Māja ar tulku

Atkal vecā māja. Es taču zinu, ka tās vairs nav, bet vienmēr jāatgriežas. Tā nekad nav tāda, kā bija, citreiz nepavisam nav līdzīga, bet ir skaidrs, ka tā ir tā pati, kur krāsns pamatos atradu bērndienu metāla lāpstiņu. Kad atgriežos, krāšņu parasti nav, toties ir daudzumdaudz istabu, kaut bija tikai trīs. Dzīve tajās nemaz īsti nenotika, viss grozījās pa virtuvi. Tagad ir istabas. Baltas. Es redzu krāsās. Visiem tā neesot, ka redz krāsās. Es vienmēr redzu, bet māja nerādās citādi, tikai ar baltām sienām, uz kurām nav tapešu, lai gan bija. Tagad ir tāds kā pusdarīts remonts, nupat sabūvētas ērmīgi līkumotas starpsienas, reģipša plākšņu starpās vēl neaizšpaktelētas gropes. Reģipša gabaliem ir tās noapaļotās malas, nevar salaist bez gropēm. Bet tas nav mans uzdevums. Tagad vairs nav, bija, kad ievācos pēc vecāsmammas. Zāģēju, nagloju, špaktelēju, krāsoju… Žēl gan, ka virtuvi nevar ieraudzīt, tur bija interesanta grīda. Domāts bija rozā, bet apgāzās zaļā bundža, un radās dullā ideja, ņēmu visas, kādas bija, un taisīju mākslu: dažādu krāsu gabaliņi uz katra grīdas dēļa, visam pāri ar pindzeli izšļakstīti punktiņi – zaļš, zils, balts, rozā, dzeltens… Izdevīgi: ja kas no pannas nopil, nemaz nevar pamanīt. Tagad gan jāuzmanās, viss balts. Bet virtuvi jau vispār nerāda, tikai istabu labirintu, kurā te ir, te nav mēbeles, mājdzīvnieki, cilvēki…

Šoreiz ir daudzi, dažus pat nepazīstu. Tā nevarot būt, atgriežoties tikai reiz redzētie. Nuuu, redzēts nenozīmē iepazīts, bet lai nu būtu, nestrīdēsimies. Nav nekāds īpašs saiets, vienkārši viņi ir klāt, šur tur pa istabām. Visi smaidīgi, tas laikam labi, lai gan tulkojumi citreiz ir pilnīgi otrādi, "mēsli – govju vai zirgu – laimes zīme" un tādā garā. Mēsli te nedraud, tā ir pilsētas māja. Nē taču, viss var gadīties, tādi noteikumi, ka nav nekādu noteikumu, varbūt tomēr uzzīmēsies kāda maza laimīte. Pagaidām nav, viss tīrs. Vecāmamma, gaišpelēki mirdzēdama, sēž balti klātā gultā. Gultai metāla gali ar misiņa bumbām. Segas tādas pufīgas, spilveni arī. Jā, viņai bija no senlaikiem pūrā dūnu pēles un ķiseni, izskatās, tie paši vien ir. Drēbju gan tādu nebija, vecāmamma nēsāja tumšākas un vienmēr sēja drāneli. Nu ir neapsegtu galvu, garos, taisnos matus platā vēdeklī pār pleciem izlaidusi. Mati ir skaisti, dzeltenblondi. Bija melnbalti raibi un īsi. Vai tam kāda nozīme? Visam ir. Kaut tikai atcerētos pie tulkošanas. Blakus kaķīte. Glaužas un staipās. Balta. Pazīstu, Bella. Bija dikti piemīlīga. Nācās nošpricēt, traki ar tādu audzēju, asinis pa muti, vairs neko… Joprojām briesmīgi iedomāties. Pamazām atiet, bet tad atkal tāāā ieduras pakrūtē, kad redz kādas kaķīšu lietas… Bella ieradās pavisam citās mājās, ilgi pēc vecāsmammas aiziešanas. Nu abas kopā, izskatās, it kā vienmēr būtu bijušas. Ir, ir nozīme.

Mamma levitē sprīdi virs grīdas. Arī gaiša. Piezemējas… nē, piegultojas, ieliek galvu vecaimammai klēpī, nu ir idille. Viņas galīgi nesatika. Ne tā, ka plēstos vai bļaustītos, tā gluži ne, bet viena otru, kā lai pasaka, knapi piecieta. Tagad kā tādā svētbildē "Madonna ar vedeklu un kaķi". Vai es to būtu gribējusi? Rādoties tikai no apziņas un zemapziņas. Man tātad gaišs visos līmeņos. Bez laimes mēsliem. Tikai divi veči sarkanos kombinezonos starpsienu lamatās dresē vannu. Pilnīgs mēmā kino gabals, grozās un atsitas pret visām stenderēm, vanna pa vidu… Mājā tak nebija ievilkts ūdensvads. Nekas, nekas, saka, būšot viss uz ūsiņu. Skaņu nav, mēmais, bet teikto var labi saprast. Sarkanajiem kombinezoniem nez vai būs skaidrojums, tulko lielākoties tādas veclaiku lietas, kombinezoni nav diži sens apģērbs. Jāatceras, ka vīri, sarkanas drēbes, tā kaut kā. Vanna gan varētu būt. Ja ne, jāmeklē bļoda. Kaut ko līdzīgu vienmēr var atrast. Bet no kurienes tie vīri, ja zemapziņā viss balts? Nu jau pazuda, miers ar viņiem. Varbūt vispār nav jāatceras. Tak visam ir nozīme, visam ir.

Iekrītu citā dzīvoklī. Tur gan ir raibi, tādā austrumu stilā. Kundzei milzīga gulta ar baldahīnu kā Ķīnas ķeizarienei. Viss no bambusa – skapis, etažere, lāde, mazs soliņš ar popētu zeltaina samta sēdekli… Kā gan es zinu, kā ir Ķīnas ķeizarienei? Pazīstu tos cilvēkus, patiesībā viņiem viss bija baltos tamborējumos – dvieļu gali, galdauti un daudzdažādas sedziņu sedziņas pa virsu mēbelēm. Vēl bija debeszilais – svītrainās tapetes ar puķu vītņu bordēm, izšūtie rūķi uz ķēķa kulītēm… Tagad papagaiļu krāsās. Pašai rotaļīgi raiba puķuzirņu viegluma kleita, princešu fasons ar tik dziļu izgriezumu, ka var redzēt kuplās krūšstarpes strīpiņu. Pilnīgas muļķības, nemūžam! Turējās stalti, smalko, gandrīz kārno augumu viegli atliekusi, nopogājusies līdz zodam, melna kā vēstures skolotāja… Nē, skolotāja no vēstures, tā laikam būtu pareizi jāsaka. Vai kāds klausās? Domāt var, kā sanāk. Viņa dejo, kājas diezgan augstu cilādama. Kungs nez kāpēc nerādās. Viņai ir zaļas, diagonāli rūtotas filca čības ar gaišbrūnām oderes apkaklītēm… nē, ar appotītēm, šitais gan jāatceras, labs vārds, var noderēt, kad raksta. Viņa nebūtu tādas lupatčības laidusi ne tuvumā savām pēdām, viņai bija istabas kurpītes ar smailu purnu uz maza papēdīša, no vistīrākās ādas, es viņas izmeklēto iznešanos gan atceros. Patiešām bija izbijusi dejotāja. Operā. Nez, kur tas kungs iekritis? Viņa jau gultā, smejas un draiskojas ar zīda un brokāta spilveniem. Tiem ir zeltaini pušķi, baldahīnam zeltainas bārkstis, viss tāds lekns un smags… Viņiem nebija bērnu, tikai tamborējumi, izšūti rūķi un zili ganiņi uz viena krāsns podiņa. Kad dejo, viduklim ir nozīme. Viņi dzīvoja Rīgā, nu it kā tepat. Tagad šī ir māja visiem.

Blakus būvē viaduktu, abās balstu pusēs jau sastumtas lielas grants čupas. Arī ne par tēmu, tai vietā nevajag viaduktu, ne gar māju kāda lielā satiksme, ne perpendikulāri, vietējās nozīmes ielas. Zemapziņai sajukuši faili. Tādas būves nebalsta uz plikas grants, tā neko netur, vajag pāļus, betona pamatus. Grants ir slapja un lielgraudaina, dzeltenbrūna, ne gluži okers, bet tuvu tam. Kā es zinu, ka tieši viaduktu, ne kādu mototrasi vai bēemmiksu? Fakti ir negrozāmi noteikti, neatkarīgi no tā, kā izskatās. Vi-a-duk-tu. Pa nogāzēm tek mazas tērcītes. Diezgan reāli, neviena vīra uz būves, tuvumā arī nav, tikai mašīnu izbraukāti rakumrakumi. Tagad nebrauc. Tukša, lietaina diena ar divām bezjēgas grants čupām. Garām ejot, jāuzmanās, lai neiegāztos dzeltenbrūnajā šļurā. Gluži laimes tekstūra tomēr nav. Lai būtu, vajadzētu, lai no zirga vai govs. Nebūs, nebūs, pilsēta taču, gandrīz centrs. Tomēr nosmērējos, jāiet uz māju, varbūt sarkanie vīri vannu pieslēguši pirms izgaišanas. Jēēē, sapratu, kāpēc būvlaukums tukšs – visi pa apkārtējiem namiem ar vannām, ar podiem, ko nu uz kurieni. Ūdensvada un kanalizācijas nebija visā rajonā, nu rādās tāda ņemšanās ar santehniku, it kā būtu. Būvstrādniekus no objektiem gan katrs sev varēja lēti dabūt, ja ievajadzējās kādu krāsni pārmūrēt, kādu izkrituša apmetuma vietu pielīdzināt. Tapetes pēc tam paši, tolaik katrs prata. Kurā no laikiem? Tagad viss vienlaikus. Iešu uz mājām, vecaimammai bija bleķa vannele, ja ne citādi, sakopšos tur.

Netieku iekšā. No ārpuses izskatās padrūmi. Jā, lietus vienmēr sūcās pa stūru plaisām un vējš lodāja pa logu šķirbām, bet tas nelikās svarīgi, tad bija pasaku acis. Tik traki tomēr nebija, kā tagad viss sastiķēts: katrs logs citādāks, apšuvuma dēļi jukjukām, te guleniski, te stateniski, durvis vispār nevar atrast. Kā bērna zīmējumā. Māja ir nekārtīgi zaļa, krāsojums vietām iziet aiz nama kontūrām, bakstoties pa smilškrāsas debesīm. Skaitās, ka saulriets. Kā skaitās, tā jātic. Pirmā stāva dzērāja logs gan ir precīza kopija – trīsvērtņu dalījums, cārti balti aizkari, glīti drapēti pār sarkanos ziedos izplaukušu puķu podu. Nevainojami koptas puķes, pilnīgi skauž, man nekad tā nav padevies. Smaka no tā dzīvokļa nāca nāvīga, brūvēja kandžu, bet logu turēja kā kādam pensionētas teicamnieces miteklim. Smaku tagad nejūt, kaut varētu atdzīvināt, ja labi pacenstos. Labi, ka negribas censties, tik gluma smaka, un tās maņas nianses tik un tā netiek tulkotas, cik minos.

Otrā galā parādās ieeja, taisnstūraina alas mute. Ko dod, tas jāņem, iešu. Tur tie no Vidusāzijas, tadžiki vai… visa ģimene. Aicina iekšā. Dzīvoja trīs mājas tālāk, skaitījās par krieviem. Tā viņi sarunājās savā starpā, ar citiem arī, bērni gāja krievu skolā, kā jau… Kuplais radu bariņš gaumīgi izkārtojies alas mutē, nu bilde, tiešām! Uzsmaida, viesmīlīgi paklanās un izkūst, paliek tikai kāpnes, vairāk nekā, tikai šauras, tumšas kāpnes, taisnas un gandrīz bezgalīgas. Augšā plāna gaismiņa. Kad kāpnes pagriežas, no apakšas pa zemām durtelēm izlien lāčielas tantiņa, tā, kurai bija caurums galvā un cigoriņu kafija biezā fajansa krūzē. Tumši zils apkopējas halāts, rokas kabatās. Viņa ir, kāda bija. Tikai par savu galvas caurumu vairs nerunā, kā mēdza bieži, ļaujot kvartāla bērniem aptaustīt vietu, kur plānā āda veidoja mīkstu iedobi. Viņai tas bija no kara. Tagad nerāda. Varbūt izlīdzinājies beidzot. Tadžiku debesu kāpnes drusku šūpojas tā kā no vēja, tā kā no vecuma, bet nav cita ceļa, jākāpj. Vienmēr bijis līdz nelabumam bail no augstuma. Te viss ir citādi, kāpju un kāpju, un kāpju, tantiņa lejā arvien mazāka un mazāka… To jau varēja paredzēt, ka nekur nenonākšu. Nekad nekur līdz galam nenonāku, kad atgriežos. Tā māja ir bezgalīga. Kāpnes jāatceras, tai nozīmei jābūt visos sarakstos, sens izgudrojums.

Esmu iecelta pīlādžkokā, kas otrpus ielai. Mēs tos pīlādžus ziemai vācām, kādas šausmas, lasījām ogas, kur mašīnas, rūpnīcu dūmi un citas indes, pielikām redeļu trepes un lasījām. Tagad tikai sēžu kokā, ne ogu, ne lapu, pliks, balts koks, bet nu skaidrs, ka pīlādzis. Krēslo. Mājas nevienādie logi sirsnīgi iegaismojas pilnīgi vienādā līksmībā. Dzeltena gaisma, balti aizkari un ēnu kustība. Guuudra zemapziņa, ai, gudra gan, var piedāvāt visādas mākslas un to žanrus, nu būs ēnu teātris. Laikam tomēr banāls tusiņš, katrā dzīvoklī savs. No ārpuses izskatās, ka visiem viens, dejo samērā saskanīgi, it kā pie vienas mūzikas. Melodiju nedzird, mēmais joprojām, bet aicina uz pagalmu. Pagalmā dārzs, dārzā tēvs, tēvam govs. Apkārt vēl kādi, visi stumj govi kravas mašīnas kuzovā. Govs ērtībām sarūpēta dēļu laipa, pa kuru tai būtu jāuzkāpj. Lops tiepjas. Tā tiešām bija! Kad taisījāmies no laukiem uz pilsētu, govi atdeva tālajiem radiem, tik tālu nevarēja kājām aizdzīt. Govij vēderā laime, daudz, daudz siltas laimes. Tur arī palika. Nekas, jāatceras, ka govs. Un tēvs. Varbūt vēl labāka nozīme.

Dārzs uzziedējis milzīgiem, ziliem, dzelteniem un lillā ziediem kā zīmētā multenē. Tauriņi plakšķina platus, ripuļu ripuļiem krāsotus spārnus, viss tik apžilbinoši priecīgs… un pēkšņi kļūst melnbalts. Aizvainojoši. Es vienmēr skatos krāsās, tas tad tā arī būtu jānodrošina. Starp citu, bērndienu lāpstiņai bija koka kāts. Kāpēc to nerāda? Dziļumā taču ir, pat ne pārāk dziļi. Ļoti parocīgs kāts, ar noapaļotu galu, lai ieguļ plaukstā. Var rakāties melnu muti, no melnās zemes cept melnas kūkas un celt melnas pilis, vakaros iekāpt bleķa vannītē un ļauties vecāsmammas rituāliem – ar ziepēm, ar kumelīšu novārījumu, ar dadžu… Virtuvē. Bet virtuvi nerāda, tikai pārtaisītu istabu bezgalību. Baltu. Bez ēšanas, to viņiem vairs nevajag. Visam ir sava loģika un nozīme.

Sapņu tulkam jāprasa pa gabaliņam: "māja", "gulta"… Liekot atpakaļ redzēšanas kārtībā, sanāk pavisam loģiski: priecīga nākotne, viesi, bagātība, slimība, reliģijā mierinājums, nereāli sapņi, ārzemju laime, mīlas bēdas, panākumi, gods, veselība, mīlestība, greizsirdība, neuzticība, skaudība, cerība, laime un pārticība, ļauns cilvēks iemaisīsies, bet kāzas būs, kāzas būs, kāzas būs. Normāls scenārijs, publika raud un... Labi, nevajag ironizēt, pati vainīga. Visam tiešām ir nozīme. Mirušus vecākus redzēt dzīvus – tulks saka, esot laba pārmaiņa. Es tik un tā vienmēr noraustos, kad ieraugu: ja nu pasauc pie sevis. Viņi ar mīlestību, bet es… Nav gan bieži jāsatiek. Vai neatceros. Miegam ir tādi gabali, kurus neļauj atcerēties. Varbūt viņi dzīvojas tajos. Vecāki. Kamēr esmu, ir vēl kādos uzplaiksnījumos, bet mūžīgi taču nebūs. Māja, kuras vairs nav, ir, kamēr… Pagaidām ir, pēc tam jau redzēs. Ko un kā? Ja kāds mēģina izsacīt, mēmajai filmai momentā piemetas faktu traucējumi. Varbūt alcheimers? Nevar gan būt, tā diagnoze neattiecas uz nespēju izteikt nepieredzēto. Tulks smaida un šūpo galvu kā sensens porcelāna ķīnietis. Priecīgs, ka nebūs jāskaidro. Viņam ir trīs bizes, divas pie ausīm, trešā uz muguras. Tā rainiski – tas, kas bija, tas, kas ir, tas, kas būs mūžībā… Nē, man taču jāaizliedz gulēt!