Foto: "Unsplash"
 
Sleja
19.10.2020

Jaungada maskas

Komentē
0
Saglabā

Pēc pāris nedēļām, kuras man bija jāpavada karantīnā, pirmo reizi iegāju veikalā. Pa šo laiku mainījušies noteikumi, un visiem apmeklētājiem jāvalkā maskas. Konstatēju, ka nespēju atrisināt plaši zināmo problēmu – kā vienlaicīgi nēsāt masku un brilles tā, lai maska būtu pareizi uzvilkta, bet brilles neaizsvīstu. Pārnācis mājās, veicu nelielu izpēti globālajā tīmeklī un konstatēju, ka efektīvākais veids esot masku ar medicīnisko papīra līmlenti pielīmēt pie sejas. Nemaz nešaubos, ka ar līmlenti var atrisināt daudzas problēmas. Tāpat – lai brilles nenokristu, to kājiņas var sasiet ar aukliņu, lai maku nepazaudētu, to var pakārt kaklā, un cimdus vēlams piepogāt pie mēteļa piedurknēm. Tomēr īsti nezinu, ko darīt, un mani kaitina tas, ka prasība ir, bet praktiska risinājuma nav. Vienkārši kaut kā esot jātiek galā…

Psiholoģiskā ziņā pirmais Covid-19 vilnis pavasarī būtiski atšķīrās no otrā viļņa, ko piedzīvojam šobrīd. Pavasarī pēc neilgā šaubu un pārsteiguma perioda kļuva skaidrs, ka ir ārkārtas situācija un pazīstamā pasaule ir "uzlikta uz pauzes". Realitātē nekādas pauzes nebija, jo pat tad, ja pirmais slimības vilnis būtu izrādījies pēdējais, tā ietekme bija tik plaša, ka iespēja atgriezties pirmskovida pasaulē būtībā nepastāvēja. Tomēr jūnijā, par spīti visiem atgādinājumiem, ka slimība nav uzveikta, bija sajūta, ka sliktākais ir garām. Rudenī esam atpakaļ pie maskām, aizliegumiem un ierobežojumiem. Pauze bija Covid-19 krīzē, nevis "normālajā dzīvē", un ārkārtas situācija ir kļuvusi par jauno ikdienu. No vienas puses, daudz kas jau ir pazīstams un sākotnējo nedrošību nomainījis lietišķums – visi aptuveni zina, kas jādara, un ir spējīgi domāt ne tikai par to, kā izdzīvot, bet arī par to, kā situāciju izmantot efektīvāk. No otras puses, piedzīvojuma sajūta, kas nedaudz saldināja pirmā viļņa rūgtās zāles, ir zudusi. Tās vietā ir nīgrums un pagurums.

Nogurums no pandēmijas (pandemique fatigue) nav gluži jauna tēma, mediji par to rakstīja jau pavasarī, tomēr šobrīd tā kļuvusi īpaši aktuāla, jo šis nogurums varētu būt viens no pandēmijas otrā viļņa cēloņiem. Oktobra sākumā Pasaules Veselības organizācija (PVO) publicēja ziņojumu par nogurumu no pandēmijas Eiropā, nupat šai tēmai bija veltīts arī centrālais raksts "New York Times".

PVO pētījumā nogurums no pandēmijas definēts samērā šauri – kā motivācijas trūkums sekot rekomendācijām. Medijos tas tiek saistīts ar psiholoģisku nogurumu, kad visa šī Covid-19 padarīšana ir apnikusi, tevi vairs neuztrauc, vai vīrusu saķersi vai ne, nav vairs spēka paust solidaritāti un pozitīvās domas. Plašākā sociālā līmenī šī noguruma sekas ir atteikšanās ievērot aizliegumus, tāpēc slimība izplatās straujāk; arī neuzticība valdībai un ekspertiem – rezultāts ir Covid-19 protesti un sazvērestības teorijas.

Protams, nogurums kaut kādā ziņā ir bezjēdzīgs. Tas ir signāls, uz kuru ir nepieciešams reaģēt. Piemēram, kad, vadot automašīnu, jūtat, ka acis krīt ciet, ignorēt nogurumu ir bīstami. Tomēr pats par sevi nogurums nemaina epidēmijas faktu. Daba un ķermenis šajā ziņā ir nežēlīgi. To zina visi slimnieki ar hroniskām kaitēm, bet prātā nāk britu dramaturgs un scenārists Deniss Poters, kurš ilgus gadus mocījās ar psoriāzi jeb zvīņēdi un uz to balstīja televīzijas filmas "Dziedošais detektīvs" (1986) sižetu. Poters saslima ar vēzi un savā pēdējā intervijā stāstīja, ka varētu domāt, ka tagad, kad viņš mirst, kaitinošā ādas slimība varētu atstāties, bet nē, tā neiežēlojas. Arī Covid-19 vīrusam vienalga: esam vai neesam noguruši.

Vienlaicīgi vērts apzināties, ka jebkura slimība ir sociāla un kultūras parādība. Kā rakstīja ekokritiķe Keita Rigbija – tīri "dabiskas" katastrofas nepastāv. Šajā gadījumā epidēmiju rada ne tikai vīruss, bet arī savvaļas dzīvnieku dzīvotņu iznīcināšana un izmedīšana, globālās satiksmes tīkli un iespēja ātri pārvietoties, cilvēku koncentrēšanās pilsētās un viņu dzīvesveids. Atbilstoši vīruss uzbrūk ne tikai mūsu ķermeņiem, bet arī sociālajai kārtībai, kas padarījusi epidēmiju iespējamu. Tomēr tas, kā dzīvojām, nav nekas dabisks un pašsaprotams. Piemēram, tas, ka mēs kādreiz varējām saplānot darbus daudzu mēnešu garumā, bija konkrētā laikmeta iezīme, nevis universāla norma. Katrā ziņā apvainoties vai dusmoties par to, ka vīrusa dēļ nav iespējams dzīvot kā līdz šim, nav jēgas. Ja var dabūt to, ko vēlas, – lūdzu, bet, ja nevar, jāvēlas kaut kas cits.

Cita lieta, ka pamatot to, kāpēc nogurums no pandēmijas nav produktīvs, ir samērā viegli, bet neļauties tam – grūti. Cilvēki ir racionāli, bet viņu racionalitātei ir robežas. Atbilstoši arī nogurums no pandēmijas vismaz daļēji jāpieņem kā fakts. Un lielā mērā tas ir arī PVO ziņojuma vēstījums. Tiem, kuri vada cīņu pret Covid-19, pirmām kārtām jāsaprot, ka cilvēku atteikšanās valkāt maskas un pulcēšanās ierobežojumu pārkāpumi nav tikai muļķība vai nepaklausība. Nogurums no pandēmijas ir reāla psiholoģiska un sociāla parādība, ar kuru jārēķinās. Tāpēc nav produktīvi visu aizliegt un pēc tam cilvēkus bārt par to, ka viņi ir nepaklausīgi, – sak, ja būtu bijuši paklausīgi un sekojuši viedajiem aizliegumiem, slimība jau sen būtu uzveikta. Nogurums no pandēmijas nav kļūda perfektajā sistēmā, tā ir tāda pati daļa no pandēmijas situācijas kā vīruss, un šis nogurums jāņem vērā, domājot par stratēģiju, kā ar vīrusu cīnīties.

Tāpēc, piemēram, Rīgas maratona atcelšana, visticamāk, tomēr bija kļūda. Un atkal jādomā, ka šī kļūda radās no tā, ka par sabiedrību tiek domāts tehnokrātiski, neņemot vērā, ka to veido reāli cilvēki, kuriem daudzi dzīves aspekti ir svarīgi un kuru labsajūta balstās ne tikai risku, zaudējumu un ieguvumu kalkulācijās.

Tas gan nenozīmē, ka es aicinātu izveidot psihologu un sabiedrisko attiecību speciālistu pulkus, kuru uzdevums būtu aizmanipulēt nogurušos Latvijas iedzīvotājus līdz priekpilnai gatavībai paklausīt noteikumiem. Bet es aicinu viņos ieklausīties, tāpat kā aicinu nopietni uztvert PVO ziņojumu par nogurumu no pandēmijas Eiropā. Pirmkārt, mērķis ir nevis manipulēt ar cilvēkiem, bet viņus saprast. Cita starpā tas nozīmē arvien vairāk iesaistīt sabiedrību diskusijā par to, kā tad mēs tālāk pandēmijas apstākļos dzīvosim. Es domāju, ka ātrāk vai vēlāk ārkārtas lēmumu, kurus negribīgi, bet izlēmīgi pieņem atbildīgās amatpersonas, laiks būs beidzies. Pat tad, ja tiks atrasta vakcīna, sabiedrība būs būtiski mainījusies. Un, ja mēs nebūsim apdomājuši un apsprieduši jaunus modeļus, kā mums tālāk dzīvot, varētu iestāties pamatīgas dezorientācijas laiks, kas var radīt arī dažādus politiskus pārsteigumus.

Visbeidzot – totāli aizliegumi un karantīnas ir rupjš līdzeklis cīņai pret vīrusu un nedarbojas ilgtermiņā. Visos līmeņos būs nepieciešama daudz fleksiblāka rīcība un ad hoc lēmumi, atbilstoši situācijai, ņemot vērā mērķi – pēc iespējas ļaut cilvēkiem dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Šajā sakarā man likās interesants PVO ziņojumā izteiktais ieteikums gatavoties drošām gada beigu sagaidīšanas svinībām. Proti, nevis nesvinēt, bet svinēt. Svinēt Ziemassvētkus, sagaidīt Jaungadu. Sākt gatavoties jau tagad. Un lai tie būtu droši. Un tādi kā vēl nekad!

Artis Svece

Artis Svece ir filozofs, publicists, Latvijas Universitātes Filozofijas un ētikas nodaļas docents, viņa pētnieciskais lauks aptver dzīvnieku studijas, ekokritiku, sociālo filozofiju un kritisko domāša

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!