Kā‎‎‏‏‎ ‎

Vieda
tālruņu gaismiņu plaiksnīšana nakts izmēztās ielās, bezļaužu laukos, bezceļu biezokņos, drīz te, drīz tur, meklējot tīrās uztveres zonu, bet tumsoņi koki piesakņoti pie zemes, lietū čabina lapas, septembrī nomet raibas, martā rieš maigas, paglābj ēdamos putnus no plēsējiem putniem, glabā mizās iegrieztās sirdis, bet īsziņās iemestās noārdās, nepiesārņojot dabu

Mistiska
cīruļa varēšana iespārnoties nesaredzami augstā debesu punktā, mazmazītiņā rīklītē sildītā trellī ievibrēt nepārredzamu arumu panorāmu, tā, ka pat traktori apstājas paklausīties, bet es te ko saku, būdama blakus, diezgan kupla un saredzama, bet nedzird, nedzird, nu nedzird taču

Gudra
runāšana, diskutēšana, strīdēšanās, plēšanās, tiesāšanās, argumentēšana, noliegšana, argumentēšana, iekaršana, pārkaršana, uzlādēšanās, karošana, okupēšana, atkarošana, argumentēšana, tiesāšanās, pārsūdzēšana, nerimšanās, bet nu vienā mierā visiem visžēlīgi pandēmija, visiem pilnīgi vienlīdzīgi, bet visi jau netic

Nebeidzama
kapeņu atklāšana, zem tām kapu lauki, zem vēl ugunskapi, ne ziņas, ne miņas, cik dziļi atklāsies dziļākais apbedījumu slānis un kā lai godā pirmatno kustoņu ribiņu pārakmeņojumus, ja ne par kapiņiem, un kā zemes vēderā pārvārās lavā vispirmās radības pēdējās maltītes saturs, bet īlons masks, trakais īlons masks atkal maksā par nākošās raķetes izmēģināšanu, kad kārtējā uzsprāgusi, bet īlons ir solījies novest līdz marsam

Perfekta
parlamentāriete uzrunā pustukšu sesijas zāli, iestājoties par lietu, lietojot pareizos starptautu vārdus, efektīvās saziņas trikus un rīkus, ne mirkli neizkrītot no objektīva, bet viņa ir dzīva, pavisam dzīva, vakar šķīrās no vīra, bet politika, nu ziniet, tik un tā nav sieviešu padarīšana

Taisna
caurā vīle vecāsmātes kreklā, viņa jau gadiem bija vilkusi diegus, cieši piemetot malas, no ganību slapjajām pļavām, caur brikšņu gravām, caur dienestiem kungu namos, gadiem, bet skolā prasīja gatavu ar vienu rāvienu, katrā ceturksnī kaut ko citu, izšūtu, tamborētu, pītu, adītu, brudierētu, bet nespējām pusrakstā nenomaldīties

Neaizsniedzama
vienīgā māsa otrā pilsētas galā, sirdstrakā draudzene rīgā, glūnīgā sieva no kaimiņu mājas, gandrīz vai pie ģimenes pieskaitāmās dienišķo kafijotavu oficiantes, pārčaklās radu tantes, sen gan neesmu satikusi, noslēgusies, ieslēgusies, pieslēgusies pasaules pulsam, kur skābekļa saturācija krīt zem lielā cauruma atmosfērā pār antarktīdu, tāpat visur citur, kur kovida tīklotā publika publiski tvīkst pēc monmartrām, amsterdamām, jeruzalēmēm, ka tikai citurzemes, ka tikai tālāk no mājām, ka tikai vairāk postu ar vietu vietām un lietām, lietām, lietām… vietām rīt sola salu, vienalga, kāds laiks būs, es rīt vēl neiešu uz otru pilsētas galu

Žēlojama
trešā dzīvokļa veča, aplinkiem tincina katru par katras nama ģimenes veselībām, mīlestībām, laimēm un nelaimībām, smaidot, vaidot, pūšot, elšot un krustus metot, bet viņas plurskainais šunelis tiešā tekstā vankšķ sīkas rupjības, atiezis asos zobiņus uz katru, uz jebkuru katru, bet veča lipīgi īd, ka hektorīts taču nekož

Svēta
misija iefiltrēties ar reizrēķinu jānīša prātā starp dokumentāliem, animētiem un pārējiem spēkiem trejdeviņos kanālos, kuros bērns sērfo brīvāk nekā vecāki elpo, stundā var apspēt simts galaktikas, uzsūcot visu, ko nevajadzētu, bet guļamlaiks atkal sākas no nulles, vienmēr ar to pašu pasaciņu

Tāla
senkrasta līnija dziļdziļi iekšzemē, iegūlusi pirmsjāņu zālē, iebridusi medainās madarās, aizslapstījusies krūmos, aizmaldījusies mežos, nocirsta plika, ļāvusies arkliem un ecēšām, traktoriem, ekskavatoriem, mērniekiem, celtniekiem, vasarniekiem un tiem, kas uz palikšanu, nobradāta, nogludināta, noklāta grantsceļiem, akmeņu ceļiem, asfalta ceļiem, noglabāta zem kvartāliem, nodzīvota… bet jūra atgriezīšoties, kā to jau vienādvien darījusi