Foto: Unsplash.com
 
Raksti
14.01.2021

Liberālās demokrātijas ievainojamība

Komentē
2
Saglabā

Stabila un veselīga liberālā demokrātija [1] ir īpatnēja elementu kombinācija, kuras sastāvdaļas bieži ir grūti identificēt vai aptvert. No vēsturiska skatpunkta tā ir savdabība – cilvēki daudz ilgāku laiku pavadījuši nedemokrātiskos un neliberālos režīmos nekā liberāli demokrātiskos, un šībrīža populisma attīstība ar tā aprobežoto, nacionālistisko 20. gs. 30. gadu piegaršu sniedz bargu atgādinājumu par šo īpatnību.

Tas, ka liberālās demokrātijas ir ievainojamas, nav nekas jauns, kā pierāda arī nesenie notikumi ASV (Trampa centieni diskreditēt vēlēšanu leģitimitāti un pūļa iebrukums Kapitolijā). Interesantāks ir jautājums par to, kas palīdz liberālajām demokrātijām pretoties populismam un autoritārismam. Šajā ziņā nepietiekami novērtēta ir varas dalīšanas nozīme, bet ir vēl "kaut kas" – saistīts ar veselīgu dialogu un pilsoņu spēju sarunāties civilizētā un konstruktīvā veidā. Kaut kas saistīts ar pilsoņu tikumiem. Šajā sakarā izšķiroša nozīme ir augstskolām ar humanitāro un sociālo zinātņu studijām – fakts, kas nereti tiek piemirsts.

Varas dalīšana ir nepieciešama…

Liberālas demokrātijas stabilitātei vitāli svarīgas ir institūcijas, it īpaši varas dalīšana (šo principu savā darbā "De l’esprit des lois" jeb "Par likumu garu" 1748. gadā pirmoreiz formulējis Monteskjē). Tam nepieciešams, lai izpildvara, likumdošanas vara un tiesu vara būtu nošķirtas, t.i., lai to pārvaldību neuzņemtos vieni un tie paši cilvēki vai arī cilvēki, kas saņem rīkojumus no citiem varas atzariem. Kontroles un līdzsvara sistēma ir obligāta, piemēram, kad likumdevēju lēmumu konstitucionalitāti un likumību vērtē neatkarīgi tiesneši.

Īsumā – stabilitātei nepieciešama grupa sieviešu un vīriešu, kuriem ir leģitīmas tiesības (t.i. – kuri ir ievēlēti) apspriest likumus un par tiem balsot (parasti parlamentā). Nepieciešama arī otra grupa, kas likumus izpilda un pieņem citus lēmumus un kuras leģitimitāte caur ievēlēto pārstāvju atbalstu netieši pamatojas tautas gribā. Tieši šī netiešā leģitimitāte ir būtiska, ņemot vērā, ka pilsoņi liberālajās demokrātijās parasti nebalso par valdību, bet tikai par parlamenta locekļiem. Tomēr tikpat svarīgi ir saglabāt šīs divas grupas nošķirtas – pirmā vienojas par likumiem un tos formulē, savukārt otrā – izpilda un pieņem visu veidu lēmumus vitālās jomās (piemēram, policijā, armijā, diplomātijā). Parlaments, kas darbojas pēc tiešas pavēles un neapšauba premjerministru vai prezidentu, kļūst par problēmu, īpaši tad, ja izpildvara sāk uzvesties nepārdomāti.

Trešās grupas uzdevums ir pārbaudīt, vai abu pirmo grupu rīcība atbilst konstitūcijā ietvertajiem principiem. Šīs pēdējās grupas leģitimitāte balstās juridiskās zināšanās un patiesā uzticībā gan demokrātiskajiem, gan liberālajiem principiem, proti – gatavībā gan kalpot tautas gribai, gan aizsargāt indivīda/minoritāšu tiesības. Pragmatisms te ir izšķirošs. Šiem valsts ierēdņiem vajadzētu izvairīties no likumdošanas un izpildvaras atzarā bieži novērotā partejiskuma.

Protams, ievērot konstitucionālos un juridiskos principus vajadzētu neatkarīgi no partejiskiem uzskatiem. Tas gan nenozīmē, ka šo principu ievērošanā ir tikai viens pareizais veids – principu interpretēšana ir tiesnešu darbs, bet šādai interpretācijai vajadzētu būt godprātīgai. Tas tāpēc, ka likums ir pēdējais glābiņš situācijā, kad viss pārējais cieš neveiksmi, t.i., kad citi varas centri sāk zaudēt godprātību. Partejiskums bija svarīgs faktors Breta Kavano un vēl jo vairāk Eimijas Konijas Baretas lietā. Papildus pret Kavano vērstajai apsūdzībai izvarošanas mēģinājumā (ar ko būtu jāpietiek, lai viņu diskvalificētu) Kavano un Baretas pretrunīgi vērtētā nostāja, īpaši abortu un sieviešu tiesību jautājumos, apdraud pragmatismu, ko pilsoņi sagaida no ASV Augstākās tiesas.

Visbeidzot demokrātijai nepieciešama uzticama un publiski pieejama informācija par ievēlēto amatpersonu, valdības locekļu un tiesnešu veikumu. Šis ir tas, ko sauc par "ceturto varu". Kompetentiem, godīgiem un neatkarīgiem žurnālistiem ir izšķiroša nozīme publiskās atbildības nodrošināšanā. Žurnālistus var dēvēt par demokrātijas kanārijputniņiem. Tāpat kā šie putni ogļraktuvēs, viņi ir pirmie, kuri spēj konstatēt pārkāpumus un varas ļaunprātīgu izmantošanu. Tāpēc izšķiroši svarīga ir mediju neatkarība no privātām interesēm – bez šīs neatkarības brīdinājuma sistēma nedarbojas, un šajā ziņā Trampa, viņa administrācijas un republikāņu pastāvīgie centieni diskreditēt medijus neizskatās labi.

Kāds varētu iebilst, ka mediji patiesībā nav neatkarīgi, jo tie vienmēr kādam pieder un tāpēc katram medijam ir redakcionālā politika, politiskā nosliece utt. Turklāt varētu apgalvot, ka šāda orientācija rodas no uzņēmējdarbības un preses brīvības, proti, pati liberālās demokrātijas jēga ir faktā, ka mediji pieder dažādiem cilvēkiem vai organizācijām, kas viena otru izaicina, uztur veselīgas pretrunas, izsaka dažādus viedokļus.

Medijiem patiešām ir vajadzīgi akcionāri, tāpat arī redakcionālā politika. Bet tas nenozīmē, ka žurnālistiem būtu jāklanās akcionāru priekšā, nekritiski jāpauž īpašnieku idejas vai ka īpašniekiem ir tiesības iejaukties redakcionālajā politikā (kā Roberts Maksvels dažkārt darīja laikrakstā "The Daily Mirror" 20. gs. 80. gados).

Ētikas likumi par kvalitatīvu žurnālistiku, intelektuālu godīgumu, morālo integritāti un izteiksmes brīvību ir spēkā neatkarīgi no tā, kam pieder žurnāls, televīzija, radiostacija vai arī interneta ziņu portāls. Žurnālistiem jābūt tiesībām pasargāt savu avotu anonimitāti un pašiem būt aizsargātiem no draudiem, ko izsaka ievēlētie varas pārstāvji, politiskās partijas, privāto interešu sfērai piederīgie un tā tālāk. Vissvarīgākais faktors ir plurālisms. Liberālas demokrātijas pastāvēšanai nepieciešama uzskatu dažādība, kas balstīta ētiskā žurnālistikā.

…bet ar to nepietiek.

Tomēr ar varas dalīšanu vien nepietiek. Negodīgam līderim, kura interesēs ir izbēgt no atbildības vai nodibināt autoritāru režīmu, ir daudz veidu, kā izjaukt kontroles un līdzsvara sistēmu.

Šāds līderis var ierobežot tiesu varu vai turēt tiesnešus īsā pavadā. Šādu ceļu izvēlējušies Orbans Ungārijā, "Likums un taisnība" Polijā un Erdogans Turcijā. Cita iespēja ir atņemt nacionālajām asamblejām lielāko daļu tiesību un nodibināt stipru prezidentālu režīmu, kā to izdarīja, piemēram, Maduro Venecuēlā. Vēl viens paņēmiens ir apklusināt medijus, okšķerīgākos no tiem ieliekot privāto interešu (korporatīvo vai politisko) kontrolē.

Vārdu sakot, institūcijas ir ārkārtīgi svarīgas, bet tās nav visvarenas. To spējas pildīt savu pienākumu ir ierobežotas. Tās nav ložu necaurlaidīgas vestes pret populismu vai autoritārismu, un to sniegtā aizsardzība var beigties. Atstātas savā vaļā, tās var strauji degradēties un kļūt neefektīvas vai vēl ļaunāk – veicināt liberālās demokrātijas iziršanu. Šeit tad arī notiek vai nenotiek maģija – pilsoņu atbalsts varas dalīšanā [2]. Šajā ziņā robeža starp plaukstošu liberālu demokrātiju un tādu, kas degradējas, ir šaura.

Stabilitātei vajadzīgs kas vairāk par veiksmīgi izveidotām institūcijām – ir nepieciešami apņēmīgi pilsoņi. Bet ne katra veida līdzdalība ir vēlama – padomājiet par daudzajiem Trampa un Bolsonaru atbalstītājiem. Turklāt liberālās demokrātijas balansē uz naža asmens – par tām ir aktīvi jārūpējas, bet šīs demokrātijas nevar pieprasīt saviem pilsoņiem to darīt. Aktīvs pilsoniskums nedrīkst būt obligāts, citādi liberālā demokrātija beidz pastāvēt. Ja pilsoņi ir spiesti piedalīties, tad liberālā demokrātija sairst un kļūst par ko citu. Būtībā tas ir Jesajas Berlina brīdinājums par pozitīvās brīvības ļaunprātīgu izmantošanu. Tas ir liberāli demokrātiskais paradokss vai dilemma.

Aktīvu un "tikumisku" pilsoņu dilemma

Tātad, ja liberālā demokrātija nevar piespiest pilsoņus atbalstīt tās institūcijas, kas cits atliek? Vai tai ir lemts pasīvi noskatīties, kā populistu partijas iekļūst valdībās, grauj varas dalīšanas principu un apklusina žurnālistus?

Šīs dilemmas atzīšana nenozīmē kapitulēt: tā norāda, ka indivīdi ar īpašiem tikumiem var palīdzēt stiprināt liberālās demokrātijas. Vēl jo vairāk – šī dilemma uzrāda, ka augstākā izglītība, it sevišķi humanitārās un sociālās zinātnes, var izaudzināt šādus indivīdus (tikumi te nav jāsaprot kā īpašas morālas iezīmes, bet gan kā konkrēta nostāja).

Liberālu demokrātiju pastāvēšanai nepieciešami pilsoņi, kam patiesi rūp:

  • būt pienācīgi informētiem (cienīt patiesību un faktus);
  • uztvert informāciju kritiski (aktīvi meklēt patiesību, apšaubot stereotipus, kļūdainas interpretācijas u.tml.);
  • iesaistīties diskusijās ar pilsoņiem, kam ir citi viedokļi (cienīt plurālismu un daudzmaz pieņemamu ideju brīvu apmaiņu (piemēram, holokausta noliegšana nav pieņemama));
  • sarunāties un mijiedarboties civilizēti, ar atvērtu prātu (tātad būt gataviem mainīt savu pozīciju, ja tā izrādās kļūdaina vai nepatiesa).

Visbeidzot nepieciešami arī pilsoņi, kas aptver, ka šie četri tikumi (starp daudziem citiem) nevar attīstīties bez demokrātiskām un liberālām institūcijām, – pilsoņi, kas saprot, ka demokrātiski tikumi un institūcijas uztur viens otru un viens bez otra nespēj izdzīvot.

Apslēptais humanitāro zinātņu devums

Jau kopš to pirmsākumiem viens no universitāšu uzdevumiem ir bijis veicināt šādus tikumus, un īpaši tas sakāms par humanitārajām zinātnēm. Protams, arī eksaktās zinātnes, inženierzinātnes, medicīna un citas jomas trenē studentus domāt kritiski, bet tas nav šo jomu raison d’être. Humanitārās zinātnes (filozofija, ētika, literatūra, valodas, teātris, mākslas utt.) ir cilvēku sasniegumu un sabiedrības izpēte, ko vada kritiskā domāšana. Humanitārās zinātnes, iedvesmojoties no antīkās pasaules, kā renesanses tiešās mantinieces ir virzījušas apgaismību, vienlaikus veidojoties tās ietekmē. Tajās ir noformulēta ideja, ka studijas par to, kas padara cilvēkus tādus, kādi tie ir, pilnveido ne tikai pašus studentus, bet arī sabiedrību kopumā. To paspārnē izveidojās sociālās zinātnes (socioloģija, politika, psiholoģija, jurisprudence, ekonomika u.c.), kas uzņēma zinātniskāku kursu ar kvantitatīvajām metodēm.

Tomēr vai taisnība, ka humanitārās un sociālās zinātnes labvēlīgi iespaido sabiedrību un – precīzāk – liberālo demokrātiju? Pierādīt pozitīvo ietekmi ir viena lieta, bet kā varam būt droši par tās nozīmīgumu?

Filozofijas, psiholoģijas, literatūras vai mākslas ietekmi uz publiskās diskusijas kvalitāti nevar strikti kvantificēt skaitļos un formulās. Tomēr ir spēcīgas pazīmes, kas liecina par to svaru. Humanitārās zinātnes kultivē kritisko domāšanu, prāta atvērtību, kā arī savstarpēju saprašanos un sevis izpratni. Tās atspoguļo cilvēku dažādību un sarežģītību. Tās rada jaunas idejas. Tomēr tās nav burvju nūjiņas – odiozi indivīdi ir studējuši humanitārās zinātnes ar niecīgu pozitīvu rezultātu.

Te nepieciešams pamatot divus apgalvojumus. Pirmkārt, ir grūti nesaredzēt saikni starp publiskās diskusijas kvalitāti un humanitārajām zinātnēm. Turklāt humanitāro zinātņu būtība ir tieši šāda: pienācīgas zināšanas, racionāla argumentācija, morālie principi un tikumi.

Turklāt sabiedrība, kas ciena un atbilstoši finansiāli atbalsta humanitārās un sociālās zinātnes, iedibina augstus standartus. Tā publiski apliecina, ka "šīm lietām šeit ir nozīme". Tā rūpējas par pilsoņu nodrošināšanu ar rīkiem, kas ļautu tiem pārvaldīt sevi pašiem. Bet tā arī izvirza prasības un kritērijus, pēc kuriem vērtēt publisko dzīvi un institūcijas. Īsumā – tā apgalvo: "Ja mēs ieguldām tik daudz mākslā, psiholoģijā, vēsturē, socioloģijā, filozofijā, literatūrā, mums jādzīvo saskaņā ar mūsu uzstādītajiem standartiem." Tas ir morāls pienākums.

Rūpes par humanitārajām un sociālajām zinātnēm rada publiskās atbildības mehānismu (t. i., pilsoņi rūpīgi seko sabiedriskajām norisēm), savukārt pašas humanitārās zinātnes veicina atbilstošus apstākļus efektīvai atbildībai (t. i., trenējot pilsoņus domāt kritiski). Lai cīnītos ar tādiem izaicinājumiem kā klimata pārmaiņas, piesārņojums (plastmasa, ķimikālijas), vāja uzticība institūcijām, viltus ziņas un populisms, mums kā minimums nepieciešama stabila liberālā demokrātija un tikumiski pilsoņi. Šajā kontekstā spēcīgi humanitāro un sociālo zinātņu centri nenāktu par ļaunu, jo veido mūsu kolektīvo atbildi 21. gadsimta izaicinājumiem.

 

 

[1] Liberālā demokrātija ir politisks režīms, kas apvieno demokrātiskas un liberālas īpašības. Demokrātiskie režīmi balstās uz tautas gribu, kas tiek izteikta atklātās debatēs, godīgās vēlēšanās un pārstāvju un valsts amatpersonu publiskā atbildībā. Liberālie režīmi sakņojas individuālajās tiesībās un brīvībās. Aizsargājot indivīdus kopumā un it īpaši minoritātes, politiskais liberālisms (nejaukt ar ekonomisko liberālismu)  ir garants pret demokrātijas ēnas pusēm (vairākuma vēlmju īstenošanu iepretim minoritāšu tiesībām). Šis apstāklis ir svarīgs, jo demokrātiskie režīmi var nebūt liberāli.

[2] Šī punkta nozīmi nav iespējams pārspīlēt: liberālai demokrātijai nepieciešami pilsoņi, kam rūp institūciju vara un tiesības un līdz ar to – mediju un tiesnešu neatkarība, parlamenta locekļu reprezentativitāte un valdības locekļu atbildība. Tāpat ir nepieciešams, lai pilsoņi atbalstītu šo institūciju līdzsvara principu.

Ksavjē Lands

Ksavjē Lands ir politikas un ekonomikas filozofijas pētnieks, Rīgas Ekonomikas augstskolas un Kopenhāgenas Universitātes pasniedzējs.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!