Aizvadītajā nedēļā Volodimirs Zelenskis, uzrunājot Ukrainas Rietumu sabiedrotos, izteicās: ja Krievijai izdosies iesaldēt karu Ukrainā, ap 2028. gadu Krievija būs spējusi atjaunot savus militāros resursus tādā apjomā, lai uzbruktu, piemēram, Baltijas valstīm.
Ukrainas prezidenta teikto Latvijas mediju telpā komentēja viens no populārākajiem Krievijas kara Ukrainā analizētājiem, Nacionālo bruņoto spēku majors Jānis Slaidiņš. Es negribētu pašmērķīgi piekasīties eksperta vārdiem, tomēr sevišķi iedrošinoši tie nebija. Proti, šāda agresija esot "maz ticama" un "līdz 2028. gadam". Bet 2029. gadā? Turklāt pavisam nepārliecinošs bija Slaidiņa arguments, ka līdz 2028. gadam Putins varētu jau būt miris. Pirmkārt, nemaz tik vecs šis cilvēks nav (atliek pavērties uz Baidenu un Trampu ASV). Otrkārt, ļoti šaubos, ka Putina nāves gadījumā Krievijas ārpolitika kļūtu miermīlīgāka.
Tātad, ko mums darīt ar Zelenska brīdinājumu? (Ja neskaita impulsu sākt domāt par savu Latvijas īpašumu pārdošanu, kas cilvēciski būtu saprotami, bet nevelk uz situācijas analīzi.)
Protams, visvieglāk un, ļoti iespējams, pareizāk ir vienkārši teikt, ka šādi Zelenskis paaugstina likmes, kas no Ukrainas viedokļa ir pilnīgi pamatoti, ja patur prātā iespējamo Rietumu atbalsta Ukrainai mazināšanos. Daļēji šādu viedokli uztur arī bijušais ārlietu un aizsardzības ministrs Artis Pabriks, norādot, ka NATO un ES sastāvā esošo Baltijas valstu piesaukšana ir mēģinājums saasināt Rietumu uzmanību. Vēlreiz: nevienam nav tiesību pārmest Ukrainai krāsu sabiezināšanu, tomēr Zelenska teiktais tā arī jāuztver.
Vai tomēr ne?
Jāatzīst, ka es ilgstoši esmu ļoti skeptiski izturējies pret iespēju, ka Krievija varētu izvērst militāro agresiju pret Baltiju – cinisku iemeslu dēļ. Jaunāko laiku vēsture (sākot ar Ungāriju un Gruziju, beidzot ar dažādiem "noderīgajiem idiotiem" Rietumu politiskajā elitē) liecina, ka sev labvēlīgus lēmumus Kremlis spēja un joprojām spēj panākt, arī neķeroties pie militāriem līdzekļiem. No resursu racionālas izmantošanas viedokļa raugoties, lētāka ir ietekmes aģentu tīkla uzturēšana un paplašināšana tiktāl, ka šis tīkls sāk Kremlim būtiskos jautājumos noteikt konkrētās valsts politiku.
Problēma ar šo argumentāciju ir tā, ka Krievijas varas rīcībā racionālu apsvērumu pēdējā laikā kļuvis būtiski mazāk. Un ne jau tāpēc, ka Putins būtu sajucis prātā – šis nu ir viens nejēdzīgs skaidrojums. Manuprāt, patiesā problēma ir tā, ko tēlaini apraksta kā džina izlaišanu no pudeles. Lai panāktu sabiedrības pakļaušanos, ir diezgan racionāli veicināt ksenofobiju, histēriju, apokaliptiskas noskaņas utt. Ķeza ir tā, ka plānprātības līmenis sabiedrībā kādā brīdī sasniedz punktu, kad dižie manipulētāji varas gaiteņos to vairs nevar vienkārši izslēgt, piemēram, pamainot tekstus propagandas kanālos. Viens ir iepriecināt savus vairumā šovinistiski noskaņotos pavalstniekus, būtībā bez zaudējumiem anektējot Krimu, pavisam kas cits – desmitiem tūkstošu kritušo karā pret "globālajiem Rietumiem". Man šķiet, ka simboliskais pagrieziena punkts Krievijā ir sasniegts, tādēļ iepriekš gluži labi kalpojušie argumenti žanrā "Kremlī, protams, sēž nelieši, bet ne idioti" vairs nav droši.
Šobrīd manas atlikušās cerības uz pragmatisma ietekmi nepatīkamā kārtā saistās ar Ķīnu. Skaidrs, ka šis autoritārais režīms vēlas dominēt pasaulē, ienīst Rietumus un ekonomiski palīdz Krievijai postīt Ukrainu. Tomēr šķiet, ka vēl plašāka militāra konfrontācija nav Ķīnas komunistu interesēs, tādēļ Pekina Maskavai dos pa pirkstiem, ja Putins & Co. grasīsies uzsākt tiešu konfliktu ar ES un NATO. Bez Ķīnas atbalsta Krievija to izdarīt nevar, savukārt tam, kā rīkojas Ķīna, seko arī tādi Maskavas sabiedrotie kā Ziemeļkoreja, Irāna un līdzīgi veidojumi.
Vai Krievija patiešām var dažu gadu laikā atgūt zaudēto bruņojuma jomā? Jā. Totalitārā valstī vadoņiem nav jāatskaitās pavalstniekiem par to, kam tiek tērēta nauda. Krievija jau ir palielinājusi savu militāro budžetu (turklāt te jāsaprot, ka runa ir tikai par oficiālajiem datiem) no 3–4% IKP 2019.–2021. gadā līdz 10% 2023. gadā (160 miljardi USD). Turklāt, kā rezignēti norāda virkne ekspertu, arī tas nav maksimāli iespējamais, jo Kremlis vienmēr var atsaukties uz Otrā pasaules kara gadiem, kad PSRS militārais budžets palielinājās no 17% IKP 1937. gadā līdz 33% jau 1940. gadā. Ja tautai ir pienācīgi izskalotas smadzenes, ļaudis pavelkas uz mērķi: "Visu frontei, visu uzvarai!" Savukārt cerēt, ka Krievija nespēs sankciju dēļ nopirkt tai nepieciešamās tehnoloģijas, ir naivi. Globālais kapitālisms ir uzbūvēts tā, ka tirgonis pārdos pogu bumbas uzspridzināšanai, pat ja pats uz šīs bumbas sēž. Šajā kontekstā var gan cerēt, ka tur, kur ir liela nauda, ir arī vēlme un izkoptas prasmes šo naudu vismaz daļēji izzagt, un mūsu kaimiņvalsts ilgstošā periodā (apmēram kopš 18. gadsimta sākuma) to braši apliecina. Tādēļ paradoksālā kārtā arī jācer, ka Kremlis neradīs papildu ierobežojumus naudas izvešanai no Krievijas – kamēr ir iespēja ar dažādu shēmu palīdzību nozagto konvertēt aktīvos saulainajā Melnkalnē vai Emirātos, ir jēga valsti apzagt. No universālās ētikas viedokļa ir diezgan dīvaini atbalstīt laupīšanu un salaupītā legalizēšanu, tomēr Krievijas gadījumā tam ir racionāls pamats.
Te lasītājs var sākt spuroties pretī, sakot – tomēr, tomēr! – Latvija taču ir NATO dalībvalsts. Un vispār: lai cik nemākulīgi būtu pašmāju elites lēmumi daudzos jautājumos, militāro spēju stiprināšanu mūsu amatpersonas, šķiet, tiešām sākušas uztvert nopietni. Es to visnotaļ atbalstu tā vienkāršā iemesla dēļ, ka mēs nevaram paģērēt atbalstu no partneriem, ja paši izvairāmies maksāt savu cenu. Tomēr arī te ir kāda nepatīkama nianse. Cik esmu lasījis, visas rosības mērķis ir izveidot tādu aizsardzības kapacitāti, lai Krievija saprastu, ka uzbrukt Baltijai izmaksās ļoti dārgi. Proti, mēs pērkam militāro tehniku, ierīkojam jaunu poligonu utt., lai atturētu Krieviju. Un nu jautājums: ja tik daudzkārt dzirdēts, ka Ukrainā Kremlis pret saviem cilvēkiem izturas kā pret lielgabalgaļu, kāds pamats cerēt, ka Baltijas gadījumā tā nebūtu?
Tātad, vai Zelenska brīdinājums jāuztver nopietni? Jā, bet ne gluži tā, kā formulē Ukrainas prezidents.
Domāju, ka Krievija spēs stabilizēt savu militāro potenciālu. Tādā apmērā, lai tās draudi Baltijai būtu jāuztver kā reāli. Un tad sāksies zināmā mērā apkaunojoša, bet tikpat lielā mērā mūsu interesēm atbilstoša kaulēšanās ar Rietumiem. Mēģinot to ietērpt Kremļa formulējumos, tā vienkāršoti izskatīsies tā: "Jūs saprotat, ka mēs esam gatavi iebrukt Baltijā, jūsu (ES, NATO) pašu teritorijā. Jums to baigi vajag? Ja ne, piekāpieties citos jautājumos."
Manuprāt, laiku pa laikam izskanošās bažas, ka Rietumi esot gatavi nodot Baltiju, nav pamatotas. Rietumi ir ciniski, tomēr puslīdz racionāli. Problēma ir tā, ka mēs potenciāli varētu būt nevis "tirgošanās objekts", bet ļoti dārga cena, ko Rietumi ir gatavi samaksāt, lai ES un NATO pastāvēšana saglabātu jēgu. Pretī Krievija vēlēsies saņemt sankciju atcelšanu, būtiski mazāku Rietumu atbalstu Moldovai, Gruzijai. Un Ukrainai. Nedomāju, ka Rietumu līderi mānās, paužot gatavību atbalstīt Ukrainu arī turpmāk. Tomēr, ja izvēle būs starp iebrukuma novēršanu Baltijā un distancēšanos no Ukrainas, lēmums būs par labu pirmajam variantam. Nelaime tā, ka šādas izvēles iespējamība ir reāla.
Rezumēju: arī pēc Zelenska (un ne tikai viņa) brīdinājumiem es personīgi jūtos relatīvi droši šajā teritorijā, bet ne visai komfortabli no morāles viedokļa. Jo mums banāli paveicies, ka paguvām pasprukt zem jumta.
0