Slima
galva tam vecītim, kuram piemetās ekotrauksme, stāvēja tupeņu rokamā kalnā un sauca pēc pasaules izglābšanas, cepa dienišķās desas un sludināja no pasaules izglābšanas, saviem bērniem un radiem, un draugiem, un garāmgājējiem un viņu suņiem grūda acīs to pasaules izglābšanu, principā programma tāda pati kā Grētai, tikai trīsdesmit gadus agrāk un lauku sētā, bez bastošanas no skolas, bez iespējas nofraktēt lidmašīnu vai jahtu, lai pasauli riktīgi nostrostētu samitu samitos, ka tak reiz saņemtos un izglābtos, bet vecītis dega pārlieku agresīvi, un, starp citu, būtu gan gribējies, lai apvaicājas par mazbērniem, un kā gan mēs varējām zināt, kāda ir ekotrauksmei raksturīgā uzvedība, ak, tēt
Laba
piemiņa, kura nomazgā visus aizgājējus baltin baltus, bet nez kāpēc negribas priekšlaicīgi mazgāties, pat ne ar redzamu iemeslu
Ļauna
zīme, ko rītdienas ainavā pametis nostradamus, sējusi vanga, iezīlējusi marta no zināmā kalna, ieskrāpējis kaķis ar zilmelnu spalvu, atstājis pa galvu pa kaklu no baisuma tālāk tīdamies tēva dēls, krustus mezdams, vēl savu artavu spļāvis garāmspaidījies portālu vērējs, resniem un briesmīgiem vārdiem iz nākotnes zinīgi dvesdams, bet kāposti kārtīgi mēsloti, aug griezdamies, nāks Dies, iedos bērniņam rītu kāpostu tīstokļos atrasties
Laimīga
virtuālā seja, lasi kā grāmatā, nenobrīnīties tās pārpilnības, tur pīrāgi, picas un sautējumi, konservējumi un uzlējumi, zupas un deserti, maizītes sortimentā, sieri un desas, un konfekšu kastes, izrotātas ar atlasa lentām, un, saprotams, sēnes klājienā, sēnes ir klasiska vājība, unesko sarakstos neiekļauts raganu mantojums, sēnes ir īpašais piedāvājums, ko lasīt, kad apriebies lasīt rakstītos vārdus, bet domas, sasodītās domas, graužas caur beku kājām, kā tādi tārpi
Gluma
tikko no upes izcelta līdaka, sitas atpakaļ, smaržodama pēc sevis, kurš gan nezina, kā smaržo gluma zivs, nule nokabināta no āķa, vēl nedabeigta, vēl neķidāta, vēl nezaudējusi niknumu izsisties pa aso virsūdens pasaules zāli līdz maigajām mājzāļu šūpām plūstošās straumes rakstos, bet krastos mīt savāda radība, kāra uz visādiem kustoņiem, ne tikai ēdamiem līdakprāt
Biedējoša
kraupainās lapsas naksnīgā tekalēšana uz sētas miskastēm, kas būs, ja bērni pamodīsies, ja izskries basiņi uz zvēra takas, ja nesapratīs, ka nedrīkst mīļot, kas būs, kas nebūs, pilsēta zīlē un drebuļos kratās, bet lapsa ēdusi, neēdusi, i neatskatās uz mežu, nav laika apcerēt zudušās ainavas, patiltes midzenī lapsēni vieni paši, kas būs, ja cilvēki atradīs
Nolādēta
apņemšanās uzgleznot svētbildi, nekaitējot neformālajām attiecībām starp citticībnieku un mūsticībnieku bērniem, neoperējot ar jebkādām identitātes pazīmēm, nekopējot klasiķus, tomēr neceļot konceptuālu dumpi, nē, kur bija prāts uz ko tādu parakstīties, bet līgumsumma tā vilināja, valdzināja un maldināja, gars sfērās aizklīdis, miesa vāja, bet mājās ģimene gaida, laiku īsinot, pārcilā pasaku iekrājumu: aizej tur, nezin kur, atnes to, nezin ko, pilnīgi murgi, bet izskaidro vēl šobaltdien
(G)rēcīga
ideja izdibināt Tā Kunga plānus, sistematizēt izpētes secinājumus un vēl izskaidrot masām, nudien, Viņš tak apsmiesies, bet tikai tad, ja rīkosimies galēji idiotiski, skaidri apliecinot savu darbu nepieskaitāmību
Apdullusi
pirmoreiz pamesta mīļākā, kauns, dusmas, nedrīkstēšana uzticēt neko nevienam, pa vientuļo dienu sienām lien atmiņas, atmiņas, atmiņas, uzmācīgas kā blaktis, it īpaši naktīs, nu, kā jau blaktis, it īpaši naktīs, kurkst laimīgas vardes pa pāriem, pa pāriem saostījušies suņi nežēlīglīksmi gaudo, bet kaimiņos kaujas, tik caurdzirdamas ir paneļu mājas, kur vīri sit sievas vai nelaulātās, vienalga, vismaz kāds mierinājums
Izbalējusi
sievietes seja – gadi, gadi, bērni, radi, sasodītā mīlestība, vējš, lietus, mērķēti sitieni un aiz neuzmanības, neuzmanība, jā, neuzmanība, tad kādu rītu lūpu krāsai nav jēgas, skropstām nav nozīmes, uzacis pārāk akcentē bēdas, ko vēl tur izzīmēt, izbalo nenotikušās tikšanās pēdas, pat rētas izbalo, pat vīstošo vaigu aprises, tik nekonkrēta sieviete, gandrīz neredzama, bet smaida gaiši, kad izbalējusi saplūst ar gaismu
Kritusi
superīgākā zvaigzne, vēl vakarrīt vēlējām ātrāk un augstāk un tālāk tikt, pašu rociņām uzšaujot debesīs, pļurkts, nu nekā, zemāk par gadsimtiem negreiderētu ceļu grāvjiem, vēl drusku tā kā čūkst, plakšķina slapjiem un netīriem stariem, met krustus pār lieliski veidotiem krustiem, zvērot, ka zvaigznei nav nekas jāsaprot, zvaigznei vaig savu spožumu vērot un pavairot, lai uz vaigu līnijas katris puteklīts glīts, lai spīd uz rītiem un vakariem par godu labiem sakariem, bet, akmandien, kritusi zvaigzne, zvaigznīte stulbā, nežēlastībā arī, tikai bābele turas, visās savās nebalsīs muldot
Nenovēršama
rudens tīrīšana, ir gan sakrājies visa kā, kamēr gādājām vaiga sviedros par vēdera tiesu, sējām, mēslojām, miglojām, pļāvām, ļāvām sazin kam ieviesties mājās, tak nebija vaļas, neiedomājām, bet nu gan ņemsimies dienu un nakti, lai nodreb kakti, skapji, gultapakšas un pakši, nu ka tik skatīsim, kratīsim, utis un skabargas izpurināsim, ne nieka no lieka neatstāsim, ne dvakas, ne smakas, ne namā, ne sētā, ne blakus takai uz svētnamu, ne tuvīnā pieturvietā, ne visgarām ātrajai maģistrālei, patiesi, patiesi, kā saka, līdz pašiem maršrutu sarakstiem jauns viss tiks, tik ceļa vietā nav cits nekas izdomāts, tak liec mierā ceļu, nav vēl pavisam izdangāts, un gala stacija ar diezgan labā tehniskā stāvoklī, bet kājām turp kulties nudien par traku, ja kas, caur aumež mežonīgu mežu
Tukša
gružkaste labklājīgajā mājā, rūpīgi nokopti ņurkātie papīri, aizkostās maizītes, riekstu čaumalas, dāvanu lentītes, kartītes, iztērēto dienu plānotāji, eglīšu skeleti, smirdīgie nelietderīgo lietu atlieku maisi aiznesti labi tālu, lai godam sagaidītu svinīgo galdu klājumu rītdienas vēsmas, bet pieklauvē vēsturisks jautājums, un atbildes pārvērstas ilgtspējā bez videi kaitīga atlikuma
Attālināta
sākumskola, pamatskola, vidusskola, amatu apmācība, augstākā izglītība, ballītes, randiņi, saviesīgā komunikācija, viedokļu sakritība, interese, ups, mīlestība, attālināta, ak tavu brīnumu, ieņemšana, radības, kristības, auklēšana, attālināta audzināšana, sākumskola, pamatskola… attālinātas kaimiņu darīšanas, tautības, ticības, karošana, attālinātas bēgļu laivas attālinātās jūrās, bet pūrā sudraba karotīte, ko Amerikas krustmātes vectēvs darinājis no pieclatnieka
Īsta
laime, kuras neatrašanās vietas un apstākļi senzināmi no klasiķu stāstiem, tēvtēvu sakāmiem vārdiem, varoņu teikām, veikalu saukļiem, satraukta visa kā iekārošanas gaisa, vecīša maisa, kur nav laimes, nav tās, bet sirds, muļķe, ilgās tvīkst, bet mazam nav vārdu izstāstīt, ko lielam nav vaļas nesamīt
Pašpietiekama
pensionāre, vāra piena un sakņu zupas, sapurpinoties ar televizoru, dzied korī “atvasara”, marinē gurķus trīslitru burkās, kaltē raspodiņus un apiņus, apkopj kapiņus, apmeklē aptieku, apstaigā atmiņu vietas, pārskaita piecīšus, piepelnās, cepot speķaraušus, plātsmaizes, kūkas un tortes, kundes ir apmierinātas, vakaros pārada zeķītēs sakodējušo džemperu labākos gabalus, kad rūpīgi ārda, sanāk vēl gana dziju, tāpat sava iztikšana, ja tirgus meitenes paņem uz pārdošanu, līdz bezsamaņai turas, ik vakaru peldas jūrā, jā, visu gadu, patiešām, skriešanu gan atmetusi, klusi dzīvojas, klusi klusi, bet dusmīgā kaza, kas ārdās pa internetu, ir viņas aplamā… vai īstā puse, skatoties, no kuras puses skatās
Nomierinoša
lietu kārtība: saule debesīs, zeme zem kājām, gravitācija, nācija, mājvieta, reizrēķins, nodokļi, likuma burts, darbs, alga, darbs, alga, darbs, alga, atvaļinājums, hormoni, vētra, īslaicīgs vājums, māksla, baudījums, iespējams bildinājums, sadzīvošana, iztikšana, izdzīvošana, brokastu sausiņi, svētdienu gardumi, pieklājīgs labvēlības vai naida apliecinājums, visādi gājums, īsumā, nav ne vainas, bet zinātnieki, patiešām maitas, strīdas un strīdas, kas ar ko izejas datos maināms, lai vismaz būtu savādāk, ja labāk nav iespējams
0