news/video/2014/dec/04/i-cant-breathe-eric-garner-chokehold-death-video

[xii] https://www.nytimes.com/interactive/2020/06/03/us/minneapolis-police-use-of-force.html

[xiii] https://twitter.com/uspresstracker/status/1268721240455462914?ref_src=twsrc%5Etfw%7Ctwcamp%5Etweetembed%7Ctwterm%5E1268721240455462914&ref_url=https%3A%2F%2Fwww.niemanlab.org%2F2020%2F06%2Fwell-try-to-help-you-follow-the-police-attacks-on-journalists-across-the-country%2F