Uz izrādi "Titāniks" es gāju divreiz – viena no tām reizēm bija nepareizajā dienā. Biju minimāli sapucējusies, lai pārāk neizceltos, kā arī centos uzvesties dabiski. Tas izdevās arī pārējiem – sanākušie ļaudis organiski iejutās cits cita kompānijā. Publika bija konservatīvāka nekā Jaunajā Rīgas teātrī (nevienam nebija grebenes), bet liberālāka nekā Dailes teātrī (nepārspīlē ar smaržām).
Pēdējoreiz "Titāniku" skatījos pērnajā pavasarī 3D formātā lielajā kinoteātrī ar trim šerija pudelēm un labu draugu pie sāniem. Apraudājos astoņas reizes. Izrāde teātrī arī bija diezgan trīsdimensionāla, bet, tā kā paredzēju, ka neviens te nedos tumšās brilles, vairākas dienas pirms "Titānika" zombēju sevi: "Tikai neraudāt, tikai neraudāt, tikai neraudāt..." Saprotiet paši – ja vēl būtu tās brilles, asaras varētu noslēpt, bet šajā mazajā zālītē visi uzreiz redzētu, ka es raudu, un sāktu mani izsmiet. Tomēr Regnāra Vaivara režisētais priekšnesums bija emocionāli daudz vieglāks, nekā gaidīts – tas neradīja nedz spēcīgas skumjas, nedz dusmas, nedz prieku. Varētu pat sacīt, ka izrāde bija emocionāli patukša. Turklāt uz programmiņas bija attēlots kautiņš, bet arī vardarbības nebija (slikti).
Edgars un Kristīne. Skaidrs, ka tie būs cilvēki, kurus liktenis nežēlīgi šaustīs ar smagu pārbaudījumu pātagu, bet viņi krampjaini turēsies pretī un glābs savu mīlu, kaut arī tas vairāk uztrauks Kristīni, nevis Edgaru. Edgars strādā tērauda liešanas rūpnīcā, un, tā kā viņš labi lej, dāvanā saņem ceļojumu uz Angliju, kur varēs paskatīties, kā ostu pamet īstais "Titāniks". Tie ir seni laiki, tāpēc visi par šo ziņu ir starā. Edgars uz Sauthemptonu aizbrauc un paliek viesnīcā, kur pēkšņi uzpeld daiļā vārava Aija, kas pavada ar viņu nakti viena gultā, jo pilsētā, redz, neesot brīvu viesnīcu. Seksuāla rakstura darbības netiek veiktas, no rīta Aija pazūd, bet Edgars nokavē "Titānika" atiešanu un ar Aijas fotogrāfiju kabatā dodas atpakaļ uz Jelgavu, kur toreiz viss vēl nebija izzagts un bija rūpnīcas.
Tā kā tie ir vecie laiki, šis ceļojums ilgst veselu mēnesi, un pa to laiku Edgara sieva Kristīne vairākkārt ir pārgulējusi ar rūpnīcas virsaiti. Edgars par to apvainojas, tāpēc visiem sāk stāstīt pekstiņus par to, kā viņš ar jūras vāravu Aiju izdarījies pa divi deviņi uz tā "Titānika", ko viņš vispār nekad nav redzējis. Vēlāk atklājas, ka Kristīne ar priekšnieku tomēr nav gulējusi, bet tomēr ir, bet tomēr nav, bet tomēr ir. Klāt nestāvēju, tāpēc nezinu. Citi izrādes dalībnieki klāt nestāvēja tam, kā Edgaram un Aijai nebija seksa, tāpēc Edgars tikai fleitē un fleitē, un ļaudis tic un tic. Kad pienāk ziņa, ka "Titāniks" ir nogājis pa burbuli, un Aijas vārds neparādās laimīgo uzvarētāju sarakstā, stāsti paliek vēl krāšņāki, un vispār Edgars izdomā, ka Aiju mīl ar visām viņas īpašībām, ko pats savai sapņu sievietei piedēvējis. Stāsti ir romantiski un traģiski. Nu, apmēram, "es viņu mīlēju, bet viņa nomira". Kaut arī Kristīne zina, ka viņas vīrs vienkārši lej un "Titāniku" pat redzējis nav, viņai tomēr nepatīk klausīties, kā Edgars ar mēli glāstījis šampanietī gulošo Aiju. Daži rubļi, un Kristīne beidz čīkstēt.
Starpbrīdī izmantoju lielisko iespēju nobaudīt kādu vīna glāzi un noklausīties cilvēku sarunas. Blakus esošā kompānija deva slēdzienu, ka nekas daudz neesot noticis. Es tam piekrītu – darbība vai nu norisinās lēni, vai tās nav vispār. Un tad vēl tās dziesmas! Bet tas nekas – vēlāk ceturto reizi noskatījos filmu "Expendables 2", lai to teātra čammāšanos kompensētu.
Otrais cēliens ir labāks – tajā tiek parodēts teātris. Edgars ar Kristīni ir pametuši Jelgavu un apceļo pasauli ar monoizrādi "Kā es to Aiju uz Titānika", kurā ar Lemberga pārliecību stāsta melus. Izrāde tiek papildināta ar dažādiem cirka trikiem: talantīgā Marija Bērziņa žonglē, velk no kabatas lentītes un dara citus vīriešu darbus. Kristīnei patīk nauda, bet viņa tomēr sāk jaukties vīra darbā – te viņa lien uz skatuves, te uzstāj, ka jaaizvāc Aijas portrets. Režisors viņu likumsakarīgi pasūta. Pareizi dara!
Mūzikls "Titāniks" uz grunti sāk iet, kad uz vienu "Kā es to Aiju uz Titānika" izrādi ierodas pati Aija, kura tomēr ir dzīva, bet izglābto sarakstā nav bijusi, jo viņa ir parasta mauka, kas katru nakti maina vārdu. Nedomājiet, ka es esmu slikts cilvēks un tāpēc jūras vāravu saucu par mauku. Viņa pati skatītāju un Edgaru par to informē: "Es esmu mauka!" Labi, ka tas ir tikai teātris! Edgars nespēj noticēt tam, ka visas īpašības, ko viņš piedēvējis Aijai, ir tikai viņa fantāzijas auglis, bet mauka pieprasa samaksu par to, ka Edgars pelna naudu, domājot par viņu. Interesanti, kāda dzīve būtu, piemēram, žurnālistiem, ja viņiem būtu jamaksā ļaudīm, par kuriem viņi raksta. Piemēram, Lingitai Bopolu, Mikam Ozoliņam un Tomam Grēviņam nekad mūžā vairs nevajadzētu strādāt, jo kulta portāls "Sejas.lv" nebeigtu papildināt viņu banku kontus.
Ne Edgars, ne Kristīne nav strādājuši par žurnālistiem, tāpēc daudz neprotestē. Edgars vēl mēģina uztaisīt mazu scēniņu par to, ka nevar būt, ka jūras vārava Aija ir prasta ielene, bet "Titānika" daiļavai ne silts, ne auksts no tā. Edgars sagumst, aplej ar šampanieti un nogalina. Nevar saprast, vai pa īstam. Nevar arī saprast, vai Aiju vai Kristīni.
"Titāniks" ir izrāde, kuras autori, ļoti iespējams, gribējuši, lai skatītājs padomātu par "varēja notikt, bet nenotika" konceptu, kā arī atcerētos, cik šausmīgi ir apdarināt savu sapņu tēlu ar labām īpašībām un pēc tam saprast, ka tas viss ir meli. Tāpēc es ceru, ka nekad neiepazīšos ar Arturu Krūzkopu – man tiešām liekas, ka viņš ir smuks un foršs, bet beigās varbūt izrādīsies, ka pilnīgs idiots.
1