Izrāžu "Malkas ceļi" (pa kreisi) un "Izskatās, ka tu mirsi" (pa labi) publicitātes foto. Autors: Elmārs Sedols
 
Teātris
09.04.2020

Izskatās, ka tu iesi malkas ceļus

Komentē
0
Saglabā

Par Kates Krolles un Valtera Sīļa izrādi "Izskatās, ka tu mirsi" ("Dirty Deal Teatro", 2020) un Andreja Jarovoja izrādi "Malkas ceļi" (Ģertrūdes ielas teātris, 2020)

Varbūt ir drusku muļķīgi par divām visnotaļ jaukām un patstāvīgām izrādēm rakstīt vienu tekstu, bet šoreiz radusies sajūta, ka šos paralēli tapušos darbus saista gan pirmizrāžu datumu nelielais attālums, gan arī saturs, ko tās pauž, gan forma, kādā tas tiek darīts, tāpēc gribas rakstīt tieši šādi. Nepārprotiet mani – izrādes noteikti nav par vienu un to pašu, tomēr tematisko un paņēmienu līdzību ir tik daudz, ka jāmēģina tās sasaistīt arī tekstā. Mēģināšu tēžveidīgi pierādīt savu pieņēmumu un reizē arī pašķetināt izrāžu kvalitātes.

Pirmais aspekts, kurš liek domāt par līdzībām, ir saistīts ar sadarbību. Valters Sīlis televīzijas sižetā atklāj, ka vēlējies sasniegt īstu sadarbību – tādu, kurā nav nolasāma robeža starp režisoru/aktieri/mākslinieku u.c. Un jāatzīst, ka izrādē "Izskatās, ka tu mirsi" tas arī lieliski izdevies – tā nav Sīļa izrāde ar Krolles piedalīšanos, tā ir viņu abu izrāde. Tāda pati sajūta pārņem arī "Malkas ceļos". Nevienam netraucē, ka Edgars Samītis ir aktieris, bet Rūdolfs Gediņš – horeogrāfs, viņi abi uz skatuves ir līdzvērtīgi, nedalot ne lomas, ne hierarhiju. Uz skatuves tas rada īpašu harmoniju. Turklāt Sīļa un Krolles gadījumā šī saskaņa ir būtisks priekšnoteikums, lai mēģinātu ar laiku sapludināt tēlu identitātes, kaut gan latviešu valodas specifikas dēļ tas ne līdz galam izdodas. Respektīvi, kad sieviešu dzimte saplūst ar vīriešu dzimti, nākas izmantot vārdu "cilvēks", kurš atkal pieprasa vīriešu dzimti. Tādējādi ik pa laikam šķiet, ka nevis identitātes būtu saplūdušas, bet vīrieša identitāte vienkārši sevī uzsūkusi sievišķo.

"Izskatās, ka tu mirsi"

Otrais aspekts – ritms. Abās izrādēs viena no būtiskākajām sastāvdaļām ir ritmiska darbību izpildīšana. Vienā gadījumā aktieri spēlējas ar ritmu un tempu soļojot un apstājoties, otrā gadījumā – skaldot malku. Ritms veido ne tikai saskaņu, bet arī atšķir katru izrādes dalībnieku – klausoties, vērojot ritma spēles, iespējams ik pa laikam dramaturģiskajai uzbūvei pievienot arī sacensību un spēli. Reiz "Homo novus" uz Rīgu bija atvedis Alesandro Šaroni izrādi "Folk-s. Vai rīt tu mani vēl mīlēsi?". Šīs izrādes dramaturģija veidojas no fiziskas sacensības – izpildītāji dejo nogurdinošo tradicionālo bavāriešu un tiroliešu tautas deju, pamazām atsijājot vājākos, līdz uz skatuves paliek viens – uzvarētājs. Un viss. Šķiet, līdz tam es nebiju pieredzējusi, ka tik minimālistiska struktūra spēj tik precīzi emocionāli saviļņot. Līdzīgi ir arī šeit. Lai gan nojaušu, ka mana uztvere pati radījusi šo sacensības slāni, tas nebūt netraucē, drīzāk pat paplašina vai vismaz padara abas izrādes rotaļīgākas.

Trešais aspekts – matērija. Abās izrādēs par scenogrāfijas pamatelementiem tiek izmantota koksne. "Malkas ceļos" koks kalpo par bāzi un izejas punktu visam stāstam, bet izrādē "Izskatās, ka tu mirsi" – par palīglīdzekli. Jarovoja izrādes pirmajā ainā redzamais vītola stumbrs un uz printera drukātais (kā titri lasāmais) dialogs dod mums skaidru informāciju, ka abi varoņi nonākuši šeit ar mērķi. Arī pirmās darbības ar koku ir gana primitīvas, motivētas un skaidras, bet ar laiku tām seko aizvien jocīgākas, radošākas un aizraujošākas ideju realizācijas. Šķiet, ka abi tēli nokļuvuši meža vidū, izpildījuši prasīto, bet, lai nosistu laiku un aizpildītu stundas, sāk nodarboties ar jaunradi. Izrādē "Izskatās, ka tu mirsi" ar koka detaļu palīdzību pašironiski tiek pierādīts tas, par ko abi tēli visu izrādes laiku runājuši, – radīšana un radītā zūdamība. Neparastā konstrukcija, kas mūsu acu priekšā tiek samontēta, nepārprotami ir oriģināls mākslas darbs (gan kā performance, kamēr tā tiek veidota, gan kā audiovizuāla skulptūra, kad ir gatava), un tās īsais mūžs ir traģikomisks pamatojums abu mākslinieku tekstos izskanējušajām šaubām par sevi, savu darbu un tā vērtību.

"Malkas ceļi"

Ceturtais aspekts – gaisma. Šī gan vairāk kā piebilde. Abas izrādes spēlējas ar gaismu/tumsu, iedāvājot netipiskus, nelielus gaismas avotus. "Izskatās, ka tu mirsi" vajadzībām radīti mazi, spīdoši un vibrējoši krabīši, kas mirkļiem izgaismojas tumsā, kā arī tiek izmantota kabatas lukturīšu gaisma, kas liek domāt par nopratināšanu un nojaust, ka regulāri sevi nopratinām paši. Savukārt "Malkas ceļi" par negaidītu gaismas avotu izmanto urbjmašīnas koncentrēto gaismas kūli. Šādi mazi jāņtārpiņi uz skatuves atgādina uzmācīgās idejas, kuras ik pa laikam uzmirdz kaut kur smadzeņu puslodēs. Jautājums, ko ar tām iesākt – iespert ar kāju vai skriet taisni skatītājos.

Runājot par atšķirīgo. Izrādē "Izskatās, ka tu mirsi" daudz lielāka nozīme tekstam, tā saturam, runas veidam, atkārtojumam. Teksts kopā ar vienveidīgo kustību vienā mirklī sajaucas, kļūstot par tādu kā meditāciju/rituālu vai varbūt vienkārši vizualizētu domāšanas procesu. Godīgi sakot, pirmās 20 izrādes minūtes darīja mani skeptisku. Kad skatījos un iedomājos, ka būtu par to jāraksta, iztēlojos, ka rakstu varētu nedaudz ironiski nosaukt "Es pateikšu, ka man kauns, un tad pastaigāšu uz riņķi". Bet ar laiku skepticisms manī atslīga otrajā plānā, priekšplānā izvirzot vēlmi sekot un sadzirdēt. Protams, ka tekstos izskanējušās pārdomas, šaubas un to atkārtojumi sasaucās arī ar manu personīgo novietojumu pasaulē un domāju – ne tikai ar manu vien. Galu galā, mēs visi ik dienas mēģinām kaut ko radīt. Un droši vien jābūt īpaši apdāvinātam vai varbūt ķertam, lai nešaubītos par radītā nepieciešamību/kvalitāti u.c. dotumiem.

Toties izrādes otrā daļa, kurā atklājas daudz oriģinālākas detaļas un paņēmieni, to padara par noapaļotu darbu. Tādu, kurā literatūra saplūst ar fiziku jeb emocionālās vienības tiek pierādītas ar praktisku eksperimentu. Šis eksperiments ar mainīgiem panākumiem piesaista skatītāja uzmanību tieši ar noslēpumainību – neviens neko neskaidro, pie auditorijas nevēršas, detaļas ir tik īpatnējas, neredzētas un konstrukcija tik asimetriska, ka nevienam nav ne jausmas, kas beigās sanāks. Un, kad beidzot audiovizuālā instalācija ir radīta, redzam it kā atkārtotu izrādes sākumu, par kura tapšanas procesu nu jau zinām vairāk. Un spējam nojaust, cik daudz emociju izjūt autori, kad pieredz sava darba drīzo nāvi.

"Izskatās, ka tu mirsi"

Savukārt "Malkas ceļi" paši par sevi ir tāds kā lirisks eksperiments visas izrādes garumā. Izrādi caurstrāvo asprātība, paradoksāls vieglums un izziņas prieks, nemaz nekaunoties no tā, ka tekstuāli parādās vien īss dialogs, kurš konstatē jau redzamo. Kontrasts, kas rodas starp primitīvajām darbībām, koka aromātu un lielo lāzerprinteri skatuves priekšplānā, ļauj mums paskatīties uz sevi pašironiski, liekot domāt par visām tām situācijām, kad tehnoloģijas palīdz atslēgties. Piemēram, meditācijas aplikācijas, joga pie datora, elpošanas vingrinājumi, skatoties ekrānā, kurā paralēli lec ārā paziņojumi par e-pastiem un sapulcēm, atgādinājumi par ūdens dzeršanu, soļu skaitu utt., u.tml. Arī šeit, uz skatuves, ar koku nepietiek, lai pierādītu, ka esam mežā, tāpēc sintētiskās printera skaņas pavadībā tiek izdrukāts meža attēls. Lai gan arī šo izrādi iespējams dalīt divās daļās – pirms maskēšanās un pēc –, tā tomēr pati par sevi šķiet viengabalaināka. Jo darba nomaiņa pret rotaļu/radīšanu tiek veidota pakāpeniski. Turklāt paradokss, kas rodas starp koksnes smagnējumu un vieglumu, ar kādu aktieri ar to manevrē izrādē, ir pat aizkustinošs. Tēlu centieni iekārtot savu pasauli, varbūt pat glābt to nekļūst didaktiski, tos visu laiku pavada pašironija un dabiskums. Pat tad, ja viņu dabiskās kustības tiek ierobežotas.

"Malkas ceļi"

Izrādes "Malkas ceļi" plakāts pavisam noteikti varētu būt arī izrādes "Izskatās, ka tu mirsi" vizuālā tēla daļa – šī sakritība pat šķiet uzjautrinoša. Abu izrāžu centrā ir radīšana un ar to saistītās problēmas un prieks. "Malkas ceļi" acīm redzamo smagumu padara vieglu un radīšanu vērš apskaužami oriģinālā rotaļā, bet "Izskatās, ka tu mirsi" parāda, ka arī šķietami vieglais var būt smags, jeb mūsu klātbūtnē preparē savas šaubas par to, ko uzskatām par tēliem pilnīgi dabisku un pašsaprotamu. Savādā kārtā ir ļoti patīkami vērot aktierus, kuri uz skatuves spēlējas ar cita mēroga lego klucīšiem. Šī pasīvā spēle ir tik pateicīga vērošanai tieši tāpēc, ka mums katram tā ir pazīstama līdz saknēm. Ar visām blakusparādībām.

Juta Ance Romberga

Juta Ance Romberga domā un raksta par teātri un starpdisciplināriem mākslas notikumiem, piehaltūrē kā korektore un strādā reklāmā. Ieguvusi maģistra grādu LKA Teātra mākslas programmā, bakalaura – LU ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!